Kokneses parkā izveidots jauns apskates objekts – Velniņa pagrabiņš. Tas apskatāms ik dienu un Helovīna laikā varētu it labi patikt bērniem un pieaugušajiem.
Kokneses senatnīgo, dižo koku ieskauto parku pirms vairāk nekā simts gadiem soļus minis cilvēka dvēseles pazinējs Rūdolfs Blaumanis. Par rakstnieka gaitām Koknesē no 1885. līdz 1887. gadam liecina kādreizējā muižas pārvaldnieka māja, kurā mūsdienās saimnieko Vidusdaugavas mežniecība. Pretējā ielas pusē atrodas arī pelēks nams, kurā ilgus gadus dzīvojusi Made Svile - iespējams, tieši Made bijusi Kristīnes prototips lugā "Ugunī". Tomēr bērniem vislabāk pazīstamais rakstnieka darbs ir "Velniņi". Tieši šiem mazajiem delveriem par godu šogad Koknesē vietu atradis jauks apskates objekts – pagrabiņš.
"Aicinām Kokneses apmeklētājus atrast Kokneses parkā Velna pagrabiņu un dalīties ar to arī mūsu sociālajos tīklos," stāsta Vita Bijikertasa, Kokneses tūrisma informācijas konsultante.
Pagrabiņam par godu pat radusies leģenda, kuras autore Andra Gaigala to iesūtījusi konkursam Kokneses tūrisma centram. Lūk, kā velniņš nonācis Daugavas krastos:
"Viņš bija mazs, apmulsis velniņš, kas laimes meklējumos klīda pa pasauli. Izceļojis daudzas zemes, viņš padzirdēja, ka Koknesē atrodama laime. Velniņš naski devās turp. Bet – kur lai Koknesē laimi meklē? Katrs zina, ka tā nav noplūcama kā puķe vai pasmeļama kā ūdens – laime nāk, kad to negaida. Vien šis velniņš bija ļoti nepacietīgs, viņš gribēja visu uzreiz. Lai laimi ātrāk atrastu, viņš izbrida Kokneses pļavas, izložņāja mežus, izpeldēja Daugavu, bet meklētā – kā nebija, tā nebija. Jau noguris, velniņš skatījās tālumā. Tonakt Kokneses parkā ik brīdi iemirdzējās maldugunis. Velniņš atcerējās vectētiņa teikto, ka laime ir vilinoši spoža, un ātri skrēja pie uguntiņām, ķerdams te vienu, te otru, te trešo. Vien izskatījās, ka tās ar viņu tikai spēlējas, jo – līdzko kādu satvēra, tā uzreiz nodzisa. Rīta agrumā palika tikai viena uguntiņa. Velniņš to naski tvēra, bet arī tā izdzisa viņa acu priekšā. "Tā nevar būt, ja laimi nevaru noķert, to varu izrakt!" – pie sevis nodomājis, velniņš sāka rakt zemi tieši tajā vietā, kur bija apdzisusi pēdējā uguntiņa. Raka, raka, līdz izveidojās prāva bedre, tās dibenā viņš ieraudzīja sudraba riņķi, līdzko riņķi parāva, no zemes izcēla lielu, ar monētām pildītu lādi. "Tad, lūk, kāda ir mana laime!" – velniņš iesaucās, kļūdams velnišķīgi priecīgs. Izrakto bedri viņš pārveidoja par pagrabu, naudas lādi noliekot redzamā vietā. Kad pagrabiņā ienāk cilvēki, velniņš noslēpjas. Viņam patīk lietas, kas atgādina spožas monētas, tāpēc bieži vien viņš iekāro pa kādai spīdīgai pogai vai konfektei. Kad reiz rakstnieks Rūdolfs Blaumanis ieklīda pagrabiņā, velniņš viņam ausī iečukstēja savus bērnības piedzīvojumus. Tagad velniņš sargā ne tikai savu naudas lādi, bet arī visu Koknesi, jo tā ir viņa laimīgā vieta."
Ko vēl apskatīt Koknesē, lasiet šeit.
