Rudens zelts pašlaik "izlijis” visā Latvijā un daudzi to tradicionāli brauc lūkot uz Siguldu un Gaujas ieleju. Tomēr, arī dodoties pretējā virzienā, atradīsiet izcili krāšņas un ļoti rudenīgas vietas. Kā vienu no tādām jāmin Ķemeri. Te ir gan brīnišķīgs ainavu parks pie vēsturiskās sanatorijas, gan purva takas un citi interesanti objekti.
Lūk, neliels ieskats Ķemeru krāšņumā šovasar caur fotogrāfa Arta Veigura objektīvu.
Ko apskatīt Ķemeros?
Ja dosieties uz Ķemeriem ar vilcienu, tad šajā stacijā atradīsiet tūrisma informācijas centru. Tur var iznomāt arī velosipēdus, kas lieti noderēs šī vēsturiskā rajona apskatei.
Reiz te regulāri piestājis pat vilciens no Maskavas, bet uz jūru varēts aizbraukt ar tramvaju. Tagad "bānis" gan te ierodas retāk, tāpēc ieteicams izpētīt vilcienu kustības sarakstu, ja plānojat arī atgriezties mājās ar šo transportlīdzekli.
Stacijas arhitekts bijis Artūrs Mēdlingers, kas projektējis arī eleganti vieglo Jūras paviljonu Majoros.
Tālāk, ejot gar bērnudārzu un skolu, var doties uz ainavu parku, kas pašlaik izskatās kā zelta pieliets. Te, koku ieskauta, atrodama viena no spilgtākajiem neoklasicisma ēkām Latvijā – Ķemeru sanatorija (Tukuma iela 32). Par valsts līdzekļiem tā tapa 1936. gadā, un ir slavenā arhitekta Eižena Laubes meistardarbs. Piecstāvu ēka ar tornīti centrā atgādina milzu kruīza kuģi, kas apstājies mežā.
Diemžēl pēdējās desmitgadēs nams tiešām "uzskrējis uz sēkļa", piedzīvojot vairākas īpašnieku maiņas, iesāktus un nepabeigtus remontus, vandalisma uzliesmojumus un nepildītus solījumus. Pašlaik ēkā atkal notiek remonts, un tiek solīts, ka tur tiks atvērta viesnīca "Park Hotel Ķemeri", kam pēc līguma ar Jūrmalas domi durvis jāver 2019. gada 1. oktobrī.
Pa ceļam uz sanatoriju parkā redzēsiet arī Ķemeru evanģēliski luterisko baznīcu ar stalti slaido tornīti, viegli dzeltenīgo Romas katoļu baznīcu, kā arī piparkūku namiņam līdzīgo, grezno Sv. apustuļu Pētera un Pāvila Ķemeru pareizticīgo baznīcu.
Pareizticīgo baznīcai iepretim atrodas arī ļoti romantiskā Mīlestības saliņas lapene, ko apskatot kļūst skaidrs, ka reiz te bijusi ļoti interesanta būve, bet pagaidām tā nav labā stāvoklī. Starpkaru periodā šajā klasicisma stila rotondā atradies kafijas paviljons. Tomēr pa tiltiņu uz to var aiziet arī tagad, bet ceļš uz kāpnēm gan ir slēgts.
Vēl viens interesants objekts ir Ķemeru ūdenstornis. Tas ir Latvijas laiku industriālā mantojuma daļa. Uzcelts 1929. gadā, un tā arhitekts Fridrihs Skujiņš. Ja izdodas tornī uzkāpt, tad uz Ķemeriem paveras tiešām lielisks skats.
Tuvāk ceļam ir vēl otra lapene, pie kuras ir arī Ķemeru simbols – sēravots "Ķirzaciņa". Paviljons tapis 19. un 20. gadsimta mijā, bet ķirzakas skulptūra pie avota uzstādīta 1949. gadā. Jau no seniem laikiem uz šo avotu dziednieciskos nolūkos devušies gan vietēji ļaudis, gan no ārzemēm ceļu mērojušie. Par avotu klīst arī leģenda, ka reiz kāds vecītis, kurš padzēries šī avota ūdeni, atguvis jaunību un vīrišķību.
Ķemeru nacionālā parka apkārtnē apskatāmi arī citi ievērojami sēravoti, piemēram, sēravots Slokas ezera krastā pie skatu torņa, sēravots Raganu purvā, kur tie veido pat purvus.
Ja pie "Kirzaciņas" pāriesiet pāri upītei un iesiet pa celiņu uz labo pusi, drīz vien nonāksiet pie Ķemeru nacionālā parka administrācijas ēkas, kas ierīkota "Meža mājā" jeb kādreiz tik populārā restorāna "Jautrais ods" telpās. Tepat netālu sākas arī Melnalkšņu dumbrāja laipa, ko arī šajā slapjajā rudenī var iziet sausām kājām un iepazīt mitru, dabisku lapu koku mežu – melnalkšņu dumbrāju. Takas garums ir vien puskilometrs.
Ja spēki vēl atļauj, pavisam citādu ainavu var aizbraukt izbaudīt arī uz Kaņiera ezeru, kas atrodas vien dažu kilometru attālumā. Vairāk lasiet šeit.
Ja arī jūs esat iemūžinājuši brīnišķīgus rudens skatus, sūtiet tos "Delfi Aculiecinieks" konkursam. Vairāk lasiet šeit.
