Muižām ir īpaša vieta Latvijas apceļotāju sirdīs. Dažs brauc aplūkot daiļākās muižu kungu mājas, bet daudzi saskaras arī ar šī mantojuma skaudro pusi. Novārtā atstātas teritorijas, gruveši, drupas. Pēdējais laiks kaut ko ar tām iesākt, vai jau skaidri redzams – te ejams tikai viens ceļš.

Pagājušā gadsimta vēstures pavērsieni, tostarp 1905. gada revolūcija un muižu dedzināšana, 1920. gada agrārā reforma, kā arī padomju laiki un 90. gadu haoss, kad viss tika lauzts un laupīts, nav nākuši par labu muižu saglabāšanai līdz mūsdienām, stāsta kultūras pieminekļu pētnieks un fotogrāfs Vitolds Mašnovskis, kurš padziļināti veicis 1200 muižu izpēti un pagājušā gada decembrī izdeva enciklopēdijas "Muižas Latvijā" trešo sējumu.

Labi saglabājusies tikai ļoti maza daļa muižu

Protams, lai arī katram namam ir savs stāsts, kuru ir vērts uzzināt, bieži vien izpaliek vizuālais baudījums. Gruveši, drupas, nekoptas teritorijas. Cik vispār ir tādu muižu, kas labi saglabājušās?

"Pēdējā televīzijas intervijā man jautāja, cik muižu varētu uzskatīt par tādām, kuras var parādīt. Es teicu – to muižu, kuras es varētu un gribētu parādīt, ir aptuveni četri līdz pieci procenti. Studijā bija kapa klusums. Tas bija pilnīgs šoks: "Tikvien?" Jā, tikvien," tā Mašnovskis.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!