Teikām un nostāstiem apvītais Zilaiskalns ir īpaši svēta vieta senajām tautām, tur tās svinējušas savus godus un veikušas senos rituālus. Svētki tur tiek svinēti joprojām, bet tautas izpratne par tradīcijām un šīs vietas nozīmi laika gaitā ir mainījusies.
Nostāsti vēsta, ka senatnē Zilākalna apkaimē dzīvojuši daudzi zintnieki un vārdotāji. Ne tik senos laikos Zilākalna tuvumā dzīvoja un ļaudis dziedināja slavenā Zilākalna Marta.
Pats Zilākalna nosaukums dod norādes par to, ka vārds "Zilaiskalns" saistīts ar lietvārda sakni "sil" vai "zil", kas saistīta ar vārdu "zīlēt" vai krievu vārdu "sila" – spēks. Tiek uzskatīts, ka mazāka ietekme kalna nosaukumā bijusi īpašības vārdam "zils", kas raksturo apkārtnes purvu radīto zilas miglas plīvuru ap kalnu.
Gadu gaitā izveidojušās dažādas teikas un nostāsti, kas apvij Zilokalnu gluži kā zilā migla, kas to ietver. Kam ticēt, kam ne, lai izlemj katrs pats, taču pavisam noteikti ir skaidrs, ka Zilaiskalns ir īpaša un mītiska vieta.
Apkārtnē atrodas arī vairāki apskates objekti. Kalna virsotnē meklējams 1982. gadā uzceltais meža ugunsnovērošanas dzelzsbetona tornis, kā arī ģeodēziskais atbalsta punkts, ko 1816. gadā noteica Vilhelms Strūve. Tas nozīmē, ka punktam ir noteikts augstums un koordinātas. Šādi ģeodēziskie punkti veido valsts koordinācijas telpu, un tie ir visu karšu pamats. Kā arī acīgākie pamanīs Upurakmeni, ko, pēc nostāstiem, kāds mācītājs reiz esot nogrūdis no kalna. Tomēr, jo īpaši pavasarī, kad mostas daba, ainavas šajā vietā nudien lutina.
Plašāku informāciju par šo vietu atradīsi te, savukārt turpinājumā pavasarīgi skaista pastaiga pa Zilākalna apkārtni, ko iemūžinājusi Ginta Ažuka.
Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.
