Foto: Elīna Kursīte
Grāmatnīcās un grāmatu plauktos nonācis deviņu mēnešu ilgu ekspedīciju apkopojums par Latvijas slēgtajām pasažieru stacijām "Nākamā pietura – mājas", ko novembrī prezentējušas tekstu autore Liene Millere un fotogrāfe Elīna Kursīte. Kā sociālantropoloģes atzinušas: "Esam ārkārtīgi priecīgas par atsaucību un tik daudz labiem vārdiem. Ne gluži, ka negaidījām, bet ne tādā apmērā!"

"Viens no lielākajiem priekiem grāmatas prezentācijā bija staciju stāsti, ar kuriem atnākušie cilvēki dalījās ar mums. Proti, brīnišķīgi apjaust, ka staciju atmiņas un to saglabāšana ir svarīgas daudziem. Tieši šādi stāsti un it kā nejaušas tikšanās liek darboties tālāk un noticēt tam, ka šis ir bijis svarīgs Latvijas dzīvās vēstures fragments," saka Elīna Kursīte.

Grāmatā, kurā pierakstīti teju simts jauno, veco, ilgo un neseno staciju iedzīvotāju stāsti par to, kā ir dzīvot šajās ēkās un kas tajās īpašs, var lasīt gan par līnijas Liepāja – Glūda staltajiem arhitekta Jāņa Šarlova projektiem un to likteni, gan par pēckara bargajiem gadiem dzelzceļnieku barakās, gan par izsolēs jauniegūtajiem īpašumiem divtūkstošajos, stāsta Liene Millere.

"Tas, ka cilvēki mūs ielaida savās mājās, atklāja daļu no savas dzīves, bija ļoti iedvesmojoši. Jo vairāk – materiāls, kas ievākts, gan par remontos uzietiem staciju celtniecības knifiem, gan par faktiem un mītiem, kas apvij staciju, noderētu vēl vismaz kādām piecām grāmatām," atzīst Liene, kura vēl aizvien netic, ka izdevies tik īsā laika posmā apkopot visas intervijas un nepalikt vājdzirdīgai ražīgo suņu serenāžu dēļ, kas bija jānoklausās teju katra ieraksta sākumā.

"Rakstot tekstu, ļoti vēlējos iemūžināt stacijas iedzīvotāju balsis, runas veidu un sarunu noskaņu. Īpaši lepnumu un spītību, kas "lauzās" cauri, jo stacijās dzīvot ne vienmēr ir vienkārši. Ne jau tikai augsto griestu dēļ, ko optimists sauks par plašumu un iespēju gara lidojumam, bet arī staciju nozīmības dēļ. Tā ir vieta ar lielu nozīmi lielam cilvēku skaitam," tā Liene.

Savukārt Elīna, kura var lepoties ar lielu pieredzi ekspedīcijās un cilvēku ikdienas fotografēšanā, piebilst: "Braukājot pa visu Latviju un bildējot dažādus cilvēkus un vietas, ir vieglāk sevi apzināties Latvijas kartē un sevi kā latvieti vispār. Nu, ko man nozīmē valsts, kāpēc es te vispār esmu. Un šie stacijās un barakās sastaptie cilvēki – viņu stāstu un atmiņu vizualizēšana, tas ir tas, ko man ir licies svarīgi dokumentēt, lai atklātu arī sevi pašu."

Grāmatas tapšanu atbalstīja "Latvijas dzelzceļš", un īpašu artavu ieguldījis dzelzceļa vēstures eksperts Toms Altbergs, daloties ar savu pieredzi un zināšanām, atzīmē Elīna.

Turpinājumā "Tūrisma Gids" piedāvā fragmentus no grāmatas "Nākamā pietura – mājas", nedaudz atklājot piecu pamestu dzelzceļa staciju ēku stāstus un ar tām saistītos cilvēkus.

Praviņi

Foto: Elīna Kursīte

Praviņos iepazīstamies ar Kaktenieku. Viņš "uz dzelzceļa" nostrādājis visu mūžu, bet Praviņos nodzīvojis "pāri pa 30 gadiem". "Es te dzīvo pirms brīvība aizsākās! Latvija!"
Kaktenieks bijis gan ceļa montieris, gan brigadieris. Kad pats pēdējo reizi braucis ar vilcienu pat neatceras, bet savā dzīvē nobraukājies "līdz riebumam". Stacijā bijusi gan uzgaidāmā telpa, gan kase. Vēlāk par uzgaidāmo telpu kalpoja būdiņa pie ozola: "Tāda vēsturiska kā Cinevillā". Taču vienu dienu, kad Kaktenieks bijis darbā, strādnieki atbraukuši un nojaukuši: "Tā kā pie bada, jopcik rozā!"

Slampe

Foto: Elīna Kursīte

Slampes stacija ir ļoti "pucēta", stāsta Aina Gods, kas blakus esošajā barakā nedzīvo ilgi, "tikai no sešdesmitā gada". Gods ir Ainas dzimtas uzvārds, pārmantots no mātes, un, lai arī bija kādu laiku precējusies, ar vīru "dzīvoja katrs savā uzvārdā".

Darba gaitas Aina sākusi 17 gadu vecumā, turpinot ģimenes tradīciju dzelzceļā. Tēvs bija brigadieris, māte dežurante, bet Aina strādājusi par pārmijnieci. Grūtākais darbā bijusi stingrība.

Vispār Aina visu mūžu ir gribējusi dzīvot pie jūras. Kad Daudzevā likvidējās stacija, viņai iestāstīja, ka no Slampes līdz jūrai var aiziet ar kājām. Tā viņa 85 gadu vecumā vēl šobaltdien šeit dzīvo. "Man jau patīk joki!"

Kocēni

Foto: Elīna Kursīte


Nākamgad būs 30 gadi, kopš Juris dzīvo Kocēnu stacijā. Viss sākās ar "80.gadu beigu revolūciju". Sapratis, ka pilsētā būs bardaks, pārdevis vasarnīcu, garāžu un sācis meklēt laukos māju.

Izbraukājis jau astoņas, kad paziņa ieminējās par Kocēnu staciju, un tā Juris to izsolē nopircis. Vēlāk gan trīs ar pusi gadus nostaigājis pa tiesām, strīdoties ar mājas īrnieci. "Nervus nobeidzis", bet palicis par saimnieku.

Lašupe

Foto: Elīna Kursīte


Mežinieks Ilmārs ar kundzi Lašupes stacijā dzīvo 30 gadus, kopš 1989. gada. Māju Ilmārs iegādājies izsolē 1990. gados par 600 latiem, "kad Zorgevics tirgojās ar stacijām". Par staciju joprojām interesējās daudzi – gan tie "muzejnieki no Airiš' stacijas", gan citi "šad tad kaut ko atbrauc, kaut ko pafilmē".

Lašupē "pasažieru stacijas laikos" tirgoja arī biļetes. Te bija kases telpa, uzgaidāmā telpa, maza virtuvīte un istabiņa stacijas dežurantam vai pieskatītājam.

Vislabākais, dzīvojot laukos, ir svaigs gaiss un, ka tu esi viens pats. Ilmāram vispār dzīvē nekā nepietrūkst. "Kā var nebūt laimīgs!". "Ko ta' es teikšu, ka man nauda pietrūkst?! To jau visi sak'. Cik ir, tik viņa ir."

Brakšķi

Foto: Elīna Kursīte


Biruta Brakšķu stacijā dzīvo 36 gadus. Strādājusi gan te, gan Garozā. Bija jauna, špalas mainīja, "tad bija spēks, tad bija viss", ar rokām raka akmeņus. Tagad Birutai ir 75 gadi. Pati gan atzīst, ka savam vecumam ļoti labi izskatās.

Biruta sarunā vairākkārt piemin Kārļa Ulmaņa brāli, kura dēļ stacija ir "uzcelta pamatīgi" un nav piedzīvojusi postu. Ulmaņu brāļi šajā apkārtnē esot pavadījušu bērnību, un stacija atklāta 1937. gadā ar "valsts un ministru prezidenta" svētību.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!