Rīgas ūdensapgādes muzejs un tā stāsts
Foto: Rīgas plānošanas reģions

Ierodoties pie Rīgas ūdensapgādes muzeja, sagaida dienas galvenais varonis – Pauls Timrots. Ir izcili skaista diena Baltezerā, un, pateicoties spožajai saulei, zelta pieliets ir arī muzejs, gar kuru ved garais pārgājienu maršruts "Mežtaka". Bet par visu pēc kārtas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Muzeja apmeklējums veikts vasarā. Covid-19 izplatības dēļ muzeji šobrīd ir slēgti.

Sarunājamies ar Paulu, kurš, lai gan dzimis Rīgā, visu mūžu ir pavadījis Baltezerā un tieši šo vietu sauc par savām mājām. Kā pats smejas, ūdensapgādes muzejā un bijušajā sūkņu stacijā viņš ir kā aborigēns, jau no seniem laikiem. Un, lai gan 10 gadus ilgušais darbs kā muzeja stāstniekam nu ir oficiāli noslēdzies, Pauls netaisās nekur pazust, ja vien viņu prom nedzīs ar dzīšanu.

Paula vecāki uz Baltezeru pārcēlās, izvairoties no kara atstātajām nekārtībām, kad puikam bija tikai seši gadi. Un jau 14 gadu vecumā viņa dzīve sasaistās ar sūkņu staciju, kad vasaras brīvlaikā jaunietis tiek likts pie darba jauno ūdens apgādes aku izveidē. Lai gan oficiāli 14 gadus vecu jaunieti varēja nodarbināt tikai četras stundas dienā, brīžos, kad pietrūka darba roku, neviens neskatījās ne uz gadiem, ne nostrādātajām stundām. Tomēr uz jautājumu, par ko viņš vēlējās kļūt bērnībā, skaidru atbildi nesaņemam. Tēvs esot vēlējies jaunekli virzīt par elektroinženieri vai ķīmiķi, jo, kā atceras Pauls, tēvs vienmēr esot teicis: "Ķīmijā ir nākotne." Jāatzīst gan, ka sūkņu stacijā ķīmijas praktiski nav. Agrāk gan mēdza hlorēt ūdeni, bet tas esot bijis bezjēdzīgi, jo Baltezera apkārtnē iegūtā ūdens kvalitāte ir ļoti augsta un ķīmiska apstrāde nemaz nav nepieciešama.

Rīgas ūdensapgādes muzejs un tā stāsts
Foto: Rīgas plānošanas reģions

Savukārt pusaudža gados seko iestāšanās profesionālajā skolā, kur apgūta aukstā metāla apstrāde. Darbs nozarē Paulu aizved atpakaļ uz dzimto Rīgu, kur uzsākts darbs Rīgas vagonbūves rūpnīcā, tomēr brīvie brīži joprojām paiet Baltezerā. Pilnībā uz Baltezeru atpakaļ ved vairāki apstākļi – darba iespēja un vēlme dibināt ģimeni. Kā atzīst nu jau sirmais kungs, viņš labāk vēlējies pavadīt vairāk laika ar bērniem nekā ceļā uz Rīgu un atpakaļ. Darba gaitas viņu aizvedušas arī uz Ādažiem, bet 1993. gadā saņemts piedāvājums strādāt sūkņu stacijā, kurā strādāja arī viņa sieva – par operatoru, kas uzrauga elektroiekārtas un sūkņus.

Tomēr ūdens iegūšanas vēsture Baltezerā ir daudz senāka nekā mūsu stāstnieks, un šis stāsts iestiepjas vairāku gadsimtu garumā. Pirms stacijas ierīkošanas Baltezerā Rīgu ar ūdeni apgādāja Maskavas ielas sūkņu stacija, kurā ūdeni ņēma no Daugavas. Tomēr ap 1890. gadiem pilsētā aizvien izplatītākas kļuva ar ūdens kvalitāti saistītas slimības – holēra un tīfs. Lai gan slimības uzliesmojumā vainoja Daugavas plostniekus, kļuva skaidrs, ka ir jāmeklē jauns risinājums, kā Rīgu apgādāt ar kvalitatīvu un tīru ūdeni. Tika veikta padziļināta resursu izpēte, pat saukti speciālisti no Minhenes. Un, lai gan nav zināms, kas pamudināja veikt kontrolurbumus Baltezera apkārtnē – nojauta vai zināšanas – meklētais tika atrasts. Rīgas Rātei tika ziņots: "Baltezerā atrodas neizsmeļami gruntsūdens krājumi."

Tieši ar šiem notikumiem aizsākās mūsdienās redzamās sūkņu stacijas būvniecība. Kā uzsver Timrota kungs, darba temps bija augsts, jo visas sistēmas būvniecība, kas ietvēra ēkas, iekārtu uzstādīšanu un ūdensvada ievilkšanu, sākās 1903. gada maijā un noslēdzās jau 1904. gada oktobrī. Gadu gaitā daudz kas ir mainījies, no sākotnējās vienas stacijas nu tuvākajā apkārtnē ir jau piecas, savukārt sākotnējo 42 filtra aku vietā ir aptuveni 300. Uz jautājumu par to, kad tad ir bijuši labākie laiki ūdensapgādes vēsturē, Pauls nešaubīdamies atbild, ka no tehniskā viedokļa labākie laiki ir tagad. Piemēram, agrāk, kad mājās, kas bija sabūvētas ap sūkņu staciju, noraustījās elektrība un pazuda vismaz uz piecām sekundēm, bija skaidrs, ka dežurants stacijā viens pats netiks galā. Un tad, kā atzīst Pauls: "Tas, kurš tajā brīdī bija mājās, tas arī devās palīgā, un neviens tajos laikos neprasīja, kas man par to būs. Tā mums bija tāda kā tradīcija." Savukārt mūsdienās darbiniekiem vairs ar šādām problēmām nav jācīnās. Tomēr viens ir palicis nemainīgs, ūdens Rīgā joprojām ir viens no tīrākajiem visā Eiropā.

Rīgas ūdensapgādes muzejs un tā stāsts
Foto: Rīgas plānošanas reģions

Vēlamies apgāzt arī stereotipu, ka ūdens, kas nāk no Baltezera, tiek sūknēts no ezera. Tā nebūt nav, jo ūdens tiek iegūts no jau pieminētajām filtra akām, un tie ir augstas kvalitātes gruntsūdeņi, ko mēs patērējam. Mūsu sarunas laikā paspējam parunāt gan par ģimeni un vērtībām, gan stacijas vēsturi un attīstību. Un droši varam apgalvot, ka muzejā patiešām ir ko redzēt – vecās čuguna iekārtas labi sadzīvo ar zaļām palmām, ko paši darbinieki no Sočos atrastām sēklām nu ir izaudzējuši par lieliem kokiem.

Rīgas plānošanas reģiona teritorijā iet četri garās distances pārgājiena "Mežtakas" maršruta posmi: Rīga–Baltezers, Baltezers–Vangaži, Vangaži–Rāmkalni, Rāmkalni–Sigulda. "Mežtaka" ir garās distances pārgājienu maršruts, kas Latvijā stiepjas 674 kilometru garumā. "Mežtaka" tiek veidota projektā "Garās distances pārrobežu pārgājienu maršruts "Mežtaka"", kas tiek realizēts ar Eiropas Savienības un Eiropas Reģionālā attīstības fonda Centrālās Baltijas programmas atbalstu.

Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam