Saules pilsēta Vidzemes purvos

Komunisma cēlēji 50. gados Sedu iztēlojās kā sapņu pilsētu, kur ielas no centrālā laukuma uz visām pusēm stiepjas kā saules stari, savulaik iebraucējus pat sagaidīja Triumfa arka. Labākajos pilsētas gados tur dzīvoja 28 dažādu tautību pārstāvji no visas Padomju Savienības, bet šobrīd tur ikdienā uzturas četras reizes mazāk cilvēku – vien aptuveni tūkstotis. Spilgtā foto stāstā var sekot līdzi portāla "Delfi" žurnālistes Kristīnas Hudenko piedzīvotajam Sedā – purva pilsētā, kur pēc kūdras lauku dārgumu iegūšanas rit rāma ikdienas dzīve.

Pilno versiju Kristīnas Hudenko rakstiem par dzīvi kādreizējā un mūsdienu Sedā lasi šeit (krievu valodā).

Līdz 1949. gadam daļu topošās Sedas teritorijas aizņēma liela zemnieku saimniecība "Salanieši" ar trīs dzīvojamajām ēkām, saimniecības ēkām, dārziem, pļavām, laukiem un ganībām. Saimniekus 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju un gadu vēlāk tajā vietā sāka būvēt Sedu un no malu malām no visas Padomju Savienības sabrauca iedzīvotāji, kam piesolīja darbu un ērtu dzīvi.

Ciemata arhitekte Irina Prorviča bija iecerējusi Sedu veidot saules formā – no centrālā laukuma, kur agrāk bijis purvs, iesākas ielas, kas kā saules stari stiepjas uz visām pusēm. Uz tām vēlāk sabūvētas dzeltenas "staļinkas".

Oficiālie dati vēsta, ka Sedā dzīvo 1182 cilvēki, pilsētas ziedu laikos tur dzīvoja vairāk nekā četri tūkstoši cilvēku no visas Padomju Savienības. Šobrīd Sedā ir skola, bērnudārzs, trīs veikali, sociālās aprūpes un rehabilitātcijas centrs, divas aptiekas un doktorāts, pašvaldība.

Galvenajā laukumā 50. gados pretī skolai stāvējis Ļeņina piemineklis, bet kādā mirklī tas pazudis. Pilsētā klīdušas baumas, ka piemineklis noslīcināts kaut kur purvā. Tajā vietā iestādīja mazu eglīti, kas skābajā, purvainajā augsnē labi iedzīvojās un nu izaugusi par kuplu skaistuli, ko tagad katru gadu Ziemassvētkos izgrezno.

Pilsētas galvenais barotājs padomju laikos bija Sedas purvs. Tam ir aptuveni 12 tūkstoši gadu, un vācu baroni to 1875. gadā plānoja nosusināt, bet nespēja savā starp vienoties, un tā purvs palika neskarts.

1954. gadā uzbūvēja kūdras ražotni "Seda", lai piegādātu kūdru Rīgas TEC-1. Kūdras laukā strādāja divas maiņas, katrā no tām simts cilvēki. Lai produkciju izvestu no purva, uzbūvēja vairāk nekā 40 kilometrus dzelzceļa sliežu.

Sākotnēji lēsa, ka kūdras krājumu Sedas purvā pietiks 30 gadiem, mūsdienās neizmntots palicis tikai neliels stūrītis. Lietainā laikā tur nemaz ar automašīnu nevar piebraukt, vienīgais variants ir vagonete. Pārējā purva daļa ir aizsargājama dabas teritorija, ko iecienījuši putnu un dabas vērotāji. Pēdējā laikā tur esot jābūt piesardzīgiem, jo manītas lāču pēdas, bet vilki kļuvuši tik drosmīgi, ka skrien pakaļ automašīnām.

Pie Sedas veikala satiktie vietējie kungi zināja teikt, ka purvos klimst pilnīgi balts alnis, cits redzējis baltu vilku, bet vēl trešais stāstīja par baltu lāci, kas pārsteidzis melleņu lasītāju.

Sedas galvenais pienākums savulaik bija "sildīt Rīgu" – TEC krāsnī gadā iešķūrēja 650 tonnas kūdras. Arī pašā Sedā uz apkuri netika taupīts – padomju gados karstais ūdens no krāna tecējis visu gadu, 98% pilsētas bija pieslēgta pie centrālās apkures sistēmas. Tādas lepnības nekur citur Latvijā nebija. Bijusī kultūras vadītāja Alla Jakovčika stāsta, ka kūdru senāk eksportēja uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem, tur visas palmas augot tieši Sedas kūdrā!

Šobrīd pilsētas sirds pulsē veikala "Dan & Nessi" apkaimē. Tas nosauks par godu saimnieces meitai un mazdēlam, bet vietējie to sauc "Lana" – par godu pašai īpašniecei Svetlanai. Parasti viņa arī ir bodes tuvumā kopā ar sunīti. Pie galdiņa var piesēst, uzzināt jaunākās baumas, iedzert tēju vai pamieloties ar svaigi ceptiem čeburekiem un picu.

Līdzās atrodas vasaras un rudens sezonas galvenais ienākumu avots daudziem vietējiem – sēņu un ogu pieņemšanas punkts. Pirmās nes gailenes (2,5 eiro kilogramā), tad mellenes (divi eiro kilogramā), pēc tam baravikas (četri eiro kilogramā).

Dzērvenes Sedas purvā esot iestādījuši holandieši un ogas ir svītrainas kā arbūzi, turklāt paipalas olu izmērā. Bet iekšpusē mīkstas kā vate! Ogotāji purvu izgrābjot sausu trīs dienu laikā un ogas vāc lielajos cukura maisos.

Veiksmīgākie meža velšu lasītāji lielās ar rekordiem: 130 kilogrami melleņu četrās stundās, piecas kastes melleņu no rītausmas līdz pusdienlaikam, sešas ērces katru dienu... Daļa ražas dodas uz Igauniju, jo tur maksā labāk.

Sedā dzīve kūsā, arī tūristiem ir kur aci piesiet. Kultūras nama otrajā stāvā iekārtota padomju gadu artefaktu ekspozīcija, kur izkārtoti karogi, nozīmītes un dažādi sadzīves priekšmeti.

Un kur gan citur izveidot šādu muzeju, ja ne Sedā – pilsētā, kura radusies padomju gados un arī uzbūvēta attiecīgajā stilā.

Ikdienā kultūras nama mazajā zālē dāmas pulcējas, lai nodarbotos ar jogu, zumbu un vēderdejām, katru gadu augusta izskaņā Sedā svin pilsētas svētkus, kad kultūras namā norit vietējo pašdarbības kolektīvu koncertu, sabrauc arī mākslinieki no citām pilsētām. Dzīve tur kūsā!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit

Atpūta

Saules pilsēta Vidzemes purvos – Seda

Kristina Hudenko

Andra Čudare