Gatavojoties valsts simtgadei, oktobrī Viesītes novadā realizēts projekts "Sēlijas pilskalnu vilinājums", arheologa un kultūrvēsturnieka Jura Urtāna vadībā apzinot 12 Sēlijas pilskalnu virkni. Sadarbībā ar Viesītes muzeju vairākos turpinājumos publicēsim ziņas un aprakstus par senajām kulta vietām un pilskalniem, kas apsekoti šajā projektā.

Pilskalnu virkne stiepjas pāri Viesītes novada teritorijai no Lietuvas robežas dienvidos līdz Daugavai ziemeļos, iezīmējot senos tirdzniecības un kara ceļus, un ir unikāla, savdabīga un maz zināma. 20. gadsimta laikā atsevišķos pilskalnos veikti arheoloģiskie izrakumi, bet 70. gados dzejnieka Imanta Ziedoņa koku atbrīvotāju grupa strādāja Stupeļu un Margas pilskalnos, atbrīvojot tos no krūmu apauguma, pilskalnu pakājē uzstādīja akmeņus un iekala tajos pilskalnu nosaukumus.

Turpinot Ziedoņa aizsākto tradīciju, projekta īstenošanas gaitā savu "pasi" ieguva vēl viens pilskalns – Kņāvu pilskalns.

Elkšņu (Alksniai) pilskalns

Apmēram 15 metru augsts, savrups, kokiem apaudzis kalns, ainaviski skaistā vietā netālu no Akmens (Apaļais, Apvalais) ezera austrumu krasta. Agrāk pilskalns atradies Elkšņu pagasta teritorijā, bet tagad, kopš neatkarīgo Latvijas un Lietuvas valstu robežas nospraušanas 1921. gadā, atrodas Lietuvā. Elkšņu pilskalns pārī ar netālu esošo Petruku pilskalnu kā divi teiksmaini milži sargā robežu.

Teika vēsta, ka Elkšņu muižā bijusi skaista pils, kurā dzīvojusi barga lielmāte. Kāda burve nobūrusi pili, un pils nogrimusi. Šajā vietā pacēlies kalns, kuru apkārtējie ļaudis saucot par Pilskalnu.

Pilskalna nogāzes apaugušas ar vareniem dižozoliem.

Juris Urtāns, arheologs: "Par Elkšņu – Alksniai pilskalnu pirmās ziņas sniedza 1899. gada krievu arheologs Fjodors Pokrovskis. Pilskalnu vairākkārt apsekojuši lietuviešu arheologi, tajā iegūtās bezripas trauku lauskas ar apmesto virsmu ļauj pilskalna apdzīvotību attiecināt uz mūsu ēras pirmo gadu tūkstoti. [..] 1924. gadā Edītes Kurces publicētajā Vidzemes un Kurzemes seno kulta vietu sarakstā ir norāde, ka pilskalnā, kas atrodas trīsceturtdaļ verstu attālumā no Elkšņu muižas, bija akmens ar iedobumu, uz kura upurēja. [..] Virkne 19. gadsimta pirmās puses rakstisku liecību vēsta par senajiem reliģiskajiem uzskatiem. "Ezermalā netālu no Elkšņu muižas atradušās divas kapa plāksnes. Pie šiem akmeņiem pa pirmo tirgus dienu nākuši cilvēki no malu malām, sevišķi no Leišu zemes, no Elkšņu muižas pašas, no Zalves, Neretas. Ļaudis nesuši upurus, cimdus, zeķes, villu, vasku, naudu, maizi, un akmiņam to nosvieduši, trīs reizes iet apkārt, pātarus skaitīdami un ticēdami, ka caur to palikšot veseli voi citu svētību dabūšot. [..] Tanī pašā vietā, kur tagad tie kapu akmeņi, uz kuriem pa tirgus dienu citi ļaudis vēl uz pagānu vīzi upurus samet, priekš pāris simts gadu tā vecā Elkšņu baznīca esot bijusi, ka viņas altāra priekšā jau tie akmiņi gulējuši, un ka daudz ļaudis ticējuši, ka viņiem no šiem nākot veselība un visāda svētība, ka tik pēc pabeigtas Dieva kalpošanas jaudājot, vislabāk tam lielākam, trīs reizes apkārt iet. Palike, ir tad vēl pie tādas upurēšanas, kad no vecās baznīcas nekas vairs ne atlike, ka kā šie abi akmiņi vien." Rakstos tiešām rodamas liecības, ka pirmā Elkšņu baznīca pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera pavēles celta 1567. gadā pie Ilzu muižas.[..]

Elkšņu kapu plākšņu pielūgšana rāda kādu zīmīgu ainu kristietības un seno ticējumu savijumā, kur grūti nošķirt, kas te ir kristietisks un kas saistāms ar seno latviešu ticējumiem. [..]

1920. gados nospraustās Latvijas un Lietuvas robežas Aknīstes, Elkšņu, Rites pagastu teritorijās, sadalot iepriekš vienotas teritorijas, radījušas zināmu neskaidrību senvēstures pieminekļu lokalizācijā. [..] robeža starp Latviju un Lietuvu vēsturiski ir jaunāku laiku darinājums, kurai nepakļaujas senvēstures pieminekļu savstarpējā saistība."

(J. Urtāns "Elkšņi – Alksniai. Pieminekļi abpus robežai", 2972. lpp., Labietis (ASV), 1993, 85.burtn.)


Teikas un nostāsti

Kad latvieši vēl paši savā dzimtenē, tās mežos un druvās kā brīvi ļaudis valdīja, uz augstā Pilskalna pacēlās lepna un skaista latviešu pils. Pakājē un blakus esošajās augstākajās vietās dzīvojuši pils aizstāvji, amatnieki, zemnieki, darbojušās svētnīcas, bijis kapulauks. Aiz pils augstajiem un biezajiem vaļņiem iedzīvotāji slēpās kara laikā.

Kad gandrīz visi no pils un apkārtnes iedzīvotājiem bija krituši cīņā pret bruņiniekiem, tad arī pils ar vēl pāri palikušajiem cilvēkiem nogrimusi. Nogrimušās pils vārds ticis uzticēts kādam vecam kokam, kurš audzis pils tuvumā un zem kura agrākie pils iedzīvotāji bija upurējuši saviem dieviem. Ja kāds vecās pils vārdu uzminētu, tad pils līdz ar saviem kareivjiem celtos augšup. Šī latviešu tautas teika, pierakstīta Viesītes muzeja izdevumā "Sēlija".

Ko vēl apskatīt un kur nakšņot?


Pilskalns atrodas pie pašas Latvijas un Lietuvas robežas, Lietuvas pusē. Netālu ir arī Ilzenbergas muiža. "Abas šīs vietas avotos bieži tiek minētas kopā, jo Ilzenbergas muižas īpašnieki bieži nomāja Elkšņu muižu, kura līdz 1561. gadam bija Livonijas ordeņa mestra, bet vēlāk Kurzemes un Zemgales hercoga (Ducatus Curlandiae et Semigalliae) valdījums. Tāpēc pareiza Elkšņu identifikācija vēsturiskajos avotos ir svarīga informācijas iegūšanai par Ilzenbergas muižas īpašniekiem," teikts muižas mājaslapā. Šajā muižā mūsdienās darbojas naturālā saimniecība, ko var apmeklēt interesenti, tāpat tur iespējams doties izbraucienā ar laivu pa ezeru un ieturēt gardu maltīti, atpūsties pirtī un izbraukt zirgu pajūgā. Tur iespējams noīrēt arī naktsmājas.

Interesanta vieta muižā ir arī Mīlestības saliņa, uz kuru ved garš un ainavisks tilts.

Vairāk par vietām, ko apskatīt Lietuvas ziemeļu daļā, lasiet šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!