Šmerļa mežā, kas ir pa ceļam "Mežtakas" pārgājienu maršruta pirmās dienas posmā, kuplā skaitā ir atrodamas dižpriedes, bet var atrast arī pa kādam eksotiskam kokam – ēdamai kastaņai, valriekstiem un vēl daudziem citiem ievērības cienīgiem eksemplāriem. Laiku pa laikam dabas pētnieki dodas uz Šmerļa mežu apskatīt un pārmērīt dižkokus un, ja paveicas, uziet kādu dabas pērli, kā tas Šmerļa mežā nereti arī notiek. Mums ir palaimējies uz Šmerļa mežu doties kopā ar Purvciemā dzīvojošo Arni Bērziņu, kurš dzimis Biķernieku mežā esošajā Dzelzceļnieku slimnīcā. Viņš Šmerļa un Biķernieku mežus pazīst kā savu kabatu.
Runājot par to, kā sākusies aizraušanās ar koku pētniecību, Arnis stāsta, ka netālu no viņa lauku mājām kāpas pakājē esošo mežu ar vecajām priedēm mamma iesauca par parku – jo tas izskatījās kā kopts mežs, kur ir taciņas, minimāls pamežs un skaistas ainavas. Tas bija fons, bet konkrēts impulss bija Gunta Eniņa 1982. gada "Daba un mēs" sērijā izdotās grāmatas "Koks–dabas piemineklis" izlasīšana. Pirmā doma – tad jau parkā ir pilns ar dižkokiem! Jā, kaut kas jau bija –pirmie 1982. gadā fiksētie mērījumi priedēm 2,85, 2,82, 2,70 (šobrīd 3,11, 2,83 un 2,85 – ne visas labi aug), attālākā ciema mājā bērzs 2,72 (šobrīd vairs nav). Pēc toreizējiem noteikumiem priedei un arī bērzam, lai būtu dižkoks, bija jābūt trīs metrus brangam apkārtmērā.
"Radās azarts – kaut kur apkaimē noteikti jābūt trīs metru priedei un tā noteikti jāatrod. Un tā es meklēju. 1982. gada augustā arī atradu – netālu no Inčupes ietekas jūrā, mežā starp tagadējo benzīntanku un jūru 3,0 metru priede. Uzrakstīju toreiz vēstuli vienam no dižkoku meklēšanas entuziastiem un iniciatoriem – Staņislavam Saliņam Salaspilī, Mežu pētīšanas institūtā "Silava" (adrese bija Eniņa grāmatā) un pat saņēmu atbildi. Diemžēl šī priede nolūza 1986/87.gada ziemā. Oficiālai datu iesniegšanai bija nepieciešams koka augstums. 1982. gada iespējas augstumu mērīšanā ne tuvu nebija tādas kā šobrīd. Mani instrumenti tolaik – koka apkārtmēram šuvēja 1,5 metrus gara mērlente, augstumam gara aukla ar naglu iespraušanai zemē, uztīta uz salokāmā metramēra, un 1955. gada fotoaparāts "Zenīts" ar zināmu objektīva atvēruma leņķa tangensu 0,55. To reizināju ar izmērīto attālumu līdz kokam, tad dabūju koka augstumu," stāsta Arnis.
Nogriezušies tūlīt aiz Kinostudijas žoga, metamies mežā nomērīt lielo priedi, kas aug netālu no celiņa. Arnim līdzi ir īpaša mērlente, ar speciālu galu, kuru viegli var aizkabināt aiz koka mizas negludumiem. Līdzi ir navigācijas ierīce, kurā ievadīti visi apkārtnes ievērojamie koki, ar datubāzi. Piemēram, varam pārliecināties, ka konkrētā priede pirmoreiz uzieta 1995. gada Ziemassvētkos, kad tās apkārtmērs bija 2,52 metri. Starpcitu, priedei, lai to uzskatītu par dižpriedi, vajag sasniegt 2,50 metru apkārtmēru 1,30 metru augstumā no zemes. Šodien, strazdu dziesmām skanot, nomērām priedi. Tās apkārtmērs ir tieši 2,71. Gandrīz centimetrs gadā, ko Arnis atzīst par labu augšanas tempu.
Netālu no priedes apraugām un pārmērām pirmo vietējai florai netipisko pārstāvi – skābardi, kuru, pēc Arņa vārdiem, visticamāk iestādījuši līdzās esošās Kinostudijas darbinieki un kurš Latvijā savvaļā sastopams vien pie Lietuvas robežas Dunikas apkārtnē – tā ir skābarža areāla tālākā mala ziemeļaustrumu virzienā. Tepat arī pelēkais riekstkoks, kura lapas līdzinās milzīgām pīlādža lapām un kura dzimtene ir Amerikas austrumkrasts.
Arnis stāsta, ka cilvēki Rīgas mežos mēdz realizēt visai "trakus" dendroloģiskus projektus. Kā pēdējo laiku spilgtāko Arnis atceras Biķernieku mežā atrasto, takai līdzās stādīto un vismaz 300 metru garo zirgkastaņu rindu. Censonis gan nebija ņēmis vērā, ka zirgkastaņai nepieciešamas trūdvielām bagātas augsnes un Biķernieku kāpu smiltī kociņi nīkuļos. Arnis saka, ka cilvēkam vajag kaut ko dvēselei un tad viņš stāda. Savukārt, visapkārt ziedošās korintes ir pierādījums tam, ka eksotiskajiem augiem ne vienmēr nepieciešama cilvēku palīdzība, pietiek ar putniem vai vēju. Arnis zina stāstīt, ka meža pudurī starp Pļavniekiem un Ulbrokas kapiem korintes ir saaugušas tik biezi, ka bez mačetes var pat nedomāt doties tām cauri.
Rīgas plānošanas reģiona teritorijā iet četri garās distances pārgājiena "Mežtakas" maršruta posmi: Rīga – Baltezers, Sigulda – Murjāņi, Baltezers – Vangaži, Vangaži – Murjāņi. "Mežtaka" ir garās distances pārgājienu maršruts, kas sākas Rīgā un turpinās līdz Tallinai. "Mežtakas" aptuveni 1050 kilometrus garais maršruts ir sadalīts 50 atsevišķos vienas dienas gājiena posmos pa aptuveni 20 kilometriem dienā. "Mežtaka" tiek veidota projektā "Garās distances pārrobežu pārgājienu maršruts "Mežtaka"", kas tiek realizēts ar Eiropas Savienības un Eiropas Reģionālā attīstības fonda Centrālās Baltijas programmas atbalstu.
Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.