Piebraucu pie pamatīgās Vilces muižas un atstāju auto stāvlaukumā. Tā kā bija darbdienas vidus, bet vecajā barona medību muižā atrodas skola, tad bērni starpbrīdī čalodami skrēja laukā – tāda jauka un dzīvīga sajūta diezgan tukšajā un ziemīgajā lauku ainavā. Dabas parks un tā takas sākas uzreiz aiz muižas. Turpat ir neliela skatu platforma Mīlestības kalniņā, milzīgas dažādu sugu liepas, kas vasarā noteikti veido dabīgu lapeni virs galvas, bet pie kājām čalo Vilces upīte, kas vijas pa pamatīgu gravu.
Pārejot tiltiņu, lai šķērsotu upi, kreisajā pusē atrodas vieta ar vareno nosaukumu – Lielmātes avotiņš. Jāsaka, labi, ka tam klāt pierakstīts, ka tas ir avotiņš, citādi mazo bedrīti ziemā pat nepamanītu, bet pavasarī gan droši vien ūdens burbuļo bagātīgāk.
Tālāk pa stāvām kāpnēm jākāpj kalnā un, atkārtojot kādreizējā barona pastaigu maršrutu, jādodas pa taku uz labo pusi. Gar malām ir vairāki informācijas stendi gan ar ziņām par to, kas gājis pie sirds baronam, kā viņš medījis, un pat to, kā smeķīgi pagatavot brieža cisku, ja nu tāda gadījusies jūsu rīcībā, gan par dzīvniekiem, kas sastopami šajā parkā un to pēdu nospiedumiem. Pēc neliela gabaliņa sanāca arī jauniegūtās zināšanas likt lietā, jo, krūmiem čabot, pār taku trakā ātrumā aizlēkšoja brīnišķīgs staltbriedis.
Ložņājot pāri nokritušajiem kokiem, aptuveni pēc 500 metriem nonācu vēl vienā teiksmainā vietā – gravā, kur ir Velna jeb Barona tiltiņš. Biju par to lasījusi Andra Grīnberga grāmatā "Zemgales reģiona senās kulta vietas", tāpēc gluži negaidīju Vācijas slaveno Velna tiltu, bet mazā, sūnām apaugusī akmeņu kaudzīte gan lika apšaubīt tilta vārda nozīmi un velna izmērus, jo leģenda, kas aprakstīta augšminētajā grāmatā, stāsta, ka velns draņķīgā laikā zem šī tilta slēpies.
Bet šādu skeptisku pārdomu novēršanai pie tilta ir norāde, ka šis tiešām ir tilts, un katram nesaprašam viss ir skaidrs kā diena.
Šajā vietā satiekas Vilces un Rukūzes upes un tiešām slejas sens zemgaļu pilskalns. Tajā tagad uzstādīta skatu platforma, no kuras paveras jauks skats uz abām līkumainajām upītēm un smilšakmens atsegumiem to krastos, bet blakus ir arī informācijas stends ar ziņām par izrakumiem kalnā un tā senajiem iemītniekiem. Runā, ka lepnie zemgaļi te nekad nav sakauti. Kad sapratuši, ka neizdosies pili nosargāt no krustnešiem, viņi paši to nodedzinājuši un devušies pie saviem sabiedrotajiem uz netālo Tērveti.
Pļavā kalna pakājē iekārtotas piknika vietas ar pamatīgiem koka soliem un galdiem, kā arī ugunskura vietām. Tur var nokļūt pa stāvām koka kāpnēm un tālāk, šķērsojot romantisku tiltiņu.
Pastaiga ir aptuveni 1,5 kilometru gara un aizņems aptuveni stundu vai nedaudz ilgāk.
