Sulīgi Siguldas gidu stāsti: Korānā Melnais balzams nav aizliegts, turku Roze un 'sabačka'  (2)

Tradīciju burtnīcā "Siguldas gidu stāsti" apkopotas siguldiešu atmiņas, kas atklāj ekskursiju vadītāju darba specifiku, darba gaitu sākumu, dažādus notikumus un piedzīvojumus praksē. Izdevumā publicēti fragmenti no intervijām ar kādreizējiem un tagadējiem Siguldas ekskursiju vadītājiem Helēnu Celmiņu, Dzintru Antēnu, Annu Grosbergu, Andreju Janaus, Sandru Ķiruli, Mārīti Vītolu, Aigu Auziņu, tūrisma instruktoriem Jāni Začestu un Jāni Makaru, vides gidiem Indru Čeksteri, Andu Andrušaiti un Māri Mitrevicu, muzeja darbiniekiem Guntu Zaķīti un Ilgu Korklišu. Izdevumā iekļauti arī daži suvenīru tirgotāju stāsti.

Tradīciju burtnīca "Siguldas gidu stāsti" pieejama visās Siguldas novada bibliotēkās, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Siguldas tūrisma informācijas centrā un www.serde.lv sadaļā "Izdevumi".

Siguldas gidu stāsti ļauj iepazīt neseno pagātni, kad šī Vidzemes pilsēta bija sevišķi iecienīta Padomju Savienības kūrortvieta. Siguldas Tūristu bāzē kūsāja dzīve, tūkstošiem padomju tūristu Gaujas senlejā ieradās ar Vissavienības tūrisma maršrutu ceļazīmēm. Tolaik tūristu bāzes viesus - laivu pārgājiena dalībniekus sagaidīja lielgabala zalves pār Gauju, bet pie Gūtmaņalas ikvienam bija iespēja nofotografēties kopā ar sunīti Airu un pa kluso nopirkt dzintara krelles un krāsainos spieķus.

Pierakstītie stāsti sniedz ziņas arī par tūrisma veidiem, tūristu etniskajām atšķirībām, tūrisma pakalpojumu daudzveidību un izmaiņām laika gaitā. Tie atklāj arī Siguldas un Latvijas redzējumu no malas, proti, tās vērtības un unikālo, kas pārsteidz un uzrunā svešzemju viesus mūsu zemē.

Princis un balzams "Zirnītī"

Siguldas Tūristu bāzes instruktora Jāņa Začesta stāsts

Tas bija padomju laikos, gadu neatceros. "Zirnītis" (kafejnīca) Turaidā vēl bija. Man piezvana – ekskursija. Tajā laikā Afganistānā bija karalis. Kari vēl nebija sākušies. Afganistānas karaļa brālis brauca ekskursijā. Man jāvada. Labi.

Kā jau tajos laikos, trīs mašīnas ar čekistiem. Vienā mašīnā tas princis. Labi, braucam. Visur izbraukājam. Pusdienas princim paredzētas "Zirnītī". Uzejam augšā otrā stāvā. Kreisajā pusē galds, mēs kādi trīs cilvēki sēžam. Skatos, tā oficiante nes zirņus, lej virsū to speķi ar taukiem. Man kā zibens spēriens galvā – johaidī, viņš taču ir musulmanis! Es, caps, šo aiz rokas ciet – jā, jā, jā. Atnes sausus zirņus. Zirņus jau viņi ēd. Viņš tā paskatās, pamāj ar galvu, pasmaida.
Pēc brīža skatos, šis pats ņem balzamu, lej glāzēs. Dzert, tak, arī musulmaņi nevar! Es viņam saku – atvainojos, bet, nu, es dzirdēju, ka Korānā tur tā un šitā. Oi, viņš saka, nākamreiz, kad tu lasīsi to Korānu, lasi tā uzmanīgāk. Tur ir teikts, ka vīnu nedrīkst. Par jūsu balzamu nav neviena vārda! (Smejas.)

Cik es eju garām tai iestādei, vienmēr atceros – balzamu var dzert, cik gribi. Neviens neaizliedz. (Smejas.)

Sporta spēles un deju vakari

Siguldas Tūristu bāzes vecākā instruktora Jāņa Makara stāsts

Siguldas tūristu bāzē es kādu laiku organizēju sporta spēles un vadīju rīta rosmes. Vingrojumu komplekss bija ierakstīts magnetofonā, ar mūziku, mans uzdevums bija rādīt grupas priekšā vingrojumus. Sporta spēles bija parasti pēcpusdienā četros.

Tad katru vakaru bija vai nu tūristu sagatavoti koncerti un dejas, vai kino. Katru reizi, kad atnāca grupa, klubā bija koncerts. Pēc koncerta bija dejas. Reizēm kultorgs uzlika plati ar dziesmu "Белый танец" . Krievu valodā белый танец ir baltā deja, dāmu deja, tad instruktori malā nesēdēja.

"Cобачка" Aira Gūtmaņalā

Ekskursiju vadītājas Dzintras Antēnas stāsts

Maija Hofmane strādāja par fotogrāfi, un viņai bija sanbernāra šķirnes suns Aira. Suns tūristiem ļoti patika, un viņi labprāt fotografējās ar suni uz Gūtmaņa alas fona. Fotogrāfijas vēlāk saņēma pa pastu.

Šāds pakalpojums bija ļoti pieprasīts, Gūtmaņa ala citreiz pat tik ļoti neinteresēja, kā собачка Aira, ar kuru обязательно (obligāti) vajadzēja nofotografēties.

"Unītī" un kā Rietumos

Ekskursiju vadītājas Dzintras Antēnas stāsts

Vissavienības tūristi Latvijā sajuta kaut ko rietumniecisku, viņi te brauca kā uz Rietumiem. Viņiem visiem Sigulda patika, var teikt, par 90 procentiem. Krāšņa daba, vēsturiskie objekti, sakoptība, kārtība un tīrība. Bet, protams, ekskursijā viņi bija jāielaiž uz stundu "unītī" (universālveikalā). Katrā Savienības pusē bija savs deficīts, tāpēc Universālveikals bija nozīmīgs objekts. Importa preces – apģērbs, apavi un citas mantas – tika tirgotas zem letes par paaugstinātām cenām. Oficiālā cena kasē, uzcenojums – pārdevējas kabatā.

Turaidā pārtikas veikalā ejošā prece bija gan "Rīgas Melnais balzams", gan "Papardes zieds". Es, piemēram, nevarēju nopirkt neko, bet tūristi sapirkās biezām somām – viņi pārmaksāja, uzsauca pārdevējām, veikaliem bija ienākums labāks.

Mums atkal bija labi šoferīši. Viņi no Ļeņingradas veda mums gan gaļu, gan augļus – mandarīnus, apelsīnus.

Jā, miers, jā!

Vides gida Māra Mitrevica stāsts

Bija viens trīs gadu projekts Latvijai un Igaunijai. Es angliski nerunāju, bet to es labi zinu nosaukt "Back to Nature" ("Atpakaļ pie dabas"). Tur daudz darījām, igauņi brauca uz Latviju, mēs uz Igauniju. Tagad atbraukuši kādi seši septiņi cilvēki no Igaunijas, es viņiem vadu ekskursiju. Bija atļauja no parka vadības, ka var ieiet rezervātā un parādīt vislielākos dabas džungļus un mieru.
Ejam Nurmižos (rezervātā) pa taciņu uz leju, es viņiem saku: Te ir rezervāts. Te ir slēgtā zona. Te nekad neviens neienāk. Te ir pilnīgs klusums, zvēri dzīvo, koki aug. Pilnīgs miers, un cilvēki nekad nekur. Tagad ejam, ejam, ejam. Kaut kas bļauj! Viņi skatās uz mani, es arī.

Ejam, ejam – jedritvai kociņ! Pretī nāk vecis, redzams, ka "pohains". Stumj pie rokas velosipēdu. Aiz viņa nāk tante, ar tādu kā pātagu, rungu, drīzāk stibu. Un pa brīžam uzgāž tam vecim. Un drausmīgi lamājas visu laiku. Izrādās, ka vecis trīs dienas nav bijis mājās, aizgājis uz Muceniekiem dzert. Tur bija dzērāju perēklis vispār. Tante aizgājusi pakaļ un dzen šo augšā. Igauņi saka: "Jā, miers, jā!" (Smejas.)

Kad varēs apskatīt Velgu Vītolu?

Vides gides Andas Andrušaites stāsts

Atbrauc (uz Siguldu) no citurienes un priecājas – vai tiešām Latvijā var būtu tik lieli kalni? Es saku: "Tie nav kalni, tās ir gravas!" Viņuprāt, tie ir kalni, jo jākāpj augšā vai lejā.

Vadot Līgatnē (dabas parkā) ekskursijas, visi pazīst Velgu Vītolu un zina, kas ir Velga Vītola (zvērkope, lāču mamma). Man ir vairākas reizes jautāts: "Kad varēs apskatīt Velgu Vītolu?" Tad man jāsaka, ka neredzēs. Lāčus redzējām, alās bijām, pagrabi bija – bet kad varēs apskatīt Velgu Vītolu? Nevis satikt, bet apskatīt! (Smejas.)

Ekskursija 1. janvārī

Ekskursiju vadītāja Andreja Janaus stāsts

Tas bija pagājušajā janvārī. Man bija pieteikums uz 1. janvāri. Es domāju: "Nu gan! Bet nu ko!" Speciāli saīsināju savu Jaungada svinēšanu mājās. (Smejas.) Pie tam uz desmitiem rītā bija paredzēts. Kaut kāda ģimene pieteikusies. No Krievijas ļoti bieži ir tā, ka viņi atbrauc viena vai divas ģimenes ar savām mašīnām. Viņi dzīvoja Siguldas viesnīcā.

Es ap desmitiem pienāku pie tās viesnīcas. Jā – skatos, tur dažas mašīnas ar Krievijas numuriem stāv, bet ārā neviens nenāk. Es piezvanu, apsveicu Jaunajā gadā, bet vīrieša balss man atbild: "Mēs ļoti atvainojamies, bet mēs neiesim ekskursijā. Mēs kaut ko vakarā sliktu ieēdām, un tagad mums visiem slikti!" Domāju, tur gan bija cita vaina. Bet arī! Pirmajā janvārī desmitos no rīta iet ekskursijā! Tad nu es gāju mājās jau pa īstam svinēt Jauno gadu. (Smejas.)

Gauja lietuviski

Ekskursiju vadītāja Andreja Janaus stāsts

Ar Gauju man atkal bija viens gadījums. Ar lietuviešiem bija liels humors. Braucam autobusā lejā uz Gaujas tiltu, es saku: "Tūlīt mēs redzēsim mūsu Latvijas skaistāko upi, es vienmēr tikai tā saucu, vārdā Gauja". Es tā jūtu – lietuvieši sāk knosīties. Beigās izrādās, ko nozīmē lietuviski vārds Gauja: banda, bandītu banda burtiskā nozīmē. (Smejas.) Tas bija vienreizēji!

Latvija kā zaļa jūra

Siguldas gides Aigas Auziņas stāsts

Reiz man viena vāciete teica: "Jūsu Latvija ir tik zaļa kā tāda zaļa jūra!" Tas man tik ļoti patika! Mūsu zeme ir kā zaļa jūra.

Vienreiz man bija atbraukuši no Japānas. Izskatījās, ka tie tūristi ir tādi seniori. Es viņiem piedāvāju tādas lēnas taciņas. Izrādās, ka viņi bija tūristi, kas iekaro katras valsts augstākās virsotnes. Gaiziņā viņi jau bija bijuši, uzkāpuši tos 311 metrus. Tagad viņi kāps Siguldas kalnā. Un tad viņi teica: "Tik skaista vieta! Te ir tik skaisti!"

Šeit ir tik skaisti tāpēc, ka to zemi vari izstaigāt, iziet kājām. Mēs to zemi izbaudām.

Turku Roze un pils Turaidā

Turaidas muzejrezervāta ekskursiju vadītājas Ilgas Korklišas stāsts

Man ir bijuši pašai ekskursiju laikā vairāki cilvēki, kuri acīmredzot padomju laikā dzirdējuši to leģendu. Domāju, ka tas ir radies no pārklausīšanās. Ļoti daudzi vēl joprojām mūsdienās prasa vai stāsta par турецкая Роза. Ну, где турецкая Роза? (Turku Roze. Nu, kur ir turku Roze?) Tad nu es viņiem saku: Не турецкая, а Турайдская! (Nevis turku, bet Turaidas!) Par turkiem viņi laikam vairāk zina, tad acīmredzot uz līdzības principa – Турецкий замок, турецкая Роза. (Turku pils, turku Roze.) Tas droši vien ir no padomju laika. (Smejas.)

Somi, vācieši, francūži, amerikāņi

Turaidas muzejrezervāta ekskursiju vadītājas Ilgas Korklišas stāsts

Ir arī tādi cilvēki, kuri nav atvērti. Viņi – tādi noslēgti. Viņi klausās. Nu, nezinu, varbūt arī viņi nejūtas labi, vai arī vienkārši ir noslēgti. Vai arī tāda tauta.

Teiksim, man bija ilgu laiku grūti saprast, kā strādāt ar somiem. Kā ar viņiem komunicēt. Es viņiem stāstu tā atvērti, komunikabli. Nevaru saprast, nekādas reakcijas nav. Parasti ar citām Eiropas tautām ir tā – tu visu noorganizē, pasaki, visi draudzīgi ejam, runājamies, bet ar somiem mazliet citādi. Viņi tādi rezervētāki, ziemeļnieciskāki. Viņi paši par sevi izdomā, kā labāk darīt.
Ar vāciešiem ir tā, ka viņi ļoti labi pārvalda angļu valodu un ar viņiem ir ļoti patīkami komunicēt. Viņi ir ieinteresēti uzdot jautājumus, un ar viņiem vienmēr ir ļoti laba saziņa.

Franču grupas man vienmēr patīk, viņi tādi ar labu humora izjūtu. Tā ir tā tauta, kurai ļoti patīk leģenda par Turaidas Rozi. Tad kāds no viņiem pilnīgi apraudas, dzīvo līdzi notikumiem. Tas man patīk. Viņi ļoti novērtē stāstus, leģendas. Nu, tas arī atkarīgs, kādi cilvēki gadās grupā, daži ir izteikušies: "Ā, nu tas kaut kas no ziepju operas!"

Ar amerikāņiem esmu ļoti daudz bijusi kopā un strādājusi daudzus gadus. Man viņi šķiet ļoti tuvi cilvēki, un mēs ļoti labi atrodam kontaktu. Pārsvarā tie ir kristieši, kas brauc. Viņiem ļoti tuva ir kristīgā tēma un baznīca, un arī leģenda viņiem ļoti patīk, vēsture. Viņiem viss patīk, ar viņiem ļoti viegli komunicēt. Viņi ir patīkami.