Elku liepa, svētavots, senču ozols un citas vietas, kur atrast latvisko spēku un maģiju  (3)

Vārds upurakmens jau vien skan visai neparasti un maģiski. Bet tā izskats ir vēl jo īpatnējāks – Ulmales jeb Pinnu akmens atgādina milzu bļodu. Izrādās, tas ir viens no vislabāk saglabātajiem bļodakmens paraugiem Latvijā.

Šī kādreiz, vēl pirms vācu kungi bija pakļāvuši tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošās ciltis, bijusi vieta, ap kuru ļaudis pulcējušies, lai ar dobumā esošo ūdeni dziedētu kaites. Bet pēc izdziedināšanas turpat pateicībā ziedots dieviem. Šajā vietā mūsu senči pulcējušies jau 13. gadsimta beigās.

Milzīgās bļodas diametrs ir gandrīz 60 centimetru, bet dziļums – aptuveni 15 centimetru. Par to, ka vieta ir ļoti neparasta un akmens īpašs, varētu liecināt arī tas, ka ūdens bļodā nesasalstot pat ziemas 20 grādu salā.

Braucot pa Liepājas – Ventspils šoseju pie Ulmales ceļa ir norāde, ka aptuveni 700 metru attālumā no ceļa atrodas upurakmens.

Gidi un Pokaiņu meža apmeklētāji stāsta arī par novērotām anomālām dabas parādībām, savukārt zintnieki, dziednieki un ekstrasensi šo vietu nešaubīgi uzskata par senu svētvietu.
Ja tomēr dzīves pārliecība un zinātniskā pamatojuma trūkums liedz ticību pārdabiskiem brīnumiem, tad apkārtnes miers un iespēja izbaudīt interesantu pastaigu svaigā gaisā iepriecinās jebkuru skeptiski noskaņotu prātu. Galvenais – neaizmirst ērtus apavus, jo takas ved pa paugurainu apvidu, ko sevišķi iecienījuši orientēšanās sporta piekritēji, teikts Pokaiņu meža apsaimniekotāja "Latvijas valsts meži" mājaslapā.

No 7. novembra Pokaiņu mežā apmeklētājiem pieejama arī jauna un latviskiem enerģijas simboliem pārpilna pastaigu taka. Vairāk par to lasiet šeit.

Ieejas maksa:

• pieaugušajiem – 2,00 eiro
• bērniem, dienas nodaļas studentiem, pensionāriem – 1,70 eiro
• bērniem līdz 7 gadu vecumam, speciālo internātskolu un bērnu namu audzēkņiem – brīvbiļete.

Māras kambaru alas ir kulta vieta, kas atrodas netālu no Rendas. Tā ir dabiski izveidojusies alu sistēma Abavas ielejas labā krasta smilšakmens atsegumā.

Izteikts pieņēmums, ka šīs alas saistāmas ar kādā 1462. gada dokumentā minēto svētalu Sabiles novadā. Jau kopš pagājušā gadsimta vidus vairākkārt publicēti dažādi nostāsti par Māras kambariem. Viens no tiem saistīts ar "svētajām meitām", kuras šeit it kā dzīvojušas un piektdienas vakaros parasti velējušas veļu, tādēļ kambari ļoti kūpējuši, teikts Talsu Tūrisma informācijas centra (TIC) mājaslapā.

Plašu aprakstu par Māras kambariem 1907. gadā publicējis ceļotājs Oskars Emīls Šmits, kurš dzirdējis nostāstus arī par to, ka alās kādreiz slēpušies laupītāji. Meklēdams laupītāju noslēptās bagātības, 1903. gadā arī toreizējais netālu esošās Kalešu muižas īpašnieks kambaros kalpiem licis rakt, taču nekas neesot atrasts. Šmits loģiski izskaidrojis arī alas nosaukumu.

Šmits arī uzskata, ka kādreiz katoļu garīdznieki, gribēdami iznīcināt, viņuprāt, pagānisko svētvietu, pie senās kulta alas piestiprinājuši Svētās Marijas attēlu. Tā senais alas nosaukums izzudis, un tā vietā stājies Marijas vārda latviskojums – Māras kambari, teikts Ialsu TIC mājaslapā.

Braucot pa Kuldīgas šoseju, aiz Rendas kreisajā pusē ir norāde uz alām.

Kaives Senču ozols ir diženākais ozols Baltijā. Tā apkārtmērs vairāk nekā 10 metru, bet to apmeklēt ir vērts katru gadu, jo koks joprojām aug un, iespējams, būs kļuvis vēl raženāks. Jāpiebilst, ka pašlaik gan tā kuplums vairs nav tik iespaidīgs, jo pagājušā gadsimta 20. gados zibens saspēris ozola galotni, bet 1990. gadā nolūzusi puse ozola zaru. Patlaban saglabājies tikai viens zars, taču, neskatoties uz to visu, ozols joprojām turpina augt.

Pētnieki uzskata, ka Kaives ozols ir apmēram 1000 gadu vecs, lai gan dižkoku speciālists Guntis Eniņš šo teoriju savā jaunākajā grāmatā apšauba, sakot, ka Latvijā diez vai ir koki, kas vecāki par 500– 600 gadiem. Lai nu kā butu, šis senču ozols ir iespaidīgs un tā aptveršanai nepieciešami vismaz 10 cilvēki.

Domājams, senatnē šī ozola pakājē bijusi kulta vieta. Apkārtējie ļaudis vēl pavisam nesen uzskatījuši, ka pirms tālāka ceļa jādodas pie ozola, lai brauciens izdotos.

Ozols atrodas Kaivē, Sēmes pagastā, Tukuma novadā. Visērtāk pie tā nokļūt, braucot pa Ventspils šoseju, kur nedaudz pirms Pūres jānogriežas pa labi.

Ap avotu izveidots dabas parks – neliela pasaku valstība ar miniatūrām pilīm un skulptūrām. Pašā centrā ar varenas smilšakmens klints slāņiem iegrožotā gultnē plūst dzidrais strauts.
Tieši virs tā grotas ailē sēdošais, eņģelītis dodot svētību noslēpumiem pilnajam avotiņam.
Avots izplūst no 88 metru dziļuma tīrā, lielā, dabiskā baltas smilts iezī, tā ražība ir trīs litru ūdens sekundē. Svētavota ala ir pirmā Latvijas ala, kas minēta zinātniskajā literatūrā.Tas aprakstīts jau 1764.gadā, bet Johans Kristofs Broce to 1772.gadā uzzīmējis.. Broce rakstījis, ka "alas dibenā, kur ir arī daži lieli, melni akmeņi, no zemes izplūst skaidrs, ledusauksts ūdens, kas aiztek gar alas kreiso pusi. Ap to un pie kalniem abās pusēs aug alkšņi, egles, priedes, kadiķi un ievas. Šī novada latviešu zemnieks piedēvē ūdenim brīnumspēku, tāpēc tad, kad ir slims, viņš tajā mazgājas un arī atstāj alā apģērba gabalus un naudu".

Pirmais avota nosaukums bijis Dzelzs vārti, bet pirmās brīvvalsts laikā tas dēvēts par Māras avotu, vēlāk par Svētavotu, to pamatoja ar ūdens dziednieciskajām īpašībām. Brīvās Latvijas laikā tika uzcelta dziednīca "Cīrulīši", jo vieta ir ar pozitīvu auru apgarota, blakus atpūtas namam atradās unikālais dabas objekts, dziednieciskais avots Svētavots.

Vairāk informācijas: www.svetavots.lv

Ieejas maksa:

Pieaugušiem 3,00 eiro
Bērniem līdz 10 gadiem 1,50 eiro

Par citiem Latvijā esošiem dziedinošiem avotiem lasiet šeit.