Atrodoties Bolderājā, rodas iespaids, ka nemaz neatrodies Rīgā. Viens no tālākajiem rajoniem par sevi rada maldīgu priekšstatu, proti, ir viegli ļauties stereotipam, ka Bolderājā valda pamestība un necilība. Taču, kā jau vienmēr – lai spriestu, vieta ir jāredz paša acīm. Turklāt, ne tikai jāredz, bet arī jāizpēta un jāatklāj, ko tad šis mikrorajons sevī ietver. Lūk, ideja brīvbrīža pastaigai tikai dažu kilometru attālumā no pilsētas centra.

Ar laikapstākļiem mums paveicās – spīdēja saule un janvāra pēcpusdiena krāsojās pavasarīgos toņos. Dzīvojot pavisam netālu no Bolderājas centra, ikdienas steigā nemaz nebija sanācis īsti iepazīt vietu, kuru nu jau jādēvē par mājām. Tad nu sēdāmies trešajā autobusā un devāmies nelielā izpētes ekskursijā.

Izkāpjot pieturā "Daugavgrīvas cietoksnis", pastaiga var sākties. Nolēmām sākt ar pašu cietoksni, par kuru dzirdēts tik daudz, taču ne reizi nav sanācis to apmeklēt. Pirmais iespaids no apkārtējo viedokļiem šķiet necils, proti, kas gan tādā pilsētas nostūrī var būt tik varens? Taču ar visu skepsi pa Flotes ielu dodamies līdz pagriezienam uz Birzes ielu, jo, kā rakstīts kartē, pārsimts metru attālumā jau mūs gaida senais, kultūrvēsturiskais objekts.

Savukārt Birzes iela pārsteidz. Tūlīt jau Buļļupes krastā ievērojam kādu varenu ēku, kura, kā vēlāk pētījām, izrādās jūras kara bāze, izmantota pirmskara periodā. Protams, ēkai nepieciešams kapitāls remonts, lai tā gozētos visā savā varenībā, taču arī sirreālisma un saules staru ieskauta tā izskatās elpu aizraujoša. Ēkas vaibsti nedaudz pat atgādina kādu muižu. Žēl, ka tik skaista ēka ir atstāta novārtā.

Dodamies tālāk ar gaidām par cietoksni. Kas mūs pārsteidza – pie cietokšņa ieejas stāvlaukums bija pilns ar mašīnām. Tāpat arī pašā cietoksnī mudžēja kā jaunieši, tā arī vecāka gada gājuma ļaudis, kuri saulainajā dienā par vienu no apskates objektiem bija izvēlējušies tieši šo vietu. Tā kā no mājām izgājām pēcpusdienā, neiedomājāmies uzzināt, līdz cikiem tad cietoksnis ir atvērts apmeklētājiem, tādēļ pašu nolaidības dēļ sapratām, ka cietokšņa izpētei vairs palikusi tikai stunda, jo tas atvērts apmeklētājiem tikai no pulksten 10 līdz 16, kā arī jāņem vērā, ka atvērts, bez iepriekšējas saskaņošanas, tas ir tikai brīvdienās.

Kā jau iepriekš minēts "Tūrisma Gidā", Daugavgrīvas cietokšņa pirmsākumi meklējami jau 1608. gadā, kad zviedri Daugavas jaunās grīvas kreisajā krastā pie Buļļupes ietekas uzcēla četrstūrainu Neimindes skansti, lai kontrolētu kuģu kustību. 17. gadsimta vidū Daugavgrīva tikusi pārveidota par piecstūru bastionu ar grāvjiem visapkārt. Cietoksnī bijušas kazarmas, noliktavas un pat baznīca. Starp citu, vasarās šeit tiek rīkots gana interesants festivāls "Komēta", kas par sevi atgādina, pateicoties atstātajai atribūtikai – ēku kupoliem, zaru veidojumiem utt. Manuprāt, cietokšņa noskaņa padara festivālu diezgan atmosfērisku un vilinošu.

Cietoksnī ir iespējams izstaigāt dažādas ejas, kuru izpētei noderēs lukturītis vai zibspuldze telefonā. Bijām pārsteigti, cik gan daudz dažādu telpu un labirintu atrodas ēkā. Dažās telpās ir izvietotas arī ekspozīcijas, mākslas elementi un vēsturiski eksponāti. Tāpat arī pārsteidza vienkāršais grāmatu plaukts, kurš vietai piešķīra pat bohēmisku noskaņu.

Lai izstaigātu un, pats galvenais, izpētītu cietoksni, ir jārēķinās ar ilgāku laika periodu. Nebeidzamās telpas, ejas, ēku drupas un dažādie uzraksti tā vien vilina palikt ilgāk un ienirt vēstures dziļumos. Cik gan noslēpumains ir šis cietoksnis, apzinoties faktu, ka tā pirmsākumi meklējami jau zviedru laikos, un tas ticis izmantots vēl pat padomju gados! Šķiet fascinējoši iztēloties, kāda rosība šeit valdījusi gadsimtu garumā. Vairāk informācijas šeit.

Stundas laikā, protams, visu izpētīt nepaguvām un cietoksni pametām ar mazuma piegaršu, taču ar pārliecību, ka atgriezīsimies, lai nodotos izpētei kādu citu dienu. Jebkurā gadījumā,cietoksnis ir vieta, kas jāredz savām acīm.

Tā kā bijām ieplānojuši sasniegt arī jūras piekrasti pirms noriet saule, mazliet ātrākā tempā jau devāmies atpakaļ pa Flotes ielu, lai nonāktu Bolderājas molā. Nonākuši dabas parka "Piejūra" teritorijā, jau sadzirdējām jūras bangas. Arī piekrastē ļaužu netrūka, šķiet, visi pavasarīgajā dienā bija nolēmuši izpētīt tuvējo apkārtni.

Jūra bija nemierīga, taču rietēja saule un skats bija elpu aizraujošs. Lai tiktu līdz molam, nācās šķērsot gluži vai šķēršļu joslu, jo, kā jau visiem zināms, janvāra sākumā jūra "norija" daļu no piekrastes, proti, tieši to daļu, uz kuras atradās gājēju taciņa.

Pateicoties spēcīgajiem viļņiem, ātri vien piesmēlām apavus. Taču gandarījums stāvēja pāri aukstumam, mitrumam un skarbajam vējam, jo nonācām molā! Lai sasniegtu pašu mola galu, atkal nācās brist pāri dziļām peļķēm un baudīt saltā ūdens šļakatas, taču, kā saka, nav nepiemērotu laikapstākļu, ir nepiemērots apģērbs! Tādēļ silts ieteikums – labāk uzmaut kājās gumijas zābakus un siltākas vilnas zeķes, kā arī ūdens necaurlaidīgu apģērbu un siltu džemperi, jo jūra šajā periodā ir mazdrusciņ traka.

Pastaigu darīja maģisku rietošā saule, putnu lidojumi pāri debesu krāsu gammai un viļņu šļakatas. Un pavisam noteikti – atziņa, ka Bolderāja ir ārkārtīgi skaista, ja tās skaistumu cenšas saskatīt un izlobīt aiz drūmajiem un pelēkajiem toņiem. Un, ja reiz šķiet, ka Rīgā viss ir redzēts, tad droši vien tā nebūt nav tiesa!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit