Drīzumā Vecrīgā, kādreizējās viesnīcas "Rīga" vēsturiskajā ēkā, durvis vērs pirmā viesnīcu operatora "Kempinski" viesnīca Latvijā. Piedāvājam nelielu ieskatu jaunās viesnīcas plānotajās telpās, kā arī arhīva fotogrāfijas, kas parāda, kā viesnīca izskatījās kādreiz.
Jaunās viesnīcas nosaukums būs "Grand Hotel Kempinski Riga" un pēc vairākus gadus ilgas rekonstrukcijas tā atradīsies Aspazijas bulvārī 22, ēkā, kur kādreiz bija viesnīca "Rīga". Tās astoņos stāvos paredzēts 141 numurs, tostarp arī elegants prezidenta numurs septītajā stāvā ar smalku flīģeli, saunu un vairākiem dizainera veidotiem apartamentiem.
Tāpat viesnīcā "Kempinski" būs divi restorāni, kuru šefpavāre – pazīstamā Svetlana Riškova, kam ir liela pieredze "Tallink Hotel" restorāna "Elements" un citu restorānu vadīšanā. Viesnīcas astotajā stāvā paredzēts moderns bārs un restorāns ar nosaukumu "22", bet pirmajā stāvā ar ieeju arī no ielas būs kokteiļu bārs. Savukārt pagrabstāvā, kur kādreiz atradās slavenais viesnīcas "Rīga" restorāns, kuru tautā sauca par "Skapi", izveidots SPA centrs. Viesnīcā būs arī vairākas konferenču zāles, kas nosauktas ar operu saistītu terminu vārdos, lai vēl vairāk uzsvērtu viesnīcas atrašanos pie operas.
Viesnīca veidota pēc slavenā britu izcelsmes interjera dizainera Aleksandra Kravetza projekta.
Lūk, neliels ieskats, kā izskatīsies viesnīca, kuru atklāt paredzēts jau pēc dažiem mēnešiem.
"Kempinski" ir luksus klases viesnīcu ķēde. 2017. gadā šis viesnīcu operators plāno atvērt piecas jaunas viesnīcas Eiropā. Viļņā "Kempinski" viesnīca darbojas jau dažus gadus. "
Atskats pagātnē – smalkā viesnīca "Rīga"
Lai radītu priekšstatu, kā tad kādreiz izskatījās viesnīcā "Rīga" piedāvājam Latvijas Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, kā arī nelielu fragmentu no Pāvila Klāna romāna "Riga Retour" (1961) apraksta par to, kā 20. gadsimta 50. gados izskatījās viesnīcā:
"Mēs atgriežamies hallē, kur nokāpjam pa lēzenām, ar grīdsegu klātām kāpnēm un sastopamies ar ļoti viesmīlīga izskata zaļu, ērtu klubkrēslu sabiedrību, kuros šobrīd nav neviena sēdētāja. Mēs paejam tiem garām un atrodamies ap 40 metru garā un 15 metru platā telpā, kurā, glītās rindās salikti, virknējas balti klāti galdiņi. Zāles malā, netālu no deju parketa, mēs jau pa gabalu saskatām pazīstamas "Intūrista" plakates, kas novietotas uz 5 vai 6 galdiņiem par zīmi, ka te vietas rezervētas ārzemniekiem. Bet iekams pagūstam apsēsties, kā no zemes izaudzis, mums ceļu aizšķērso viesmīlis baltā žaketē – ne jau lai mūs aizkavētu, bet lai ar savu laipnību aizsteigtos mums priekšā. Viesu kustība šeit ir daudz mazāka nekā Ļeņingradas viesnīcā Maskavā, un vēsts, ka ieradušies amerikāni, laikam jau apskrējusi visas instances.
"Please, please," viņš saka tipiskā baltiešu izrunā. "This is your table," un, pieklājīgi palocījies, norāda mums uz galdiņu netālu no logiem. Pēc visa redzams, ka viņš ir viens no Rīgas viesmīļu vecās gvardes pārstāvjiem – ar veco rutīnu, izmaņu un spēju vienā acu uzmetienā novērtēt viesus. Nekādas indiskrecijas, ne pārmērīgas laipnības, toties permanenta gatavība būt rīcībā, tikko viesis izrādīs jel mazāko interesi. Un pirmais, ko viņš mūsu labā var darīt – pasniegt ēdienu karti.
[..]
"Ēdienu sarakstu studējot, nāk prātā ne tikai visā pasaulē izkaisīto latviešu sirsnīgās atmiņas par Latvijas virtuves izcilajām kvalitātēm – sākot ar pīrādziņiem, auksto gaļu un skābiem kāpostiem, līdz cūkas šņukuram, dzērveņu ķīselim un paniņām.; nāk prātā ne tikai dzimtenes ilgu un ēšanas prieku asociācijas, bet arī docenta Nikolaja Valtera replika, ka latviskums nepastāv tikai Doles nēģu un kristāldzidrā slavināšanā.
[..]
Bet šis galds ir mānīgs. Viss pieskaņots svešu zemju viesu gaumei – vienkāršus ceptus kartupeļus ēdienu kartē neatrast, toties "pommes frittes" gan. Neatrast arī vienkāršu gaļas sacepumu, toties Kurzemes stroganovu gan. Un kur tad Vīnes šnicele un soļanka, buljons ar pīrādziņiem un frikasē. Svaigu salātu šīs agrākās lauksaimniecības zemes metropoles vislabākajā viesnīcā nav. Toties alus ir dabūjams dažāds, sākot ar vislabākās kvalitātes marku "Rīgas alu" līdz viduvējai – "Senču alum" un sliktai – "Žvīguļu alum". […] Un Rīgas smilšu vai krējuma kūkas joprojām vēl ir tādas, kādas varēja dabūt vācu okupācijas laikā ap 1943. vai 1944. gadu. Bet toties "Rīgas viesnīcas" iedzīvotājiem ir tādas ērtības kā nekur citur – viņš savas lūpas un pirkstgalus var noslaucīt īstās linu audekla servjetēs, kurpretim Maskavā tas izdarāms papīra imitācijā.
[..]
Tā ieturēdamies un starp dažiem šo pirmo mirkļu pārdzīvojumiem svārstīdamies, pagūstam aplūkot arī telpu., kas cieši saistīta ar mūsu mājvietu turpmākām divām nedēļām. Visu šauro un garo zāli balsta vairākas četrstūrainas, zaļi patinētas kolonnas. Zāle vispār ieturēta zaļos un krējuma krāsu toņos. Griestus rotā latviski stilizēti reljefi, kuru ir par daudz, bet telpas abos galos pie sienām – pa milzīgiem gleznojumiem, kuru autors, kā pastāsta viesmīlis, ir Ģirts Vilks. Zem rūpīgā iestiklojuma tie glabā eļļā gleznotus Niklāva Strunkes ietekmē veidotus motīvus no Raiņa "Pūt, vējiņi!" – vienā galā ar Ulda buru laivā, otrā – ar gaidītajām divām tautu meitām. Starp kolonnām neliels laukums paredzēts orķestrim, abos zāles galos ir pa ieejai, no kurām viena domāta publikai no ielas ar īpašu garderobi – apmēram tāpat kā Maskavā. No restorāna zāles var nokļūt bārā, bet virtuves ieeja ir tieši blakus orķestrim, un pa to plūst sulīgas pavarda smaržas, kas slikti ventilēto telpu piepilda ar tādu dvingu, it kā "Rīgas viesnīcā" pastāvīgi ceptu šašliku. Milzīgie logi, kas sniedzas gandrīz līdz grīdai segti krējuma krāsas tīkla aizkariem, un tajos ar sejām pret Aspazijas bulvāri izlikti pazīstamu aktieru un solistu foto attēli un afišas. Jāsēž smagos, sīvos Rīgas mēbeļu kombināta ražotos krēslos ar latviskiem grebumiem. Bet arī tas vēl nav viss – ārzemju viesiem ir privilēģija ēst no īpašiem, baltiem porcelāna traukiem ar zelta apmalu un ierakstu "Rīga". Uz katra "Intūrista" galdiņa puķes."
