Foto: Delfi kolāža
Industriālais mantojums ir īstena vēstures liecība, kas palīdz izprast sabiedrības attīstību un vēsturi. Tas liecina par industriālo tehnoloģiju attīstību, kā arī darba paņēmienu un apstākļu izmaiņām. Mūsdienās industriālo mantojumu veido vēsturiskās rūpnīcas, ūdenstorņi un bākas, dzirnavas, dzelzceļi, kā arī saistītā apbūve un vēsturiskie dokumenti. Kuri no tiem slēpjas Vidzemē?
Pateicoties Vidzemes plānošanas reģionam un projektam "Industriālais mantojums", ko finansiāli atbalsta "Interreg" Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības programma, arī "Tūrisma Gidam" bija iespējam doties ekskursijā uz dažiem no Vidzemes dižākajiem industriālā mantojuma objektiem.

Līgatnes papīrfabrikas strādnieku dzīvoklis

Foto: DELFI


Ekskursiju sākām ar skaisto un klinšaino Līgatni, kur meklējams Latvijā senākais papīrfabrikas strādnieku ciemats.

1815. gadā, kad Līgatnē sāka ražot papīru, visai pašsaprotami, ka fabrikai vajadzēja strādniekus, savukārt strādniekiem – vietu, kur dzīvot. Laika gaitā tika saceltas gan dzīvojamās rindu mājas, gan slimnīca, dzemdību nams un skoliņa, gan arī tautā sauktais "brūzītis", kurā ļaudis mazgāja veļu, cepa maizi un žāvēja gaļu. Soli pa solim radās senais strādnieku ciemats, kas saglabājis savu autentisko šarmu līdz šodienai.


Šobrīd gar visām iepriekšminētajām ēkām izvijušies pastaigu maršruti, savukārt vienā no unikālajām koka mājām, kas celtas 19. gadsimta beigās, kādreizējā izskatā atjaunots strādnieku dzīvoklītis. Tur autentiskā gaisotnē, pie siltas tējas tases un pankūku šķīvja, iespējams aplūkot, kā reiz dzīvojuši līgatnieši, uzklausīt senus stāstus, kā arī noskatīties videofilmiņu, kas aizvedīs senā pagātnē.

Gulbenes – Alūksnes bānītis

Foto: DELFI


Vienīgais regulāri kursējošais šaursliežu vilciens Baltijas valstīs, ko dēvē par bānīti. Lūk, Gulbenes-Alūksnes šaursliežu bānītis, ar ko mums bija ekskluzīva iespēja izbraukt sezonas atklāšanas braucienā. Traucoties pa sliedēm un aiz sevis atstājot baltu dūmu mutuli, tas ik dienu veic divus reisus katrā virzienā 33 kilometrus garā posmā, pieturot Stāmerienē, Kalnienā un Umerniekos, savukārt pieturas punktos Birze, Pūriņi, Paparde un Vējiņi vilciens apstājas pēc īpaša pieprasījuma. Vidēji gadā tiek pārvadāti aptuveni 20 tūkstoši pasažieru.

Foto: DELFI
Kā skaidrots projekta "Industriālais mantojums" mājaslapā, pirmā pasaules kara laikā tas gājis no rokas rokā − par savu ieguvumu dzelzceļu pasludināja gan Krievijas, gan Vācijas, gan padomju, gan pat Igaunijas armija. Militāru apsvērumu dēļ 1916. gadā dzelzceļa posmu no Stukmaņiem līdz Gulbenei pārbūvēja par platsliežu dzelzceļu. Pēc Latvijas brīvvalsts izveidošanas Gulbenē izveidojās nozīmīgs dzelzceļa mezgls, ko apliecināja arī ar arhitektoniski izteiksmīgas Gulbenes stacijas pasažieru ēkas būvniecību. 20. gadsimta 60. un 70. gados, attīstoties autotransportam, šaursliežu dzelzceļa nozīme strauji samazinājās. Labvēlīgu apstākļu sakritības dēļ un pateicoties entuziastu pūliņiem, saglabājās Gulbenes–Alūksnes dzelzceļa posms.

Šobrīd bānītis pārvadā ne tikai pasažierus, bet piedāvā pa šo maršrutu pavizināties arī tūristiem. Turklāt bānītī un lielākajās stacijās tiek rīkoti arī dažādi svētku pasākumi un braucieni.

Kas interesanti, gan Gulbenes, gan Alūksnes stacijās izveidotas arī interaktīvas un multimediālas ekspozīcijas, kas papildinās šo piedzīvojumu un būs saistošas kā bērniem, tā pieaugušajiem.

Ko vēl apskatīt Gulbenē, meklē te.

Vijciema čiekurkalte

Foto: DELFI

19. gadsimta beigās, kad Ziemeļvidzemi skāra lielas vētras un plaši meža ugunsgrēki, bija jādomā, kā situāciju vērst par labu un mežu atjaunot. Tieši tā radās ideja par čiekurkaltes celtniecību, kas nodrošinātu sēšanai nepieciešamo sēklu apjomu.

Vijciema čiekurkalte, kur vēl joprojām saglabājusies autentiska gaisotne, tika uzbūvēta 1895. gadā, tagad iemantojot statusu kā viena no vecākajām šāda tipa vietām Latvijā. Tiesa, ne vienmēr šajā čiekurkaltē notikusi aktīva rosīšanās – tā bez pārtraukumiem darbojusies līdz 70. gadiem, kad Latvijā tika uzceltas lielas un ar elektrību darbināmas čiekurkaltes, kas bija piemērotas lielražošanai. Pēc 22 gadu ilga klusuma perioda, pateicoties entuziastiem, vecajā kaltes krāsnī atdzīvojās uguns.

Foto: DELFI

Kāds tad ir čiekuru kaltēšanas process? Čiekuri tiek nogādāti uz ēkas trešo stāvu, no kurienes pa īpašām lūkām tie tiek sabērti žāvēšanas cilindros. Regulāri tiekot apgrozīti un siltā telpā žāvējoties, čiekuri atveras un no tiem izbirst sēkliņas, kas vēlāk tiek izmantotas mežu atjaunošanā. Piemēram, pagājušā gadā tika saražoti 260 kilogramu sēklu, bet šogad tiek prognozēts, ka apjomi būs mazāki.

Kopš 2000. gada Vijciema čiekurkalti apsaimnieko "Latvijas valsts meži", apvienojot čiekurkaltes ikdienas darbus ar vēsturisko vērtību saglabāšanu – šeit iespējams pieteikties ekskursijā un izzināt čiekura ceļu līdz jaunam mežam.

Ķoņu dzirnavas


Foto: DELFI

Ķoņu ūdensdzirnavas, kas savulaik bija viens no pirmajiem mehanizētajiem ražošanas uzņēmumiem lauku apvidū, meklējamas piecus kilometrus no Latvijas un Igaunijas robežas Naukšēnu novadā.

Skaistās dzirnavas, kas iekārtojušās Rūjas upes krastā un celtas pirms vairāk nekā 200 gadiem, pārsteidz ne tikai ar savu varenību un senatnīgumu, bet arī nopietno rosīšanos. Ēkā, kas izpletusies trīs stāvos, iespējams iepazīties ar senajām dzirnavām, kā arī vilnas apstrādes mašīnu darbu. Kas interesanti, senākas mašīnas šeit atrodamas pat no 19. gadsimta, turklāt īpašu uzmanību noteikti izpelnīsies arī Krievijā ražotā mašīnā, kas ietver gan mazgāšanas darbus, gan ķemmēšanas, gan arī dzijas vērpšanas procesu.

Foto: DELFI

Ķoņu dzirnavās iespējams iepazīties ne tikai ar dzirnavu darbu un vilnas apstrādes procesu, bet tur darbojas arī kafejnīca un pieejamas naktsmītnes.

Rūjienas pienotava

Foto: DELFI
Īstenā ceļojumā laikā un garšu pasaulē aizvedīs Rūjienas pienotavas apmeklējums. Klausoties, kā pienotava laika gaitā attīstījusies un garšojot daudzās saldējumu šķirnes, laiks paskries nemanot. Rūjienas pienotavas pirmsākumi meklējami 1912. gadā, kad tā celta vietējo piensaimnieku vajadzībām. Tolaik samazinājās linu un labības cenas pasaules tirgū, tādēļ lauksaimnieki sāka raudzīties lopkopības virzienā. Ēkas būvniecība izmaksājusi 40 tūkstošus zelta rubļu, un ēkā tika ierīkota moderna tehnika, kas dienā ļāva pārstrādāt 10 tūkstošus litru piena. Tiesa, ne vienmēr viss ritējis tik raiti, un pienākuši arī laiki, kad pienotavas darbība ir bijusi pārtraukta pat uz vairākiem gadiem, tomēr viss laika gaitā sakārtojies.
Foto: DELFI
Kopš 1988. gada šajā ēkā tiek ražots Rūjienas saldējums, turklāt būtisku lomu šajā vietā spēlē arī tūrisms – interesentiem tiek piedāvātas ekskursijas, kuru laikā tiek pastāstīts būtiskākais un aktuālākais par šo vietu, kā arī galdā celtas vairākas saldējuma šķirnes.

Kas vēl apskatāms, pošoties uz Rūjienu, meklē te.

Vilnas fabrika "Limbažu tīne"


Foto: DELFI

"Limbažu Tīnes" vēsture saistīta ar fabriku "Limbažu filcs", kuru 1876. gadā nodibināja Limbažu domnieks Aleksandrs Tīls. Tomēr laiks nesaudzē nevienu, un pēc Tīla nāves uzņēmums piedzīvoja daudz pārmaiņu un dažādus laikus, līdz 1914. gadā tika izveidota akciju sabiedrība "Limbažu tīne".

Kāpēc šī vieta ir tik īpaša? Fabrikā vēl joprojām vilnas apstrāde notiek ar vēsturiskajām iekārtām, ražojot vilnas dziju, austus vilnas un lina audumus, segas, pārklājus, pledus, galdautus, dvieļus, lakatus un citus tekstilizstrādājumus. Tiek austi arī etnogrāfiskie audumi pēc autentiskajiem Baltijas reģiona kultūrvēsturiskā mantojuma paraugiem, ko nedara vairs gandrīz neviens cits uzņēmums.

Foto: DELFI

Uzņēmumā ne tikai tiek ražota iepriekšminētā produkcija, bet tiek piedāvātas arī ekskursijas. To laikā iespējams izstaigāt visu ēku, izzinot vilnas apstrādes procesu no pašiem pirmsākumiem līdz gala rezultātam. Ekskursijas laikā interesentiem tiek parādītas senās iekārtas, kā arī dots ieskats pašā ražošanā, atklājot darbietilpīgo procesu.

Citas Limbažu apskates vietas meklē šeit.

Bīriņu pils ūdenstornis


Foto: DELFI

Bīriņu pils ir viena no greznākajām pilīm Latvijā, kas apvīta ar senām leģendām un romantisku gaisotni. Rosība tur aizsākās jau 13. gadsimtā, savukārt ēka, ko redzam šodien, pabeigta 1860. gadā.

Sākotnēji ūdens pilij tika piegādāts no ezera ar zirgu pajūgiem un lielām mucām, savukārt drīz vien tika ierīkota aka ar ūdensvadu uz muižas virtuvi. Par šo lēmumu klīst arī kāds sens stāsts. Proti, ar ūdens pārvadāšanu reiz nodarbojies kāds Andrejs, bet darbi dažkārt esot ievilkušies, un viņš vienreiz esot nokavējis brokastis, otrreiz – vakariņas. Tomēr šeit valdījusi strikta kārtībā, un, ja maltīte tika nokavēta, pēc tam bijis jāpaliek bešā. Andrejs devies pie saimnieces, vaicājot, kā tad īsti rīkoties. Saimniece atbildējusi, ka tad, kad noskan zvans, esot aši jānāk uz maltīti. Tā arī viņš darījis, kad nākamreiz izdzirdējis zvanu, kas sauc uz vakariņām. Viņš izjūdzis zirgus un atsteidzies uz muižu. Tomēr, kad nācis atpakaļ, viņš secinājis – rati un mucas ieripojušas ezerā. Tā arī esot izkristalizējusies doma par akas ierīkošanu, stāsta Bīriņu pils gide.

Foto: DELFI

Lai uzlabotu ūdens piegādi, 1875. gadā uzbūvēja ūdenstorni, kas manāmi atviegloja ikdienu. No ūdenstorņa tika novadīts ūdens ne tikai uz pili, bet arī tuvākajām muižas centra ēkām. Mazliet vēlāk ūdenstorņa darbību uzlaboja, papildinot ar elektromotoru, ko darbināja bezvēja laikā.

Apciemojot šo vietu, vērīgākie noteikti pamanīs, ka tornis ir nedaudz šķībs. Kādēļ? Tornis celts uz neliela uzbēruma, kas radies laikā, kad rakts ezers, savukārt laika gaitā zeme ir nosvērusies un tornis sašķiebies.

Ūdenstornis pieejams apskatei, sākot no zem stikla apskatāmās akas līdz pat izejai caur bijušo ūdens tvertni uz jumta, kur vēl virs galvas paceļas atjaunotie vēja spārni un rotors ūdens pumpēšanai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!