Svētdienas, 10. janvāra, rītā nolēmām, ka aukstums un sniegs nevar būt šķērslis, bet drīzāk ir iedvesmas avots, lai brauktu apskatīt ziemīgo Kurzemi. Sacīts – darīts. Trīs cilvēki sēdāmies mašīnā un pa Ventspils šoseju devāmies prom no Rīgas. Pirmā pietura – sniegotais Ķemeru nacionālais parks, kur vēl pirms nedēļas pa aizsalušo Vēršupīti un lāmām varēja slidot kā pa Amsterdamas kanāliem. Šoreiz zemi jau klāj biezs sniegs un, dodoties pa maigi gurkstošo taku, pārņem svētsvinīgs prieks.
Izlokot kājas, izstaigājām mazo apli un braucām tālāk – diena kā nekā ziemā īsa.
Pašāvām garām Tukumam, jo tur jau būts bieži, arī Turismagids.lv esam par šo mazpilsētu rakstījuši, un pa apsnigušu egļu un lauku ieskautu ceļu braucām uz Pūres šokolādes muzeju (Purechocolate.lv). Pārsteidzoši moderna, interesanta un arī informatīva ir šī pagrabstāvā izbūvētā saldumu pasaule. Iespējams ielūkoties gan Pūres nesenajā vēsturē padomju laikos, gan izstaigāt kuģi, ar ko vestas kakao pupiņas, un beigās pat ieraudzīt "acteku dārgumus". Kafejnīcā izdzērām spēcinošu karsto šokolādi, lūkojoties uz vēl pavisam šauro un apsnigušo Abavu. Tālāk ceļš veda tieši gar šīs upes krastu.
Iebraucot Kandavā, nolēmām nošļūkt no senā pilskalna ar plēvi – gluži kā bērnībā. Tomēr izrādījās, ka kāds jau pasteidzies pirms mums un sniegs sajaucies ar smiltīm, tāpēc fizikas likumi bija pret šo mūsu ieceri. Nekas, devāmies apskatīt apsnigušo pilskalnu, arī vecās pils makets tā pakājē izskatījās jauki "apgādājies" ar sniega cepurītēm. Piepildījām ūdens pudeli ar dzeramo turpat esošajā avotā, un bijām gatavi doties uz Latvijas vīna galvaspilsētu – Sabili. Iebraucot tajā, nolēmām uzkāpt piesnigušajā vīna kalnā. Neliels bridiens - un voila - visa pilsēta pie kājām.
Kad tas paveikts, sākām spriest, vai Abavas rumba ziemas spelgonī būs sasalusi vai nē. Jāpārbauda! Ziemā par piebraukšanu pie šī ūdenskrituma nav jāmaksā, tāpēc lepni aizlaidām līdz pašam krastam. Izrādījās upe ir gan pārvilkusies ar biezu ledus kārtu, bet ūdens apakšā burbuļoja un pati rumba bija vaļā. Tomēr no akmeņainajiem krastiem plūstošie avoti vizēja aizsaluši un gar malām veidoja lāsteku kritumiņus, kas arī izskatījās skaisti. Apgājām līkumu pa turpat esošo saliņu un nolēmām, ka ziemā te ir tikpat jauki kā vasarā, turklāt vēl klusāk, jo nevienu citu nemana – vienīgās skaņas bija no kokiem krītošs sniegs un mūsu soļi.
Tālākais punkts šajā braucienā – Īvandes ūdenskritumi. Ne visi zina, ka, šķērsojot Abavu pie Rendas, vērts piestāt malā pie veikala Top un, sekojot norādei, doties uz kreiso pusi – lejā pa kāpnēm līdz pat mazajai un straujajai upītei, no kuras 20. gadsimta sākuma dumpinieciskā rakstniece, Aspazijas draudzene Īvande Kaija aizņēmās pseidonīmu, bet Ernests Vīgners gar tās krastiem labprāt klīdis un sapņojis.
Nav jau brīnums – ūdenskritumu kaskādes vasarā ir gleznaini skaistas. Tomēr ziemā mūs pārsteidza klusums un leduskritumi – lai arī bija dzirdama ūdens burbuļošana kaut kur pavisam tuvu apakšā, upīte bija sastingusi ledū un pārvērtusies par īstu skulptūru. Kamēr vēl nav atkusnis, tiešām vērts apskatīt šo dabas mākslas darbu! Izstaigājām, izkāpelējām un fotografējām Īvandi līdz pirksti kļuva nejūtīgi no aukstuma, un bija laiks posties mājās.
Atceļā, kad jau sāka satumst, vēl iegriezāmies Jaunmoku pilī (Jaunmokupils.lv), kas šovasar svinēs 115. dzimšanas dienu, bet tad jau atpakaļ uz Rīgu.
Pēc pāris dienām atkal jau brīvdienas – izmēģiniet arī jūs izbraukumu pa lepno Kurzemi!
Brauciena ilgums: 6 stundas
Apskates vietas: Ķemeru tīreļa laipa, Pūres šokolādes muzejs, Kandavas pilskalns, Pedvāle, Abavas rumba, Īvandes ūdenskritumi, Jaunmoku pils
