Vieta kur saimniekojuši muižnieki un ārsti – Červonkas muižas pils  (1)

Červonkas muižas pils, kas atrodas Červonkā, Daugavpils novada Vecsalienas pagastā, ir viena no retajām Augšzemes muižu ēkām, kas saglabājusies tik labā stāvoklī līdz pat mūsdienām. Gleznainā pils, kas izskatās kā no pasakas, būvēta 1870. gadā neogotikas stilā. Muižas pils celtniecība ilgusi trīs gadus, izmantoti vietējie materiāli – sarkanie ķieģeļi no vietējā cepļa, un no Daugavas krastu dolomīta dedzinātie kaļķi. Par to, kas ir ēkas arhitekts, ziņas ir pavisam skopas un nav zināms tā vārds.

Červonkas nosaukums, iespējams, radies no sarkanās krāsas apzīmējuma poļu valodā (czerwony). Jāpiebilst, ka Augšzemē ir vēl vairākas apdzīvotas vietas, kas nes Červonkas vārdu.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā notika intensīva vietvārdu latviskošana, kas pierobežas apvidu kartes izmainīja līdz nepazīšanai – agrākie slāvu valodu vai vācu cilmes vietvārdi tika nomainīti ar latviskiem, un tā laika presē zib paziņojumi, ka "pēc iedzīvotāju lūguma" mājvārdi vai vietu nosaukumi mainīti uz latviskiem. Arī Červonkas vārds tiek uzskatīts par slikti skanošu – te ziņa 1924. gada "Daugavas Vēstnesī" vēstules formā:

Vēstule māmuliņai.
Krusta tēvi, krusta mātes,
Man vārdiņu meklējiet!
Man gribēja tēvs, māmiņa.
Bez vārdiņa audzināt.
Taut. dziesma)
Mīļo māmulīt!
Mēs tavi mīļie dēli un meitiņas esam tepat jau 5 gadi veci, bet krusttētiņš kā nenāk, tā nenāk. Visi mūs izsmej un saukā par "krieviņiem" un "polīšiem". Vai tad mēs lai būtu tavi pabērni un ne tik pat mīļi un labi, kā citi tavi bērni?? Mēs arī gribam tautiskus vārdus un ar ilgām gaidām: sūti mums krusttētiņu un krustmāti, lai mēs uz savu dzimšanas dienu dabūtu skaistus vārdiņus.
Tavi Latgales dēli un meitiņas: Gajeks. Dubrovins. Aleksandra. Tareločka. Karavāna. Cargrads. Jūdovka. Niderkuns. Strops. Poguļanka. Červonka. Borovka. Pristaņ. Rozentova. Višgorods. Domopole. Izabēlina. Malinovka. Kačanova. Pustina. Somersēts. Landskorona.

Līdz 1934. gadam (Ulmaņa apvērsumam) tomēr muižas vārdu lieto mums pazīstamajā formā – Vecsalienas (Červonkas) muiža, bet pēc tam "ulmaņlaikos" tomēr diezgan principiāli presē raksta tikai "Vecsaliena", reizēm pieminot labākai saprašanai – bij. Červonka. Mūsdienās vietvārdi sadalīti brālīgi – Červonkas vārds saglabājies ciema nosaukumam, bet Vecsalienas – visa pagasta apzīmējumam.

Izmantotā informācija un dati: "Visitdaugavpils.lv", "Periodika.lv", "Zudusilatvija.lv". Raksts tapis sadarbībā ar Daugavpils novada pašvaldības aģentūras "TAKA" tūrisma organizatori Jolantu Bāru.

Neogotikas stila ēka veidota ar dinamisku un sarežģītu apjoma kompozīciju, segta ar stāvu divslīpju jumtu. Tās plastiku vairo rizalīti, mezonīni un tornis. Ar sevišķu rūpību izstrādātās daudzveidīgās detaļas veiksmīgi papildina apjoma telpiskā risinājuma izteiksmību. Piemēram, logailas ir smailloka, segmentveida, taisnstūra un apaļas. Dažāda arī to dekoratīvā apdare un izkārtojums fasādē. Tās ir grupētas pa divi, trīs un četri, vietām redzama arkāde. Lielās zāles un otrā stāva apaļo logu dekors ir apvienots. Trīs iespaidīgas smailloka arkas, kolonnu balstītas, izceļ šo fasādes daļu starp citām. Saglabājusies barona kabineta loga vitrāža ar fon Hānu dzimtas ģerboni, un lielā zāle ar grezniem griestiem. Uz torni ved vītņveida kāpnes, no tā paveras skats uz parku.

Saimniecības ēkas daļēji saglabājušās: divas kūtis, kalpu māja, klēts, zirgu stallis. Pēc nostāstiem pilī bijušas 40 istabas.

Blakus pilij un muižas apbūvei 19. gadsimtā. izveidots 3 hektārus liels brīvā plānojuma parks ar vismaz 14 eksotisko koku sugām. Mūsdienās stādījumi ir būtiski papildināti. Pils priekšā ir plašs zāliena aplis, malā ap lapeglēm puķes. Ceļš no pils līdz krogam apstādīts pīlādžiem, tā malā saglabājies kariešu namiņš. Parka teritorijā atrodas ēkas pamati – tā esot bijusi pareizticīgo baznīcas ēka, iespējams, Červonkas Sv. Nikolaja baznīca. Skrudalienas pareizticīgo baznīca celta kā šīs baznīcas filiāle 1800. gadā.

Izmantotā informācija un dati: "Visitdaugavpils.lv", "Periodika.lv", "Zudusilatvija.lv". Raksts tapis sadarbībā ar Daugavpils novada pašvaldības aģentūras "TAKA" tūrisma organizatori Jolantu Bāru.

Pēdējais pils īpašnieks barons fon Hāns sievu pārvedis no Berlīnes. Vecie baroni ar dēla izvēli nav bijuši apmierināti, jo jaunā vedekla Johanna nākusi no trūcīgas dzimtas. Kaut gan pils ēka ir grezna un baroniem Hāniem piederējuši lieli īpašumi ne vien Latvijā, bet arī Baltkrievijā, dzīvojuši viņi pieticīgi. Gulējuši uz salmu maisiem (salmi gan katru nedēļu mainīti), spilvenos – auzu pelavas. Vakariņās bieži ēduši kartupeļus ar rūgušpienu. Vecais barons miris pirms Pirmā pasaules kara. 20. gadsimta sākumā muižas saimniecība bijusi nolaista.

Stāvoklis krasi uzlabojies, kad par muižas pārvaldnieku, jeb, kā tolaik teica, par muižkungu kļuvis latvietis Millers. Viņš bijis gudrs, izglītots, bet bargs. Muižā tolaik strādājuši trīs vagari: Červonkā – Zoldeks, Salandzejā – Smarguns, Kirliškos – Krauklis. Tie bijuši vecā kaluma muižas ierēdņi, kas par darba kavējumiem pēruši cilvēkus ar rīkstēm. Ja zemnieka lopi ieklīda muižas daļā, muižkungs Millers par katru govi pieprasīja soda naudu 3 līdz 7 rubļu apmērā. Zemnieki atriebjoties nodedzinājuši muižas klēti un siena šķūni. Neganti bijuši arī mežsargi, nav ļāvuši zemniekiem un kalpiem muižas mežos ne ogot, ne sēņot, ne žagarus lasīt.

Toties Ziemassvētkus un Lieldienas muižas kalpi varējuši svinēt trīs dienas. Pabeiguši rudzu pļauju, zemnieki baronesei pasnieguši vārpu vainagu, bet baronam – vārpu vītni. Tā bijusi vienīgā reize gadā, kad visi drīkstējuši ieiet parkā. Apkūlību ballei no pilsētas atvests alus, degvīns, siļķes, rauši, un strādnieki tikuši cienāti. Īpaši atzīmēts arī mēslu vešanas sākums. Pirms pirmā vezuma piekraušanas muižas kūtī iegājis pats barons kopā ar muižkungu. Sievas viņus rumulējušas, bet viņi cienājuši ar degvīnu.

1914. gadā barons aizgājis karā, cīnījies Krievijas armijā. Pēc kara atgriezies savā muižā. 1920. gada zemes reformas rezultātā lielie īpašumi muižniekam atsavināti, atstāti vien 50 hektāri. Barons tos pārdevis Romānam Ņikitinam, bet pats ar sievu, meitu un dēlu aizbraucis uz Vāciju.

Izmantotā informācija un dati: "Visitdaugavpils.lv", "Periodika.lv", "Zudusilatvija.lv". Raksts tapis sadarbībā ar Daugavpils novada pašvaldības aģentūras "TAKA" tūrisma organizatori Jolantu Bāru.

Latvijas centrālā zemes ierīcības komiteja 20. gadsimta 20. gadu sākumā bija nolēmusi atstāt katrā apriņķī nesadalītus 3-4 lielākus un vairākus mazākus muižu centrus. Pavisam kopā visā Latvijā tādi bija 63 lielie (ap 300 ha) un 130 mazie centri (ap 50 ha) – "lai veicinātu lauku saimniecisko un garīgo kultūru, ierīkojot priekšzīmīgas saimniecības, dārzu, zirgu un lopu audzētavas, augļu un stādu kultūras, kā arī dažādas skolas". Tā nu Červonka iekļuva starp deviņām Ilūkstes apriņķa muižām, kuras nu varēja ilgstoši īrēt, piesakoties uz konkursu.

Lai iegūtu tiesības muižu īrēt, līdz 1921. gada 1. decembrim tika piedāvāta iespēja pieteikties, iesniedzot Centrālajai zemes ierīcības komitejai tā sauktās "rozā listes" (pieprasījuma formas, kas bija jāiegādājas par naudu) kopā ar sīku skaidrojumu par turpmākās darbības plāniem, materiālajām iespējām un plānoto nomas samaksu. Nomas konkursa rezultāti tiek izsludināti 1922. gadā – "Vecsalienes muiža (Červonka) Salonajas pagastā izrentēta Ilūkstes apriņķa valdei". Tālākais mērķis – iekārtot vaislas punktu lauksaimniecības ziemas skolai.

Muižā sākas rosīga dzīve – te pēc 1922. gada darbojas gan jau minētā lauksaimniecības skola, gan pamatskola, izveidota arī lauksaimniecības paraugferma.

1922. gada rudenī tiek amatos iecelti "no Ilūkstes apriņķa valdes priekšā stādītie" Vecsalienas (Červonkas) lauksaimniecības skolas vadītājs un speciālo priekšmetu pasniedzējs agronoms Ludvigs Jēkaba dēls Veinbergs un viņa palīgs un speciālo priekšmetu pasniedzējs – kultūrtehniķis Kļaviņš. 1925. gadā, pēc Veinberga pārcelšanas uz Asares skolu pēc paša lūguma, par skolas pārzini kļūst agronoms Pr. Ābele, tā vēsta "Valdības Vēstnesis" 1922. gadā.

Kopš tā brīža lauksaimniecības skola aktīvi darbojas – praktiskie darbi notiek Vecsalienas fermā, tiek izbūvēta mūsdienīga seklā kūts un iegādāti tīrasiņu lopi. Ir pieejama dažāda veida lauksaimniecības tehnika "visām darba nozarēm". Skolā uzņem, sākot ar 14 gadu vecumu 4 klašu pamatskolu beigušos zēnus un meitenes, tā ir divgadīga skola. Meitenēm mācību priekšmetos iekļauta arī mājturība un rokdarbi. 1926. gada laikrakstā "Daugavas Vārds" teikts, ka "Pie skolas atrodas kopdzīve. Skola un kopdzīve bez maksas" un audzēkņi tiek aicināti uzsākt mācības 25. oktobrī.

Lai gan skola presē slavēta, atzīmējot gan audzēkņu veiksmīgo turpmākā darba pieredzi, labās prakses iespējas un mācību līdzekļu pieejamību, kā arī skolas pārziņa Ābeles enerģisko darbību Salienas koppienotavas celšanā un izveidošanā par lielāko un turīgāko Ilūkstes apriņķa kooperatīvu uzņēmumu, skola 1928. gadā tika slēgta audzēkņu trūkuma dēļ un tās inventāru nodod Valsts Bebrenes lauksaimniecības vidusskolai.

Pēc tam Vecsalienas muižā no 1923. līdz 1929. gadam darbojās jau minētā valsts lauksaimniecības paraugferma ar vaislas stacijām. Vietējiem lauksaimniekiem bija iespējams ieaudzēt vaislas zirgus, liellopus un citus mājdzīvniekus. Tā kā fermas uzturēšana no valsts prasīja lielus izdevumus, to likvidēja.

Muižā atradusies arī Salienas I pakāpes pamatskola (vēlāk – valsts pamatskola, valsts tautskola). Tā šeit pārcelta no Salienas pagasta Tartakas 1921. gadā, bet jau 1922. gadā atkal pārvietota – uz Tartakas Jugaņiju. 1925./1926. gadā skola atkal atgriežas Vecsalienas muižā, kur to uzsāk vadīt Pēteris Grāve, un skolā šajā gadā ir 180 audzēkņu. Jaunais skolas pārzinis labi saprotas ar vietējo pagasta padomi, kas skolai sniedz ievērojamu materiālo atbalstu un pabalsta trūcīgos skolēnus. Ar pagasta un Kultūras fonda pabalstu skola iegūst pianīno un dekorācijas skolas skatuvei par 1500 latiem. Pēteris Grāve ir aktīvs arī citās dzīves sfērās – viņš nodibinājis patērētāju biedrību un uzņemas lauksaimniecības biedrības vadību.

Jau 1930. gadā sākti mēģinājumi uzcelt jaunu skolas ēku, tomēr dažādu iemeslu dēļ tas kavējas. 1934. gadā Salienas zemnieki sūtījuši delegāciju uz Rīgu pie Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa ar lūgumu uzcelt pagastā jaunu skolas ēku. Prezidents Ulmanis pats personīgi ieradies Salienā, lai novērtētu vietu, kur celt skolu, un 1935. gadā atbraucis novērtēt skolas celtniecības gaitu. Jaunā skolas ēka uzcelta vietā, kur tā darbojas joprojām, un 1937. gadā skola no Červonkas pils pārcelta jaunajās telpās.

1934. gadā izmaiņas valsts politiskajā iekārtā atnes pārmaiņas arī Vecsalienas muižā – tiek pieņemts lēmums iepriekš nesadalāmo muižas centru tomēr sadalīt jaunsaimniecībās, bet pils ēku kopā ar 7,44 hektāriem zemes un augļu dārzu piešķirt 12. Ilūkstes aizsargu pulkam. Zemes gabali tika piešķirti arī vietējai kopmoderniecībai (piensaimniecībai) un luterāņu draudzei.

Aizsargu organizācija pilī un parkā turpmāk rīkoja pasākumus un svētkus, un par to indīgi izsakās 1940. gadā pēc Padomju armijas varu pārņēmušie – "LKP [Latvijas Komunistiskā partija] vietējā organizācija sasauca tautas sapulci, lai ievēlētu pagasta valdi. Pēc sapulces notika gājiens ar sarkaniem karogiem uz pagasta namu, kur satikās ar kaimiņu Silenes pagasta manifestantiem. Vakarā notika kopējs sarīkojums Vecsalienas pils parkā, kur līdz šim saimniekoja tikai aizsargi," 1940. gadā raksta laikraksts "Cīņa".

Izmantotā informācija un dati: "Visitdaugavpils.lv", "Periodika.lv", "Zudusilatvija.lv". Raksts tapis sadarbībā ar Daugavpils novada pašvaldības aģentūras "TAKA" tūrisma organizatori Jolantu Bāru.

Vecsalienas muiža ir bijusi ne tikai izglītības, kultūras un lauksaimniecības centrs – te ir piedāvāti arī medicīnas pakalpojumi, un pilī atradies Salienas-Skrudalienas rajona ārsta dzīvoklis. Ārstam piedāvāts "brīvs dzīvoklis no piecām istabām, apkurināšana un apgaismošana", tomēr vairākkārtēja brīvās amata vietas izsludināšana un ziņas presē par ārsta trūkumu vēdertīfa epidēmijas laikā liek domāt, ka dakteri pārāk nesteidzās ieņemt vietu tālajā pierobežā ar "satiksmi vissliktākā stāvoklī", kaut gan labākiem zemes ceļiem – pēc paša pagasta vecākā Salenieka presē rakstītā.

Salienas-Skrudalienas rajona ārsta amatā strādājusi Elizabete Mauriņš (līdz 1935. gadam), Reinis Sināts – no 1939. līdz 1942. gadam, kad viņš pārgājis darbā Daugavpils 1. slimnīcā par ādas un venerisko slimību nodaļas un laboratorijas vadītāju. Sināts bijis daudzpusīga personība – viņš ar Nikolaju fon Tranzē (Nikolai Heinrich von Transehe) ir līdzautori 1936. gadā iznākušai, tam laikam izcilai grāmatai dabas zinātnēs "Latvijas putni". Šo grāmatu putnu pētnieki joprojām uzskata par cienījamu pētījumu un ievērojamu datu apkopojumu, tādēļ izmanto atsaucēm zinātniskā literatūrā. Sināts bijis arī Latgales mednieku savienības priekšnieks.

1936. gadā Vecsalienas aizsargu namam piederoša atsevišķa ēka pārbūvēta par veselības kopšanas punktu mazturīgo iedzīvotāju vajadzībām. Šo nodomu kopējiem spēkiem veicis 12. Ilūkstes aizsargu pulks, Salienas un Silenes pagastu pašvaldības un Sarkanais Krusts.

Pēc kara muižas pils ēku turpināja izmantot un uzturēt, taču diemžēl padomju gados iekštelpu remonts ticis veikts, vairāk domājot par funkcionalitāti, nevis vēsturiskā veidola saglabāšanu. Tā 1950. gadā remonta laikā esot zuduši griestu gleznojumi un ģipša veidojumi griestos. 1985. gadā veikts kapitālremonts, blakus skatītāju zālei izbūvēja kinomehāniķa telpu, logu aizstikloja ar stikla blokiem. 1984. gadā institūtā "Latgiprozem" ticis izstrādāts muižas teritorijas apzaļumošanas un labiekārtošanas plāns.

Gadu desmitiem ilgi šajā ēkā bijis kolhoza kantoris, kultūras nams, bibliotēka, līdz 1970. gadam – arī skola. Tagad ēkā atrodas Vecsalienas pagasta pārvalde, te ir pasts un bibliotēka. Pils parks tiek kopts un atjaunots, pašlaik parkā izveidotas jaukas atpūtas vietas, kur laipni gaidīti pils un parka apmeklētāji. Tā ir arī iecienīta vieta jauno pāru vidū, jo Červonkā darbojas dzimtsarakstu nodaļa.

Izmantotā informācija un dati: "Visitdaugavpils.lv", "Periodika.lv", "Zudusilatvija.lv". Raksts tapis sadarbībā ar Daugavpils novada pašvaldības aģentūras "TAKA" tūrisma organizatori Jolantu Bāru.