Daudz senās ēkas visā pasaulē piedzīvojušas raibus likteņus – sākot ar fantastiski skaistiem brīžiem, beidzot ar tumšiem notikumiem, kurus atceras vēl šodien. Daudzas traģiskās leģendas un seno ēku noskaņa ir palīdzējusi attīsties arī spoku stāstiem. Un Latvija šajā ziņā nav izņēmums.

Latvijā ir patiesi daudz ievērojamu nostāstu par sendienu notikumiem un spokiem, kas vēl it kā viesojoties šajās vietās vēl šobaltdien. Bet pirms iepazīsies ar šiem šermuļus uzdzenošajiem stāstiem, centies izpildīt šo "Tūrisma Gida" izveidoto testu un saprast, vai atpazīsti Latvijas piļu un muižu spokus.

Turpinājumā sešas vēsturiskas ēkas un to baisie nostāsti.

Jaunmoku pils Dorīte

Neviena pils nav iedomājama bez savas īpašās leģendas vai spoka. Jaunmoku pilij tāda ir baltā dāma Dorīte. Interesanti, ka Dorītes leģenda kļuvusi zināma nemaz ne tik sen, kad pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pilī viesojās tās kādreizējo īpašnieku fon Ungernu-Šternbergu dzimtas pēcnācēji. Viņi arī vēstulē pēcāk atrakstījuši par to, kas tad ir pils spoks.

Pirmā pasaules kara laikā pilī uzturējās vācu armija. Par bērnu aukli Jaunmoku pilī tad strādājusi Dorīte. Viņa iemīlējusi kādu virsnieku, bet viņš drīzumā devies tālāk frontes gaitās… Virsnieks aizbraucis, bet meitene palikusi viena mātes cerībās. Nespējot pārdzīvot šķiršanos un negribot piedzīvot kaunu, Dorīte meklējusi mierinājumu pils dzirnavu dīķī…Pēc šī traģiskā notikuma pils iemītnieki dažreiz manījuši bēniņstāvā baltās drēbēs tērptu meitenes tēlu – Dorītes gars nebija radis mieru. Plašāk lasi te.

Veselavas muižas šaušalīgā leģenda un spoki

Foto: Publicitātes foto

Viens no slavenākajām nostāstiem par Veselavu ir par kādu skaistu meitu. Sensenos laikos, kad visi zemnieki vēl bijuši dzimtļaudis, Veselavas Kausuļu māju saimniekam bijusi ļoti daiļa meita vārdā Rasa. Bijusi slaida kā sila priede, acis ziedoša linu lauka zilumā, mati viļņojušies kā gatava kviešu druva, seja rīta rasas skaidrumā. Tolaik Veselavas muižā valdījis vecs, cietsirdīgs barons, kam paticis izmantot "pirmās nakts tiesības" – ja kāda meita gribējusi iziet pie vīra, viena nakts bijusi jāpārguļ muižā pie lielkunga. Sieva baronam bijusi krietni jaunāka un nav ļāvusi tam izmantot šīs tiesības, bet barons bijis uz sievietēm vareni kārs. Zinādami šo barona kāri pēc zemnieku meitām, Rasas tēvs un māte nav laiduši meiteni uz muižas klaušu darbiem, ne arī kur citur ārpus mājas. Kausuļu mājās atradušās tālu no muižas, pagasta nomalē, mežos, tādēļ tas nav bijis nemaz tik grūti izdarāms. Rasai nupat aptecējis astoņpadsmitais gads, un viņa bijusi iemīlējusies kaimiņu puisī, ar ko domājuši uz nākamo rudeni rīkot kāzas.

Reiz barons kopā ar mežkungu, bez dzinējiem un suņiem, medījis tajā pusē un ieraudzījis skaisto meiteni mežā, brūklenes lasot, apstulbis no meitenes skaistuma, palicis kā sālsstabs aiz kupla kadiķa stāvam. Pēc tam iztālēm sekojis, lai uzzinātu, kurās mājās meitene dzīvo. Baronesei viņš negribējis atklāt savus netīros nodomus, tāpēc nogaidījis, kad lielmāte dodas apciemot savu saslimušo māti. Tad viņš sūtījis uz Kausuļiem ziņu, ka Rasai jāierodas muižā.

Atnācis meitenes tēvs un sacījis, ka meitene guļ mājās slima un nevar atnākt. Barons sapratis, ka tā nav taisnība, pārskaities un licis Kausuļu saimnieku nopērt. Tā pagājis rudens, tuvojušies ziemas saulgrieži. Baronese atkal izbraukusi, barons aizsūtījis muižas kalpu pēc Rasas, un tie atveduši meiteni uz muižu. Rasa baronam briesmīgi pretojusies, un tā saskrāpējusi viņam seju, ka vaigi bijuši vienās asinīs. Barons pārskaities un licis muižas istabenēm meiteni izģērbt, sasiet rokas ar valgu un ieslēgt viņa guļamistabā. Kamēr barons apkopis brūces, Rasa pārrīvējusi valgu uz gultas dzelzs apkalumiem un, paķērusi palagu, metusies no otrā stāva pa logu lejā. Tīrot ceļu, bijušas samestas lielas sniega kupenas, tāpēc meitenei nekas nav kaitējis. Muižā viņa bijusi pirmo reizi, tādēļ metusies bēgt uz nepareizo pusi, uz Rauņas gravu. Pa to laiku pilī pamanījuši, ka meitene izbēgusi, un sākuši dzīties tai pakaļ. Rasa, neredzēdama vairs nekāda glābiņa, metusies Rauņa atvarā...

Otra leģenda arī saistīta ar baronu un meiteni, kas nevēlējās viņam pakļauties. Tagad viņa esot Veselavas muižas spoks – baltā dāma. Meitene it kā nav vēlējusies precēt muižas baronu un ņēmusi nelabu galu. Tagad viņa parādoties pirms lieliem pasākumiem un spēlējot klavieres, ko dzīves laikā labi pratusi. Vairāk par muižu lasi te.

Brūnā dāma Krustpils pilī

Foto: LETA

Arī Krustpils pilij, kā jau ļoti senai ēkai, ir savas tumšās un nezināmās lapas. Tādas, kas rada spoku stāstus un leģendas.

Runā, ka pils klusumā soļus klaudzinot neredzams tēls. Varbūt saimnieciskās rūpēs iegrimusī istabene, ietērpusies brūnā linu kleitā, joprojām kārto savas lietas mums neredzamā pasaulē? Soļu raitā klaboņu, čukstu šalkas un durvju roktura sitieni. Lai cik mistiski tas skanētu, šīs izjūtas piedzīvojuši gan armijas drošsirdīgie vīri, gan muzeja darbinieki un apmeklētāji.

Plašāk par pili lasi te.

Aumeisteru muižas spoki un ērmi

Arī Aumeisteros ir savi spoki un ērmi. Tomēr teiku un nostāstu nav īpaši daudz, un tie īsti nesaistās ar sliktiem, velna apsēstiem kungiem, kas liecina par pietiekami iecietīgām Aumeisteru muižas īpašnieku un muižas ļaužu savstarpējām attiecībām. Populārākie nostāsti ir par pils ērmiem, kas naktī trokšņojot, klaudzinot durvis, smejoties un pat dziedot, bet līdz ar gaiļa dziesmu rimstoties.

Visbiežāk tiek stāstīta leģenda par Balto dāmu. Tā ir baltā palagā ietinusies, liela auguma sieviete, kas muižas vecā pagraba tuvumā klanoties un nevienu cilvēku klāt nelaižot. Ja kāds tomēr mēģinot pieiet, tad viņa palecot malā un turpinot klanīties.

Negantāki ir Žņaudzējs (bijušās muižas kūtīs) un Rūcējs (ezerā), kas rūc tikmēr, līdz kāds noslīkst. Taču visi šie ērmi parādoties reti.
Vairāk par šo namu lasi te.

Skaistkalnes muižas briesmīgie stāsti

Foto: Publicitātes foto

Skaistkalnes muižas leģenda ir sekojoša. Skaistkalnes muižā valdījis kāds ļoti bargs kungs. Pie viņa kalpojusi ļoti skaista istabas meita. Barons šo meitu iemīlējis un gribējis pat precēt, bet meitai labāk paticis kunga kučieris.

Istabene, nevienam nezinot, salaulājusies ar kučieri. Kungs dabūjis zināt, sasējis kučieri un licis pakārt, bet istabas meitu pats savām rokām noslīcinājis. No šī laika kungs nevarējis iet upē peldēties, viņam pastāvīgi rādījusies balta sieviete. Tā bijusi tā, kuru viņš noslīcinājis. Pēdīgi baltā sieviete rādījusies visur, kur tik viņš gājis. Nevarēdams nekur paslēpties un aiziet, neredzēdams balto sievieti, viņš pils guļamā istabā pakāries. Tur tagad arī ap pusnakti spokojas.
Plašāk par muižu lasi te.

Preiļu pils Baltā dāma un citi baisi nostāsti

Foto: F64

Spokojoties arī Preiļu pilī un tās apkārtnē. Šis nostāsts kā čuksti izplatījies ciemata ļaužu vidū. Pie jaunās pils aug trīs veci bērzi. Zem to saknēm apglabāts muižas mājskolotājs, kurš bija iemīlējies grāfa meitā un ieguvis pretmīlestību. Aizspriedumu dēļ viņš gan nevarējis apprecēties ar jauno grāfieni, tāpēc nošāvies pie šiem bērziem. Jaunā meitene neizturēja, bez sava iemīļotā un pēc kāda laika izdarījusi pašnāvību, pakaroties pils apaļajā tornī. Kopš tā brīža ap pusnakti no pils apaļā torņa iznāk parkā pastaigāties gaišs tēls, kas zināms kā Baltā dāma un pat ir fiksēts foto.

Reiz kungs gājis pastaigāties pa parku. Iegājis parka vidū un atsēdies pie atpūtas mājiņas. Viņu no dziļām pārdomām iztraucējis negaidīts mednieka šāviens. Kungs no liela uztraukuma ar sirdstrieku bijis uz vietas beigts. Viņa sieva bija sarūgtināta par vīra nāvi, likusi saviem kalpiem izrakt parka kanālus dažādos virzienos par godu savam vīram tā, lai kanālu virzieni attēlotu vīra iniciāļus. Mežsargu, kurš nobaidījis kungu, likusi aprakt dzīvu zemē un uzbērt virsū visu kanālu izrakto zemi – tā radies Mīlestības kalniņš jeb Mežsarga kalniņš. Uz tā, kā liecina nostāsts, bijusi tējnīca, kurp kungi pēc pieciem vakarā nākuši malkot šo dzērienu, bet lejā – trīs lapenes, kur paslēpties lietus laikā, ja tas pārsteidz pastaigā. Parkā ne zariņu nedrīkstēja nolauzt, par to draudēja bargs sods. Arī Mīlestības kalniņā spokojas. Vakaros ap kalniņu pulcējas tumši stāvi, dzirdamas sarunas un čuksti. Tieši pusnaktī debesīs sāk lidot ugunīgas lodes. Tā apkārtējo ciemu mednieki sarunājas ar savu draugu, nelaimīgo dzīvu aprakto. Plašāk lasi te.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!