Mīlestības kalniņš, staļļi, bērzi un asiņainas leģendas

Ceļojums laikā: nežēlīgo grāfu Borhu greznā muiža Preiļos
Foto: Publicitātes attēli

Aiz vecās kungu mājas pagrabiem ir redzams ozols, kas iestādīts 18. un 19. gadsimta mijā, par godu Jozefa Henriha Borha un viņa sievas Annas Bogomoļcas kāzām. Preiļu muiža bija ideāla ģimenes ligzda, pilna miera, jo tāla no lielajiem ceļiem. Te Borhiem piedzima četras meitas un ilgi gaidītais dēls Mihaels, kam par godu tika pieaicināts mākslinieks no Polijas, kurš uzgleznoja māti ar saviem bērniem, muižas terasē ar skatu uz parku un paviljonu tagadējā Mīlestības kalniņa vietā. Gleznas reprodukcija apskatāma Preiļu muzejā.

Ceļojums laikā: nežēlīgo grāfu Borhu greznā muiža Preiļos
Foto: Stallis. Preiļu novada domes arhīvs

Virzoties tālāk pa parku uz pils pusi, ir apskatāma 19. gadsimta vidū neogotikas stilā celtā romantiskā zirgu pils jeb staļļi, kuru fasādi vēl no muižnieku laikiem rotā trīs koka zirga galvas. Zirgu staļļi tagad kļuvuši par iecienītu fotografēšanās vietu.

Parka leģendas

Arī par Mīlestības kalniņu saglabājusies leģenda. Reiz kungs gājis pastaigāties pa parku. Iegājis parka vidū un atsēdies pie atpūtas mājiņas. Viņu no dziļām pārdomām iztraucējis negaidīts mednieka šāviens. Kungs no liela uztraukuma ar sirdstrieku bijis uz vietas beigts. Viņa sieva bija sarūgtināta par vīra nāvi, likusi saviem kalpiem izrakt parka kanālus dažādos virzienos par godu savam vīram tā, lai kanālu virzieni attēlotu vīra iniciāļus. Mežsargu, kurš nobaidījis kungu, likusi aprakt dzīvu zemē un uzbērt virsū visu kanālu izrakto zemi - tā radies Mīlestības kalniņš jeb Mežsarga kalniņš. Uz tā, kā liecina nostāsts, bijusi tējnīca, kurp kungi pēc pieciem vakarā nākuši malkot šo dzērienu, bet lejā – trīs lapenes, kur paslēpties lietus laikā, ja tas pārsteidz pastaigā. Parkā ne zariņu nedrīkstēja nolauzt, par to draudēja bargs sods. Arī Mīlestības kalniņā spokojas. Vakaros ap kalniņu pulcējas tumši stāvi, dzirdamas sarunas un čuksti. Tieši pusnaktī debesīs sāk lidot ugunīgas lodes. Tā apkārtējo ciemu mednieki sarunājas ar savu draugu, nelaimīgo dzīvu aprakto.

Ceļojums laikā: nežēlīgo grāfu Borhu greznā muiža Preiļos
Foto: Preiļu novada domes arhīvs

Parka otrajā lielākajā dīķī atrodas Ādama un Ievas sala. Pēc nostāsta muižnieks tur braucis ar laivu, kopā ar vietējām miesta meičām izklaidēties, taču par to ir uzzinājusi viņa sieva. Tas viņu sadusmojis, un viņa izdomāja kā pārmācīt savu vīru. Kundze palūgusi savu kalpu purvā saķert odzi un izlaist to uz salas. Nākamreiz kad muižnieks devies uz salu, čūska tam iekodusi. Viņš nodomāja, ka tas ir Dieva sods, un vairs uz salas ar tādiem nolūkiem nav nācis. Muižnieks lika uz salas izvietot koka Ādama un Ievas statujas, no kurām Ādama seju atveidoja viņš pats, savukārt Ievu – kāda no vietējām latviešu daiļavām.

Vēl viens parka stāsts saistīts ar aizliegto mīlu. Šis nostāsts kā čuksti izplatījies ciemata ļaužu vidū. Pie jaunās pils aug trīs veci bērzi. Zem to saknēm apglabāts muižas mājskolotājs, kurš bija iemīlējies grāfa meitā un ieguvis pretmīlestību. Aizspriedumu dēļ viņš gan nevarējis apprecēties ar jauno grāfieni, tāpēc nošāvies pie šiem bērziem. Jaunā meitene neizturēja, bez sava iemīļotā un pēc kāda laika izdarījusi pašnāvību, pakaroties pils apaļajā tornī. Kopš tā brīža ap pusnakti no pils apaļā torņa iznāk parkā pastaigāties gaišs tēls, kas zināms kā Baltā dāma un pat ir fiksēts foto.

Interesanti, ka grāfs Mihaels Borhs savas dzīves laikā bija uzcēlis arī četrus kilometrus no Preiļiem esošo Anspoku medību pili. To ar Preiļu muižas pagrabiem savienojot pazemes eja. Pagaidām tā gan vēl neesot atrasta.

Neparasta ir arī paša parka apmeklēšanas vēsture. Borhu laikā parkā drīkstēja uzturēties tikai pēc muižnieka atļaujas. Tas, kurš nolauza kaut zariņu, tika bargi sodīts. Vēlāk, 19. gadsimta beigās, kad muižu iegādājās krievu diplomāts Guļķevičs, tika uzcelti sarkanie ziemeļu vārti ar smailloka arkām un vārtsarga namiņš, kas tagad veido galveno ieeju parkā no pilsētas puses. Jaunais muižnieks jebkuram parkā atļāva uzturēties pa dienu. Vakarā parku slēdza. Savukārt 20. gadu beigās pēc Preiļu lauksaimniecības skolas vadības lēmuma parkā tika ieviesta ieejas maksa, ar mērķi parku padarīt par pilsētas elites atpūtas vietu, kas izraisīja protestus pilsētas iedzīvotāju vidū. Šo gadījumu atspoguļoja vietējā prese, taču ar laiku pilsētas iedzīvotājiem izdevies pierunāt skolas vadību atcelt ieejas maksu.

Šobrīd parks ir iecienīta vietējo iedzīvotāju un Preiļu viesu atpūtas vieta, kurā ir gan aktīvās atpūtas iespējas pludmalē un ziemas slēpošanas trasē, gan kultūras dzīves norises parka estrādē un kapelā.

Tags

Ceļojums laikā Latgale Latvijas pilis un muižas Pilis un muižas Preiļi Vēsture Preiļi Latvija Eiropa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form