Sējas muižas kungu māja celta 18.–19. gadsimta mijā. Muižas ēka piederējusi vācu baroniem, kuri vasarās braukuši te atpūsties, teikts Sējas novada pašvaldības mājaslapā. No 1751. gada līdz pat agrārreformai 1920. gadā Sējas muiža piederēja fon Duntenu dzimtai.
Pašreizējā pils ēka celta 1766. gadā un pārbūvēta no 1883. līdz 1885. gadam. Ārpusē virs divām sānu ieejas durvīm (vienas durvis aizmūrētas) atradās stikla jumtiņš – to turēja divi dekoratīvi čuguna balstiņi ar četrlapu laukumiem un rāmis. Balstiņu ornamentā redzams riņķis, ietverts kvadrāts un četrlapu caurums. Karogturētāju galvenās ieejas pusē veidoja divi dekoratīvi čuguna lējumi, kam bija liels trīslapu caurums. Šādi rāmji, balstiņi un karogturētāji konstatēti vienīgi Sējā. Čuguna mežģīnes bija daudzveidīgas – tas liecināja par kādreizējo meistaru amata prasmi.
Sējas pilī bijušas 22 istabas – lielā zāle, zilā un rozā zāles, saimnieces istaba, sulaiņu istaba, zābaku istaba, kurā gatavoti apavi, un vēl daudzas citas telpas. Ēdamzāles griestu rotājumā uz zila fona bija attēlotas bezdelīgas lidojumā.
Tā kā grāfam bijušas rezidences arī Duntē, Mūrmuižā, Skultē un Vācijā, viņa prombūtnes laikā galvenais muižā bijis muižkungs Tors, vēlāk muižkungs Apsītis un vagars Siliņš
Pirmās Latvijas Republikas laikā tur ierīkots klubs. No 1963. līdz 1968. gadam pilī darbojās kolhoza "Komunārs" kantoris un klubs, šeit atradās arī bibliotēka. Kā skaidrots vietnē ''Zudusī Latvija'', muižas apbūvi papildina arī klēts (18. gadsimts) un ūdenstornis (19. gadsimta beigas), kas ir viens no izteiksmīgākajiem neogotikas formas veidotiem ūdenstorņiem Latvijas muižu arhitektūrā.
Diemžēl šobrīd ēka atrodas sabrukuma stāvoklī, un ikviens tās viesis tik spēj nojaust tās kādreizējo spozmi. Turpinājumā neliels ieskats pamestajā Sējas muižā un tās apkārtnē.
Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību ceļot un apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.
