Pagājušā gadsimta sākuma pastkartēs starp bagāto pilsoņu celtajām vasaras rezidencēm, kā grezna pērle slejas Šulca vasarnīca – tautā saukta par "pirmo vasarnīcu". Vai tas celšanas gada dēļ, vai tādēļ, ka greznākas un iespaidīgākas par to nebija, šodien grūti spriest, jo senāko laiku dokumentācija nav saglabājusies. Tāpat kā nav saglabājusies pati vasarnīca, pastāstīja Ventspils muzeja vēsturniece Māra Dāvida.
Vasarnīca atradusies tagadējās Inženieru ielas galā uz Vasarnīcu un Parka ielas stūra, Vasarnīcu ielā 40. Greznās rezidences cēlājs un īpašnieks bija Ventspilī ievērojama persona – zvērināts advokāts Pauls Heinrihs Šulcs. Dzimis Piltenes muižas nomnieka ģimenē, ieguvis labu izglītību, tūlīt pēc Maskavas Universitātes Juridiskās fakultātes absolvēšanas, Šulcs uzsāk darbu Ventspilī pie zvērināta advokāta J. Reinfelda par palīgu, bet drīz vien pats kļūst par zvērinātu advokātu. Šulcs ātri bruģē ceļu uz panākumiem – jau dažus gadus pēc augstskolas beigšanas viņš kandidē pilsētas domes vēlēšanās, drīz vien kļūstot par domnieku. 1903. gadā pilsētas dome, kuru neapmierina pilsētas galvas Aleksandra Kupfera darbība, amatā ieceļ Paulu Šulcu, bet gubernators šādu patvaļu neakceptē. 20. gadsimta sākumā Šulcs ir bāriņtiesas priekšsēdētājs, pilsētas krājkases direktors, biržas komisijas valdes loceklis, kā arī sava amata pienākumu pildīšanas laikā kārto visdažādākos juridiskos darījumus. Viņa pakalpojumus izmanto sabiedrības turīgākā daļa. Profesionālā darbība Šulcam nes labu peļņu.
Jau gadsimta sākumā viņam pieder St. Pēterburgas pirts (Skolas un Lielās ielu stūrī), namīpašumi Pils, Saules, Ganību un Vasarnīcu ielā. Šulcs, tāpat kā daudzi citi nomnieki, iznomā no valsts uz 99 gadiem gruntsgabalu pie Kazandžu ceļa (tagad Vasarnīcu iela) vasarnīcas būvniecībai. Bet advokāts ir plaša vēriena cilvēks, tādēļ iznomātais gruntsgabals arī nav niecīgs. Viņš iznomā nepilnus 11 000 kvadrātmetrus lielu zemes gabalu starp Vasarnīcas, Parka, Kūrmājas (tagad Jūrmalas iela) un Gaismas ielām. Un uzceļ nevis vienu, bet pat četras ēkas:
- pastkartēs redzamo divstāva koka ēku ar 17 istabām savas ģimenes vajadzībām;
- divstāvu koka ēku ar 18 istabām, 4 virtuvēm un 4 labierīcībām (tagad Parka iela 4), kas, visticamāk, bija paredzēts kā īres nams;
- divstāvu mūra ēku ar 5 istabām un virtuvi;
- vienstāva mūra namu ar vienu istabu un virtuvi.
Greznais dzīvesveids prasa savu un Šulcam nākas ne vienu reizi vien aizņemties. Advokāta kredītsaistībām par labu nāca Pirmais pasaules karš, juku laiki un valsts varas maiņa, kas dzēsa viņa parādus. Saviem bērniem Šulcs cenšas sniegt labu izglītību – meita Tamāra kļūst par juristi, dēli – Georgs un Vladimirs – beidz LU Mehānikas fakultāti inženierzinātņu specialitātē. Pēc tēva nāves 1926. gadā, ģimene sāk grimt parādos, līdz 1930. gados īpašumu Vasarnīcu ielā 40 attiesā Zemgales kredītbiedrība. Bērni viens pēc otra pārceļas uz dzīvi Rīgā, bet greznā Šulca villa pamazām grimst aizmirstībā.
1939. gadā, brīdi pirms Šulca bērni ar savām ģimenēm repatriējās uz Vāciju, laikraksts "Ventas Balss" raksta: "...Sen jau strūklaka nav raidījusi savas sidrabotās strāvas egļu aizēnotā dārzā. Nekad neatveras sašķobījušies vārti, lai izlaistu ekipāžu ar straujiem zirgiem. Tenisa laukums, kur agrāk kustējās kavalieri un dāmas baltos ģērbos, apaudzis ar zāli. Velti cerēt, ka vientulīgi skumjo, laika zoba sagrauzto ēku kāda gādīga roka reiz atjaunos, atdos tai dzīvību, skaistumu un spēku..."
