Šakotis, kas ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā
2015. gadā par Lietuvas vizītkarti atzītā šakoša vēsture, iespējams, sniedzas līdz 15. gadsimtam, bet šodien šim saldajam konditorejas izstrādājumam, kas tiek cepts Lietuvā, pasaulē nav analogu. Tiesa, bieži tiek teikts, ka šakoti uz Lietuvu atveda vācieši, tāpēc tas reizēm tiek saukts "Baumkuchen" vai "Bankuchen". Tomēr uzņēmuma SIA "Romnesa" īpašnieks Romualds Spulis, kas jau ilgus gadus cep šakoti, saka, ka tā nebūt nav.
"Bieži tiek teikts, ka mūsu šakotis ir vāciskās versijas brālis vai brālēns. Tomēr tie būtiski atšķiras – gan pēc cepšanas principa, gan izskata, gan garšas. Lietuviešu šakotim ir "radziņi", vācu "bankuchen" – ne. Mūsējam līdzīgu saldumu cep dažos Francijas reģionos, bet tieši tāds pats nav atrodams nekur citur. Tāpēc citās valstīs ceptos līdzīgos konditorejas izstrādājumus nesaucam par šakoti, sakām, ka tas ir šakoša analogs," viņš piebilst.
Romualds Spulis apgalvo, ka tradicionālā šakoša vēsture un ceļš ir tiešām interesants. Lai arī par šo kulinārijas izstrādājumu nav daudz rakstisku liecību, tiek uzskatīts, ka tas ir ļoti sens.
"Šakoša cepšanas princips ir nācis no akmens laikmeta. Tad cilvēki iemācījās cept gaļu, grozot to uz uguns, bet maizi cepa uz sakarsētiem akmeņiem. Kad izdomāja maizes mīklai pievienot olas, viņi sāka šo mīklu tīt uz iesma un grozīt maizi kā gaļu – tā radās vēl šodien izmantotais šakoša cepšanas veids. Tiek uzskatīts, ka šo cepšanas veidu Eiropā ienesa romieši," par iespējamo šakoša cepšanas veida izcelsmi stāsta sarunbiedrs.
Ar šakoša cepšanas tradīcijām var iepazīties, apmeklējot Romualda Spuļa uzņēmumam piederošos restorānus. Tos, kas ieradušies netālu no Druskininkiem esošajā restorānā, gaida īpaša iepazīšanās ar tradicionālo konditorejas izstrādājumu, jo tur ir ierīkots pasaulē vienīgais šakošu muzejs.
"Mūsu galvenais eksponāts muzejā ir šakotis – Ginesa rekordists. Tā augstums sasniedz 3 metrus un 72 centimetrus, bet svars – gandrīz 86 kilogramus. 2015. gadā, to izcepot, pārspējām zviedriem piederošo salduma augstuma rekordu un francūžiem piederošo svara rekordu. Patiesībā šī milzīgā šakoša dēļ arī dibinājām muzeju. Uzbūvējām tikpat augstu paviljonu, tad ienesām tajā dažādus priekšmetus, dažādus šakošus," par muzeju stāsta Spulis.
Viņš piebilst, ka apmeklētājus muzejā gaida izglītojošas programmas, kur viņi varēs uzzināt, kā šakotis tiek cepts, kādi produkti tiek izmantoti, kā arī kādas ir senās cepšanas tradīcijas.
Muzejā var piedalīties arī šakoša cepšanas paraugdemonstrējumā, kurā apmeklētājiem tiek stāstīts, ar ko šakotis atšķiras no "baumkuchen", kādu šakoti cepa mūsu sentēvi un kāds bija kunigaites Barboras Radvilaites iemīļotākais deserts.
Rokišķi – slaveni ne tikai ar sieriem
No dienvidiem ceļojumu pa Lietuvu turpināsim uz ziemeļaustrumiem – Rokišķiem. Tieši tur, Tīzenhauzenu celtajā pilsētā, radušās senas sieru gatavošanas tradīcijas. Ar tām tūristi var iepazīties, apmeklējot pašu pilsētas centru – Rokišķu muižu, kurā viesiem tiek piedāvātas vairāk nekā 30 izglītojošas programmas, viena no tām – "Siera ceļš".
"Siera ceļa" programma tiek regulāri atjaunināta atkarībā no tā, kādu sieru ražo un piedāvā "Rokiškio sūris". Ja parādījies jauns produkts, tas tiek iekļauts arī "Siera ceļā". Apmeklētāju sagaida muižas ekonome, kura pastāsta par piena apstrādāšanas tradīcijām, arī visdažādākajiem sieriem. Apmeklētāji var apskatīt senus māla traukus, darbarīkus sviesta kulšanai, rūpniecisku sviesta kulšanas mašīnu. "Pēc tam viņiem pastāsta, kā tiek ražots siers, kuru uzreiz var arī pagaršot," par vienu no populārākajām nodarbēm Rokišķu muižā stāsta pilsētas Tūrisma un tradicionālās amatniecības informācijas un koordinācijas centra Tūrisma nodaļas vadītāja Ingrida Kujele.
Viņa piebilst, ka šī izglītojošā programma ir jāpasūta iepriekš, tā tiek rīkota, kad ir sapulcējusies 10–50 cilvēku liela grupa. Tomēr muižā var piedalīties arī citās programmās: tējas brītiņā, māla lipināšanā, aukštaišu jostu pīšanā un daudzās citās.
Gastronomijas entuziastiem ir vērts turp doties decembrī – tieši tad Rokišķu muižā var piedalīties Ziemassvētku vakariņās. Tajās apmeklētājiem tiek pasniegti tradicionālie aukštaišu Ziemassvētku vakara ēdieni.
Tiesa, tos, kas vēlas iepazīsties ar Rokišķiem, pilsētas muižu un tās vēsturi, Ingrida Kujele aicina nesteigties ar projām braukšanu.
"Rokišķu muižas ēkai ir bezgala skaista arhitektūra, sakārtota ir gan pati ēka, gan tās apkārtne. Pašā muižā darbojas muzejs, kurā apmeklētājus gaida vairākas ekspozīcijas. Vienmēr aicinām sākt no vēsturiskās daļas, kur iepazīstinām ar šeit kādreiz dzīvojušo sēļu kultūru, viņu reliģiju, kā arī starpkaru vēsturi – no mūsu novada taču ir cēlušies veseli četri ministru prezidenti. Bet pirmajā stāvā ir ierīkota iespaidīga ekspozīcija par muižu, kurā var apskatīt grāfienes buduāru un guļamistabu. Tur ir eksponēts arī autentisks grāfu apģērbs, kas patiešām piederējis dižciltīgām personām. Tas ir saglabāts, restaurēts, un šobrīd to var apskatīt visi apmeklētāji," par to, kas slēpjas aiz muižas sienām, stāsta sarunbiedre.
Tomēr, ja jūs neaizrauj muzeji vai vienkārši vēlaties turpināt iepazīties ar Rokišķiem, Ingrida Kujele aicina pastaigāties pa muižas apkārtni – to ieskauj skaistas pļavas, atjaunots parks. Turpat var pasūtīt tematisku ekskursiju, kurā gidi pastāstīs par parka vēsturi.
"Pēc muižas apmeklējuma un pastaigas pa tās apkārtni varat kājām doties uz aleju, kuru ieskauj ūdenstilpes. Galu galā sasniegsiet Neatkarības laukumu, pēc tam – skaisto Sv. Matveja baznīcu. Tas Lietuvā ir īpašs dievnams. Līdzīgu, šķiet, neatradīsiet, tam ir īpaša arhitektūra, bet būvējis to ir pats Tīzenhauzens," piebilst Kujele.
Projektu "Izcilākie Eiropas tūrisma galamērķi" (EDEN) īsteno nacionālā tūrisma veicināšanas aģentūra "Ceļo Lietuvā", atbalsta Eiropas Komisija. Vairāk informācijas par EDEN objektiem var atrast, apmeklējot vietni eden.lithuania.travel.
