Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Āgenskalns veidojies kā vasarnīcu un atpūtas rajons, padomju gados pamests novārtā, bet nu atkal atdzimis un attīstās par vienu no modernākajām Rīgas apkaimēm, kur arvien vairāk rīdzinieku vēlas mācīties, strādāt, dzīvot un atpūsties. Šeit līdzās var ieraudzīt pavisam nesen “dzimušas” augstceltnes un 200 gadus vecus namus. Tomēr – kā tas viss sākās un kāpēc senais Āgenskalna centrs nav pie tirgus? Par to un citiem Āgenskalna noslēpumiem šajā stāstā.

Rīgas stāsti:
Āgenskalns

Foto: Zudusī Latvija

Viss sākās ar muižu

Hāgena muiža, no kuras cēlies Āgenskalna nosaukums, senā Daugavas stāvkrasta malā zināma kopš 17. gadsimta. Viena skaidra liecība par ēku atrašanos šajā vietā nāk jau no 1701. gada, zina stāstīt Āgenskalna vēstures pētnieks, “Facebook” žurnāla “Par Āgenskalnu” veidotājs Ilgonis Linde. Runa ir par Daniela Staverta gleznu, kurā iepretim Rīgas pilij redzams neliels ēku puduris – Hāgena muiža, kura ap to laiku varētu būt jau nonākusi rātskunga Hansa Heinriha Bērensa īpašumā. Vēlāk muižu nopirka vācbaltietis Johans Kristofs Švarcs, un tā ieguva Švarcmuižas nosaukumu. Tomēr tautā jau bija iegājies Hāgena kalna (nams atradās augstākajā vietā Daugavas stāvkrastā) jeb latviskojot – Āgenskalna – nosaukums. Savukārt Švarca sila nosaukumu tagad var atpazīt Melnsila (schwarz – melns, vācu val.) ielas nosaukumā. Kā izpētījis Linde, šī iela kādreiz nav bijusi tik taisna, kāda ir pašlaik, bet metusi “bogenu” ap augstu kāpu tur, kur tagad slejas sarkanās padomju gados celtās daudzstāvu mājas. Tā bijusi ierasta lieta, ka ceļus veidojuši apkārt kāpām, lai zirdziņiem vezums nav jāvelk kalnā, – tāpēc arī Pārdaugavas ieliņu mudžeklis veidojies tik haotisks.

Starp Alises, Kristapa un Melnsila ielām kādreiz atradās Švarcmuižas meža augstākā kāpa, kura bija nedaudz augstāka par tur pašreiz esošajām blokmājām. 50-60. gados kāpas noraka, oficiālais kāpu norakšanas iemesls esot bijis smilšu trūkums Bolderājas ķieģeļu rūpnīcā. Attēlā redzams Melnsila(Švarcmuižas) un Kristapa ielu krustojums. Šeit bija rīdzinieku iecienīta ziemas prieku baudīšanas vieta. Foto: Facebook grupa "Par Āgenskalnu"

Tā kā šajā apkārtnē 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā lielākoties dzīvojuši vācieši, uz kāpas starp tagadējo Kristapa un Āgenskalna ielu bijusi viņu strēlnieku biedrības šautuve, bet ap kalnu izveidota pirmā kamaniņu trases priekštece – rodeļtrase, kur vīri pa četri laidušies tādās kā bobsleja boba “vecmāmiņas” kamanās. Šī arī vēlāk bijusi iecienīta pilsētnieku ziemas sporta baudīšanas vieta.

Līdzās Kristapa ielai, toreizējā Švarcmuižas mežā, Āgenskalna strēlnieku biedrība 1910. gadā izveidoja kamaniņu sporta un bobsleja pirmsākuma trasi, t.s. rodeļbāni. Kā maksas bobsleja trase tā ziemās darbojās arī 20. gados. Foto: Zudusī Latvija

Švarcmuižas ēka ilgu laiku bija ļoti nolaista, jo pēc padomju bezatbildīgās saimniekošanas tā arī nevarēja atrast kādu, kas spētu to atkal savest kārtībā, tomēr pavisam nesen to iegādājušies jauni īpašnieki un īsā laikā tā renovēta un padarīta par vienu no apkaimes “pērlītēm”, gluži tāpat kā pirms tam bija noticis ar pusmuižnieka namu jeb Bērensa muižas zirgu stalli aiz Latvijas Bankas naudas glabātuves – vecāko šīs apkaimes ēku, kas arī piedzīvojusi kvalitatīvu atjaunošanu. 

Zudusī Latvija/DELFI

Brīvību ieguvušo zemnieku ciems

Minētajā 17. un 18. gadsimtā šī apkaime bijusi maz apdzīvota. Latviešu konversācijas vārdnīcā minēts, ka 1788. gadā Āgenskalnā bijušas vien 112 mājas. Šo teritoriju veidojušas smilšu kāpas gandrīz bez kokiem, un te atradušies vien daži ostas palīgamatu veicēju ciemi, bet tālāk sākās priežu sils. Palīgamati bija, piemēram, zvejnieki, enkurnieki, nesēji, laivinieki, krāvēji un citi strādnieki. Šajos amatos strādāja galvenokārt latvieši, kas bija aizbēguši muižu dzimtcilvēki, – likums noteica, ka “pilsētas gaiss” jau pēc diviem gadiem atbrīvo no agrākām dzimtbūšanas saistībām. 

Daniela Staverta 18. gadsimtā radītā glezna, kurā labajā pusē precīzi attēlota teritorija, ko tagad pazīstam kā Āgenskalnu. Foto no "Facebook" hronikas "Par Āgenskalnu"

Viņi dzīvoja arī Jura ciemā, Daugavas kreisajā krastā iepretim tagadējai ostai, bet pēc plostu tilta izveides vajadzība pēc pārcēlājiem izsīka. Tā nu arī mazie ciemi panīka. Linde zina stāstīt spoku stāstu par šiem laikiem. Reiz pie kāda pārcēlāja pienācis grezni tērpts kungs un vaicājis, lai pārved pāri. Tad pieteicis, lai gaida krastā un nekādā gadījumā nenāk pakaļ. Pārcēlājs, protams, nav klausījis un teciņiem vien steidzis nopakaļ līdz Švarcmuižas rijai, kur pa spraudziņu novērojis, ka neparastas būtnes dara ko pavisam dīvainu – dejo. Šis sabijies un aizskrējis atpakaļ. Kad kungs vaicājis, vai pārcēlājs viņam sekojis, viņš visu noliedzis, un kungs piebēris viņam pilnas kabatas ar zeltu. Pārcēlājs jau plānojis, kā bagāti dzīvos, bet nākamajā rītā kabatas bijušas pilnas ar zaķa spirām.

Kobes dārzs

Āgenskalnā var atrast arī mazu daļiņu Japānas – sakuras zied ne tikai Uzvaras parkā, bet arī 2010. gadā atklātajā Kobes dārzā, kas iekārtots bijušajā rūpnīcas “Meteors” parkā.

Kioskiem un bodītēm paredzētās vietas

Daudziem nelieliem namiem Āgenskalnā var novērot “nošķeltus” stūrus. Ceļot šīs ēkas, paredzēts, ka šajās vietās būs nelieli kioski un veikaliņi.

Ceriņi

Nebūs pārspīlēti apgalvot, ka Āgenskalnā katrā pagalmā var atrast ceriņkrūmu – liecību par šīs pilsētas daļas kā rīdzinieku atpūtas dārzu un vasarnīcu pirmsākumu.

Haotiskas ieliņas

Viens no Āgenskalna romantikas iemesliem ir mazo ieliņu labirints, kas veidojies stihiski, bez precīza plānojuma, dažādu vēsturisku notikumu iespaidā.

Romantisks tilts, kura nav

Kādreiz pār Āgenskalna līci vedis koka gājēju tiltiņš, kas naktī apgaismots. Tas savienoja Raņķa dambi ar Klīversalu – pāri Āgenskalna līča platākajai daļai.

Vasarās plauka un zēla

Lai nu kā tur ar tiem kungiem, bet 19. gadsimtā rīdziniekiem sākās jauna mode – viņiem iepatikās vasarā doties ārpus pilsētas. Tā kā Švarcmuiža palēnām izpārdeva daļu īpašuma, te sāka uzplaukt vasaras muižiņu un vasarnīcu rajons ar grezniem, neparastiem namiem, kurus ieskāva kopti, izmeklēti dārzi. 19. un 20 gadsimta mijā šajā apkaimē jau varēja vērot vismaz tikpat greznas ēkas kā Mežaparkā (Ķeizarmežā), kas tolaik vēl tikai sāka veidoties. Te izveidojās arī izpriecu un atpūtas vietas. Atpūtas tīkotāji sestdienās plūda uz “Jeruzalemi” (pie Māras dīķa), kas bija domāta bagātākiem ļaudīm, un “Altonu”, tiem, kam maciņš plānāks, teikts Konversācijas vārdnīcā. 

Māras dīķa krastā, Mārupes ielas pusē, 20. gadu beigās ierīkoja pilsētas peldētavu, tur bijusi koka ēka peldētāju ģērbtuvēm un pilsēta algojusi peldētavas uzraugu (peldētava slēgta 1959. gadā). Tur atradās arī laivu izīrēšanas vieta, bet ziemās – slidotava. Foto: Zudusī Latvija

Jau vairāk nekā 150 gadus šeit atrodami arī skaisti parki, kas bijuši pat tik populāri, ka rīdzinieki no centra braukuši turp izklaidēties. Pie Bērensa muižas jau 18. gadsimtā kāpas nogāzē, tagadējās Daugavgrīvas ielas vietā, atradusies Filozofu gāte ar kanālu un saliņu sistēmu, namiņiem un idillisku ainavu, ko apgaismības laikmetā iekārtoja jaunais Bērenss, kas studējis Getingenes Universitātē un bija sadraudzējies ar sava laika lielākajiem vācu filozofiem.

Šis, protams, bija privātīpašums, kas svešiniekiem slēgts. Savukārt pirmais publiskais parks te atradies aptuveni tur, kur pašlaik NATO izcilības centrs, iepretim Dārziņa mūzikas skolai. Tā bijusi ļoti iecienīta atpūtas vieta ar divām kafejnīcām, brīvdabas teātri un citām izpriecām – pirmā vieta, ko šai pusē apgaismojusi ģeneratora radīta elektrība. Diemžēl ar to saistīts bēdīgs stāsts, jo elektriķis, kas pirmais demonstrējis šo ietaisi, kaut ko izdarījis nepareizi un elektrība viņu nositusi, stāsta Linde. 

Tā kā vasarnīcas lepojās ar lieliem dārziem un katrs savu centās padarīt skaistāku, palēnām no Mežaparkam vai Jūrmalai līdzīgā priežu pavēņa Āgenskalnā vairs nekas nepalika. Savukārt padomju gados daudz kas aizaudzis un atstāts pašplūsmā. Āgenskalnam raksturīgi lapu koki, saulaina un mājīga ainava, bet pavasarī, šķiet, nav dārza vai pagalma, kur neziedētu ceriņi. Tieši šis – ceriņu, kastaņu, maijpuķīšu un rododendru ziedēšanas – laiks ir lielisks, lai dotos iepazīt “Āģīti”. Ceriņu ziedēšanu Āgenskalnā savos darbos apbrīnojis kā Andrejs Upītis, tā Ojārs Vācietis.

 Foto: shutterstock

Rīgas “Atēnas”

Divdesmito gadu sākumā pašā Āgenskalna stūrī pie Māras dīķa nojauca vienu no Rīgas senākajām būvēm, kas rakstos minēta jau 13. gadsimtā un ko savos romānos aprakstījis Rutku tēvs, – Māras dzirnavas (par tām ir arī tautā iemīļotā Aleksandra Leimaņa filma pēc Rutku tēva romāna “Vella kalpi Vella dzirnavās”). Atbrīvojās prāvs zemes gabals ezera krastā, kurš nodots apbūvei. Šajā laikā modē nāca funkcionālisms jeb “Bauhaus” stils, un tieši šeit 1927. gadā tapis viens no pirmajiem šī stila projektiem Rīgā (Mazajā Nometņu iela 6). Tas notika tieši tai pašā laikā, kad vēlākie funkcionālisma korifeji sāka realizēt savus slavenos darbus citur pasaulē. Turpmāk Āgenskalnā tapuši vairāki nozīmīgi šī stila darbi.

Māras dīķis un fonā labajā pusē redzams funkcionālisma stilā celtais nams, kas 1927. gadā tapa vēsturisko Māras dzirnavu vietā. Foto: Zudusī Latvija

Šo Āgenskalna daļu, kas robežojas ar Torņakalnu, dažās 30. gadu grāmatās dēvē par Rīgas “Atēnām”, jo te sākuši apmesties arvien vairāk mākslinieku, rakstnieku un dzejnieku. Rutku tēvs dzīvojis bijušajā Šrēdera namā, turpat iepriekš atradusies arī viesnīca “Jeruzaleme” – kā jau minēts, ļoti populāra izklaides vieta Rīgas bohēmai, kurp, kā stāsta pilsētas leģendas, nebrauca ballēties tikai uz vienu vakaru, bet uz veselu nedēļu. Šajā apkaimē mita arī romantisma dzejnieks Jānis Akuraters, kādu laiku arī Rainis un Aspazija, vēlāk arī Ojārs Vācietis ar kundzi žurnālisti un dzejnieci Ludmilu Azarovu un citi.

18. gadsimta otrajā pusē celtā "Villa Robinson" L. Altonavas ielā 13 (tagad nr. Ojāra Vācieša ielā 19) nosaukta pēc tās kādreizējā īpašnieka, Rīgas-Dinaburgas dzelzceļa direktora angļa H. Robinsona, kurš ēku iegādājies 1858. gadā. Foto: Zudusī Latvija
Agrākais īpašnieks tirgotājs J. H. Šrēders, kura laikā ēka dēvēta par “Šrēdermuižiņu". Pirms tam tur atradies "Jeruzalemes" traktieris un viesnīca. No 1960. gada līdz 1983. gadam tur dzīvoja dzejnieks Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova. Tagad namā darbojas Ojāra Vācieša memoriālais muzejs. Foto: Zudusī Latvija

Pirmais budistu templis

Otrs tāds pazīstamu ļaužu apmešanās “puduris” ir Baložu iela. Piemēram, tur, kur tagad ir Pārdaugavas tiesas nams, 20. gados, pēc atgriešanās no trimdas, kādu laiku lepnā trešā stāva dzīvoklī dzīvojuši Rainis un Aspazija. Tajā pašā namā mitis arī pirmais olimpiskās medaļas ieguvējs no Latvijas teritorijas Haralds Blaus. Savukārt Baložu ielas 4. namā 30. gadu pirmajā pusē dzīvojis toreizējais finanšu ministrs Ēvalds Rimbenieks, bet 10. namā kopš 1953. gada – latviešu rakstnieks un komponists Marģeris Zariņš. Viņš saņēma dzīvojamo platību šveiciešu stila namā, ko arhitekts Alberts Gīzike bija cēlis holandiešu tirgotājam Finam van Drātam (Fyn van Draat), bet kas pēc kara bija baisā stāvoklī, jo krievu zaldāti tā lielo istabu izmantojuši kā smēdi. Savukārt Baložu ielas 17. ēkā 30. gadu pirmajā pusē dzīvojis poļu izcelsmes mākslinieks Konstantīns Rončevskis. Savukārt pie 22. mājas novietota piemiņas zīme, kas vēsta, ka šeit savulaik dzīvojis spāņu rakstnieks un diplomāts Anhels Ganivets Garsija. Bet Baložu ielas 12. nams, kur tagad atrodas ceļotāju viesnīca un krodziņš “Dēkainis”, ir pēdējais “dzīvais” pirmā latviešu izcelsmes arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa projektētais koka nams Rīgā.

Holandiešu tirgotāja Fina van Drāta nams, kurā vēlāk dzīvoja Marģeris Zariņš. Foto: DELFI

Starp citu, runājot par Baložu ielu, jāmin, ka te atradies arī pirmais budistu templis Baltijā – ielas 8. namā. To dibinājis vīrs ar plašu vērienu – Kārlis Tenisons, kas dzimis Igaunijas pierobežā, studējis Pēterburgā, izklejojis pusi pasaules, nonākot Tibetā un Nepālā, un pievērsies budismam. Tā laika Dalailama viņu augstu vērtējis un piešķīris lielu naudu, lai viņš Pēterburgā atvērtu pirmo budistu templi. Un to Tenisons arī izdarījis, bet, kad sākusies revolūcija, boļševiki ļoti šķībi skatījušies uz šādas ticības pārstāvjiem, tāpēc viņš glābis savu ādu un atgriezies Rīgā, sludinot savu mācību te. 1922. gadā koka namiņā Baložu ielā Tenisons izveidojis arī templi. Latvieši tomēr budismu neuztvēra nopietni, un pēc kāda laika Tenisons kopā ar sekotāju Fridrihu Lustigu atkal devies prom – sākumā uz Parīzi, bet tad uz Āziju, kur Nepālā aizvadījis visu mūžu, bijis ļoti cienīts un arī apglabāts vienā no galvenajiem budistu tempļiem.

Nams, kurā 20. gados bija pirmais Baltijas budistu templis. Foto: DELFI

Tirgus veido centru

Pašlaik par Āgenskalna centru ierasts uzskatīt tirgus apkārtni, bet tā tas ir tikai kopš 20. gadsimta 20. gadiem. Pirms tam tirgus atradies Sētas kroga pagalmā, tur, kur pašlaik ir Tirgus iela, vēlāk to pārcēla uz Kalnciema un Sētas ielas stūri. 1898. gada 1. janvārī to atvēra jaunā vietā – plašā laukumā starp Nometņu, Zeļļu un Bāriņu ielu. 

Tirgus Āgenskalnā, Kalnciema un Sētas ielas stūrī. Pastkarte. Foto: Zudusī Latvija

Kad dome nolēma, ka šāda tirgošanās zem klajas debess nu galīgi neatbilst sanitārajām normām, izlemts celt īstu tirgus paviljonu. Tā projektu izstrādāja Rīgas pilsētas arhitekts Reinholds Šmēlings, kas ir vēl citu sarkano ķieģeļu namu, piemēram, skolu, autors šajā apkārtne. Āgenskalna tirgus ēkai raksturīgs 20. gadsimta sākuma racionālais jūgendstils.

Paviljonu būvi uzsāka tikai 1911. gadā, bet, kā jau daudzus lielus projektus, arī šo iztraucēja karš, un to atklāja vien 1925. gadā. Padomu laikos tas ieguva vēl papildu sakņu paviljonu, bet 2018. gada 1. janvārī Rīgas dome nolēma tirgu slēgt rekonstrukcijai. Sakņu paviljons atzīts par nojaucamu, bet atjaunošanas darbi senajā paviljonā turpinās. Nesen pieņemts lēmums nodot tirgus nomas tiesības Kalnciema kvartāla apsaimniekotājiem. Līgums noslēgts uz 30 gadiem un paredz, ka iznomātājam jāpiesaista investors un līdz 2021. gada beigām jāatjauno tirgus, lai tas varētu atsākt darbu. Kalnciema kvartāla pārstāvji norādījuši, ka centīsies atjaunot Āgenskalna tirgus zīmolu un slavu.

Āgenskalna tirgus 30. gados. Foto: Facebook grupa

Režisora sapņu māja

Harismātiskais latviešu teātra režisors un Dailes teātra dibinātājs Eduards Smiļģis bija neparasta un liela personība, un arī viņa nams, kurā tagad iekārtots Teātra muzejs, ir viens no interesantākajiem un leģendām apvītākajiem Rīgā. 

Ēka uzmanību izpelnījās jau savos pirmsākumos, kad tajā saimnieks bija ar fantastisku iztēles lidojumu apveltītais režisors, kas pēc izglītības pats bijis arī inženieris, tāpēc varējis izplānot sev piemērotu namu, kurā manāmi daudzi teatrāli elementi. Atmiņās režisora līdzgaitnieki stāsta, ka Smiļģis vienā mirklī ar savu stāstījumu vien spējis uzburt gluži vai “Tūkstoš un vienas nakts pasakas” ainas vai Norvēģijas gleznainos kalnus ar Pēru Gintu – šāda brīnumu pasaule redzama arī viņa namā. Tur ir gan miniatūra vecā Dailes teātra skatuve, gan meistara kabinets, gan dārza strūklaka un pilij raksturīga ieeja. Pašlaik namu “apdzīvo” Latvijas Kultūras akadēmija, Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un “Dirty Deal Teatro”.

Eduarda Smiļģa iela savu pašreizējo nosaukumu ieguva vien 1966. gadā pēc slavenā aktiera un režisora nāves, bet pirms tam to 101 gadu dēvēja par Dārtas vai, vēl agrāk, par Dorotejas ielu (tautā tā saukta par “Dorofejevku”). Šeit dzimis un audzis arī pats Smiļģis, kas savu dzimto vietu visu mūžu saucis par Hāgenskalnu un nekā citādi.

VEF dzimis Āgenskalnā

Vietā, kur tagad ir pamatīgā Latvijas nacionālā arhīva ēka, reiz atradās masonu līgas dibinātāja Tomasa Cukerbergera muižiņa – skaists šveiciešu stila nams. Tajā bijusi viena no sava laika vērtīgākajām bibliotēkām, bet, kad saimnieks bankrotējis, tā izpārdota ūtrupē, un pirms Pirmā pasaules kara te uzcelta pilsētas lombarda ēka. 

Lombards gan pastāvējis vien dažus gadus, un pēc tam nams kādu laiku stāvējis tukšs, jo īpašnieki pazuduši kur nu kurais. Tomēr interesanti, ka nams, kura fasādē redzams viens no retajiem Rīgas ģerboņiem, ko sargā divi cara ērgļi, var tikt uzskatīts par slavenās VEF rūpnīcas pirmsākumu, jo te vispirms iekārtota radio un telegrāfa darbnīca, ko vēlāk pārcēla uz bijušās “Union” rūpnīcas teritoriju, ko tagad pazīstam kā VEF.

Latvijas Nacionālā arhīva nams, kur kādreiz bijis pilsētas lombards un arī radiorūpnīcas VEF pirmsākumi. Foto: DELFI

Naftas tornis TV vajadzībām

Iespaidīgais tornis Linarda Laicena (Nometņu) ielas pagalmā parādījās 1955. gadā. Pa šiem daudzajiem gadiem, neskatoties uz savu robusti industriālo izskatu, tas iesakņojusies iedzīvotāju prātos un tiek uzskatīts par vienu no apkaimes simboliem, stāsta Ilgonis Linde. 

Kad 1953. gadā izlemts, ka arī Rīgā būs televīzija, no bijušā igauņu biedrības nama patriekts Jelgavas teātris, kurā, starp citu, savu karjeru sāka Vera Singajevska un kādu laiku spēlēja arī Elza Radziņa. Tur izveidoja studiju, redakcijas, grimētavas un tehniskās telpas, bet televīzijas raidošo antenu kaut kā ieguva no amerikāņiem, stāsta Linde, kas pats šeit savulaik uzsācis darba gaitas. 

Vecais TV tornis un televīzijas nams, kas tagad atkal atdots Igauņu biedrībai. Foto: DELFI
Naftas torņi Baku. Foto: shutterstock

Tomēr interesantākais stāsts saistīts ar pašu TV torni, kas “ieradās” kādu pusgadu vēlāk. Tas ir pielāgots naftas urbšanas tornis, kuru te atgādāja no Kaspijas jūras naftas atradņu platformām. Tas ir 110 metrus augsts un ar specifiski industriālu dizainu, ko akcentē platformas ar tukšu vidu, “Par Āgenskalnu” raksta Linde. TV tornis un televīzija te strādāja līdz pat astoņdesmitajiem gadiem, kad Zaķusalā uzcēla jauno TV kompleksu.

Ūdenstorni paaugstināja nenojaucot

Āgenskalna simbols - ūdenstornis 20. gadsimta 30. gados, kad notika tā rekonstrukcija. Foto: Facebook grupa "Par Āgenskalnu"

Vēl kāds tornis, ko var redzēt gluži vai no katras vietas Āgenskalnā, ir vecais ūdenstornis. To sāka celt 1910. gadā pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta. Tolaik tas bijis daudz zemāks, bet spējis nodrošināt ūdeni visām apkārtnes ēkām, līdz Kalnciema ielā uzcelti augstie nami. 1937. gadā jau bija skaidrs, ka augstākajiem stāviem vecais tornis ūdeni nevar nodrošināt. Jaukt nost un celt jaunu? Bokslafs tā nav gribējis rīkoties un vērsies pie būvuzņēmēja Ludviga Neiburga pēc padoma. Un viņi kopā izdomājuši risinājumu, kā torni pacelt, nepārtraucot tā darbību. Šis ir unikāls gadījums visā pasaulē.

Foto: DELFI

Uzmanīgi, izkaļot ķieģeļus, tika ievietots milzīgs metāla gredzens, iestiprināti domkrati un, lēni tos ceļot uz augšu, tornis uzmūrēts divreiz augstāks. Unikālais ir tas, ka ar speciālu cauruļu sistēmu tika nodrošināts, ka tornis ne mirkli nepārstāja veikt savu funkciju – apgādāt apkārtni ar ūdeni. 

Bokslafs bija izdomājis, ka tornim jābūt vizuāli skaistam un nepieciešami dekori – nelieli stikla lodziņi. Leģenda vēsta, ka viņš krāsaino alus pudeļu stiklu sagādājis, apstaigājot visus apkaimes krogus un tirgotavas.

PROJEKTA EKSPERTS

Ilgonis Linde

Āgenskalna vēstures pētnieks

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".