Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Teikas centrālais Zemitāna laukums arī ir tā sākotne. Atšķirīgi no vairuma citu Rīgas apkaimju, kur dzīvojamie rajoni apauguši ap vecajiem muižu centriem un to tuvumā dibinātajām fabrikām, Teika burtiski tapa tukšā vietā – ap smilšainu kokiem un krūmiem neapaugušu laukumu pie Vidzemes šosejas, kuru ieskāvušas vien pļavas un smilšainas kāpas, bet tālāk bija redzami priežu sili. Turklāt rajona būvniecība uzsākta pavisam vēlu – pašā 20. gadu izskaņā

Rīgas stāsti: Teika

Foto: E. Šmits 20. gadsimta sākums, "Koka Rīga".


Ja paskatāmies plašāk, tad tagadējās Teikas apkaimes robežās skraja, neregulāra apbūve gan pastāvēja – ap tagadējo Gaisa tilta rajonu jau kūpēja milzeņu "VEF" un "Vairogs" priekšteču "Union" un "Fēnikss" dūmeņi, starp Brīvības ielu un dzelzceļu bija izveidojies neliels ielu tīkls ar vienstāvu un divstāvu koka mājām un nelielām ražotnēm, ko tolaik mēdza pieskaitīt otrpus sliedēm esošajam Čiekurkalnam, un dzīvojamās ēkas gadsimta sākumā bija sabūvētas arī ap tagadējās Biķernieku ielas sākumu. 

Savukārt pie Brīvības gatves, aptuveni tur, kur patlaban atrodas lielveikala "Alfa" stāvlaukums, līdzās Lielajai Šmerļa muižas koka ēkai jau kopš 19. gadsimta 80. gadiem atradās viens no lepnākajiem Rīgas iestādījumiem "Villa Nova". 1932. gada traktieru nomaksāto nodokļu saraksts liecina, 1. šķiras restorāns "Villa Nova" pilsētas kasē ieskaitījis 22 200 latus, vēriena ziņā atpaliekot tikai no elitārajiem "Otto Švarca", "Alhambras" un Vērmaņa parka restorāna. 

Te garlaikoti un vientuļi džentlmeņi atrada vienmēr atsaucīgu dāmu kompāniju, kuras laipni tērgāja un kļuva par domubiedriem, kamēr vien kungi bija gatavi viņas pabalstīt finansiāli vai uzdāvināt kādas skaistumlietiņas. Kā 1938. gada oktobrī raksta "Brīvā zeme", tad izbijušam dārzniekam Ferdinandam Valkam traktieru dāmu kompānija pat kļuvusi par atkarību. Pats būdams sirmā vecumā, viņš no kopjamā drauga Pētera Ozoliņa pusgada laikā pa mazumiņam nozadzis un "Vulkānā" un "Villa Nova" satiktu dāmu iekārotās sudrablapsās un zīda lakatos notriecis ap 6000 latu. Par nodarīto sirmgalvis saņēmis desmit mēnešu cietumsodu.

"Ja tie iedomājoties papriecāties restorānā "Villa Nova",
tad Brīvības gatvē un visā apkārtnē dzirdami tādi pat trokšņi,
kā tajās dienās, kad Biķernieki sākuši savu pilsētu celt. Bet šāda
trokšņošana notiekot tikai dažas reizes katru mēnesi: apmēram sākumā un vidū." "Darba Dzīve" 1939. gada 22. decembrī.

20. gadu otrajā pusē Ropažu ielas tālajā galā (nr. 130 – 138) pēc Centrāltirgus autora arhitekta Pāvila Dreimaņa projekta tapa arī piecas pašvaldības blokmājas ar sešiem nelieliem dzīvokļiem katrā no tām. Tādas pašas joprojām redzamas arī Liepājas ielā iepretim Stradiņu slimnīcas kompleksam.

Tomēr, par spīti apkārtnē jau pastāvošajai apbūvei, kad 20. gadu izskaņā kooperatīvs "Savs stūrītis", kurā bija apvienojušies privātmāju kārotāji, pilsētai iesniedza plānu jaunu ielu izbūvei pļavās ap jau pieminēto smilšu laukumu, kuru līdz tam laiku pa laikam izmantoja netālu esošajās kazarmās nemetinātie kavalēristi, rīdzinieki sāka runāt par jauna rajona, pat jaunas pilsētas celtniecības sākumu.

Viena no Rīgas pašvaldības 1926. un 1927. gadā celtajām blokmājām. Zudusī Latvija.

Pirmais mēģinājums apvienot rajonu

Dokumentu iesniegšana, lai kooperatīva "Savs stūrītis" iepirkto un no pilsētas dāvinājumā iegūto zemi sadalītu apbūvējamos gruntsgabalos, sakrita ar Latvijas armijas pulkveža Jorģa Zemitāna miršanas laiku. Brīvības cīņu laika varoņa, Ziemeļlatvijas brigādes virspavēlnieka nāve 1928. gada 16. janvārī uzjundīja patriotiskas pateicības jūtas. Nakti pirms pulkveža bērēm Māras baznīcā jeb Domā pie viņa zārka stāvēja virsnieku goda sardze, bet izvadīšanā līdz ar augstākajām militārajām amatpersonām līķu ratus pavadīja premjers Marģers Skujenieks un prezidents Gustavs Zemgals, rakstīja laikraksta "Pēdējā Brīdī" vakara izdevums "Pieci Santīmi".

Kopš 1904. gada uz Vidzemes šosejas un Šmerļa ceļa krustojumu bija pārcelti tā dēvētie Aleksandra vārti – gandrīz simtgadi iepriekš celtā triumfa arka par godu Krievijas uzvarai pār Napoleonu. Caur tiem pēc vācu landesvēra un dzelzsdivīzijas daļas sakaušanas 1919. gada 6. jūlijā balta zirga mugurā Ziemeļlatvijas brigādes daļu priekšgalā Rīgā atgriezās arī Zemitāns. Tam par godu 1928. gadā arku pārdēvēja par Zemitāna vārtiem.

Zemitānu pamatskola, padomju gados tā tika pārveidota par rūpnīcas "Sarkanā Zvaigzne" administrācijas ēku. Foto: Šapiro, 1963. gads.

Likumsakarīgi nosaukuma maiņu piedzīvoja arī Aleksandra vārtu stacija, kļūstot par Zemitānu staciju. Tolaik gan tā atradās tuvāk Gaisa tiltam, ne tagadējam Zemitānu pārvadam. Šajā laikā pie Zemitāna vārda tika arī smilšu laukums jaunceļamā rajona vidū un iela Grīziņkalnā. Gandrīz desmitgadi vēlāk – 1937. gadā – pulkveža vārdu ieguva arī fabriku ēku korpusu apslēptā pamatskola Krimuldas ielā 2a, kur mūsdienās atrodas privātā skola "Klasika".

Foto: DELFI. Bijušajā Zemitāna pamatskolā patlaban atrodas privātā vidusskola "Klasika".

Pamazām rajonu, kuru šodien pazīstam kā Teikas apkaimi, sāka dēvēt par Zemitāniem. Piemēram, jau 1930. gadā, stāstot par VEF kvartālu laikrakstā bērniem "Jaunais Cīrulītis", atzīmēts, ka Zemitānu apkārtne, bijusi viens no pēdīgajiem Rīgas fabriku rajoniem. Šis no ūdensceļiem izolētais apgabals varēja attīstīties tikai līdz ar 1889. gadā atklāto Rīgas-Pleskavas dzelzceļa līniju. "Preču un ogļu pārvadāšana pa ūdeni iznāk ļoti lēti. (..) 1 zirgs varētu pa vilkt liellaivā pa stāvošu ūdeni, pa dzelzceļu varētu pavilkt tikai 5 zirgi, pa labu šoseju — 40 zirgi, pa nelīdzenu šoseju – 80, pa zemes ceļu — 160 zirgu," fabriku sākotnējo attīstīšanos citviet skaidroja laikraksts. Savukārt "Sporta Pasaule" 1935. gadā rakstīja, ka Zemitānu sportistu komanda triumfējusi Ziemeļblāzmas parkā rīkotajās Rīgas apkārtnes meistarsacīkstēs vieglatlētikā, tādējādi apliecinot, ka Zemitāni tobrīd bija kļuvuši par vienotu Rīgas apkārtni jeb apkaimi.

Godlevska nams Tālivalža ielā 2,  1940. gada pavasaris. Foto: LNA LVKFFDA / Nikolajs Hercbergs

Nams Stūrīša ielā 15, 1940. gada pavasaris. Foto: LNA LVKFFDA / Nikolajs Hercbergs

Bethera nams Tālivalža ielā 4,  1940. gada pavasaris. Foto: LNA LVKFFDA / Nikolajs Hercbergs

Skats uz 21. jūnija laukumu (tagad Zemitāna), kinoteātri "Teika" un Lielvārdes ielu pa kreisi 1957. gadā Foto: LNA LVKFFDA / J. Jasenovs

Pilsētiņa kā Amerikā

Ap Zemitānu laukumu esošos smilšu kalnus strauji noraka, un pļavās izstīgoja jauno ielu tīklu. Ātrumu, kādā mainījās rajons, var noprast, pēc "Valdības Vēstnesī" publicētajiem pilsētas lēmumiem: 1929. gada oktobrī valde apstiprināja Aizkraukles, Stūrīša, Bajāru, Pikola, Lielvārdes, Ķeguma, Laimdotas, Burtnieku, Tālivalža, Zalkšu, Āraišu, Pudiķa un Ausmas ielas nosaukumu piešķiršanu, bet jau decembrī pilsētas sarakstam pievienoja arī Remīnes un Pēkšēna ielas. Turklāt Pudiķa ielai tika pievienots posms, "kas sākas no Zemitāna laukuma (..) un iet uz dienvidrietumiem", lai gan pats Zemitāna laukuma nosaukums oficiāli tika apstiprināts vēlāk, 1930. gada februārī, reizē ar Strupās ielas nokristīšanu, liecina "Valdības Vēstneša" 25. marta izdevums.

Foto: DELFI. Skats uz Āraišu ielu.

Par svaigo pieeju rajona celtniecībai liecina arī vēdekļa formas ielu tīklu projektētāja salīdzinoši nelielais vecums un mazā pieredze – 1899. gadā dzimušais Pēteris Bērzkalns tikai 1930. gadā beidza studijas Latvijas Universitātē. Tas gan viņam netraucēja tuvākajos dažos gados kļūt par vienu no ražīgākajiem mazstāvu ģimeņu māju arhitektiem ne tikai jaunajā Zemitānu rajonā, bet arī Mežaparkā, kur dažu gadu laikā pēc diploma iegūšanas tapa vairāk nekā desmit viņa projektēti funkcionālisma stilā ieturēti nami. 

Foto: DELFI. Bijušais kinoteātris "Teika" un 1995. gadā par godu Zemitānam viņa vārdā nosauktajā laukumā atklātais piemineklis.

Straujā ielu tīkla augšana pilsētā radīja darbaroku iztrūkumu un "Latvijas Kareivis" 1932. gada janvārī ziņoja par 603 bezdarbnieku nodarbināšanu zemes darbos Zemitāna laukuma apkārtnē. Nav gan skaidrots, kā bezdarbnieki piesaistīti, jo jau februārī tas pats laikraksts vēstīja par Zemitānu laukuma labiekārtošanā norīkotā Antona Zvirbuļa aizturēšanu un nodošanu politiskās pārvaldes rīcībā par pārējo strādnieku kūdīšanu uz darbu pārtraukšanu. 

Savukārt vēl gadu vēlāk Rīgas valde nozīmēja ormaņu un taksometru stāvvietas Laimdotas ielas sākumā, apliecinot, ka jaunajos kvartālos jau radusies vajadzība pēc satiksmes sakārtošanas. 

"Visapkārt, kā tumšzaļā samta sega, guļ sili, kurn šalkoņa ir kā klusa ērģeļu dunoņa (..). Tagad paraugāties uz vakariem, kur aiz VEF'a var saskatīt akmens, dzelzs un betona Rīgu. Viņu tin zili pelēka dūmaka (..). Bet kas tad tas: turpat pie kājām atveras cita ainava: zaļos ķiršu dārzos guļ simti jaunu namiņu, kas necenšas viens otru aizēnot, bet it kā priecājas par krāšņiem kokiem sev visapkārt. Līdzās jau uzceltiem un apdzīvotiem ceļas desmiti jaunu, gan tikko iesāktu, gan pusgatavu, virs kuriem kā krāsainas liesmas plīvo spāru svētku godināšanai uzvilktie karogi. Visur norit drudžains darbs. Brauc smagie automobiļi, piegādājot būvmateriālus, klaudz skārda jumtu jumēju āmuri un zilblūzainie būvstrādnieki augu dienu kustas kā skudras,"

1935. gada 28. jūlijā jeb pirms 83 gadiem par tagadējo Teiku rakstīja "Rīts"

Būvuzņēmējs Žanis-Roberts Rudulis žurnālistam atklāja, ka šajā rajonā darbs ir visu gadu, un strādnieki nemaina brigādes, kas liecinot par labu samaksu un apstākļiem. "(..) par 8000 – 15 000 latu iegūstams skaists īpašums, neierēķinot gruntsgabala cenu. Tā arī svārstās dažos tūkstošos latu. Tā kā būvēšanās lielā mērā notiek ar Latvijas Hipotēku bankas palīdzību, kas dod ilggadīgus kredītus, nomaksas neiznāk lielākas par vidēja dzīvokļa īri pilsētā," viņš stāstījis. Rudulis arī atklājis, ka šeit mājas būvējošie neesot turīgi, un arī peļņu nevarot gaidīt: "[viņi] gādā tikai veselīgu mītni sev un tikai labākā gadījumā pāris dzīvokļus īrēšanai".

Spilgtais Zemitānu "pilskungs" Kļaviņš

Foto: Publicitātes. Literāts un kosmētikas kompānijas "Nazenda" īpašnieks Daniels Kļaviņš.

Jaunajā rajonā gruntsgabalu iegādājās un rezidenci uzbūvēja arī Daniels Kļaviņš, kurš 20. gadu nogalē ar pseidonīmu Danno literārajā žurnālā "Sidraba Zvani" sevi pieteica kā "nerru, kā nelūgtu vētītāju, kā pekles garu, kurš ir iedrošinājies tvert rokā daudzkārt šķeltu trīsžuburainu dakšu, lai kulstītu jau stipri smakojošās pelavas, kā uz rītiem tā vakariem".

Jaunais autors, vēl pat īsti neguvis slavas laurus, jau 1928. gada nogalē "Anekdotē" līdzās pārspriedumiem par literāro darbību paziņoja, ka pavasarī plāno doties uz ārzemēm, kur "nolēmis atvērt "kādu" — uzņēmumu, lai atpūstos." Savukārt pēc četriem gadiem "Valdības Vēstnesis" ziņoja par zīmola "Nazenda" reģistrēšanu uz Kļaviņa vārda. Drīz laikrakstos parādījās arī jaunā uzņēmēja, kosmētikas ražotāja Kļaviņa brīnumainās ziepes, ziedes un pretblaugznu šampūni, kas nesa vārdu "Nazenda". "Uzņēmuma ātrās uzplaukšanas un preču augstās kvalitātes dēj mūsu prese [Kļaviņu] nosaucot par "latviešu amerikāni"," 1933. gadā atzinīgi rakstīja nacionālradikāļu laikraksts "Pērkonkrusts".

Bilžu avots

Pēc ienākšanas kosmētikas pasaulē viņš sevi pieteica tikpat skaļi, cik literatūrā – uzsākot skandālu. Kļaviņš savās reklāmās nonievāja konkurējošās Lūcijas Midziņš-Vesten "Vetta" kosmētikas līniju. Visticamāk, skandāls tikai popularizēja "Nazenda" vārdu, un jau 1937. gadā Kļaviņš "Atpūtā" publicētā reklāmā aicināja laba vēlētājus svinēt firmas piecu gadu jubileju "Nazendas pilī", kā viņš dēvēja savu jaunuzbūvēto savrupnamu ar laboratorijas telpām Laimdotas ielā 30.

Okupācijas gados Kļaviņa ģimene nedevās trimdā, kā arī netika izsūtīta, taču "pils" tika pārvērsta par daudzdzīvokļu namu ar komunālajiem dzīvokļiem. Līdz mūsdienām izdevies saglabāt vairākus nama oriģinālos dekorus, kuri apskatāmi joprojām, tostarp kļavu lapu rotājumus fasādē, kā arī vitrāžu, kurā saskatāms uzraksts "Nazenda". Savukārt pie Kļaviņu dzimtas nama trotuārā atrodamas tā licēju cementa flīžu fabrikas "Kārlis Nevermans un biedri" zīmes.

Kāpēc Teika ir Teika

Foto: DELFI

Par spīti pulkveža Jorģa Zemitāna vārda iemiesošanā rajona centrālajā laukumā, stacijā un visbeidzot arī skolā, tautā Zemitānu vārds tā īsti arī neiesakņojās. Vēl 1939. gadā laikrakstā "Darba Dzīve" jaunais, jau aptuveni 10 000 rīdzinieku apdzīvotais "amerikāniskā ātrumā tapušais" rajons ar platajām ielām un divstāvu mājiņu rindām tika dēvēts par Biķerniekiem. Savukārt par Biķernieku "galveno izpriecas un izklaidēšanās vietu" dažu gadu laikā bija kļuvis "piecstāvīgā debesskrāpī" ierīkotais kinoteātris "Teika", vēstīja laikraksts. 

Arhitekta un pirmā Latvijas Satiksmes un darbu ministra Teodora Hermanovska projektēto kino namu Zemitāna laukumā 2, kas mūsdienās tiek uzskatīts par vienu no funkcionālisma arhitektūras paraugiem, pasūtīja namīpašnieks jau otrajā paaudzē Hugo Zaķītis. Savukārt tajā esošais uzņēmums "Kinematogrāfs "Teika"", kas reģistrēts 1936. gada janvārī, piederēja viņa sievai Lidijai, liecina "Valdības Vēstnesī" publicēts paziņojums. Kino telpās gan regulāri notikušas arī Zaķīša kunga rīkotas Rīgas namsaimnieku apspriedes.

""Teika" — jauns kinoteātris atklāts Brīvības gatves un Lielvārdes ielas stūrī, speciāli šim nolūkam arhitektoniski veidotā būvē. Šis ir pēc skaita 35. kino galvaspilsētā. (..) Še dzīvo ļoti daudz ierēdņu un inteliģences, kurus apkalpot ar saistošu un mākslasvērtīgu programmu tad arī par uzdevumu spraudis jaunais kino. Pagaidām "Teika" darbojas trīs dienas nedēļā," ar jaunatklāto kinoteātri 1936. gada martā iepazīstināja laikraksts "Rīts".

Teika - Kino, Zemitāna laukums

Arī pēc varas maiņas kino saglabāja apkārtnes kultūras centra statusu. Ņemot vērā, ka okupācijas gados Zemitāna vārdu zaudēja gan laukums, gan stacija, gan skola, bet Zemitānu apkaime kļuva par Proletāriešu rajona daļu bez vārda, tautā drīz vien iegājās jēdziens "Pie Teikas" vai "Teikas apkārtnē", ar ko tika saprasta kino apkārtne. Laika gaitā rajons vārdu pārņēma, un 90. gadu sākumā apkaimes centrālais laukums pat dažus gadus kļuva par Teikas laukumu.

Ko nepaguva Zemitānos, uzbūvēja Teikā

Visus 30. gadus turpinājās ciema attīstīšana, izbūvējot trotuārus, ievelkot kanalizāciju un ūdensapgādi, taču karš pārtrauca straujo jaunās pilsētiņas celtniecību, un joprojām Teikā atrodamas ielas pat ar grants segumu. 

Šajā laikā ielu tīkls no Zemitāna laukuma aizstiepās arī ziemeļu virzienā, pieslejoties atpūtnieku iecienītajam Biķernieku mežam, un 30. gadu otrajā pusē populārs bijis ierosinājums drīzā nākotnē visu mežu pārvērst vasarnieku rajonā, kā tas jau bija noticis Mežaparkā. Vien dažus gadus pirms kara kā būtisks rajona uzlabojums pasniegta arī ārkārtīgi lipīgās lepras slimnieku aprūpes nama likvidēšana, kas līdz šim slēpās nomaļajā silā. Slimnīcas pacientus pārcēla uz tā dēvēto Talsu leprozoriju bijušās mācītājmuižas teritorijā netālu no Sukturiem. 

Zemitāna pamatskolas projekts 1939. gada 2. novembra "Jaunākajās Ziņās"

Tomēr ilgu laiku apkaimes sāpīgākā problēma bija bērnudārzu un skolu trūkums. Skolai bija atvēlēts plašs zemes gabals Zemitāna laukuma galā, starp Laimdotas un Tālivalža ielām. Jau 1938. gadā izstrādāts pirmais 14 klašu pamatskolas projekts "Laimdotas ielā tādā veidā, lai ēkas novietne izceltu laukuma būvniecisko izskatu", kurš līdzās aktu zālei un ārsta telpai iestādē paredzēja arī gāzu drošas patvertnes izbūvi.

Foto: DELFI. 1953. gadā atklātās skolas ēka mūsdienās.

Tomēr pusgadu vēlāk "Rīts" ziņoja, ka pilsētas valde nākusi pie slēdziena, ka ar 14 klasēm šajā īpaši daudzbērnu ģimeņu iecienītajā rajonā būšot par maz un jābūvē skola aptuveni 800 bērniem ar 18 klašu telpām. Pilsētas domnieki izteikuši cerību, ka skolas būve varētu sākties jau tajā pašā gadā, bet jaunos skolniekus tā uzņems 1940. gada 1. septembrī. Plānus strauji mainīja starptautiskā spriedze, kuras rezultātā jau kopš 1939. gada otrās puses tika apturēts ne viens vien būvniecības projekts.

Foto: Imants no Purvciema / DELFI. Skolas stadiona malā 1975. gadā tapušā bijušā studentu diskokluba "Argo" ēka vēl pirms dažiem gadiem bija pamests grausts, bet tagad agrākās deju un sanāksmju zāles pārbūvētas par ekskluzīviem dzīvokļiem.

Drīz pēc Latvijas okupācijas jaunā pilsētas vara arī uzsvēra skolas nepieciešamību jau ar 24 klašu telpām. Tās neesamību 1940. gada 26. oktobra "Cīņā" jaunā vara skaidroja ar "plūtokrātiskā režīma" nevēlēšanos "piešķirt vērību strādnieku bērnu skolām". Kara gaita gan ieviesa būtiskas korekcijas, un Latvijas brīvvalsts laikā skolai atvēlētajā vietā jaunā mācību iestāde durvis vēra vien 1953. gadā. 

PROJEKTA EKSPERTE

Zigrīda Jansone

Teikas apkaimes biedrības aktīviste

RAKSTA AUTORS

Andris Kārkluvalks

DELFI žurnālists

VIDEO AUTORS

Kārlis Dambrāns

DELFI fotoredaktors