Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Mūsdienās Zasulauka robežas ir šķietami izplūdušas, rajonam pazūdot starp Iļģuciemu, Āgenskalnu un Šampēteri, bet Rīgas vēstures pētnieks un sava rajona patriots Vladimirs Eihenbaums teic, ka šejienes ielas, ēkas un koki paši atklāj senā rajona dzīvi. Vērīgajiem pamazām atklājas ne tikai stacijas un blakus esošās manufaktūras zudušās funkcijas, bet itin viegli iztēloties pēterburdziešus un vietējos vāciešus, kuri reiz šeit klīda kā pa Šveices kūrortu. 

Rīgas stāsti: Zasulauks

Vokszāle ar istabām cara ģimenei

Vairums dzelzceļa staciju Rīgā ir greznas, bet nelielas koka ēkas. Daļa jau ir zudusi. Savukārt Zasulauka stacija, kas atrodas tik tālu no pilsētas centra un pat aktīvā Āgenskalna tirgus, ir liela mūra ēka. Arī pirms tagad redzamā nama uzcelšanas šeit slējās divstāvu koka ēka, kas skaidrojams ar tās mūsdienās grūti uzminamo nozīmi – tā bija paredzēta starptautiskiem braucieniem. No šejienes ļaudis devās ne tikai uz citiem Krievijas reģioniem, bet arī uz rietumiem. 

Foto: Bing Maps

“Ja esam korekti, tad Zasulauka stacija nav stacija, bet gan vokszāle, un starp tām ir milzīga atšķirība,” uzsver vēsturnieks Eihenbaums, “stacija ir tikai vieta, kur pārdod biļetes, kur ir uzgaidāmā telpa un varbūt neliela bufete, bet vokszālē obligāti bija restorāns, starptautisko maršrutu gadījumā arī starptautiskās zāles. Lielākajās stacijās, tostarp Zasulaukā, cara ģimenei tika izbūvētas pat īpašas atpūtas telpas, kur varēja palikt arī citi īpaši prominentu personu ģimeņu pārstāvji – bijusi pat atsevišķa bērnu un mātes istaba.” Latvijas teritorijā tādas tā saucamās ķeizartelpas stacijās ārpus Rīgas bijušas vēl Liepājā, Ventspilī, kā arī Daugavpilī. Pēdējā gan gājusi bojā Otrā pasaules kara laikā. 

Mūrniekmeistara Krišjāņa Ķergalvja celtā stacija atklāta 1912. gadā. Bija paredzēts šo staciju pārveidot par šķirotavas staciju, taču karš plānus izjauca un vagonus šķiro Daugavas otrā krastā. Foto: zudusilatvija.lv

Tāpat te atradusies pasta nodaļa un citas palīgiestādes, kas saistītas ar cilvēku apkalpošanu, kamēr viņi gaida vilcienu. Tas skaidrojams ar to, ka tajā laikā vilcieni bijuši ļoti primitīvi, tos galastacijās mēdza mainīt, atjaunoja ūdens krājumus, veica apkopi un attiecīgi vajadzēja telpas, kur cilvēkiem uzturēties, atpūsties un izklaidēties, kamēr jāgaida vilciena atiešana uz nākamo staciju.

Viena no leģendām par nosaukuma "vokszāle" rašanos stāsta, ka tas nācis no Voksas (Voux) kundzes pārraudzītas galastacijas Lielbritānijā, kura vācu valodas kartēs bijusi pazīstama kā "Voux Halle Gebaeude", stāsta Eihenbaums. Cita leģenda vēsta, ka nosaukums nāk no Vaukshalles reģiona Londonā, kurā bijuši pastaigu dārzi, kādiem līdzīgi 19. gadsimta pirmajā pusē veidoti Maskavā un arī nodēvēti par Vaukshalles jeb Vokszāles dārziem, ienesot vārdu krievu valodas leksikā. Arī Zasulaukā līdz ar staciju veidoti koku stādījumi, tostarp alejas.

Zasenhofas jeb Zasulauka pirmā stacijas ēka bija no koka. To ierīkoja 19. gadsimta 70. gadu sākumā. Foto: zudusilatvija.lv

Eihenbaums atklāj, ka sākotnējais iemesls, kāpēc Zasulauka stacija bijusi starptautiska, jāmeklē Jūrmalā, precīzāk – Asaros. Tur audzēja zemenes, un Zasulauka stacija kļuva par visas Krievijas zemeņu starpstaciju. No Jūrmalas zemenes vestas uz šejieni, jo Jūrmalā, lai gan bijušas speciāli tam izbūvētas noliktavas, trūcis vietas, un pie Zasulauka stacijas noliktavas ēku agrāk bijis daudz vairāk. “Šeit ātri šķirojuši, jo zemenes tomēr bojājas, un katru rītu ogas sūtīja uz Pēterburgu, Maskavu un citām pilsētām. Iedomājieties, kāda te bija kņada! Ļoti agri nosūtītas un pēcpusdienā jau bijušas galā,” agrāko Krievijas impērijas zemeņu epicentru apraksta vēsturnieks.

Turklāt staciju bija paredzēts ievērojami paplašināt. Bijuši pat plāni šeit veidot šķirotavu, taču Pirmais pasaules karš šos plānus apturēja. 

Angļu ciematiņa miniatūra

Protams, tik lielu staciju neizmantoja tikai cilvēku un zemeņu transportēšanai. Dzelzceļa tuvums ļāva attīstīt arī lielākus ražošanas kompleksus. Viena no lielākajām bijusi fabrika “Motor”, kas pazīstama divu ievērojamu darbinieku –izgudrotāja Frīdriha Candera un pirmā Krievijas impērijas aviomotora konstruktora Teodora Kalepa – dēļ.

Rūpnīca "Motor" savos ziedu laikos pirms Pirmā pasaules kara. Rūpnīcas angāros ražoti Krievijas impērijā pirmie aviācijas motori un pat lidmašīnas. Foto: zudusilatvija.lv

Eihenbaums atzīmē, ka joprojām daļēji saglabātā Zasulauka manufaktūra ir unikāls arhitektūras piemineklis. 

Angļu ciematiņa sajūtu itin viegli var noķert pie Zasulauka linu manufaktūras strādnieku dzīvojamajām kazarmām. Foto: DELFI

“Tur vēl bruģis ir no tiem laikiem. Tur ir pārvaldnieka māja, kas gan pēdējos gados bieži deg. Tur ir dīķi ugunsdrošībai. Tur ir strādnieku kazarmas pēc angļu parauga. Arī fabrikas milzīgie korpusi gar Šampētera ielu atgādina Anglijas fabrikas. Drīz “Rail Baltica” dēļ plānots nojaukt vienu korpusu vistuvāk dzelzceļam, kurā savulaik lokomotīve varēja ievest vagonus, lai zem jumta vagonos sakrautu audumus, nebaidoties no mitruma,” viņš stāsta. 

Angļu stilā nav ieturēta  vienīgi tā dēvētā Candera māja, kura arī ietilpst fabrikas kompleksam . Par spīti nosaukumam pats Canders gan tajā dzīvojis vien divus trīs gadus. Tā bijusi Zasulauka manufaktūras direktoru māja ar trim dzīvokļiem – katrā stāvā pa vienam, no kuriem diviem ir greznas verandas. 

Vēsturnieks norāda, ka padomju laikā to izvēlējās noklusēt, bet cariskās Krievijas gados, gluži tāpat kā Anglijā, rūpnīcas bija atbildīgas par sociālajiem pakalpojumiem strādniekiem. Joprojām redzamo strādnieku dzīvojamo ēku galos atradās gan ambulance, gan bērnudārzs un tā saucamā bērnu siļu istaba, kur aprūpēja pavisam mazus fabrikas strādnieku bērnus. Bijis arī klubs un atpūtas telpas.

Medicīniskā palīdzība

Platie logi strādnieku dzīvojamo kazarmu vienas ēkas galā liecina par to, ka šeit, visticamāk, atradusies ambulance, kur pieņēmis ārsts.

Candera māja

Blakus strādnieku mājām pieguļ Candera nama jeb manufaktūras direktoru nama dārzs. Fabrikai bijuši vairāki direktori, un šeit dzīvojuši arī citi speciālisti.

Bruģis

Nelielajā strādnieku kvartālā vairāk nekā 100 gadus saglabājies bruģis. Pie krustojumiem liktas gludāka klājuma strēles, lai gājēji, pārejot ielu, nekluptu.


Bērnu pieskatīšana

Vienai no dzīvojamajām mājām izsenis piebūvēta veranda. Eihenbaums norāda, ka šajā ēkas galā bijis bērnudārzs.

Plašie pakalpojumi strādniekiem pat neesot bijis nekas īpašs, jo fabrikās sociālās aprūpes nodrošināšana bijusi obligāta. Tas Rīgā mainījies tikai pēc 1911. gada, kad sociālās funkcijas uzņēmās pilsēta. Padomju propagandai arī nepatīkams bijis fakts, ka daļa strādnieku pat atļāvušies būvēt savas vasarnīcas Jūrmalā vai citviet, kur braukt vasarā atpūsties, atzīmē Eihenbaums.

Pļavas un purvus pārvērta kūrortā

Zasulauka un Šampētera robeža pa Šampētera ielu pagājušā gadsimta sākumā. Foto: zudusilatvija.lv

Eihenbaums norāda, ka Zasulauka nosaukums lieliski atbilst šai vietai. Sākotnējais nosaukums bijis Zasenhofa jeb Zasena muiža, taču ilgstoši rūpnieciskā apbūve šeit veidojusies tikai gar dzelzceļu, bet plašās teritorijas visapkārt bijuši tikai lauki. Dzelzceļu uz Bolderāju te uzbūvēja vien 1873. gadā, bet 1877. gadā – uz Tukumu. Lai gan vēl mūsdienās redzamie rūpnīcu korpusi apliecina, ka te bijusi liela rosība, apkārtnē ir salīdzinoši maz rūpnīcām tipisko koka strādnieku kazarmu. Eihenbaums stāsta, ka tas skaidrojams ar to, ka fabriku strādnieki lielākoties dzīvojuši citos Rīgas rajonos un ieradušies uz darbu ar vilcienu vai pat kuģīti, ja dzīvojuši otrpus Daugavai.

Doras Jirgensones paraugsaimniecība Volguntes ielas sākumā, vien dažus simtus metru no Zasulauka stacijas. Pagājušā gadsimta 20. gadu sākums. Foto: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.

Agrāko ainavu var nedaudz apjaust arī pēc atsevišķu ielu nosaukumiem. Piemēram, Purva iela savulaik izveidota slīkšņainā vietā. Arī Dārza iela, kas liecina par dārzniecību atrašanos šajā apvidū, reiz veidota kā dambis. Pa to ejot, vietām joprojām neapbūvētajās vietās redzami dīķi, un visu gadu te turas mitras ieplakas. Atsevišķās vietās dīķi veidoti gan mitruma novadīšanai, gan kā dzirnavu dīķi – lai neļautu ūdenim aizplūst prom, skaidro vēsturnieks.  Tāpat pie Kuldīgas ielas, kā arī pie Kandavas un Darba ielas var redzēt nelielus paugurus, ielu klājumam veidojot nelielu reljefu.

Šī bija pastaigām un atpūtai pateicīga teritorija. To izmantoja tagadējās Georga un Kuldīgas ielas krustojumā esošās muižiņas saimnieki, ēkai uzceļot lielu piebūvi un 1869. gadā atverot balneoloģisko jeb vannu ūdensdziedniecības kūrorta iestādi. Tā bijusi līdzīga tai, kāda jau 18. gadsimtā atklāta Ķemeros. Vairums kūrorta apmeklētāju bijuši vietējie vācieši, bet ļoti daudz ieradušies arī cilvēki no Pēterburgas un Maskavas. “Tie bija augstākie ierēdņi, kuri nevarēja atļauties kūrortus Vācijā, Austroungārijā vai Šveicē,” stāsta Eihenbaums.

Viltoja Šveici

Līdz ar to daudzas ēkas, kas tajā laikā celtas šajā apkārtnē Darba, Kuldīgas, Margrietas un citās ielās, bijušas pansiju tipa ar izdodamiem dzīvokļiem tiem, kuri Zasulaukā ieradušies baudīt vannu procedūras, stāsta Eihenbaums. 

   

Viena no greznākajām mājām Zasulaukā atrodas seno Zasu muižas zemju pašos ziemeļaustrumos, Dārza ielā 3. Foto: DELFI

“Ja paskatās apkārt, tad šeit nav mazu dzīvokļu. Gandrīz nav strādnieku dzīvojamo namu, ja nu vienīgi daži Dārza ielā un tālāk Slokas ielā, bet pārējās ēkas ir vienā stilā. Šejienes muižas zemes, tostarp muižu komplekss tagadējā Botāniskajā dārzā, piederēja tādiem fon Vērmaņiem. Katrai muižai bija savi noteikumi, kas bija stingri atrunāti, un šeit noteikumi paredzēja ēkas būvēt šveiciešu stilā,” viņš skaidro. 

Spilgti rajona robežas var redzēt Candera un Zasulauka ielā, kur vēl ir šveiciešu stila mājas, bet vienu ielu tālāk uz Šampētera pusi tādu vairs nav. Iepretim Zasulauka stacijai nedaudz uz Kalnciema tilta pusi ir saglabājusies arī robežzīme – ozolu rinda, kas atdala Zasas un Krūzes muižu zemes. 

“Filozofija tam bijusi tāda, ka vāciešiem un krieviem, kuri te brauca, kūrorts saistījās ar Šveici, ar Bavāriju,” stāsta Eihenbaums. Viņš norāda, ka attiecīgi arī Georga un Kuldīgas ielas krustojumā esošā balneoloģiskā iestāde apzināti celta kā spilgts šveiciešu stila paraugs – ar visiem kokgriezumiem, tā saucamajiem “palagiem” mājas korēs, kā arī milzīgu vietu izkārtnei, kur bijis rakstīts, ka tas ir medicīnas doktora Šnaidera kūrorts. 

Pati Kuldīgas iela veidota plaša un zaļa, kā bulvāris, lai pa to varētu doties nesteidzīgās pastaigās, jo kūrorts nenozīmēja tikai ūdens, bet arī svaiga gaisa peldes. Arī Botāniskais dārzs savulaik bijis atvērta tipa pastaigu parks. Netālajā Dzegužkalnā savukārt mēdza rīkot koncertus un balles, uz kurām devās arī kūrorta viesi. Koncerti notikuši arī kūrorta plašajā parkā, kur mūsdienās atrodas privāta skola un padomju gados celti daudzdzīvokļu nami. 

Sadzīve vienā no Zasulauka savrupnamiem – Štīda namā – 19. gadsimta izskaņā. Foto: zudusilatvija.lv

Pamazām kūrorta apkārtnē dažādi krievu bagātākie ierēdņi un vācu uzņēmēji sāka būvēt savas pansijas. “Esmu lasījis, ka Margrietas un Valentīna ielas stūrī pansiju uzbūvējuši kādi slepenpadomnieki. Dārza ielas sākumā ir viena no bagātīgākajām šveiciešu stila ēkām no 19. gadsimta 50. gadiem, kuras priekšā agrāk bija piebraucamais aplis. 

Trīs Baloža un Gaiļa būvētie nami dzīvokļu izdošanai ar fasādēm nostājušies pret sliedēm. Ēkām laika gaitā mainījies dēļu apšuvums, bet vienai joprojām var saskatīt vietu reklāmas izkārtnei.

1912. gadā Tapešu ielā trīs pansiju ēkas uzbūvēja latvieši – divus namus cēla Balodis, vienu – Gailis. Šīm ēkām arī fasādē labi saskatāmas atstātās vietas uzrakstam, ka tie ir pansionāti. Šādās ēkās izdotajos trīs un vairāk istabu dzīvokļos turīgākie varēja ierasties ar visu ģimeni un kalponēm vai guvernantēm,” skaidro vēsturnieks. 


Koka ēku vidū izceļas stacijai tuvā lauvu ciļņiem rotātā Ķīnas Tautas Republikas vēstniecības Tirdzniecības un ekonomikas padomnieka kancelejas ēka. Arī tā, pazīstama kā villa "Olga", reiz celta istabu izīrēšanai.

Bijuši arī nami ar atsevišķām istabiņām ne tik turīgai publikai. Pansionātos ierasti saimniekojušas vientuļas dāmas, kuras viesiem līdz ar istabām piedāvājušas arī maltīti. Sludinājumos tolaik rakstīts: ”Mēbelētas istabas ar galdu,” stāsta vēstures pētnieks. 

Eihenbaums izpētījis, ka kūrorts pastāvējis līdz Pirmajam pasaules karam. Pēc tam zemes reformu laikā lielie apbūves gabali sadalīti daudz mazākos un starp Šveices stila koka ēkām 20. un 30. gados uzbūvēta virkne funkcionālisma stila savrupmāju.

Rajons gan saglabājies vācisks, un 1939. gadā, kad nacistiskā Vācija sauca savus tautiešus atpakaļ uz dzimteni, Zasulaukā svilpojis vējš. “Man savulaik cilvēki, kas šeit dzīvojuši, teica, ka 1939. gadā jutuši, ka šī vairs nav Rīga – vācu valodu vairs nedzirdēja un rajons bijis pavisam  tukšs. Palika tikai neliels skaits latviešu un pavisam veci cilvēki, kas nevarēja izbraukt.”  

PROJEKTA EKSPERTS

Vladimirs Eihenbaums

Vēsturnieks un koka ēku renovācijas centra "Koka Rīga" vadītājs

RAKSTA AUTORS

Andris Kārkluvalks

DELFI žurnālists

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV"