Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

“Ķīšezera tuvumā novietojies Rīgas labākais dzīvokļu rajons Mežaparks, kas stāv spilgtā pretstatā tipiskiem fabriku un strādnieku rajoniem kaimiņos (Sarkandaugavā, Čiekurkalnā, Mīlgrāvī),” teikts 1938. gadā izdotajā Latviešu konversācijas vārdnīcā. Visticamāk, situācija arī mūsdienās ir līdzīga. Mežaparks tiešām ir viens no prestižākajiem dzīvojamiem rajoniem Rīgā. Tomēr Mežaparks jau kopš saviem pirmsākumiem domāts arī pilsētnieku atpūtai dabā. Tā kā šī ir vieta, kur pulcējusies Latvijas inteliģence visos laikos, netrūkst interesantu stāstu par šejienes dzīvi. Diemžēl bagātība un inteliģence bijusi arī šīs vietas lāsts, jo karu un politisko iekārtu dzirnās šejienieši smagi cietuši.

Rīgas stāsti:
Dieva pasaule Ķeizarvalde

 Foto: LETA

19. un 20. gadsimta mijā ļoti populāras bija dažādas biedrības, tostarp sporta un veselīga dzīvesveida biedrības. Baltvācu sporta biedrība bija “Keisarwald” jeb “Ķeizarmežs”, kas sava kluba atrašanās vietai deva parka nosaukumu. Vēlāk no tā tika atvasināts nosaukums Mežaparks, īstenojot pilsētas-dārza ideju. Biedrības moto bija: “No pilsētas mūriem uz skaisto Dieva pasauli Keizarvaldi!” Tā nu te uzplauka riteņbraukšana, burāšana, airēšana, skriešana, slidošana un citas aktivitātes brīvā dabā. Tika iekārtota arī atbilstoša un moderna infrastruktūra – laivu piestātne, vēlāk arī peldētava, celiņi mežā, tenisa korti un tamlīdzīgi. 

Vācu sporta biedrība "Kaiserwald" ("Ķeizarmežs") dibināta Mežaparkā 1903. gadā, bijušās Annas muižas teritorijā, ko biedrība īrēja no Rīgas Būvbiedrības. Foto: Zudusī Latvija
Pirms Pirmā pasaules kara "Kaiserwald" bija lielākā sporta organizācija Latvijā (~1400 biedru), piedāvājot tās biedriem visplašāko sportisko aktivitāšu klāstu. Foto: Zudusī Latvija
Sākotnējās 9 sporta sekcijas ātri vien izauga līdz 14, aptverot visdažādākās fiziskās aktivitātes. Foto: Zudusī Latvija
Te bija iespējama visdažādākā atpūta dabā - kā uz ūdens un ledus, tā arī uz sauszemes, parka un apstādījumu sekcijā. Foto: Zudusī Latvija

Kā Mežaparks ieguvis savu agrāko nosaukumu “Ķeizarmežs”, nav īsti skaidrs. “Pēc vairāku autoru apgalvojuma, tā sākumi meklējami 1621. gadā, kad Mīlgrāvja krastā izcēlās zviedru desanta karaspēks, kam drīz, pa zemes ceļu no Pērnavas nākdams, pievienojās arī karalis Gustavs Ādolfs. No šejienes tad ievadīja militārās operācijas pret Rīgu, kas beidzās ar pilsētas ieņemšanu. Pieminot šos notikumus, tuvīnā mežu josla, t.i., Mežaparks, vispirms nosaukta par Karaļmežu, pēc tam – apstākļiem mainoties – par Ķeizarmežu,” savās atmiņās par jaunības dienu vietām “Rīgas svārki mugurā” raksta Andrejs Johansons.

Šis nams, līdz ar blakus esošo apbūvi Sudrabu Edžus ielā 3 un 7, veido senāko "Ķeizarmeža" apbūves fragmentu - tā saucamo, Agtes villu. Ap 2000. gadu ēka pārbūvēta pēc arhitekta Ē. Lipiņa projekta. Kopš 2009. gada tur atrodas a/s “Gazprom” pārstāvniecība Latvijā. Foto: Zudusī Latvija

Tolaik Mežaparks, kas tagad jau pilnīgi saplūdis ar Rīgu, bija neskarta, mežaina vide, kur uz pilsētas 700 gadu jubileju nolēma veidot arī smalku villu koloniju ar skolām, rotaļu laukumiem un citām ērtībām. Zaļās teritorijas plānošanā, protams, iesaistījās arī Rīgas dārzu “tēvs” Georgs Kūfalts, pilsētas arhitekts Reinholds Šmēlings un citi tā laika dižākie prāti. Pirmās savrupmājas te uzcēla 20. gadsimta pirmajos gados, tagadējās Hamburgas ielas apkaimē. Kā viena no pirmajām tapa pilsētas galvenā inženiera un viena no Mežaparka rajona apbūves idejas pamatlicējiem Ādolfa Agtes brāļadēla Oskara māja Sudrabu Edžus ielā 1. Tā celta jūgendstilā pēc Berlīnes arhitekta Alberta Gizekes projekta Frīdriha Šefela vadībā. Pašlaik pie tās plīvo Krievijas gāzes giganta “Gazprom” karogs.

Vasarnīca "Villa Adele" Hamburgas ielā, Ķeizarmežā (no 1923. gada Mežaparks), Rīgā. Fotoatklātne. Apvienotais arhīva fonds LVKFFDA. Dokumenta Nr. 88183

Sākotnējais Mežaparka centrs veidojās Hamburgas, Lībekas, A. Sakses (toreiz Samsona) ielas un Kokneses prospekta krustojumā. Ap šo laiku te apmetās galvenokārt baltvācieši. Tagad minēto ielu sateces punktā novietots piemineklītis Sibīrijā nomocītajiem bērniņiem, kas kādreiz atradies skvērā otrpus ielai. Šī varētu būt ērta vieta, kur sākt Mežaparka apskati.

Labākie arhitektūras paraugi

20. un 30. gadu laikā šeit pulcējās Latvijas inteliģence. “Mežaparks savā ziņā ir tautas likteņspogulis. Te mitinājušies daudzi ievērojami izglītības, kultūras, zinātnes, mākslas, tautsaimniecības, sabiedriskie un politiskie darbinieki: ārsti, arhitekti, inženieri, mūziķi, rakstnieki, skolotāji, mācītāji, direktori, juristi, ģenerāļi, pulkveži, ministri,” grāmatā “Mežaparks” raksta Jānis Krastiņš. Katrā Mežaparka attīstības stadijā te bijis savs “modes” stils. Sākotnēji uzplauka modernais jūgendstils. Pēc tam populārs kļuva arī Alpu vasarnīcu jeb šveiciešu stils (Cimzes ielā 1, Poruka ielā 18, Siguldas prospektā 19 un 27 ) – noteikti būsiet pamanījuši, ka daudzviet redzamas pildrežģu mājas, kas lieliski iekļaujas priežu meža ainavā. Protams, var atrast arī nacionālā romantisma paraugus. Te meklējamas daudzas 20. un 30. gados ļoti populārā funkcionālisma jeb “bauhaus” arhitektūras stila pērles, piemēram, īres nams ar veikalu  vai Meža prospektā 26.

Īres nams ar veikalu telpām Kokneses prospektā 18 celts 1934. gadā funkcionālisma stilā pēc arhitekta H. Rozenberga projekta. 30. gadu otrajā pusē namā darbojās frizētava un Mežaparka aptieka. Aptieka tur saglabājusies līdz pat mūsdienām. Foto: Zudusī Latvija

Tieši šo ēku dēļ kopš 1983. gada Mežaparks ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. 

“Pēc Otrā pasaules kara ne kvantitatīvā, ne mākslinieciski stilistiskā skatījumā jūtamas pārmaiņas Mežaparka apbūvē vairs neradās. Ja vien par “stilu” nesauc vispārēju vides nesakoptību un galēju nolaistību,” raksta Jānis Krastiņš. Protams, no šiem laikiem atrodami daži tā saucamā Staļina ampīra stila nami un nelāga prakse, piemēram, ar prastiem ķieģeļiem nosiltināt klasiskā funkcionālisma namus, bet logus aizrestot...

Savukārt jaunajos laikos virsroku daudzviet ņēmusi nauda, nami ieguvuši jaunus īpašniekus, daudzviet parādījušies arī vidē ne pārāk iederīgi nami. Savukārt citviet namu mantinieki netiek galā ar to apsaimniekošanu. Uzskatāmi piemēri ir Georga fon Tīzenhauzena projektētās skaistās dvīņu mājas, kādu Mežaparkā ir daudz. Tām parasti ir divi īpašnieki, un reizēm viena nama puse atjaunota, otra – noskrandusi vai pavisam citā krāsā.

Pareizticīgo arhibīskapa muiža

Jau minēts, ka Ķīšezers šajā apkaimē bijusi viena no pirmajām atpūtas vietām. Runājot par šo vietu, nevar neminēt kādu neparastu namu. “Ceļinieks tuvosies Rīgas pievārtes lielākā ezera – Ķīšezera – dienvidaustrumu galam. Pašā ezera krastmalā stāv neliela koka baznīciņa pie tā saucamās Arķireja (arichijereja) muižas. Šī muižiņa no XIX. g.s. vidus ir Rīgas pareizticīgo bīskapa vasaras mītne. Pēc pareizticīgo bīskapa ziemas mītnes atdošanas katoļiem bīskaps izvelējās šo vasarnīcu arī ziemas mītnei,” teikts 1933. gadā izdotajā ceļvedī “Rīgas vārtos. Priekšpilsētas, nomales, apkārtnes” (saglabāta oriģinālā rakstība).

Zorgenfreijas muižiņa (Sorgenfrei; vāc. - "bez rūpēm") atradās starp Pakalniešu ielu un pēckara gados ierīkotajiem mazdārziņiem, līdzās muižiņai bija daļēji saglabājusies kādreizējā parka teritorija. 20. gs. sāumā muižiņa Kremerta (Kremmert) kokzāģētavas īpašumā, vēlāk Ostvaldu (Ostwald) ģimenes īpašums, kopš 30. gadiem Rīgas pilsētas īpašums. Muižiņas ēkas nojauktas 21. gadsimta sākumā. Foto: Zudusī Latvija

Šīs vasarnīcas parks izceļas ar tā kuplajiem ozoliem, kuru dēļ šo vietu tautā dēvē par Ozolkalnu. Te atrodas arī vairāki Pirmā pasaules kara upuru kapi. Ozolkalnā meklējams arī viens no Rīgai tuvākajiem pilskalniem – pie Ķīšezera, Ozolkalnos pie bijušajiem Bulduriem. To mēdz dēvēt arī par Sudrabsalu un Ķīšezera pilskalnu.

„Stāsta, ka priekš 1. pasaules kara šī bijusi viena no visvairāk iemīļotajām Rīgas krievu izbraukuma vietām. Tie ieradušies pulku pulkiem, ņemot līdzi uzturu visai dienai un, protams, arī “samovarus” tējas vārīšanai. Krievu organizācijas tur rīkoja zaļumu svētkus, ierazdamās gājienos ar karogiem priekšgalā, orķestriem un koriem. Plaši – gan baznīciņā, gan tās apkaimē – svinēti Jāņi. Pie muižiņas bijusi tvaikoņu piestātne, un visapkārt priekš kara (taču, liekas, ne vēlāk) pasažierus pa Ķīšezeru izvadāja pazīstamās A. Augstburga firmas kuģīši, kas, starp citu, uzturēja satiksmi arī ar Pārdaugavu. Pēc kara Ozolkalnā vientulīgi mājoja Latvijas Pareizticīgās baznīcas arhibīskaps Jānis Pommers, un tur viņš arī 1934. gadā, naktī no 11. uz 12. oktobri, krita par upuri, kā liekas, slepkavībai,” jau būdams emigrācijā Zviedrijā, atmiņās par Rīgu un jo īpaši Mežaparku grāmatā “Rīgas svārki mugurā” dalās Andrejs Johansons.

Interesanti, ka tramvajs uz Mežaparku kursē jau kopš 20. gadsimta sākuma – 1901. gadā šurp sāka braukt “zirgu bānis”, ko 1910. gadā nomainīja elektriskais, tomēr tolaik šajā maršrutā bija kāds āķis – proti, tramvajs atbrauca līdz Brasas stacijai (tolaik to dēvēja par Braslas staciju), tālāk vajadzēja pāriet sliedes, bet otrā pusē sēsties citā transportlīdzeklī. Jau 1913. gadā pilsētas vadība plānojusi uzcelt tiltu pāri dzelzceļam, bet sākās karš un šo ideju īstenoja vien pusgadsimtu vēlāk, raksta Jānis Krastiņš.

Lepnais un traģiskais liktenis

Skatos un klausos
Priežu zaros sausos
Iešalcas vēji.
Koks, tu, kas pret nāvi
Augsts un varens stāvi,
Vai tu nodrebēji?

Veronikas Strēlertes dzejolis par Mežaparku

Veco laiku idilliskā dzīve Ķīšezera piekrastē “vasaras muižiņu laikmetā” daudzreiz pavīd arī baltvācu dzejnieces Marijas Karlitas Gleijes (Gleye) dzejā, kas publicēta vēlāk, Cīrihē un Leipcigā esot. Gleije te pavadījusi bērnību. 

 “Ne gluži īsu laiku, kas beidzās ap 1938. gadu, Mežaparkā – Stokholmas ielā – dzīvoja Arveds Švābe un Veronika Strēlerte. Tur rediģēta liela daļa “Latviešu konversācijas vārdnīcas”, tāpat paveikta zināma daļa pētījumu, kas ietelp Švābes ievērojamos krājumos “Straumes un avoti”.

Es nevarētu, ja arī vēlētos, te pieminēt visus tos vairāk vai mazāk pazīstamos ļaudis, kas reiz mājojuši Mežaparkā un kurus es vai nu pats pazinis, vai redzējis tramvajos, autobusos un pastaigās, vai arī tikai zinājis, ka tur atrodas viņu mītnes. Bērnu grāmatu ilustratore un rakstniece Margarita Kovaļevska ar vīru – žurnālistu Kārli Videnieku; apstrīdētais, dažādā ziņā mīklainais Lāču pāris, t.i., Jūlijs Lācis un Rūta Skujiņa; Ulmaņa valdības ministri Apsītis un Veitmanis-Videnieks; it īpaši Rīgas dāmu iecienītais homeopāts Lūkins...” raksta Johansons. Viņam kaimiņos dzīvojis ar Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, netālu villu īrējusi Velta Toma.

Fotopastkarte. Elektriskais tramvajs Ķeizarmežā. 1911. gads. VRVM 173906/3
Fotopastkarte. Elektriskais tramvajs Samsona ielā (tag. A. Sakses). Pa labi – Villa Eiste. Ap 1910. gadu. VRVM 173906/1

Viens no pirmajiem, kas šeit, Poruka ielā, apmetās, bija “Valmieras puiku” autors Pāvils Rozītis. Viņa draugs un arī Mežaparka iemītnieks rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš no Pļaviņām Rozītim pat atvedis ķiršu stādus dārzam, raksta Saulcerīte Viese. Šajā mājā bieži sanākuši viesi – Jaunsudrabiņš, Ādolfs Erss, Jānis Zālītis, Arveds Švābe, Jānis Grīns, Edvarts Virza, Valdis Grēviņš un citi tā laika inteliģences pārstāvji. Daudzi no viņiem jau drīz arī apmetās netālu un uzcēla lieliskus namus.

Vienģimenes dzīvojamā ēka celta 1936.gadā, inženiera K.Jansona projekts.Ēka ir viens no funkcionālisma formveides šedevriem. Nams Poruka ielā 10 piederējis Žanim Celmam, kas Otrā pasaules kara laikā emigrēja, bet 1944. gadā te ievācās Augusts Kirhenšteins. Foto: wikimapia.org

Arī vēlāk, pēc kara, Mežaparkā dzīvojuši slaveni cilvēki. Zinātnieks un Latvijas PSR Augstākās padomes vadītājs Augusts Kirhenšteins, pie kura uz svinībām pulcējās visa tā laika inteliģence, mitinājās Poruka iela 10. Vēl tagad var apskatīt grezno Dancigera villu Stokholmas ielā 33, kur dzīvoja rakstnieks un LPSR Ministru padomes vadītājs Vilis Lācis. Mežaparkā mita arī filozofs Pauls Dāle, mākslinieku Skulmju-Dimiteru dzimta un daudzi citi.

Viļa Lāča villu uzcēla 1958. gadā  - Stokholmas ielā 33. Pašlaik tā tiek pārdota. Foto: City24

Traģēdija un sekas

Mežaparkā, Stokholmas un Pēterupes ielas krustojumā, atrodas tēlnieces Dzidras Jansones veidotais piemineklis 1941. un 1949. gadā deportētajiem bērniem. Tas atklāts 1993. gadā. Foto: DELFI

Diemžēl jāsaka, ka šīs vietas bagātība un skaistums bijis arī tās lāsts. Otrā pasaules kara laiks Mežaparkā bija baiss. Tā kā lepnajos namos dzīvojuši turīgi, inteliģenti un ar valsts likteni saistīti ļaudis, liela daļa ģimeņu jau Baigā gada laikā tika iznīcināta vai aizsūtīta uz Sibīriju. Savukārt, ienākot nacistu karaspēkam, Salaspilī un Biķernieku mežā nonāca ebreju ģimenes, kam te bija īpašumi, un vēl daudzi, kas nepiekrita okupācijas varai. Vācieši, 1944. gadā aizejot, līdzīgi kā tiltus Daugavā, saspridzinājuši un nodedzinājuši arī daudzus lepnus un arhitektoniski vērtīgus namus Mežaparkā. 

Piemineklītis deportētajiem un Sibīrijā mirušajiem bērniem kādreiz atradies otrpus ielai, skvērā, kas tagad ir privāta teritorija. Foto: DELFI

Savukārt drīz pēc tam padomju vara lielajos namos iekārtoja sanatorijas. Vietējie iedzīvotāji, kas te dzīvojuši vairākās paaudzēs, vēl atceras zaldātus, kas, pidžamās tērpti, vazājušies pa ielām, dienās laupījuši visu, ko vien sagribējuši, bet naktīs izvarojuši...

Dzīvokļos, ko, dodoties emigrācijā, pametuši to īpašnieki, ievācās krievu virsnieku un ģenerāļu ģimenes. “Hamburgas ielā 6a 257 m² aizņēma ģenerālis Vaškēvičs, Stokholmas ielā 34 225 m² bija piesavinājies ģenerālis Rogovs. Pats Baltijas kara apgabala pavēlnieks armijas ģenerālis I. Bagramjans bija nedaudz pieticīgāks – viņš Hamburgas ielā 9 aizņēma “tikai” 157 kvadrātmetrus...” teikts 1993. gadā publicētā rakstā laikrakstā “Neatkarīgā Cīņa”. 

Čekas filiāle Mežaparkā atradusies greznā šveiciešu stila namā Dancigas ielā 4, grāmatā “Mežaparks. Pilsēta priežu silā” raksta Saulcerīte Viese. Vissavienības arodbiedrību sporta biedrība “Spartaks” pārņēma aizbraukušo vāciešu atstāto “Ķeizarmeža” sporta kompleksu.

Sākās skumji laiki. “Cilvēki ierāvās sevī, vakarus pavadīja plošku gaismā,” grāmatā, atsaucoties uz Guntas Rudzītes atmiņām, raksta Viese. “Pārmaiņas bija neticamas, uzkrītošas. Es savā bērna prātā daudz ko nesapratu. Kāpēc jākurina sēta un mēbeles, ja blakus ir mežs? Kāpēc atkritumus nevar aprakt dārza stūrī, bet tie ir jāgāž kaudzēs abpus kāpnītēm? Skaistie koki tika izcirsti. Puķes nomainīja kartupeļu lauciņi. Ienācēju bērni rotaļājās nevis dārziņos, kā bijām raduši agrāk, bet bariņos uz ielas.”

Bērnu parks "Saules dārzs"

Republikāniskais centrālais ūdens-moto jahtklubs

Sporta biedrības "Daugava" kompleksā baze

Dzīvojamie kvartāli

Peldētava

Rīgas Zooloģiskais dārzs

Rīgas kultūras un atpūtas parks

Sakaru nodaļa (pasts, telegrafs, telefons, krājkase)

Restorāns "Sport"

Komjaunatnes stacija

Pionieru stacija

Skolas stacija

Rīgas bērnu dzelzceļš

Zaļais teātris

Kinoteātris "Uzvara"

Sporta spēļu sektors un kinolektorijs

Šaha un dambretes paviljons

Atrakciju sektors

Atrakciju sektors

Kafejnīca

Izpletņu lēcēju tornis

Republikas tautas saimniecības izstāde un celtniecības izstāde

Lielā (Dziesmu svētku) estrāde

Tirdzniecības paviljoni

Tirdzniecības paviljoni

Tirdzniecības paviljoni

Tirdzniecības paviljoni

Tirdzniecības paviljoni

Tirdzniecības paviljoni

Deja grīda

Velo-moto sacīkšu tribīne

Tirdzniecības paviljoni

Pludmale

Kuģīšu piestātne

Ūdenslīdēju-glābšanas stacija

Laivu iznomāšanas stacija

Kafeinīca "Atpūta"

Galvenā ieeja

Uz Sarkandaugavas pusi, mežmalā, kur tagad ir pareizticīgo baznīca, nacistu okupācijas laikā atradusies sākumā ebreju koncentrācijas nometne, vēlāk, jau padomju laikā, karagūstekņu nometne.

Pagāja laiks, līdz ļaudis aprada ar jaunajiem apstākļiem, bet tie, kas nepierada, tika izsūtīti, iznīcināti, piemēram, tā saucamā franču grupa, kas aizrāvās ar franču valodu un kultūru, tāpat arī rērihieši.

Bērnu dzelzceļš Mežaparkā 20. gadsimta 50. gados. Foto no laikraksta "Cīņa"

Tukšajos gruntsgabalos sāka celt nelielas tipveida privātmājas, ap kurām iekopa dārziņus, bet 50. gados būvniecība apsīka. Savukārt vecās “buržuāzijas” mājas atdeva laika zoba varā. Uzskatāmu piemēru šim faktam min Saulcerīte Viese. Stokholmas ielā atrodama vieta, ko vietējie vēl tagad dēvē par “riepu kalniņu” – šeit padomju gados demonstrēta ļoti savdabīga skaistuma izpratne. Proti, skaistā priežu kāpa izlikta ar vecām riepām un nostiprināta ar dzelzceļa būvniecībā izmantotajām koka špalām. Mūsdienās riepas aizvāktas un vieta atkal sakopta. 

Interesanti, ka Mežaparka apbūves noteikumi nekad nav atcelti, tos vienkārši ignorēja. Tam piemērs ir arī tagad redzamie žogi – sākotnēji atbilstoši noteikumiem tiem bija jābūt caurredzamiem.

"Riepu kalniņš" Stokholmas ielā. Saulcerītes Vieses foto no grāmatas "Mežaparks. Pilsēta priežu silā"
"Riepu kalniņš" 2018. gadā. Foto: DELFI

Padomju laikos šī pilsētas daļa tika nosaukta par Staļina rajonu. To nolēma atvēlēt darba ļaužu atpūtai. Tāpēc priežu mežā ierīkoja interesantus un nozīmīgus objektus. Te 1950. gadā izveidoja kultūras un atpūtas parku “Mežaparks”. Tapa gājēju celiņi un liepu aleja uz Lielo estrādi, Zaļais teātris, bērnu atrakciju parks ar Artūra Reinfelda projektēto vilcieniņu mežā, kas bija daudzu mazuļu sapnis. Mežaparkā bija arī kino, vietā, kur mūsdienās iekārtots bērnu rotaļu laukums. Izveidota laivu stacija un izpletņlēkšanas tornis. Vēlāk izbūvēja arī modernu slidotavu un slēpošanas kompleksu.

Zaļais teātris ar skulptūrām, kurās attēlots strādnieks un strādniece tautastērpos, kā arī Staļina portretu centrā. Foto no foruma.

Lielā Dziesmu svētku estrāde

Mežaparka Lielā estrāde 2018. gada maijā. Foto: Mihails Ignats, Aerolatvija.lv

Viens no Mežaparka nozīmīgākajiem objektiem ir Lielā estrāde, kas uzcelta 1955. gadā. To atklāja 15. jubilejā kopš Latvijas iekļaušanas PSRS ar Padomju Latvijas III dziesmu svētkiem. Estrādes autori ir Vladimirs Šņitņikovs, Gunta Irbīte un Karīna Dannenhirša. Atšķirībā no iepriekš te pastāvējušajām koka būvēm šo estrādi būvēja kā pastāvīgu celtni. To rotāja ideoloģijai atbilstošas skulptūras, kas tagad, pēc remonta 90. gados, demontētas un glabājas Rīgas pieminekļu aģentūras teritorijā Varoņu ielā. Padomju laikos te notika arī Tautas sasniegumu izstāde, kur redzamos eksponātus (kā toreiz teica, deficīta preci) Rietumos varēja nopirkt ikkatrā veikalā.

Tomēr nevar noliegt, ka šī vieta jau gadu desmitiem ir ļoti nozīmīga latviešu kultūrā, kas pulcē un pulcēs tūkstošus. 

Pašlaik atkal notiek grandiozi estrādes atjaunošanas darbi, un 2018. gada jūlijā tai jābūt gatavai, lai uzņemtu valsts simtgades Dziesmu svētku dalībniekus. Vairāk lasiet šeit.

Zooloģiskais dārzs Rīgā

Šķiet, Mežaparkā ir vismaz viens objekts, kurā pabijis ikviens rīdzinieks. Ja pirmais zoodārzs tādā izpratnē, kā to pazīstam šodien, izveidots 1752. gadā Vīnē, tad Rīgā, Ķeizarmežā, šāda vieta parādījās 1912. gadā. “Par Rīgas Zooloģiskā dārza oficiālās atklāšanas dienu uzskatām 1912. gada 14. oktobri, kad lietišķā atmosfērā parakstīts tā pieņemšanas akts. Biedrība “Zooloģiskais dārzs Rīgā” par saziedotiem līdzekļiem izveidoja ārkārtīgi modernu zooloģisko dārzu, tajā izmitināja 88 sugu 267 dzīvniekus, un to skaits strauji pieaug. Tie pārsvarā bija Latvijas un Krievijas faunas pārstāvji,” teikts izdevumā “Rīga – 800. Gadagrāmata”.

Foto: shutterstock

Zoodārza straujo attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš, 1917. gada beigās iestādi faktiski slēdza. Daļu dzīvnieku aizveda uz Vāciju, pārējos nācās likvidēt. Klīst runas, ka daļa dzīvnieku vienkārši apēsta. Pēc Pirmā pasaules kara Rīgā bija ļoti daudz bez vecākiem palikušu bērnu, un maznodrošināto ģimeņu bērnu vasaras koloniju Sociālas apgādes nodaļa iekārtoja zoodārza teritorijā pie Ķīšezera. Tikai 1933. gada septembrī šeit atkal atklāja zoodārzu, 1935. gadā to pilnībā atjaunoja, bet koloniju slēdza. Līdz 30. gadu beigām, tas atguva savu lepnumu un dažādību.

Kara laikā atkal gāja grūti, vāciešiem aizejot, draudēja dzīvnieku evakuācija. Bet šoreiz vadība parūpējās, lai slepeni tiktu uzkrātas barības rezerves un dzīvnieki paliktu, kur ir. Savukārt pats direktors, lai izvairītos no aizvešanas, slēpies zem zoodārza muzeja izbāžņa postamenta. Pārsteidzošā kārtā tiešām izdevās saglabāt visus dzīvniekus, teikts “Rīga – 800. Gadagrāmata”. 

Padomju laikā dzīvnieku skaits tikai pieauga, tika izveidots akvārijs, bet diemžēl tas nozīmēja arī to, ka voljeri tika sašaurināti. Astoņdesmitajos gados te bijis pamatīgs remonts.

Mežaparks. Dzīvnieku silueti, 1938. gads. Foto: Zudusī Latvija

Cilvēku grupa pie dzīvnieku siluetiem. 1930. gadi. Foto: Zudusī Latvija
Sāvienas 6. klases pamatskolas skolēni pie Zooloģiskā dārza ieejas skulptūrām - tīģera un lāča 1937. gada 2. jūnijā. Foto: Zudusī Latvija

Pēc neatkarības atgūšanas zoodārza apmeklētāju skaits samazinājās pieckārt. Bet ar laiku tas atkal pieaudzis. Viens no spilgtākajiem notikumiem bija, kad 1990. gadā Rīgas Zooloģiskajā dārzā piedzima ļaužu iemīļotā zilonīte Zuze, kuru pēc sešiem gadiem uzdāvināja Japānas pilsētas Kobes zoodārzam. Vēl tagad, ejot garām tukšajam aplokam, daudzi pauž nožēlu, ka Rīgā vairs nav ziloņu. 

Savukārt kopš nesena laika zoodārzs var lepoties ar jaunu žirafu māju, tāpat arī Tropu māju, akvāriju un daudzām citām interesantām ekspozīcijām. Pašlaik norit “Āfrikas savannas” ekspozīcijas būvniecība, ko plānots pabeigt līdz valsts simtgades svinībām.

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".