Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Rīgas panorāmā, ja skatās no Pārdaugavas, izceļas trīs augsti, smaili baznīcu torņi – Sv. Pētera baznīca, Doms jeb Māras baznīca un Sv. Jēkaba baznīca, kura reiz bijusi slavena ar vienu no pilsētas pazīšanās zīmēm, proti, torņa ārpusē zem maza jumtiņa izvietoto Sv. Blazija zvanu. Vēstures vēji šo baznīcu locījuši ne pa jokam – tā bijusi gan katoļu ārpilsētas dievnams, gan jezuītu klosteris, gan luterāņu baznīca, gan graudu noliktava Napoleona karaspēka gaidās, bet nu tā atkal ir katoļu rokās un kļuvusi par arhibīskapa katedrāli. Arī padomju laikos te nav klājies viegli. Lūk, kāds ir “trešā” Vecrīgas torņa un baznīcas stāsts.

Rīgas stāsti:
Jēkaba baznīca

Gravīra. Francis Hogenbergs. Rīgas panorāma 1572.gadā. Pārpublicēšana iespējama tikai ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja atļauju

Lauku baznīca

Jēkaba katedrāle celta 13. gadsimtā, visticamāk, neilgi pēc vēsturiskā kuršu uzbrukuma Rīgai (1210. gadā) laikā no 1215. līdz 1225. gadam. Tajā laikā dievnams vēl atradies ārpus pilsētas, kas gan drīz vien mainījies. Sākotnēji tā, līdzīgi kā citas pilsētas baznīcas, bijusi vienkārša halles tipa celtne, arhitekti to pat raksturo kā tipisku lauku baznīcu, kas gadsimtu gaitā vairākkārt paplašināta un pārbūvēta. Tikai 14. gadsimtā tā tika pie sava torņa un paaugstinātas vidusjoma daļas. Arī mūsdienās Jēkaba katedrāle ir samērā neliela, tikai 50 metrus gara, tās tornis ir slaids un 86 metrus augsts, bet tā smaili rotā Rīgai tik raksturīgais gailis, nevis krusts (tāds ir baznīcas otrā galā), kā daudzviet citur pasaulē redzēts katoļu baznīcām. 

Foto: www.jekabakatedrale.lv

Kā jau minēts, Svētā Jēkaba baznīcu uzcēla kā katoļu dievnamu, un tāds tas bija 300 gadus, bet, kad rīdziniekiem apnika rātes un garīdznieku svētulība, korupcija un citi pārkāpumi, šeit, tāpat kā Sv. Pētera baznīcā, nolasītie sprediķi ievadīja reformāciju, un šis kļuva par pirmo Rīgas latviešu luterāņu draudzes dievnamu, kur tā sanāca no 1523. gada līdz 1582. gadam. Te notika arī svētbilžu grautiņi un kalendāra nemieri, kas krietni izpostīja baznīcu. Savukārt pēc Polijas karaļa Stefana Batorija, kura pakļautībā tobrīd atradās Rīga, vizītes Jēkaba baznīcu nodeva jezuītu mūkiem, bet latviešu draudzei bija jāpārceļas uz Sv. Jāņa baznīcu.

Pēc zviedru-poļu kara 1621. gadā Rīga nonāca zviedru pakļautībā, kas nozīmēja jaunas pārmaiņas arī Jēkaba baznīcai – to atdeva luterāņiem. Baznīcā kā atgādinājums par kara laiku iemūrētas metāla un akmens lodes, žurnālā “Latvijas Būvniecība” par baznīcas atjaunošanu raksta Agrita Lūse. Brigitas kapela šajā laikā kļuva par zviedru (somu) garnizona baznīcu. Vēlāk to pārveidoja par liceju. Pie vecās saimniecības ēkas sienas blakus baznīcai arī tagad redzamas divas senas akmens plāksnes. Apakšējā teikts, ka šeit zviedru karalis Kārlis XI 1675. gadā licis nodibināt skolu. Tā nosaukta valdnieka vārdā – par Kārļa liceju. Savukārt otra plāksne apliecina cieņu nākamajam valdniekam – Pēterim I, kas skolu šeit licis atjaunot: “Ar Pētera Lielā un Diženā pēcteču labvēlību atjaunotais Ķeizariskais licejs iesvētīts 1733. gadā.” Jāpiemin, ka te daudzus gadus strādājis viens no ievērojamākajiem Latvijas un Rīgas iemūžinātājiem, kam varam pateikties par to, ka zinām, kā te izskatījies 18. gadsimtā, kultūrvēsturnieks Johans Kristofs Broce. Vēlāk licejs pārcelts uz Pils laukumu.

Piemiņas plāksnes, kas godina zviedru karali Kārli XI kā liceja izveidotāju un Pēteri I kā mācību iestādes atjaunotāju. Abas redzamas pie saimniecības ēkas virs vārtiem. Foto: DELFI
Johans Kristofs Broce bija liceja rektors un viens no visu laiku izcilākajiem Rīgas iemūžinātājiem. Viņa pieminas plāksne arī redzama pie senā liceja. Foto DELFI

Satraucošu notikumu virpulī

Kolāža: Zudusīlatvija.lv/Shutterstock

Ziemeļu kara laikā, 1709.–1710. gadā, baznīca smagi cieta. Kad tā nokļuva Krievijas cara patronātā, bijis jāatjauno jumts un mūris, kas varētu būt pirmie Jēkaba katedrāles restaurācijas darbi, žurnālā “Būvinženieris” pieļauj Pēteris Uzkalns. Šajā laikā, 1756. gadā, tornis ieguvis tagadējo slaido astoņu šķautņu jumta piramīdu ar barokam raksturīgo jumolveida apakšdaļu, kā arī vara plākšņu pārklājumu, bet galvenais portāls baznīcai piebūvēts dažas desmitgades vēlāk.

Jāpiemin arī kāds vēsturisks fakts – 1736. gada septembrī Jēkaba baznīcā sprediķojis brāļu draudžu jeb hernhūtiešu kustības, ko var uzskatīt par vienu no latviešu garīgās un politiskās attīstības pirmsākumiem, dibinātājs grāfs Nikolauss Ludvigs fon Cincendorfs. Viņa vadītā kustība attīstījās tieši Vidzemē, bet tikai gandrīz simt gadus vēlāk – 1820. gadā – šeit, Jēkaba baznīcā, paziņots par Vidzemes guberņas zemnieku dzimtbūšanas atcelšanu.

Johans Kristofers Broce zīmējumu ar nosaukumu "Tā dēvētā klostera apkārtnes zīmējums Rīgā 1781. gadā" veidojis, lūkojoties no nama Jēkaba ielā 10 augšējiem logiem. Foto: Zudusī Latvija

Kā jau visās viduslaiku baznīcās, arī Jēkaba katedrālē atradušies seni apbedījumi, bet vēlākajās pārbūvēs vērtīgākās kapu plāksnes iemūrētas dievnama sienās, kur tās redzamas arī tagad. Savukārt vecākie kapakmeņi nemaz nav apskatāmi, bet atrodas zem grīdas flīzēm uzreiz pie ieejas baznīcā.

Jēkaba baznīca senākā - apsīdas - daļa 20. gadsimta sākumā. Pastkarte

Interesants un visai traģisks brīdis baznīcā bijis satraukuma pilnais laiks, kad Rīgai 1812. gada laikā tuvojās Napoleona Bonaparta karaspēks. Šajā laikā tika nodedzinātas Pārdaugavas koka ēkas, bet Rīgas baznīcas pārvērstas par noliktavām. Arī Jēkaba baznīcā sanesti miltu maisi un citi pārtikas produkti. Napoleons pagāja Rīgai garām, tajā neiegriežoties, un visi postošie sagatavošanās pasākumi izrādījās velti. 

 Līdz Pirmajam pasaules karam te saimniekoja luterāņu – zviedru, vācu un igauņu – draudzes.

Pašlaik grūti iztēloties, bet tikai 19. gadsimta vidū Georga Kristofa Bergmaņa vadībā baznīcā izbūvēti balkoni. Tad arī uzstādīta altārglezna “Kristus augšāmcelšanās”, kuras autors ir Aleksandrs Heibels un kas redzama arī vecākajās fotogrāfijās. Bijis arī barokāls altāris, no kura daži fragmenti atrodami Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Savukārt ērģeļu kokgriezumi saglabājušies vēl no 18. gadsimta, bet pašas ērģeles darinātas 20. gadsimta sākumā, teikts izdevumā “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Rīgā”. Interesanti, ka kādreiz eņģelīši un bundzinieki pie ērģelēm bijuši pat kustīgi.

Foto: www.jekabakatedrale.lv

19. gadsimta 90. gados Jēkaba katedrāle piedzīvoja plašus restaurācijas darbus arhitekta Kārļa Neiburgera un vēlāk Vilhelma Boksfāla vadībā. “Vairāki paraksti uz jaunās kora telpas jumta konstrukcijas un Z sānu joma datēti ar 1896. gadu, tāpēc nosacīti par fasāžu un jumta pārbūves noslēgumu var pieņemt 1896. gadu. Savukārt 1971. un 1972. gadā baznīcas interjerus pārbūvēja arhitektu Andreja Holcmaņa un Jurija Vasiļjeva vadībā,” raksta Uzkalns. Šajās pārbūvēs atklājās arī vēsturiski zīmējumi uz baznīcas griestiem, kuru atsegumus tagad ikviens var apskatīt kapelā uzreiz pa kreisi no durvīm. 

Padomju laikā izgatavotas arī vitrāžas dienvidu sienā un sakristejā. Tās bijušas no krāsota stikla, bet nesen veiktās restaurācijas laikā atjaunotas.

Juku laiki

Sv. Jēkaba baznīcas priekštelpa. 1930. gadi. Fotogrāfs: Roberts Johansons, VRVM 120176/2

1923. gadā baznīcu pēc vienošanās ar Vatikānu jaunās Latvijas valdība atdeva Romas katoļu baznīcai, un tā ir šīs konfesijas arhibīskapa galvenais dievnams Latvijā. Jāsaka gan, ka viss nav noticis mierīgi un bez strīdiem, rīkots pat referendums par baznīcas neatsavināšanu, bet, lai arī vairākums nobalsojušo bijis pret šo lēmumu, trūcis kvoruma, un luterāņiem nācies atstāt baznīcu.

Godināmais bīskaps Boļeslavs Sloskāns. Jēkaba katedrāles diakons stāsta, ka pašlaik ir iesākts process, lai viņu ieceltu svētīgo un pēc tam svēto kārtā. Foto: DELFI

Jēkaba katedrāles diakons Gunārs Konstantinovs, kas šajā baznīcā kalpo jau 30 gadus, stāsta, ka padomju laikos te klājies smagi, tomēr sludināšana nav pārtraukta. Mācītāji vairākkārt saukti uz “stūra māju”, mēģināti iebiedēt vai pārvilināt čekas pusē, lai tie atklātu viņiem uzticēto. Tomēr tas nav izdevies. Pie Kristus Sirds altāra mūsdienās stāv attēls, kurā redzams godināmais bīskaps Boļeslavs Sloskāns. Viņa liktenis ir visai zīmīgs. Strādājot Krievijā, 1927. gadā mācītājs apsūdzēts spiegošanā un uz vairākiem gadiem nonācis Sibīrijas nometnēs, līdz 1933. gadā Latvija viņu iemainīja pret kādu padomju spiegu un viņš atgriezies Rīgā.

Savukārt pats diakons atceras laiku, kad astoņdesmito gadu sākumā dievkalpojumus nedrīkstēja noturēt, bet baznīcā strādājuši vairāki jaunie mācītāji, kas tur ienākušajiem skaidrojuši ticības jautājumus un iedāvinājuši mazus kuloniņus ar Dievmātes attēlu. “Pēc izdalīto kuloniņu skaita zinām, ka gada laikā personīgi aprunājāmies ar vairāk nekā tūkstoš cilvēkiem, arī vēlāk viņi nākuši un atcerējušies, ka te bijuši.”

Konstantinovs arī atceras, ka bijis pat laiks, kad, vedot oficiālas tūristu grupas pa Vecrīgu, gidi pie baznīcas durvīm teikuši, ka te labāk neiet iekšā, nevajagot traucēt, bet patiesībā tas darīts, lai neļautu stāstīt par ticību. Citās reizēs grupas tomēr ienākušas un beigu beigās palikušas ilgi.

Arī barikāžu laikā Jēkaba baznīcas durvis bijušas atvērtas, te varējis paēst, atpūsties un izrunāties. “Atceros kādu ļoti aizkustinošu gadījumu no tā laika. Bija atnācis tēvs ar dēlu. Un dēls teica – kā būs, tā būs, ja vajadzēs, viņš esot gatavs arī mirt Latvijas vārdā,” par emocionālo sarunu stāsta diakons. 

Foto: Shutterstock

Tagad pie baznīcas iepretim Saeimas ēkai Jēkaba ielā redzams piemineklis 1991. gada barikādēm. Nelielās piramīdas autors ir Sandro Čaidze, un piemiņas vieta atklāta 2007. gada 20. janvārī.

Pārsteigumi atjaunojot

Gluži nesen, 2017. gadā, pabeigta baznīcas altārdaļas un sakristejas fasāžu atjaunošana. Interesants fakts, ko žurnālā “Būvinženieris” min restauratore Anete Grava, – šajā procesā daudzos ķieģeļos atrastas iespiestas zīmes – sirsniņas, atslēdziņas, dzīvnieka ķepa, kas, visticamāk, bijušas ķieģeļu izgatavotāju pazīšanās zīmes viduslaikos. 

Vēsturiski altārdaļa baznīcai ir kubiskas formas, un mūsdienās tik labi pazīstamais, stāvais divslīpņu jumts būvēts tikai 19. gadsimta 90. gados. No šī laika saglabājušās arī vitrāžas austrumu fasādes trīs logos, kuru kompozīcijas pamatā ir Kristu simbolizējošais vīnogulājs, kas papildināts ar vīnogu lapām un ķekariem.

Plāksne Francim Trasunam

Godinot garīdznieku, publicistu un politiķi, kam bija liela nozīme Latgales un pārējo latviešu novadu apvienošanā Latvijas valstī, pie baznīcas sienas redzama piemiņas plāksne.

Stabiņi

Ielu pie baznīcas durvīm norobežo grezni stabiņi, kuru vēsturiskie rotājumi un ķēdes atjaunotas visai nesen, jo padomju laikos tie aizgājuši nebūtībā.

Melngalvju sols

Uzreiz pie ieejas baznīcā abās pusēs apskatāmi vēsturiskie, izteiksmīgiem grebumiem rotātie Melngalvju brālības soli.

“Pie Jēkaba katedrāles darbus sākām pirms 3 gadiem, un šobrīd esam izstrādājuši projektu arī visas pārējās baznīcas restaurācijai. Kā pirmā realizēta altārdaļas un sakristejas fasādes atjaunošana, kā arī vitrāžu, durvju un logu restaurācija,” žurnālā “Latvijas Būvniecība” 2017. gada novembrī stāsta “Arhitektoniskās izpētes grupas” arhitekts Artūrs Lapiņš. Viņš arī stāsta par restaurācijas laikā atklātu nelielu, aizmūrētu lodziņu altāra dienvidu fasādē, kas ļāvis ielūkoties baznīcā no ārpuses. “Šo lodziņu izmantoja tie grēkāži, kam kaut kādu nodarījumu dēļ bija liegta ieeja baznīcā. Analoģiski lodziņi – t.s. hagioskopi – atrasti arī citās baznīcās,” raksta Lapiņš.

Ieejas portāla uzraksts

Uzraksts virs ieejas baznīcā latīniski vēsta: “Dziedu tā Kunga žēlastību mūžam.”

Vējrādis – Svētais

Uz baznīcas jumta redzams vējrādis – Svētais Jēkabs, kas tur rokās mērnieka leņķi..

Baznīcas ieeja

Kādreizējā baznīcas ieeja tagad aizmūrēta, bet tās aprises sienā vēl var samanīt

Daudzviet baznīcā bijuši iemitinājušies baloži, kas nodarījuši būtisku kaitējumu. Jāpiebilst, ka arī pašlaik, uzejot pa šaurajām lokveida kāpnēm vecajā tornī, lidoņi sastopami. Diakons smej, ka te ir bijusi īsta baložu kapsēta un, iespējams, kāds no putniem tornī radis Dieva mieru jau kopš viduslaikiem. Pašlaik notiek torņa atjaunošanas darbi, kas paredz nozīmīgo būvi iztīrīt un sakārtot. Tornis šobrīd nav pieejams apmeklētājiem un ir visai bēdīgā stāvoklī, bet viss tā vēsturiskais šarms ir saglabājies un tam ir liels potenciāls kļūt par unikālu apskates objektu Vecrīgā, līdzīgi kā Tallinas Olafa baznīcai, kur tūristu kāju dipoņa tornī neapsīkst ne dienu.

Atjaunojot baznīcu, daudzos ķieģeļos atrastas iespiestas
zīmes – sirsniņas, atslēdziņas, dzīvnieka ķepa, kas, visticamāk,
bijušas ķieģeļu izgatavotāju pazīšanās zīmes viduslaikos. 

Grēcinieku zvans

Foto: Shutterstock

Jēkaba baznīcas torņa smailes ārpusē zem jumtiņa atrodas jau minētais Sv. Blazija zvans. Pēc Livonijas ordeņa uzvaras pār krievu cara karaspēku pie Pleskavas Sv. Pētera baznīcai Holandes pilsētā Kampenā 1509. gadā atlēja zvanu, kuru rotāja sekojošs uzraksts: “Sauciet mani par Sv. Blaziju: kad mani zvana, nāciet uz Sv. Pēteri, lai mani tur dusošie pīšļi varētu priecāties.” Savukārt otrs uzraksts pēc kara notikumiem bijis: “Dievs, pasargā mūs no krieviem, mēra un plūdiem. Āmen.” Tomēr šis zvans nenonāca Pēterbaznīcā. Tā kā vecais Jēkaba baznīcas zvans, kas bija piekārts vien divus gadus agrāk, gāja bojā 1482. gadā, kad pilsētas un ordeņa kārtējās ķildās ordeņa bruņinieki ar bultām to aizdedzinājuši, jaunais zvans atdots Jēkaba baznīcai.

Tas pazīstams arī ar nosaukumu “nabaga grēcinieku zvans”. Zvanam bijusi arī laicīga funkcija – aicināt pilsētniekus doties uz Rātslaukumu noskatīties soda izpildi – bendes izpildītās galvu ciršanas. Leģenda par zvanu vēsta, ka tas zvanījis ik reizi, kad garām gājusi neuzticīga sieva. “Biežā zvanīšana rīdzinieces tik ļoti kaitinājusi, ka viņas panākušas zvana noņemšanu. Jāpiebilst, ka rātes noteikumos bija teikts: “Ko atrod pie svešas sievas, tam nocērt galvu,”” ceļvedī pa Rīgu raksta Andris Kolbergs, skaidrojot leģendas iespējamo izcelsmi.

Tomēr tās visas ir tikai teikas – patiesībā baznīca savus četrus zvanus zaudēja Pirmajā pasaules karā, kad no Rīgas uz Iekškrieviju aizveda ļoti daudzus metāla priekšmetus. Zvani nekad tā arī neatgriezās Rīgā. Tikai 2001. gadā uz pilsētas jubileju, ja tā var teikt, jaunu zvanu “sadziedāja” koris “Tēvzeme”, kas rīkojis labdarības koncertus kopā ar citiem koriem, lai savāktu tam līdzekļus. Tagadējais zvans liets AS “Liepājas metalurgs” un ir divas reizes smagāks nekā vecais. Diemžēl tas joprojām nezvana, stāsta diakons, jo tā mēle nav bijusi labi piestiprināta un nokritusi, bet nevienam gan virsū laimīgā kārtā nav uzkritusi. Diakons arī stāsta, ka plānos ir zvanu atkal dabūt pie dzīvības un savienot ar tornī esošā vecā pulksteņa mehānismu – tad tas zvanītu stundas un vecajai leģendai par neuzticīgajām sievām nebūtu pamata. 

Jēkaba baznīcas tornī esošā pulksteņa mehānisms datējams ar 1911. gadu. Foto: Shutterstock

 Pašlaik baznīcas tornī ir arī trīs lielie zvani, kas darbojas automātiski.

Interesanta ēka atrodas iepretim baznīcai – tā ir senā cisterciešu māsu klosterbaznīcas ēka (13. gadsimtā māsām bija iedalīta daļa Jēkaba baznīcas sētas), kas celta par lībiešu virsaiša mazmeitas Magdalēnas līdzekļiem, tāpēc nosaukta viņas patroneses Marijas Magdalēnas vārdā. Pētera I valdīšanas laikā tā nodota pareizticīgajiem, kas te iekārtojuši Dieva cilvēka Sv. Alekseja baznīcu, un tajā apglabāti divi Rīgas ģenerālgubernatori. Šī baznīca, tāpat kā Jēkaba katedrāle, 1923. gadā atdota katoļu baznīcai. Savukārt senā liceja ēkas mūsdienās pieder luterāņu baznīcai. 

Bet turpat ielas stūrī iepretī Jēkaba katedrālei atrodas vēl kāds neliels nams. Tā ir katoļu baznīcas arhidiecēzes kūrija, kurā dzīvojis PSRS vienīgais kardināls monsinjors Jānis Vaivads.

Baznīcas zvanam bijusi arī laicīga funkcija –
aicināt pilsētniekus doties uz Rātslaukumu noskatīties
soda izpildi – bendes izpildītās galvu ciršanas

Krusts un altāri

Foto: www.jekabakatedrale.lv

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados baznīcā izveidoti divi Jēkaba katedrāles altāri – Aglonas Dievmātei veltītais (tāpēc te redzama Aglonas bazilikas gleznas kopija) kreisajā pusē un Jēzus Sirds altāris labajā pusē. Savukārt baznīcas bēniņos 1922. gadā atrasts iespaidīgs 14. gadsimta Triumfa krusts ar Jēzus skulptūru, kura platums ir 1,86 metri, bet augstums 2,87 metri. Pašlaik tas glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, bet reiz tas atradies baznīcas triumfa arkā starp prezbiteriju un draudzes telpu. “Iespējams, būtu kas jādara, lai krusts atgrieztos savā īstajā vietā,” spriež diakons.

Aglonas Dievmātes altāris. Foto: www.jekabakatedrale.lv
Jēzus sirds altāris. Foto: www.jekabakatedrale.lv

Savukārt pie paša altāra, tā labajā pusē redzams greznais bīskapa krēsls, kas tiek izmantots dievkalpojumos. Baznīcā apskatāmi arī vairāki seni biktskrēsli. 

Te jāmin arī vēl kāds nozīmīgs notikums – proti, Jēkaba katedrālē 1993. gadā viesojās Romas katoļu galva pāvests Jānis Pāvils II. Arī šogad plānotajā vizītē pāvests Francisks solījis ierasties šajā baznīcā. 

Jēkaba katedrālē regulāri notiek dievkalpojumi un dažādi draudzes pasākumi. Nozīmīgākie notikumi, protams, ir Ziemassvētkos un Lieldienās. Tad nelielajā kapelā pa kreisi no ieejas apskatāma arī Jēzus silītes aina (Ziemassvētkos) un Jēzus Lieldienu notikumu aina.

Lielajā Piekdienā pēc dievkalpojuma katedrālē vienmēr apskatāma Kristus kapa aina. Foto: www.jekabakatedrale.lv

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".