Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Kaut gan Ķengarags lielākoties mums asociējas ar lielu Rīgas guļamrajonu, caur kuru visā garumā stiepjas Maskavas iela, šajā vietā netrūkst arī zīmīgu vēsturisku pieturas punktu. Padomju laikos cieši apbūvētie lauki nu ir mājvieta simtiem rīdzinieku, kas ar savu rajonu lepojas ne mazāk kā citu vēsturisko Rīgas apgabalu iedzīvotāji.

Rīgas maršruti: Ķengarags

Ķengaraga senākie iedzīvotāji – enkurnieka amata meistari

Plosti zem Dzelzs tilta. Foto: Zudusilatvija.lv

Ķengaraga apkaimē Daugavu ik gadu pārpludināja no Krievzemes nākošie plosti un strūgas. Ar strūgām pārvadāja linus, kaņepājus, linsēklas, labību un, protams, arī galveno eksportpreci – kokmateriālus. Grāmatas “Rīgas vārtos” autors mums dod precīzu ieskatu šīs uzņēmējdarbības apjomos. Piemēram, ļoti veiksmīgs bijis 1847. gads, kad uz Rīgu atvestas 1208 strūgās, 162 šķutās (nelielas laivas), 1281 laivā, 2659 plostos preces 13 731 015 rubļu vērtībā. Savukārt pārvadāšanai nosūtīto laivu kopskaita ziņā izcēlies 1859. gads, kad pa upi uz Daugavas grīvu nākušas 10 256 laivas, 2698 plosti un nodarbināts maksimālais reģistrētais strūdzinieku un citu upes strādnieku skaits – 56412. Skatoties uz šiem skaitļiem, mēs varam ļoti labi iztēloties, cik mūsdienās rāmā Daugavas ainava savulaik bijusi dzīva – pulsējoša transporta artērija Latvijas teritorijas un Rīgas vidū, kas ar iztiku nodrošināja ne tikai vietējos iedzīvotājus un viņu ģimenes, bet arī visus, kam bija drosme un uzņēmība nodarboties ar šo tirdzniecības veidu. 

1898. gadā ar rīkojumu noteica 3000 riņķu ierīkošanu plostu novietošanai visā garumā, sākot no Kojusalas grāvja mūsdienās līdz pat Doles salas augšgalam. Vienu no šiem riņķiem mums izdevās arī atrast un nofotografēt.

Visiem, kas pa Daugavu pietuvojās Rīgai, bija nepieciešama vietējo enkurnieku un loču palīdzība, jo Daugavas mainīgās gultnes dēļ to labi pārzināja vien vietējie. Enkurnieka amats Daugavas pusē pastāvēja no 1610. gada, kad tas tika dibināts, līdz 19. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Enkurnieka amatu likvidēja kā viduslaiku pilsētai raksturīgu ierobežojumu, tomēr tas nenozīmē, ka likvidēja arī pašu nodarbošanos. Turpmāk ar enkurnieka darbu varēja nodarboties ikviens, kam bija attiecīgi instrumenti un amata prasmes, jo iepriekš šo amatu varēja tikai mantot. Mūsdienās Kaņieru ielā joprojām ir apskatāma vecā Enkurnieku stacijas ēka. 

Foto: Shutterstock

Līdz ar dzelzceļa līnijas Rīga–Dinaburga atklāšanu Daugavas transporta nozīme mazinājās. Virsroku Daugavas ūdeņos ņēma laibas – seklas upju liellaivas preču, galvenokārt būvmateriālu, pārvadāšanai pa Daugavu: tajās transportēja būvakmeņus, mālu, kaļķus, ģipsi un ķieģeļus. 

Rīgas koku osta
un kokzāģētavas

Foto: Zudusilatvija.lv

Rīgas koku osta atradās Kojusalas grāvja abos krastos. Kojusala, kas 19. gadsimtā jau bija saplūdusi ar cietzemi, savu nosaukumu ieguvusi no Rīgas ostas pārvaldnieka Andreasa Kojes, kas 1596. gadā minēts kā Kojusalas saimnieks. Uz salas 17. gadsimtā atradās Kojusalas muižiņa, sešas zemnieku sētas un vējdzirnavas. Šī vieta ir iezīmīga ar to, ka vēlākajos gadsimtos šeit pie Mazjumpravas muižas kroga atradies arī Kojusalas dārzs (Cūku dārzs, Maskavas dārzs), kas bija iecienīta atpūtas vieta. Mazjumpravas krogs ir atradies senā Rīgas–Maskavas ceļa malā. 

Plosti pa Daugavu neceļo jau vairāk nekā 50 gadus – kopš Pļaviņu HES būvniecības. 

Foto: Zudusilatvija.lv

Gruntsgabals, kas robežojas ar Kojusalas ielu un Maskavas ielu, tika izīrēts Jēkaba Dombrovska kokrūpniecības uzņēmumiem, kas bija slavenā Vecmīlgrāvja mecenāta Augusta Dombrovska tēvocis. Šeit strādājot, Augusts Dombrovskis sakrāja pamatkapitālu, lai, pārceļoties uz Vecmīlgrāvi, varētu atvērt savu kokzāģētavu un ar veiksmīgi uzsākto uzņēmējdarbību veicinātu strādnieku sadzīves un kultūras dzīvi. 

Apbūve

Pirmās ziņas par Ķengaraga apbūvi liecina, ka šeit atradās vienas no senākajām dzirnavām Rīgas apkaimē – Bertolda dzirnavas. Tās būvētas un nosauktas par godu brālim Bertoldam – Cēsu pils pirmajam “magister militae”, kurš kritis 1217. gada kaujā pret igauņiem. 

Ķengaragā 1656. gadā uz sešām nedēļām apmeties arī Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks sava neveiksmīgā Rīgas aplenkuma laikā. 

Ķengaraga zemes īpašumi piederēja Dreiliņu un Mazjumpravas muižniekiem un atradās ārpus pilsētas pārvaldes un pilsētas robežām. Ķengaragu Rīgai pievienoja tikai 1924. gadā. Līdz tam šīs teritorijas ainavu galvenokārt veidoja sakņu dārziņi un lauksaimniecības zemes īpašumi ar retām mājām. Baltijas linu manufaktūra, kas pastāvēja no 19. gadsimta beigām, ilgu laiku bija vienīgā industriālā apkārtnes būve. Ap to un vēlāko Kuzņecova fabrikas teritoriju sāka veidoties Ķengaragam raksturīgais ielu tīkls.

Šķirotavas stacija. Foto: LETA

1861. gadā tika atklāta dzelzceļa līnija Rīga–Daugavpils. Ķengaragā atrodas trīs no šīs līnijas pieturām. Laikā pēc Latvijas Republikas pievienošanas PSRS par nozīmīgu transporta mezglu kļuva Šķirotavas stacija. Šajā laikā arī Ķengarags piedzīvoja intensīvas būvniecības uzplaukumu. Pirmā apbūve radās pie dzelzceļa stacijas Šķirotava, kur sāka veidoties privātmāju rajoni un otrā pusē Prūšu ielai starp dzelzceļu un ielu tika būvētas divstāvu tipveida mājas dzelzceļa strādnieku un viņu ģimeņu vajadzībām.

No 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem Ķengaragā sāka būvēt tiem laikiem modernu un apjomīgu guļamrajonu. Būvniecība notika kārtās: 

1962-1965

1965-1970

1965-1968

1973-1977

1945-1962

1953-1969

1968-1972

Ķengarags 1 ir septiņu kvartālu komplekss starp Kaņieru ielu un rūpnīcu “Sarkanais kvadrāts” Daugavas krastā.

Ķengaraga 2 robežas ir starp Aglonas ielu, tirdzniecības centru “Dole” un kinoteātri “Maskava”. Šī kvartāla būvniecībā izpaužas sevišķi haotiska pieeja – gar Maskavas ielu stiepjas trīs divpadsmit stāvu ēkas, starp dažām piecstāvu ēkām un dziļāk rajona iekšienē vēl joprojām ir saglabājusies privātā apbūve.

Ķengarags 2A rajons "Keramika" atrodas starp Rušonu un Maskavas ielu, te ir piecstāvu “lietuviešu projekta” apbūve un arī divpadsmit stāvu ēkas.

Ķengarags 2B tautā pazīstams kā Krasta masīvs – eksperimentāls deviņstāvu 467-sērijas tipa māju apbūves rajons.

Ķengarags 3A ir bijušais Šķirotavas stacijas strādnieku ciemats, atrodas starp Rušonu, Aglonas un Bultu ielu. Viss rajons ticis būvēts dzelzceļa strādnieku vajadzībām.

Ķengarags 3V atrodas starp Rasas, Maskavas, Ikšķiles, Bultu ielu un dzelzceļu un ir padomju armijas virsniekiem būvētu dzīvojamo māju rajons.

Ķengarags 3B  ir mikrorajons starp Ikšķiles un Višķu ielu.

Runājot par Ķengaraga apbūvi, nevar nepieminēt centienus Daugavas krastus ierobežot ar dambjiem. Lielākā daļa šo būvju bija inženiertehniski nepilnīga, un laika gaitā Daugavas stiprie pali un ledus iešana tās ir iznīcinājusi. Vēlākos laikos, kad būves pilnveidojās, tās palīdzēja stiprināt Daugavas krastus un gādāt par Daugavas plostnieku drošību. 

1901. gadā ar laukakmeņiem, žagariem, koka pāļiem un smilti tika nostiprināti upes krasti, lai pēc iespējas varētu pasargāt tai piegulošo regulāri applūstošo lauksaimniecības zemi. 1962. gadā īstenojot daudzstāvu apbūvi, tika izbūvēta arī promenāde – nostiprinātie krasti papildināti ar dzelzsbetona konstrukcijām un labiekārtoti. Šā gadu tūkstoša pirmās desmitgades beigās Ķengaraga promenāde ir atjaunota. Eksperts Jevgēņijs Milovanovs gan atzīmē, ka vietējie nekad to nav saukuši par promenādi, bet gan par krastmalu. 

Satiksme

Foto: LETA

“Ķengarags lepojas ar to, ka pie mums vienuviet bijuši pieejami visi zināmie satiksmes līdzekļi,” stāsta eksperts Jevgēņijs Milovanovs. 

Un nudien nav melots, jo uz Ķengaragu kursē gan tramvajs, gan trolejbuss, gan autobuss, tam ir savs dzelzceļš. Turklāt savulaik Ķengaraga pašā galā ir atradies Rumbulas lidlauks, kas bija PSRS gaisa spēku aviobāze un civilais lidlauks līdz lidostas “Rīga” nodošanai ekspluatācijā 1975. gadā. 

Pa Daugavu ilgu laiku bijusi ļoti dzīva kuģīšu satiksme – tas bija viens no ērtākajiem pārvietošanās veidiem starp daudzajām Daugavas salām, kas bijušas apdzīvotas, un Daugavas abiem krastiem. 

Kuzņecovs

Foto: http://www.russkije.lv/

1841. gadā Rīgā tika nodibināts uzņēmums, ko sauca “T.S. Kuzņecova rūpnīca” un kas atradās Maskavas ielā 257, vietā, kur mūsdienās tiek būvēts tirdzniecības centrs “Akropole”. Tā nebija vienīgā ģimenes uzņēmuma rūpnīca, pirmā atradās Gžeļā pie Maskavas. Arī strādniekus, kas strādāja Rīgas rūpnīcā, sākotnēji Sidors Kuzņecovs ieveda no Krievijas rūpnīcām ar visām ģimenēm. Kā stāstīts grāmatā “Rīgas vārtos”, sākotnēji strādnieki uz šejieni braukuši kā uz trimdu, bet ātri aklimatizējušies. Rīgā ražoja pusfajansa, bet pēc desmit gadiem arī porcelāna izstrādājumus. Pēc Sidora Kuzņecova nāves fabrikas vadību pārņēma viņa dēls Matvejs Kuzņecovs un pārsauca rūpnīcu par “M.S. Kuzņecova sabiedrību”.

Foto: http://www.russkije.lv/

Laikā līdz Pirmajam pasaules karam fabrika vēlreiz mainīja savu nosaukumu – šoreiz uz “M.S. Kuzņecova sabiedrības fajansa un porcelāna fabrika”, un tās pārvaldībā bija ne tikai rūpnīca Rīgā, bet arī lielas rūpnīcas Duļevā, Novgorodā un Verbiļkos. Daļa produkcijas tika realizēta vietējā tirgū, bet daļa eksportēta gan uz rietumiem, gan austrumiem. Arī izejmateriāli tika iegādāti ne tikai Krievijas impērijā, bet ievesti no Vācijas, Anglijas un Holandes. 

Pirmā pasaules kara laikā fabriku evakuēja uz Krievijas iekšieni. Pēc kara atgriežoties, bijušais īpašnieks Mihails Kuzņecovs atrada vien pussagrautas sienas. 1920. gadā atgriezās arī daļa evakuēto strādnieku un nosūtīja pie uzņēmēja pārstāvi ar lūgumu uzsākt darbus. Fabrika arī sāka strādāt, bet bez mašīnām – tikai ar strādnieku roku darbu. 

Foto: DELFI

1940. gadā fabriku nacionalizēja un pārdēvēja par “Rīgas keramikas fabriku”, tā turpināja pastāvēt visus padomju gadus, ik pa brīdim mainot nosaukumu. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tā tika apvienota ar bijušo Jesena porcelāna rūpnīcu un modernizēta. Līdz pat 1991. gadam rūpnīca veiksmīgi darbojās un saražoto realizēja gan vietējā tirgū, gan eksportēja, līdzīgi kā Kuzņecovu laikos. 

“Kvadrāts”

Vilhelms Ludvigs Nikolajs Bokslafs. Foto: Vikipēdija

1924. gadā tika dibināts uzņēmums “Baltic India Rubber Company Quadrat”, ko vienkāršībai saīsināja un sauca par “Kvadrātu”. Sākotnējais sabiedrības kapitāls bija 750 000 latu. Vietu rūpnīcas celšanai atrada pašā Ķengaraga galā, un ražotnes projektu pasūtīja arhitektam Vilhelmam Bokslafam. Jau 1925. gadā ražotne sāka savu darbību. 

Uzņēmums ražoja gumijas apavus, velosipēdu riepas, kameras, rotaļlietas un citus gumijas izstrādājumus. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados tā bija lielākā gumijas izstrādājumu fabrika Latvijas teritorijā un visā Baltijā. No vietējiem materiāliem izmantoja tikai audumus un gumijas izstrādājumus, ko nodeva otrreizējai pārstrādei. Latvijā patērēja tikai nelielu daudzumu no saražotā – lielākā daļa tika eksportēta uz ārzemēm. 

1940. gadā uzņēmums turpināja strādāt un tika pārdēvēts par “Sarkano kvadrātu”. 1974. gadā tika izveidota ražošanas apvienība “Sarkanais kvadrāts”, kas apvienoja rūpnīcas “Sarkanais kvadrāts”, “Meteors” un “Varonis”. Apvienībā katram uzņēmumam bija sava specializācija – “Sarkanais kvadrāts” nodarbojās ar gumijas apavu un gumijas tehnisko izstrādājumu ražošanu.

PROJEKTA EKSPERTS

Jevgeņijs Milovanovs

Biedrības “Cits Ķengarags” valdes loceklis, Rīgas novadpētniecības biedrības “Rīga CV” biedrs.

RAKSTA AUTORS

Kristīne Radovica

Žurnāliste

VIDEO AUTORS

Patriks Pauls Briķis

Videooperators, “DELFI TV"