Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Ludviga Bonšteta projektētais Latvijas Nacionālās operas un baleta nams jau vairāk nekā 150 gadus kā grieķu stila templis teātra mākslai slejas bulvāru joslā. Te uzstājušies pasaulslaveni mākslinieki, izrādes radījuši izcili režisori, diriģenti un mūziķi, turklāt arī pats nams ir neparastu stāstu un leģendu pārpilns. Tieši par baltajiem mākslas un mūzikas “mūriem” jeb operas namu arī būs šis Rīgas maršrutu stāsts.

Rīgas stāsti:
Latvijas Nacionālā opera

Foto: shutterstock

Kā tapa mākslas templis

Varēja būt arī tā, ka operas jeb baltā nama, kā to kādus simt gadus vēlāk sauca slavenais dziedātājs, aktieris un rakstnieks Mariss Vētra, Rīgā nemaz nebūtu, ja ne kāds nelaimīgs gadījums 1829. gadā Lielajā Ķēniņu ielā (tagadējā Vāgnera ielā). Proti, vācu tirgotāju biedrības “Musse” teātra otrā stāva zālē kāzas dzēra šī nama šveicars Taurītis ar savu iecerēto. Uz svinībām ielūgts prāvs pulks ļaužu, un vienā brīdī no viņu ballēšanās ielūzuši daži grīdas dēļi, kas veidoja griestus apakšējā stāva zālei. Tajā tobrīd notika operas izrāde. Publiku pārņēmusi panika, bet svinētāji šausmas pat nav pamanījuši. Apakšējā zālē mākslu baudījis arī Rīgas un visas Vidzemes ģenerālgubernators Filips Pauluči, kas pēc piedzīvotā nolēmis, ka teātrim Rīgā beidzot vajadzīgas piemērotas telpas, teikts pirms dažiem gadiem izdotajā operas nama 150 jubilejai veltītajā izdevumā. Pauluči ieteicis nevis remontēt veco ēku, bet celt jaunu. Tomēr sākotnēji šī ideja neguva rātes atbalstu, un par 10 tūkstošiem rubļu pielabota vecā ēka. Kā jau operu un teātri mīlošs itālis Pauluči mierā nelikās un izveidoja īpašu fondu jauna teātra būvei. Tajā līdz 1860. gadam tika uzkrāts pamatīgs kapitāls – 170 tūkstoši rubļu, bet 1853. gadā izveidota arī Teātrbūves komiteja.

Nacionālā opera, 20. gadsimta 30. gadi. Starp kanālu un operu redzama elektrostacija un tās skurstenis. Foto: Zudusī Latvija

Rīga šajā laikā strauji attīstījās, rūpniecība un tirdzniecība zēla un plauka. Viens no ierosinājumiem, kas tobrīd tika apspriests, bet vēlāk noraidīts, bija pēc arhitekta Haralda Boses projekta celt iespaidīgu ēku, kur zem viena jumta būtu birža, teātris un Lielā ģilde. Rīgai šāds ierosinājums tomēr bija par masīvu, bet, Boses projektēta, tapa mums labi zināmā Biržas ēka.

Kad 19. gadsimta vidū nojauca Rīgas aizsargvaļņus un izveidoja bulvāru joslu, pie jaunā pilsētas kanāla, bijušā Pankūku bastiona vietā, ieplānoja teritoriju arī pilsētas teātrim. Pēc strīdiem un vairākiem slavenu arhitektu piedāvājumiem beidzot izvēlēts Pēterburgā dzīvojošā vācu arhitekta Ludviga Bonšteta radītais projekts, kas “uz papīra” bija krietni lētāks nekā Berlīnes un Rīgas kolēģu idejas. Tas ietvēra arī vairāk skatītāju vietu zālē nekā vecajā teātrī, paredzot, ka mākslu baudīt te nāks ne tikai rīdzinieki, bet arī daudz pilsētas viesu. Beigās, kā jau tas celtniecībā mēdz notikt, nama būvniecība un iekārtošana gan izmaksāja krietni vairāk, nekā tika lēsts noraidītajos piedāvājumos, – kopumā 354 tūkstošus rubļu.

Opernams Otrā pasaules kara ugunīs - fonā deg galvenā pasta un telegrāfa ēka (tagad Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte), bet priekšplānā pats foto autors Krišs Rake. 1944. gads. Rīgas pilsētas būvvaldes arhīvs.

Jaunā teātra pamatakmens ielikšanā 1860. gadā piedalījās Krievijas impērijas troņmantnieks Nikolajs, bet nams bija gatavs trīs gadus vēlāk. Rezultāts izdevās pārsteidzoši labs – grieķiskām kolonnām rotāts klasicisma stila nams, kas izcēlās krāšņajos apstādījumos. Kā stāsta operas vēsturnieks Mikus Čeže, sākotnēji plānota ieeja uz Vecrīgas pusi, no kurienes vajadzējis ierasties visai publikai. Tā arī radies Teātra ielas nosaukums, jo te bijis taisnākais ceļš uz šo mākslas templi. Tomēr beigās pārdomāts un izvēlēts galveno fasādi vērst pret apstādījumiem.

Arī pilsētnieki lielākoties bijuši sajūsmā, jo nams tiešām atgādināja mākslu templi un nelīdzinājās nevienam citam Rīgā. Tā galveno fasādi iezīmē sešas joniskas kolonas, virs kurām redzams grieķu dievs un mākslas aizgādnis Apolons ar savu svītu, mežonīgo fantāziju savaldošais Mākslas ģēnijs un Apolona liru sargājošās mūzas. Daži gan esot kurnējuši, ka teātra nams neatbilstot vāciskās Rīgas tipiskajai arhitektūrai, bet tādu bijis mazākums.

Operas arhitektūrā izmantoti elementi, kas ir kā atsauce uz sengrieķu tempļiem. Tā nu šo namu mēdz dēvēt arī par mākslas vai mūzu templi. Foto: DELFI
Hēfaista templis (Teseona) - viens no vislabāk saglabājušamies tempļiem Atēnās. Foto: Shutterstock

Jāpiemin, ka tolaik teātra Lielajā zālē bijis labi redzams šķiru dalījums, ko vēl tagad var redzēt, ja paceļ acis augšup. Proti, jo augstāk, jo rotājumi vienkāršāki un krēsli cietāki, līdz otrajā balkonā bijuši vien parasti koka soli – garākas izrādes beigu cēliens tajos varētu būt neaizmirstams, smej Čeže. Tikai 90. gadu rekonstrukcijā šī netaisnība novērsta. Arī ieejas dažādu kārtu publikai bijušas dažādas – smalkās ekipāžas varēja piebraukt pie durvīm zem kolonnām, savukārt tiem, kas bija iegādājušies lētās balkonu sēdvietas, bija jāiet gar krodziņa ieeju pa šaurām un vienkāršām kāpnēm no kanāla puses – šīs durvis un visa fasāde asprātīgi saglabāta mūsdienu ēkā un iekļauta piebūves galerijā, kas ved uz Jauno zāli.

Pirmā teātra zālē ložas atdalījušas sienas, bet sarkanā, zelta un melnā krāsa interjerā izvēlēta, jo tās ir vācu karoga krāsas, un šis līdz pat Pirmajam pasaules karam bija neapstrīdams vācu teātris. Savukārt tik ierastā operas kroņluktura tolaik zālē nemaz nav bijis, bet griesti bijuši no stikla, aiz kura novietoti gāzes radziņi apgaismoja zāli.

Namu ārpusē abās pusēs sargāja spārnotas lauvas, kas gan savu darbu būtu varējušas veikt labāk. Proti, teātris 1882. gada 14. jūnija priekšpusdienā, Riharda Ženē lugas „Gaisa pilis” mēģinājuma laikā, cieta smagā ugunsgrēkā. Rīgas rātes kriminālizmeklēšanas slēdzienā, uz ko savā grāmatā “Mūzu templis” atsaucas Čeže, teikts, ka īsā laikā namu pārņēmušas liesmas, bet vēja dēļ apdraudētas arī tuvējās Vecrīgas ēkas, kam no karstuma sprāguši stikli un aizdegušies logu rāmji. Ugunsgrēks prasīja arī cilvēku upurus, jo uguns izplatījās strauji. Slēdzienā gan noraidīta iespēja, ka nelaimi izraisījusi kāda neuzmanība vai apgaismojumam izmantotās gāzes noplūde, rakstot, ka šī, visticamāk, bijusi ļaunprātīga dedzināšana. Vainīgais tā arī netika atrasts.

Un tapa gaisma

 Foto: Shutterstock

Drīz pēc ugunsnelaimes teātri izlēma atjaunot. Turklāt, lai arī slēdzienā gāze ugunsgrēkā netika vainota, atjaunojot namu, šim potenciāli bīstamajam apgaismes veidam vairs nav bijis vietas. Tāpēc kanālmalā uzbūvēja pirmo Rīgas un visas Baltijas elektrostaciju, kas apgaismoja ne tikai šo, bet arī daudzas tuvējās ēkas un ielas. Jāatgādina, ka Tomass Alva Edisons elektrību bija izgudrojis tikai pirms nepilniem desmit gadiem, turklāt tālajā Amerikā. No elektrostacijas, ko darbināja ar tvaiku, pašlaik saglabājies tikai skurstenis, kas veikli integrēts operas Jaunās zāles piebūvē. Līdz ar elektroapgādi operas nams tika arī pie lielās lustras, kas mūsdienās lepojas ar 124 spuldzēm.

Teātri atjaunoja pēc pilsētas galvenā arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta, kurā viņš bija izrādījis cieņu ēkas autora Bonšteta iecerēm, tomēr ieviešot arī modernas korekcijas. Viņš paredzēja dziļāku un garāku skatuves portālu, kā arī ugunsdrošības nolūkos skatuvi no skatītāju zāles varēja atdalīt ar dzelzs priekškaru. Savukārt ložas vairs neatdalīja siena, tādējādi uzlabojot skaņu zālē, tāpat arī sākotnēji vienādie balkoni tika pakāpeniski atvirzīti, lai uzlabotu redzamību. Daudzi no interjera elementiem un dekoriem, ko izgatavojis viens no Rīgas labākajiem meistariem Augusts Folcs, sasaucas ar elementiem ēkas fasādē. Savukārt, ja pirms izrādes, kamēr vēl deg gaisma, ieskatīsieties dekoratīvajos rotājumos virs skatuves, sazīmēsiet dižgaru portretus – tur redzams Mocarts, Gēte, Šekspīrs, Šillers, Vāgners un Bēthovens.

Čeže savā grāmatā min, ka elektriskais apgaismojums bija ieguvums ne vien skatītājiem, bet arī mūziķiem un diriģentiem, jo pirms tam orķestra bedrē valdījusi puskrēsla, gandrīz tumsa, un nošu partitūras bija grūti salasāmas – pirmajiem diriģentiem savu darbu teātrī nācies pamest tieši redzes zaudēšanas dēļ, raksta vēsturnieks. Savukārt kādam citam lukturi, kas gar balkoniem, tāpat kā tagad, vēsturiski bija izvietoti ar spuldzītēm uz leju, izglābuši pat dzīvību – proti, 20. gadsimta 20. gados kāds puisis, metoties no augšējā balkona, mēģinājis darīt sev galu, bet aizķēries, tādējādi bremzējot kritienu. Pašnāvnieks palicis dzīvs, vien uzkritis kādam skatītājam parterā, salaužot tam roku, rakstījušas tā laika avīzes, stāsta Čeže. Trīsdesmitajos gados svecītēm līdzīgās lampiņas un lukturi pagriezti otrādi, bet deviņdesmitajos gados, atjaunojot ēku, nolemts atgriezties pie sākotnējā varianta.

Pēc Šmēlinga projekta balkoni zālē tika atvirzīti, lai uzlabotu redzamību. Savukārt pašlaik redzamie mazie lukturi atkal atrodas "ar skatu uz leju" kā tas oriģināli bijis, bet 30. gados tos apgrieza otrādi - ar svecēm uz augšu. Attēlā uzskatāmi redzams vācu karoga krāsu - sarkanās, zelta un melnās -  izmantojums interjerā. Foto: Shutterstock

Labāks apgaismojums paaugstināja arī skatītāju prasības, jo zīmētās dekorācijas vairs nešķita iespaidīgas un izskatījās plakanas. Dekorācijas teātrī sāka būvēt, bet līdz ar to bija nepieciešamas plašākas telpas to uzglabāšanai, kā arī tās kļuva grūtāk transportēt. Tāpēc izveidota piebūve aiz skatuves, kas mūsdienās ir krietni modernizēta, lai, piemēram, dekorācijas varētu pievest pa rampu ar kravas mašīnu gandrīz līdz pašai skatuvei. 

Pašlaik mālderu darbnīcā tiek veidota precīza vecā priekškara, ko izmantoja līdz pat 30. gadiem, kopija. Tajā bija arī maza klapīte, pa kuru aktieri un dziedātāji varēja paskatīties, kas notiek zālē. Foto: DELFI

Saglabāta arī vēsturiskā kravas ieeja, kur šo pašu funkciju varēja veikt ar zirga pajūgu. Kā stāsta operas sabiedrisko attiecību speciāliste Irbe Treile, vēl pirms dažiem gadiem tā atkal izmantota Riharda Vāgnera operas izrādē “Rienci. Triumfs un sakāve” – uzvedumā piedalījās arī balts zirgs, kas uz skatuves ieradies pa šo rampu. 

Interesanti, ka pašlaik operas mālderu darbnīcā pēc vecā parauga izgatavo skatuves priekškaru – tieši tādu, kāds tas bijis līdz pat Ulmaņlaikiem – apgleznots romantiskām ainām, savukārt trīsdesmito gadu otrā pusē bijis vajadzīgs kas nacionālāks, tāpēc vecais priekškars nonācis noliktavā. Mikus Čeže vecajā priekškarā, kas tieši mūsu viesošanās laikā izklāts uz darbnīcas grīdas, parāda klapīti, pa kuru aktieri uz skatītājiem pirms izrādes varējuši palūrēt. Jaunajai tā kopijai vairs šī elementa gan nebūšot, stāsta operas eksperts.

Kanālmalā uzbūvēja pirmo Rīgas un visas Baltijas elektrostaciju,
kas apgaismoja ne tikai šo, bet arī daudzas tuvējās ēkas un ielas.
No elektrostacijas pašlaik saglabājies tikai skurstenis.

Opera un balets teātrī

Kā jau minēts, vairāk nekā pusgadsimtu kolonām rotātajā ēkā kanālmalā darbojās vācu teātris. Tikai 1912. gadā Pāvula Jurjāna vadībā nodibināta pirmā latviešu operas trupa, kas gan jau pēc pāris gadiem, karam sākoties, izklīdusi Krievijā.

Vācijas impērijas armijas karavīri soļo gar "Romas viesnīcu" (nodega 1944. gadā) un Vācu teātri (tagad Nacionālā Opera un balets) Pirmā pasaules kara laikā. Rīga, 1917. gada 3. – 30. septembris. Autors nav zināms. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. f.,15684P. l.

Tomēr Jāzeps Vītols 1918. gadā sasauca pa Krievzemi izklīdušos māksliniekus un grūtos juku laikos nodibināja pirmo “Latvju operu”. Sākotnēji tā darbojās Otrajā pilsētas teātrī (Nacionālajā teātrī), bet jau pavisam drīz pēc Latvijas proklamēšanas, 1919. gada 23. janvārī, operas mākslinieki pārcēlās uz balto namu. Interesanti, ka Pētera Stučkas īsās padomju varas laikā šajā pašā gadā Latvju opera tika nacionalizēta, bet uz Riharda Vāgnera operas “Tanheizers” izrādi biļetes strādniekiem izdalītas bez maksas, jo “māksla pieder tautai”, teikts opernama 150 gadu jubilejas izdevumā. Bermontiešu uzbrukumā namā trāpīja šāviņš, un tas daļēji izdega, bet jau pēc mēneša, 1919. gada 12. decembrī, ar “Tanheizera” izrādi darbu sāka Latvijas Nacionālā opera (LNO).

Nākamajā gadā te godināja no emigrācijas atgriezušos latviešu dzejas karaļpāri Raini un Aspaziju, bet vēl pēc dažiem mēnešiem tika atskaņota pirmā latviešu nacionālā opera “Baņuta” ar pašu komponistu Alfrēdu Kalniņu pie pults. Turpmāk sekoja īsts operas zelta laiks – slaveni mākslinieki, lielas izrādes un fanes, kas ar ziediem un vēstulēm pie dienesta izejas sagaidīja māksliniekus. 

1922. gadā šajā namā ienāca arī balets – LNO noslēdza līgumu ar Pēterburgas Marijas teātra bijušo baleta māksliniecisko vadītāju Nikolaju Sergejevu un 1. decembrī uzveda Pētera Herteļa izrādi “Veltīgā uzmanība”.

Riharda Vāgnera operas “Klīstošais holandietis” sieviešu kora grupa 1918. gada iestudējumā. Foto no LNOB arhīva

Vīru kora grupa pie teātra ēkas 1918. gada 15. oktobra "Klīstošais holandietis" iestudējuma kostīmos. Foto no LNOB arhīva

Kad 1929. gadā pasaulē valdīja ekonomiskā krīze, operteātrī atrada izeju – savu uzvaras gājienu sāka operetes ar rēvijas elementiem, ko atcerējās vēl gadu desmitiem, – tik populāras tās kļuva un ienesa krietnu naudiņu teātra kasē. Lai kasi papildinātu, mēģinājuši izrādīt arī kino, piestiprinot ekrānu pie otrā balkona, bet šis mēģinājums īsti nav izdevies.

Durvis

Sākotnēji teātrī bija stingrs kārtu dalījums - tiem, kas iegādājās lētās biļetes balkonos, bija jāiet pa sānu durvīm, kur pagrabā bija krogs. Tagad šī ieeja integrēta jaunajā piebūvē.

Sufliera būdiņa

Orķestra bedrē zem skatuves atrodas sufliera krēsls. Operas suflierim jābūt ar muzikālo izglītību, bet dziedāt tas nedrīkst, lai paši mūziķi nekļūtu slinki un iemācītos visu priekšnesumu.

Ložas

Jau ceļot teātri, pie skatuves izbūvētas greznās "varas ložas". Vienā pusē sēdēja cariskās Krievijas pārstāvis - ģenerālgubernātors, bet otrā - vāciskās rātes vadībā. Tagad dalījums ir - prezidenta un valdības ložās. 

30. gadu beigās opera un balets strādāja ar milzu vērienu, iestudētas 98 operas, 17 operetes, izskanējuši 127 simfoniskie koncerti un kopumā notikušas 5405 izrādes. Ar plašu vērienu te darbojies, piemēram, režisors Mihails Čehovs, pēc kura prasībām sākumā iznomāta, bet vēlāk iegādāta grozāma skatuves ripa.

Pēdējā brīvajā Latvijā iestudētā opera bija Mocarta “Burvju flauta”, pēc tam sākās kara jukas un padomju gadi, kuru laikā LPSR Valsts operas un baleta teātris, par spīti politiskajam fonam, spēja sasniegt ļoti augstu māksliniecisko kvalitāti un slavu. Te savas gaitas sāka gan baletdejotāji Māris Liepa, Aleksandru Godunovu un Mihails Barišņikovs, gan citi nu jau pasaulslaveni dejotāji, mūziķi, komponisti un dziedātāji. 

Aina no Ādolfa Skultes baleta „Brīvības sakta” Latvijas PSR Valsts akadēmiskajā operas un baleta teātrī. Baletam piešķirta Valsts prēmija. Leldes lomā Ināra Gintere, Zemgus lomā Haralds Ritenbergs, Tota lomā Māris Liepa. Rīga, 1950. gads. Autors nav zināms.Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. f., 7650P. l.

Deviņdesmito gadu sākumā operteātris piedzīvoja vērienīgu atjaunošanu, ko veica, sekojot Šmēlinga projektam, bet nedaudz samazinot skatītāju skaitu zālē, uzlabojot akustiku un modernizējot citas tehniskas lietas. 

2001. gadā pabeidza piebūvju kompleksu ar Jauno zāli, kurā ir 300 skatītāju sēdvietas, tāpat izveidota moderna mēģinājumu zāle baletdejotājiem, kā arī telpas dekorāciju veidotājiem. Iecerēta arī trešā būvniecības kārta, stāsta Treile. Tajā būtu jāizbūvē papildu tehniskās telpas un otra skatuve mēģinājumiem un izrāžu “uzlikšanai”, kā arī pazemes stāvvieta, savukārt nesen pabeigtā piebūve ir pagaidu risinājums. Diemžēl ne Rīgas dome, ne Kultūras ministrija līdz šim šīm iecerēm naudu nav atradusi.

Pašlaik vienas sezonas laikā LNOB tiek parādītas gandrīz 200 izrādes un tiek sagatavoti vidēji seši jauniestudējumi. Lielajā zālē ir 946 sēdvietas, Jaunajā zālē – 250 līdz 300 sēdvietas, teikts operteātra mājaslapā.



Operas apstādījumi un strūklaka

Ja pavērojam dažādu laiku fotogrāfijas un pastkartes, tad operas priekšā esošās puķu dobes tajās redzamas bieži un to mainība ir acīmredzama. Arī mūsdienās tur redzams viens no krāšņākajiem daiļdārznieku darbiem Rīgā.

Vieglam putnam līdzīgais baletdejotāja Māra Liepas piemineklis starp opernamu un kanālu. Foto: Shutterstock

Operas skvērs nav iedomājams bez 1887. gadā atklātās nimfas strūklakas. Leģenda vēsta, ka tās autors Augusts Folcs graciozās sievietes tēlu veidojis pēc līdzības ar modeli, kurā pats iemīlējies un vēlāk apprecējis. Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis gan raksta, ka šī strūklaka ar nosaukumu “Nimfa, kas izkāpj no strauta un pilsētu barojošo Daugavu slavina” ir veidota pēc parauga, kas atrodams Saksijas pilsētā Gerlicā, bet tas, protams, nemazina iespēju, ka tās vaibsti līdzinās kādas tā laika rīdzinieces sejai. Kā grāmatā “Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība” raksta mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, Folcs strūklakas skulptūras atlējis cinkā, kā tas 19. gadsimtā bijis ierasts, bet šis materiāls laika gaitā “sazaļo”, tāpēc pēc simts gadiem Mirdza Lukaža to atjaunojusi un atlējusi bronzā. 2017. gadā tēls un pati strūklaka vēlreiz atjaunota.

Turpat pie operas nama redzams arī vieglam putnam līdzīgais igauņu tēlnieku, profesoru Jāna Tomika un Jiri Ojavera, veidotais baletdejotāja Māra Liepas piemineklis, bet kanāla otrā pusē – pusceļā starp Latvijas Mūzikas akadēmiju un operas namu – latviešu opermūzikas pamatlicējs, “Baņutas” autors Alfrēds Kalniņš. 

Skvērā iepretim Latvijas Nacionālajai operai redzams arī neliels diriģenta, komponista un profesora Leonīda Vīgnera krūšutēls, kura oriģinālu vēl 50. gados veidojusi māksliniece Lea Davidova Medene, bet kanālmalā redzama tā kopija. Skvēra pretējā malā nevar paiet garām arī atraktīvā Rīgas mēra Džordža Armitsteda, kura laikā Rīgā tapa daudzas kultūras un mākslas celtnes, viņa kundzes un čau-čau sunīša piemineklim. Par citiem monumentiem kanālmalā lasiet šeit.

Augusta Folca veidotā nāras skulptūra operas strūklakā, bet fonā redzami Rīgas krāšņākie ziedu apstādījumi. Foto: Shutterstock

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".