Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Iļģuciema vēsture aizved gandrīz 800 gadus senā pagātnē, kad šeit bija Svētā gara konventa zemes, un tieši no vāciskā nosaukuma arī šī vieta ieguvusi savu vārdu. Pēc bruņniecības sabrukuma arī šejienes pļavas tika sadalītas starp muižiņām, no kurām īpaši jāizceļ Nordeķu muiža, kuras veiksmīgā saimnieciskā darbība padarīja to slavenu plašā apkaimē. 20. gadsimta sākums bija pagrieziena punkts – attīstījās rūpniecība un tehnoloģijas. Spilve daļēji nejauši, daļēji likumsakarīgi uzplauka kā aviācijas centrs, kur ilgu laiku atradās Rīgas un visas Latvijas galvenā lidosta. Savukārt Iļģuciems 20. gadsimta otrajā pusē kļuva par vienu no modernākajām sava laika apkaimēm ar ērtiem dzīvokļiem un kultūras centru. Mūsdienās tā arhitektūra ir morāli novecojusi, bet vēl joprojām šī ir viena no apdzīvotākajām un arī dzīvīgākajām apkaimēm. 

Rīgas maršruti: Iļģuciems un Spilve

Muižiņas ar stāstu

Ar Iļģuciema pirmsākumiem saistāms latviešu amatu ciems, kura iemītnieki nodarbojās ar zemkopību un zvejniecību, kā arī divas muižiņas – Baltā muiža un Nordeķu muiža. Interesants ir šīs vietas nosaukuma rašanās stāsts. Proti, šie zemes īpašumi sākotnēji piederēja bīskapa pakļautībā esošajam Sv. Gara konventam. To 1226. gadā konventam piešķīra pāvesta legāts Modemas Vilhelms.

Sākotnēji tā bija neliela muiža ar saimniecības ēkām, ko lejasvācu valodā dēvēja par “Hiligen geest hove” (vāciski “Heiligen Geist Hof” jeb Svētā Gara ciems). Latviskojot to sāka dēvēt par Hiligciem (Hiligzeem), bet 19. gadsimta sākumā — Ilgezeem jeb Iļģuciemu.

Foto: DELFI Aculiecinieks

Par Balto muižu, ko dēvēja arī par Dāla vai Mellera muižu, saglabājies maz liecību, jo tā jau ilgu laiku vairs nepastāv, turklāt nebija arī diez ko liela vai bagāta. Tā atradās Spilves pļavu malā, starp tagadējo Lidoņu ielu un Spilves lidostu, un bija nomales muiža, par kuru liecības gan atrodamas jau kopš 17. gadsimta. Interesants fakts minēts tīmekļvietnē “Ambermarks”: “19. gadsimta vidū Baltās muižas nomnieks bija agronoms Aleksandrs Rēze. 1860. gada 30. augustā viņa mājā norisinājās Pārdaugavas jaunlatviešu apspriede ar Bernhardu Dīriķi un no Pēterburgas atbraukušo Krievijas impērijas Finanšu ministrijas ierēdni Krišjāni Valdemāru par Latviešu rakstniecības biedrības dibināšanu pēc Latviešu literārās biedrības parauga.” Baltajā muižā vasaras pavadījis rakstnieks Viktors Eglītis, kā arī aviators un pretrunīgi vērtētais piedzīvojumu meklētājs Herberts Cukurs.

J.F. Broces zīmējums, Foto: Baltā muiža.

Pašlaik nojaušama vien daļa šīs muižas parka alejas, kas ved gar pašreizējo Balto ielu, jo jau Latvijas laikā šajā teritorijā izveidotas mazdārziņu kolonijas, bet Otrā pasaules kara laikā, dodoties emigrācijā, muižas toreizējais īpašnieks Unifers to nodedzināja. “No ēkām pāri palicis nav nekas. Pagājušogad ziemā bija atbraukusi baronese fon Tīzenhauzena, kura ir muižas īpašnieku pēctece. Viņas dzimta faktiski ir bīskapa Alberta zars. Viņa meklēja kādas šīs vietas fotogrāfijas, bet faktiski tā ir izzūdoša vieta. Tas, kas varbūt vēl paliekoši iezīmē to Rīgas vēsturē, ir šī aleja un ielas nosaukums (Baltā iela pirmoreiz Rīgas adrešu grāmatā minēta 1861. gadā ar nosaukumu Baltāsmuižas iela, tagad Baltā iela – red.),” stāsta arhitekts Pēteris Blūms

Savukārt Nordeķu muižas liktenis ir bijis vēlīgāks, bet tomēr skarbs. Kādu laiku tā piederējusi Vites fon Nordeka dzimtai, bet pirmo reizi rakstos tā minēta jau 16. gadsimtā. Zināms, ka 1851. gadā muiža sastāvējusi no 17 ēkām, tai skaitā diviem krogiem, kas bija lielākais muižas komplekss Rīgā. To ieskāva angļu stila parks, kas daļēji saglabājies vēl šodien. Reiz tajā bijuši pat trīs zivju dīķi un arī slavena kokaudzētava. Līdz mūsdienām ir saglabājušās arī trīs ēkas, kas, lai arī atzītas par arhitektūras pieminekļiem, smagi cietušas no laika zoba un sliktas saimniekošanas. 

“Kas attiecas uz Nordeķu muižu, tad stāsts ir citāds. Nordeķu muiža vēl ir, pat neskatoties uz pilsētas un urbānā uzbrukuma nepārvaramo vēlēšanos to noslaucīt no zemes virsas 1970. gados. Tā vēl joprojām pastāv. Nordeķu muiža šajā vietā atrodas kopš 16. gadsimta. Tā droši vien tika uzbūvēta pie Buļļu ceļa, nevis otrādi, ceļš pie muižas. Bet ceļu tīkls, kas tur veidojies, muižu nešķērso, bet to aptver. Tas droši vien kādu laiku veidojies, to respektējot. Tas, cik viegli ir šādas vietas pazaudēt, redzams pēc Buļļu ielas, kuru paplašināja 70. gadu sākumā. Ielas daļa iet pāri muižas saimniecības ēku kompleksam. Toreiz nojauca trīs vai četras 18. gadsimta ēkas. Tās varbūt arī nebija ļoti labā stāvokli, bet tās tur bija, un tas bija lielākais 18. gadsimta muižu komplekss Rīgā. Nordeķi ir devuši apkaimei vārdu. Ilgu laiku Nordeķu dārzniecība nozīmēja ko ļoti būtisku. Latvijas laikā ziemā Nordeķos audzēja maijpuķītes un ceriņus. Vēlāk šo dārzniecību iekļāva “Rīgas ziedā”,” stāsta Blūms. 

Foto: DELFI Aculiecinieks. 

Nozīmīgs notikums, kas palīdzēja Iļģuciema attīstībā, bija dzelzceļa satiksmes ar Bolderāju un arī tramvaja līnijas atklāšana. Padomju okupācija iezīmēja lielas pārmaiņas šajās teritorijās. 

Ērts guļamrajons

Foto: DELFI

Ar PSRS līdera Ņikitas Hruščova vēlību tika uzcelti dzīvojamie masīvi, padarot šo iepriekš visai mazapdzīvoto teritoriju par vienu no blīvāk apdzīvotajām – tāda tā ir vēl joprojām, par ko liecina arī tas, ka vēlēšanās Iļģuciema Kultūras centrā atrodas veseli divi vēlēšanu iecirkņi. Tā kā vēsturiski gar Daugavu un Zundu te bijušas vairākas lielas rūpnīcas, strādniekiem bija nepieciešami dzīvokļi, un daudzstāvu nami šo jautājumu risināja. 

Ja neiedziļināmies vizuālajā izpildījumā, tad sociālekonomiski šis noteikti bija liels pavērsiens, jo daudzi jauno māju iedzīvotāji līdz pat 60. gadu beigām un 70. gadu sākumam bija dzīvojuši mājās bez sanitārā mezgla un lielā šaurībā. Pie pilnīgi jauniem un labiekārtotiem dzīvokļiem tika, piemēram, cilvēki, kas bija cietuši 1969. gadā piedzīvotajos plūdos Kundziņsalā. Protams, tas nozīmēja arī lielu strādnieku skaitu, kas iebrauca no citām PSRS republikām, kas tika izmitināti Iļģuciemā un citos jaunajos rajonos. 

Foto: DELFI

Tā kā iedzīvotāju šeit bija daudz, tika izlemts Iļģuciemā uzcelt arī kultūras centru un kino “Ilga”, kas ilgu laiku bija ļoti populāra izklaides vieta un visas apkaimes atpazīstamības zīme, bet, mainoties laikiem, par šo kinoteātri palikušas vien atmiņas, bet šajā vietā tagad slejas lielveikals.

Savukārt aiz lielveikala joprojām atrodas kultūras centrs, kas šogad svin 45 gadu jubileju, un tajā notiek aktīva un radoša darbība. Nesen izremontēta zāle, centrā apskatāmas mākslas un amatnieku darbu izstādes, bet Amatu centrā darbojas gan gleznotāju, gan audēju, adītāju, kalēju un pinēju darbnīcas, tāpat te rosās arī pašdarbības kolektīvi. Arī pati ēka kā padomju vēstures liecība gaida renovāciju un būtu saglabājama, atzīst centra vadītāja Alīse Krilova. 

Aviācijas šūpulis

Foto: Shutterstock

Iļģuciems un Spilves pļavas ir kaimiņi. Kur beidzas viens, tur sākas otrs, bet to vēsture un attīstība tomēr ir ļoti dažāda. Iļģuciema pļavas apbūvēja cieši jo cieši, bet Spilves pļavas joprojām uzņem nelielas lidmašīnas, gluži tāpat kā pirms 100 gadiem. Bet tik vienkārši un mierīgi viss gan nav. Stāsts par pirmo lidmašīnas nosēšanos Spilves pļavās ir kuriozs un leģendārs vienlaikus. To veikusi slavenā lidotāja Lidija Zvereva, kas savu dzīvi saistīja ar Rīgu un te apmācījusi daudzus lidotājus. 

Lidija Zvereva 1911. gadā. Foto: Wikipedia

Tolaik, ap 1914. gadu, Rīgā lidotāju bija maz, bet lidmašīnu vēl jo mazāk. Tās parasti pacēlās un nolaidās Zolitūdē, hipodroma teritorijā, bet katrs lidojums bija jāreģistrē policijā. Kā stāsta aviācijas vēstures pētnieks un Civilās aviācijas aģentūras inspektors Aivars Grahoļskis, tā laika presē aprakstīts stāsts par Zverevas lidojumu, kas nav bijis reģistrēts policijā, tāpēc lidotāja, no gaisa ieraudzījusi lejā hipodromam tuvojošos policijas ekipāžu, izlēmusi piezemēties citur – Spilves pļavās. “Ja nemaldos, 1914. gada 24. maijā viņa pirmo reizi nosēdās Spilves pļavās. Viņa šeit līdz vakaram esot nosēdējusi un pēc tam atgriezusies hipodromā. Šo informāciju ieguvu no avīzes “Rižkij vestņik”, kuras jūnija numurā ir apraksts par to. Lidija Zvereva ir arī pirmā, kas pēc Ņesterova (krievu lidotājs Pjotrs Ņesterovs – red.) uztaisīja nāves cilpu, tieši Rīgā.” 

Pirmā pasaules kara laikā Spilves pļavās atradās krievu karaspēka aviācijas daļas. Savukārt Gūtiņmuižā jeb Esena muižiņā, kas atradās turpat blakus un mūsdienās ir pavisam bēdīgā izskatā, kareivjiem bija izveidotas kopmītnes. Par to, kā no šejienes veikti lidojumi, grāmatā “Tev būs lidot” savās atmiņās dalās viens no pirmajiem latviešu lidotājiem Rūdolfs Celms (saglabāta oriģinālā rakstība un stils no 1935. gada izdevuma):

“Beidzot Rīgas frontē. 

Rīga! Atkal tuvojos taviem zaļiem torņiem un kupliem dārziem. Rīga! Dzirdi? Atgriežas tavs dēls. Šoreiz ne kā bezbēdīgs zēns, bet kā karotājs... 

Šoreiz atgriežos, lai aizstāvētu tavus mūrus, tavu kanāli ar laiviņām, tavus futbola laukumus un tavu Daugavu. Un tavus iedzīvotājus. Liekas, ka vecais “Vuazēns”, Rīgai tuvojoties, sāk jautrāk ņurdēt, vingrāk kustēties. 

Lidojumos virs Daugavas vecā mašīna saradusi ar manas dzimtenes gaisu. Man šķiet, ka viņai Rīga patiks, un Spilves aerodroms būs pietiekoši ciets viņas platiem riteņiem. “Vuazēns" piekrītoši pakrata spārnu un zem tā ieraugu abus dzelzs tiltus. 

Pārlidojot tiltus, izņemu no kabatas mutes “ermoņiku” un pielieku pie mutes. Mitrām acīm sveicu skaisto Rīgu. 

Atrodu Ģertrūdes un Avotu ielu stūri — tur dzīvo vecāki! Šķita, ka augšstāva logos pazibēja tēva brilles... mātes sidrabotie mati. 

Pavasarīgi svaiga Spilve, ka zaļš samta paklājs. Daugavas salas un sēkļi – paradīziski sapņi. Ilgi grozāmies virs Spilves, beidzot trijās vietās uzvijas dūmu spirāles – tur mūsu jaunais aerodroms, tur nolaidīsimies. 

Gūtiņmuižas pļavā, aiz Ratsupītes, kur tik silta peldēšanās, mēchaniķi sagaida mūs ar ugunskuriem un raķetēm, laimīgi smaida: “Jūsu Rīga ir visskaistākā pilsēta,” viņi steidz pateikt, “Rīga ir gandrīz tikpat skaista kā mana Odesa...!”

“Un latvieši ir labi ļaudis,” saka otrs. “Un tik tīras ielas, ka nav kur papirosu nomest!” saka trešais. [..] Nokārtojuši mītnes jautājumu, sēžamies štāba automobilī un pa līkumainām Nordeķu un Ilģeciema ielām dodamies uz Rīgu.” 

Spilves lidlauks ar jaunuzceltiem angāriem (labajā pusē) un vecajiem angāriem (priekšplānā), redzamas iznīcinātāju eskadriļas un Aviācijas skolas ēkas. Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs

Un vēl: 

“Iestājās saulainas dienas. Aerodromā ataust dzīvība... Svaigā Spilves zālē rindojas lielie, draudošie putni. Viens pēc otra ceļas gaisā lidotāji, izmēģinādami lidmašīnas. 

Līdz vakaram Spilves gaiss trīc no daudzo motoru dārdoņas. 

Kad visi bijām aizgājuši pie miera un tikai sardzes kareivis garlaikodamies vārtījās angāru priekšā, muižas sētā iebrauc komandiers. “Izvest mašīnas. Sagatavot lidojumam!” atskan pavēle.”

Savukārt kopš Brīvības cīņām ir saglabājies stāsts par kādu leģendāru notikumu. Proti, nakts aizsegā latviešu strēlnieki pārcēlušies pāri Daugavai un nozaguši pretiniekiem četras lidmašīnas. “Apsardzi bez neviena šāviena, tikai ar kulaku palīdzību, apsituši un pārbēguši. Bijis liels skandāls, jo bija noslēgts pamiers. Sūdzējās angļiem, lai atdod atpakaļ lidmašīnas, jo latvieši nozaguši. Tiesa izlēma divas lidmašīnas atdot, bet divas atstāt latviešiem. Tā Latvijas armijai parādījās pirmās divas lidmašīnas,” stāsta Grahoļskis. Tā armija tikusi pie “Nieuport 24-bis” un “Sopwith Strutter 1 ½”. 

Tie bija laiki, kad aviācija ne tuvu nebija tik droša kā pašlaik, un arī tepat Spilves apkaimē lidmašīnu avārijas notikušas vairākkārt. 

Latvijas armijas Aviācijas parka lidmašīnas avārija Spilvē pie Cementa fabrikas. Lidotāji: leitnants Jānis Priedītis un virsleitnants Rūdolfs Drillis. Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs

20. gados viens no pirmajiem, kas ķērās pie Spilves aerodroma atjaunošanas darbiem un lidostas ēkas izbūves, bija Jezups (citur Jāzeps) Baško. Lidostas ēka, kuru atklāja 1938. gadā, tolaik atradās aptuveni 300 metrus tālāk nekā tā, kas uzcelta vēlāk, padomju laikos. Jāpiebilst, ka jau 30. gadu beigās te bija liela rosība, jo lidmašīnām, kas lidoja no Maskavas uz Berlīni, Rīgā bija jānolaižas, lai uzpildītu degvielu. Tāpat arī jau minētais lidotājs Rūdolfs Celms šajā laikā vairākus desmitus reižu vadījis gaisa kuģi uz Berlīni, līdz pārtraucis šo darbu pēc tam, kad Eiropā īsā laika periodā notikušas vairākas aviokatastrofas. No šejienes latviešu lidotāji 30. gados devās arī uz kādreizējo Kurzemes hercogistes koloniju Gambiju. 

Latvijas armijas Aviācijas pulka avarējusī lidmašīna "De Havilland DH.9A" Nr. 67. Katastrofa notika Spilves tuvumā, Rātsupītes krastā, un tajā bojā gāja skolotāja Anna Tillere, kas atpūtās pludmalē. Lidmašīnu vadīja Edgars Kanailis, Dāvids Timermanis. Tas notika 1937. gada 8. jūlijā. Author nav zināms. Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs

Spilves lidostas ēku, ko pazīstam tagad, būvējuši latviešu un vācu karagūstekņi. Viņi pēc Staļina nāves 1953. gadā atbrīvoti, bet lidostas ēkā vēl pabeigti iekšdarbi, un tā atklāta 1954. gadā. Interesants ir stāsts par greznajām iekštelpām, kas ir spilgts Staļina ampīra piemērs. Proti, lielais centrālais sienas gleznojums jau bijis pabeigts un tā vidū it kā uzgleznots pats Staļins, bet tad pie varas nāca Ņikita Hruščovs, Staļina kults tika “pārskatīts” un krietni mazinājās, tāpēc glezna tikusi pārtaisīta un Staļins “pārtapis” par krievu tautumeitu. Ja labi ieskatās, var ievērot, ka dāma ir ļoti liela auguma, turklāt asprātīgie mākslinieki atstājuši viņai kājās armijas zābakus. Tāpat interesanti, ka gleznā, kas atklāta 1954. gadā, jau redzams “Kolhoznieku nams”, kas pabeigts tikai 1960. gadā. Tāpat redzams arī Pēterbaznīcas tornis, kas, kā zināms, nopostīts Otrajā pasaules karā un atjaunots vien 20. gadsimta 70. gados. 

Pasažieru lidmašīna 1930. gados. Foto no Latviešu konversācijas vārdnīcas.

Gleznojumu 90. gados atjaunoja. Kā restauratore pie tā strādāja arī māksliniece Džemma Skulme. “Pateicoties šai restaurācijai, gleznojums ir tik labi saglabājies,” stāsta Grahoļskis. “Interesanti, ka cilvēki, kas redzami priekšplānā ar skaidri sazīmējamām sejām, ir mākslinieku radinieki. Ir pieejams saraksts, kurš kuram ir radinieks. Rīgā darbnīcā savāca radiniekus, kuram nu kāds tautastērps bija, un uztaisīja skici. Bija interesants notikums apmēram pirms pieciem gadiem. Pie manis atnāca vecs vīrs mazmeitas pavadībā. Viņš stādījās priekšā, ka ir piedalījies šīs sienas gleznojumā un bijis mākslinieka palīgs tajā laikā. Tā kā tas bijis viņa pirmais darbs, vecais vīrs mūža nogalē bija atnācis atvadīties. Tas bija ļoti sirsnīgi un aizkustinoši.” Viņš arī stāsta, ka šurp Aviācijas svētku laikā regulāri atnākot cilvēki, kas reiz lidostā strādājuši, stjuartes, kas kādreiz regulāri lidojušas no šejienes, kā arī citi cilvēki, kam ar šo vietu saistās siltas atmiņas. 

Zāles greznos interjera dekorus un citus elementus veidojuši vietējie mākslinieki, iekļaujot gan latvju zīmes, gan košas krāsas un krāšņus griestu gleznojumus. Daudz kas tapis kombinātā “Māksla”, piemēram, krāšņās lustras, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Abās centrālās zāles malās ir mazāki sienu gleznojumi, kas vienā pusē attēlo Rīgas jūrmalu Bulduros, bet otrā – Gaujas ieleju no gaisa tramvajiņa pieturas pie Krimuldas muižas. Ja ieskatās šīs gleznas labajā stūrī redzamā ozola stumbrā, tajā asprātīgi “iegrebti” visu mākslinieku vārdi, kā arī “1954” – lidostas atklāšanas gadskaitlis. 

No šejienes padomju gados lidots uz visām lielākajām PSRS republiku pilsētām, kā arī veikti iekšējie reisi – kopumā pat vairāk nekā uz simt galamērķiem. Savukārt lidostas restorāns bija viens no smalkākajiem visā Rīgā, un bijusi liela veiksme tikt pie galdiņa tajā. Centrālā Rīgas lidosta Spilvē bijusi līdz 1975. gadam, kad atklāja starptautisko lidostu “Rīga”. Pēc tam šeit apkalpoti tikai tuvie reisi – uz Liepāju, Daugavpili, Tallinu, Kaļiņingradu un tamlīdzīgiem galamērķiem. 

Foto: DELFI

Pēdējās komercreisu pasažieru lidmašīnas no šejienes uz jauno lidostu “Rīga” pārcēlās 1986. gadā, stāsta Grahoļskis. “Pēc tam šeit, Spilves lidlaukā, bāzējās pati lielākā PSRS “Ан-2” jeb “kukuruzņiku” eskadriļa – vairāk nekā 50 lidmašīnas, kas lielākoties strādāja ķīmijas aviācijā, smidzināja laukus un mežus. Katru pavasari viņi lidoja kā gājputni prom un rudenī – atgriezās. Te bāzējās arī 19 “Ми-2 “ helikopteri – mazie, sešvietīgie helikopteri, kas tika izmantoti milicijas aviācijā, izlidoja uz avārijām, daži helikopteri medicīnas aviācijai un arī mežsargiem, kā arī divi mācību helikopteri. Kad 90. gadā sabruka PSRS, visi aizgāja kur nu kurais, bet praktiski visas lidmašīnas un helikopteri palika tepat Latvijā. Liela daļa Zemessardzei, dažas aeiroklubiem, arī privatizēja. Kas tik te juku laikos nebija! Vienu laiku lidostas ēkā darbojās firma, kas nodarbojās ar mākslīgajiem ziediem. Ļoti skaisti viss bija izdekorēts – ar palmām un dažādiem ziediem. Tad te bija autoserviss, iekšā brauca pat automašīnas, kas izlauza arī durvju arku. Tur, kur uz grīdas ir pleķi, bija pacēlājs un remontēja mašīnas – tā ir eļļa. Laimīgā kārtā no viņiem tika vaļā. Tad te bija vēl viena firma, kas ņēmās ar zivju konserviem. Pirms kādiem septiņiem gadiem “Rīgas nami” saprata, ka šī ēka ir vienkārši katastrofālā stāvoklī, griesti tek. Pateicoties viņiem, ēka tika atjaunota.” Tur piecus gadus pastāvēja Aviācijas muzejs, kas bijis labi apmeklēts, tomēr “Rīgas nami” izlēmuši, ka tas nenes pietiekamu peļņu, un atraduši nomnieku. 

Foto: DELFI

Pašlaik nams ir konservācijas stadijā, tas ir iztīrīts un sakopts – tas nav bijis viegls darbs, jo no lidostas ēkas iznesti 40 lielie konteineri ar atkritumiem. Tomēr aviācijas muzeja tajā vairs nav, un liela daļa tā eksponātu ir izputināta. Savukārt tagadējie apsaimniekotāji – Krievijas pilsoņiem piederošā SIA “Aerobig Plus” – plāno ēku atkal atvērt apskatei, veidojot te izstādes, no kurām pirmā varētu tapt jau nākamajā gadā bijušajās restorāna telpās. Savukārt Zaļo zāli jau pašlaik varot izmantot konferencēm, bet lielo foajē – fotosesijām. Pašlaik lidlaukā pastāvīgi uzturas vairāk nekā 10 privātās lidmašīnas, bet vasaras sezonā, īpaši brīvdienās, šurp lido arī daudz ārzemnieku, un esot nedēļas nogales, kad grūti atrast vietu, kur novietot viņu lidmašīnas, tik daudz to esot. 

Ik gadu te notiek arī atvērto durvju dienas Rīgas svētku laikā, kas piesaista milzīgu interesentu pulku, un šai vietai noteikti ir liels tūrisma potenciāls, lai arī te vēl daudz darāmā.

PROJEKTA EKSPERTS

Pēteris Blūms

Arhitekts

PROJEKTA EKSPERTS

Alīse Krilova

Kultūras centra "Iļģuciems" direktore

PROJEKTA EKSPERTS

Sergejs Bolšakovs

Restaurators

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV"