Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Melngalvju jeb Jaunais nams vairāk nekā 600 gadus bija Rīgas rota, neatņemama pilsētas sastāvdaļa, dzīru un saietu vieta ar krāšņām, bet stingrām tradīcijām, kā arī augstu prestižu, jo tā saimniekiem, neprecētajiem tirgotājiem, jūras braucējiem un zeltkaļzeļļiem, nenoliedzami, bija vara un daudz naudas. Tas redzams arī greznajā namā. Otrais pasaules karš gan tam bija liktenīgs, bet vēsturiskais uzraksts virs nama ieejas „Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs” piepildījās, un īsi pirms Rīgas 800. jubilejas tas atkal atdzima. Rīgas pils remonta laikā kalpojusi par prezidenta rezidenci, Melngalvju nams atkal atjaunots un ar jaunu ekspozīciju pieejams apskatei.


Rīgas stāsti:
Melngalvju nams

Vieta svinībām

Rīga vienmēr bijusi iekārojama, un jau 13. gadsimta beigās, kā arī 14. gadsimta sākumā Livonijas ordenis, pilsētnieki un bīskaps te cīnījās par ietekmi un varu. Toreiz pilsētnieki cieta lielu sakāvi, un viņiem bija jāceļ ordenim jauna pils Daugavmalā – tagadējā Rīgas pils, kā arī jāatdod ģilžu telpas ordeņa karaspēka izvietošanai.  Šajā pašā laikā viņi nolēma celt arī savu sanāksmju namu.

Attēli par to, kāds sākotnēji izskatījies Melngalvju nams, nav saglabājušies, bet, veicot izpēti, G. Jansons 1990. gados izveidojis skices, kā tas varētu būt bijis. Attēls no Melngalvju nama arhīva.

No 1330. līdz 1334. gadam tapa Jaunais saietu nams, kurā sākotnēji visas biedrības drīkstēja noturēt savas sanāksmes un dzīres. Kā nama celtnieks parasti tiek minēts Dītrihs Kreige. Īpaši bieži Jauno saietu namu sanākšanām, līgumu slēgšanai un dzīrēm izmantoja Minsteres istabas jeb vēlākās Lielās ģildes biedri, kā arī ceļojošo tirgotājzeļļu un jūrasbraucēju biedrības.

1354. gadā ceļojošie citzemju tirgotājzeļļi nodibināja savu biedrību – „Tirgotāju kompānijas pagalmu”, ko 15. gadsimtā svinīgās reizēs mēdza dēvēt arī par Karaļa Artusa pagalmu. Tā bija atsauce uz slavenajiem Apaļā galda bruņiniekiem – vēlāk uz Melngalvju nama virs ieejas pat tika novietota arī drošsirdīgā karaļa Artusa statuja ar varas atribūtiem. Tā redzama arī tagad. Šajā brālībā dzīres un turnīri bija bieža izklaide. Cīņu turnīri Rīgā gan izzuduši jau 15. gadsimtā, bet dzīres kļuvušas tikai vērienīgākas.

Melngalvju brālība uz pirmo sanāksmi sanāca 1413. gadā kādā Rīgas vīna pagrabā. Pasākumos varēja piedalīties tikai neprecētie ceļojošie tirgotājzeļļi, jūrasbraucēji un zeltkaļzeļļi. Parasti pēc kāzām šie zeļļi kļuva par pilsoņiem un ievērojamākie tika uzņemti Lielajā ģildē. Melngalvji raksturoti kā lepni, pat bravūrīgi, turīgi un lustīgi. Pretēji Lielajai ģildei, kas vairāk bija lietišķa biznesa apvienība, Melngalvju brālība bija sociāla, drīzāk saieta rakstura vieta, kur pulcējās uz dzīrēm, bet slēdza arī līgumus. Interesanti, ka neierasties uz dzīrēm biedri, kas šajā laikā bija Rīgā, nedrīkstēja.

Melngalvju brālība bija sociāla, drīzāk saieta rakstura
vieta, kur pulcējās uz dzīrēm, bet slēdza arī līgumus.
Interesanti, ka neierasties uz dzīrēm biedri, kas šajā
laikā bija Rīgā, nedrīkstēja

Galvenie melngalvju svētki bija Vastlāvji, īsi pirms tiem uz gadu tika ievēlēts arī biedrības galva jeb eltermanis. Protams, melngalvji piedalījās arī Maija Grāfa svētkos un citos pasākumos, dāsni ziedoja baznīcām un piedalījās nozīmīgu jautājumu izlemšanā.

Melngalvju brālības pasākumos parasti piedalījās arī citvalstu, parasti vācu zemju, bet arī holandiešu un angļu neprecētie tirgotāji, kas uzturējās Rīgā, tāpēc var teikt, ka Melngalvju namā vienmēr valdījis starptautisks gars. Protams, latviešu amatniekiem un lielākoties amatniekiem vispār, izņemot zeltkaļus, tur nebija ļauts uzturēties.

Kā tad varēja kļūt par melngalvi? Brālības noteikumi bija iekļauti šrāgās, kas paredzēja, ka, lai kļūtu par biedru, nepieciešams kāda jau melngalvja godā celta vīra ieteikums, kandidātam jābūt „īstam puiša cilvēkam” un ar nevainojamu tirgotāja reputāciju. Jaunajam biedram, brālībā stājoties, bija jānomaksā arī pusmarka sudrabā. Savukārt, ja kāds no biedriem zināja ko sliktu par jaunpienācēju, bet to neatklāja, bija jāmaksā sods.

Kad beidzās rātes un Lielās ģildes nama nomas līgums, abas puses to vairs nepagarināja, un 17. gadsimta vidū Melngalvju brālība atpirka Jauno namu no Rīgas rātes. Tad to oficiāli sāka saukt par Melngalvju namu.

Rīgas kartogrāfisks attēls ap 1638. gadu. Tas ir viens no vecākajiem pilsētas attēliem. M. Meriāns, RVKM

Nams pilsētas sirdī

Visos laikos Melngalvju nams bijis reprezentatīva sanāksmju vieta. Sākotnēji tas gan izskatījies krietni citādi nekā pašlaik. Viduslaikos tas uzcelts kā parasta dzīvojamā ēka, rakstīja arhitekts Andrejs Holcmanis. To cēla vienā laikā ar Rātsnamu (otro pēc kārtas), un tā fasāde bija visai vienkārša, bet pats nams liels un ērts. Diemžēl vizuālu liecību par to, kā tieši pirmsākumos izskatījies Melngalvju nams, nav. Aptuvenas tā formas redzamas senos Rīgas panorāmas attēlos, bet pirmais īstais zīmējums ir no 1777. gada, un tā autors ir Johans Kristofs Broce.

Arheologs Andris Caune izrakumos deviņdesmitajos gados gan konstatējis, ka šī ēka varētu būt celta uz vēl senākiem mūriem. Nama pirmajā stāvā atradušies veikaliņi, ko iznomāja, otro stāvu aizņēmusi sanāksmju un dzīru zāle, bet augstākajos stāvos bijušas noliktavas, kuru durvis bija vērstas uz sētas pusi. Savukārt pagrabos glabāta malka un pirmā stāva veikalu preces.

Pirmais Melngalvju nama attēls, ko 1777. gadā zīmējis Johans Kristofs Broce. Attēls no Melngalvju nama arhīva

Kopš 1522. gada nams vairākkārt pārbūvēts, iegūstot arvien greznāku izskatu un elementus. Zināms, ka pirmajā pārbūvē Melngalvju nams ieguvis akmens kāpnes ar balkoniņu un lielos piedurvju akmeņus. Tos atveda no Rēveles (tagad Tallinas), un igauņu kaļķakmenī izveidoja sešus metrus augstus un 1,3 metrus platus, koši krāsotus ciļņus, kuros attēloti biedrības aizbildņi – Svētais Maurīcijs un Dievmāte Marija. Abus gleznojis pazīstamais mākslinieks Reinkens, bet viņa zellis par darbu saņēmis kamzoli un bikses no Briges tūka, grāmatā par Melngalvju namu raksta Holcmanis. Tagad pie nama durvīm ir šo piedurvju akmeņu kopijas, bet oriģinālus var apskatīt Doma baznīcas Krustejā.

Melngalvju nama fasādē ir redzamas arī jau minētais karalis Artuss, tāpat arī lauvu skulptūras, Merkura tēls – viņš bijis tirgotāju aizstāvis – un svētā Jura cīņa ar pūķi. Uz nama ir arī vairāki grezni vējrādītāji, jo vēja virziens, nenoliedzami, noteica nama „iemītnieku” – jūrasbraucēju un tirgotāju – biznesa veiksmi.

 Namā glabājās iespaidīga sudraba kolekcija – svečturi, lādes, trauki un daudz kas cits, bet īpaši bija Melngalvju brālības kausi, ko katram biedram vajadzēja ņemt līdzi uz svinībām. Ja kāds no eltermaņiem dzēra kāzas, tad tam bija jāuzsauc visiem alus un labs šķiņķis, bet biedriem jādzer uz viņa veselību un jāpalīdz dzīrēs.

1626. gadā Melngalvju nams tika pie moderna astronomiskā pulksteņa, kas rādīja minūtes, stundas, dienas, nedēļas un mēnešus, kā arī Mēness fāzes. To izgatavojis prasmīgs Rīgas pulksteņmeistars Matīss.

Kopš 16. gadsimta melngalvjiem visās Rīgas baznīcās bija savi soli – izdekorēti ar smalku meistaru grebtiem morīšiem un dažādiem kokgriezumiem, tādējādi piešķirot arī baznīcu interjeram jaunus vaibstus, bet, citiem uzskatāmi parādot, cik nozīmīga ir šī biedrība.

Iepretim Melngalvju namam jau kopš 14. gadsimta atradās arī pilsētas soda vieta, un 15. gadsimtā tur novietota Rīgas aizstāvja svētā Rolanda statuja.

Oriģinālie Melngalvju nama piedurvju akmeņi, kas attēlo sv. Mariju un sv. Maurīciju. Tie glabājas Doma baznīcas Krustejā. Foto: DELFI

Uzraksti un pamācības

Viena no neparastākajām lietām, kas saglabājusies nama sienās, ir uzraksti un pamācības melngalvjiem – tos savā ceļvedī pa Rīgu iztulkojis pilsētas vēstures pētnieks Aleksandrs Fridrihs Neilands. Tā zelmeņa augšējās fasādes joslās uz zila pamata ar zeltītiem burtiem bijis uzraksts vāciski: „Zels pilsēta un zeme nekļūs liesa, kur mīlestība, miers un taisna tiesa, ko rada Dieva vārds vienvienīgi, kad cilvēks to godā cienīgi.” Savukārt sānu joslās bija teikts – „Dievs taisno mīl, to svētīdams un viņa dzimtu vairodams” un „Pret likumu un sirdsapziņu ja cilvēks iet, Dievs nolād viņu”. Bet apakšā bijis uzraksts: „Dari labu, nevairies no cilvēkiem, bijā Dievu, klausi saviem priekšniekiem, mīli savu tuvāko kā sevi pašu, Dieva svētību tad allaž gūsi plašu.”

Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka šis bijis sanākšanu un svētku nams, kur runas un alus plūda pārpārēm, tāpēc pie ieejas, zem jau minētajiem Marijas un Maurīcija tēliem, bija gluži pasaulīgas pamācības, pat varētu teikt, ka noteikumi. „Kas priecīgi mūs sveic, kaut arī nākdams vēlu dikti, lai runu jauki teic, tad neklāsies tam slikti”. Un pretējā pusē: „Kas nāk ar godu un ar slavu šai mūsu namā ciemoties, lai jauki savu runu teic, tad citi viņā klausīsies. Ar tevi priekus labprāt dalu, tik samaksā par savu alu, lai spunde ārā raujas un alus pakaļ šaujas.”

Arī virs ieejas 18. gadsimta otrajā pusē parādījās uzraksti, ko varētu saukt par ceļa vārdiem vai vēlējumiem. Ārpusē: „Kungs, dod man savu zīmi, lai man labi klājas, lai redz to tie, kas mani nīst.” Bet iekšpusē: „Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs.” Diemžēl pēdējais vēlējums pagājušajā gadsimtā bija jāpilda. Uzraksts pašlaik ir noņemts un burti, tāpat kā dažas piedurvju akmeņu detaļas tiek atjaunoti, bet tos atkal novietos vecajā vietā pavasarī, līdz ko laikapstākļi atļaus, skaidro Solveiga Muceniece, pasākumu centra “Melngalvju nams” projektu vadītāja.


1626. gadā Melngalvju nams tika pie moderna astronomiskā
pulksteņa, kas rādīja minūtes, stundas, dienas, nedēļas un mēnešus,
kā arī Mēness fāzes. To izgatavojis prasmīgs Rīgas
pulksteņmeistars Matīss

Kara nelaimes un atdzimšana

Pirmais nopietnais trieciens Melngalvju namam bija Ziemeļu karš, un 1710. gadā tas bija cietis gan fiziski, gan arī pārnestā nozīmē, jo daudzi no Melngalvju biedrības eltermaņiem bija krituši par upuri gan karam, gan arī mēra epidēmijai. Ir ziņas, ka šajā laikā Rīgā bijuši tikai 15 eltermaņi.

Tomēr visai drīz nams atjaunots – līdz 1718. gadam viss bija pabeigts – un uzņemti jauni biedri. Slavenais būvnieks un arhitekts Kristofs Hāberlends 18. gadsimtā un pilsētas arhitekts 19. gadsimta vidū Johans Fridrihs Felsko namam piešķīra jaunus vaibstus.

Tā bija viena no Rīgas reprezentatīvākajām ēkām, un 1910. gadā tajā tika uzņemts cars Nikolajs II. Savukārt 1921. gadā, kad Rīgā uz miera sarunām tikās Padomju Krievijas un Ukrainas no vienas puses un Polijas pārstāvji no otras puses, šo valstu miera līgums parakstīts tieši Melngalvju namā.

Latvijas Republikas valdība 1930. gadā šo namu pasludināja par valsts aizsargājamu pieminekli. Prezidents Gustavs Zemgals ap šo pašu laiku arī rakstiski pateicies par melngalvju dāsno ziedojumu Brīvības pieminekļa celtniecībai, ka arī lūdzis biedrības vadītāju uz 18. novembra svinībām pilī.

Melngalvju biedrība te pastāvēja līdz pat 1939. gadam, kad vācbaltieši lielā skaitā sekoja fīrera aicinājumam atgriezties etniskajā dzimtenē. 

Pēc tam seno un krāšņo ēku sagaidīja posts – 1941. gadā nams cieta ugunsgrēkā, no tā palika vien drupas, tāpat kā no Pēterbaznīcas torņa un Rātsnama, – Rīgas sirds bija izdegusi un izpostīta. Postījumi vēl ilgi bija manāmi un tikai pēc vairākiem desmitiem gadu tika daļēji likvidēti.

Rātslaukums ar skatu uz Melngalvju namu. 20. gadsimta sākums. Melngalvju nama arhīvs

 Lai arī Melngalvju nams cieta smagi, sabruka fasāde un skulptūras, kādreizējais pilsētas galvenais arhitekts un Melngalvju nama atjaunošanas konsultatīvās padomes loceklis Edgars Pučiņš savā rakstā 1995. gadā apgalvo, ka pēc tā, kas redzams pēckara fotogrāfijās, namu varēja atjaunot agrākajā spožumā. Tas netika darīts. Akadēmiķis Jānis Stradiņš pat min, ka oficiālos dokumentos šī ēka saukta par „suņu bruņinieku arhitektūras pieminekli Latvijas PSR teritorijā” un toreizējā vara to nevēlējās redzēt. Tā Rīga 55 gadus bija bez pilsētas sejas, raksta akadēmiķis, raksturojot Rātslaukuma iznīcināšanu un lēmumu to pēc kara neatjaunot, bet šajā vietā būvēt negaumīgus padomju arhitektūras namus.

Pirms kara Melngalvju namā glabājās ne vien vērtīga sudraba kolekcija, no kuras daļa pašlaik ir Vācijā, bet arī iespaidīga gleznu kolekcija ar zviedru un krievu valdnieku portretiem smalkos ietvaros – izcilos kokgriezumu meistardarbos. Arī šī kolekcija sadega 1941. gadā, bet liecības par to saglabājušās vien Pieminekļu valdes 1929. gada fotofiksācijās, kuru negatīvi atrodami Latvijas vēstures muzejā, teikts 1995. gadā izdotajā grāmatā „Melngalvju nams Rīgā”.

1945. gadā nojauca arī karā maz cietušo Rolanda skulptūru, jo tā simbolizēja vācu un kapitālistu varu. Skulptūru gan neiznīcināja, bet pārveda uz Pētera baznīcu, kur tā glabājas arī tagad, bet Rātslaukumā tagad skatāma kopija. Tieši šāds Rolands ir arī Brēmenē.

Kad varas Rīgā atkal mainījās, arī Melngalvju namam un tā „biedram” visos laikos – Rātsnamam – atausa cerība. 1991. gadā Pētera baznīcā tika sarīkota Melngalvju namam un biedrībai veltīta piemiņas izstāde. Jau īsu brīdi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika nolemts atjaunot namu un visu Rātslaukumu.

Pati atjaunošana gan tik raiti negāja, bija daudz strīdu, nomainījās gan domes un valdības, gan atbildīgās padomes, līdz beidzot bija veikta rūpīga arheoloģiskā izpēte un uz vecajiem pamatiem uzcelts Melngalvju nams. „Pēc valsts neatkarības atgūšanas pirmais Rīgas pilsētas galva Andris Teikmanis 1993. gadā pieņēma lēmumu par Melngalvju nama atjaunošanu, otrais pilsētas galva Māris Purgailis 1996. gadā iemūrēja pirmo ķieģeli, bet Rīgas mēram Andrim Bērziņam ir ticis gods piedalīties atjaunotā Melngalvju nama iesvētīšanas ceremonijā,” toreiz rakstīja mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis. Vēlāk gan daudzi sprieda, ka viss nav izdarīts tik kvalitatīvi, kā varētu vēlēties, ko apstiprina arī tas, ka jau pēc 20 gadiem fasādei un citām nama detaļām vajadzīga restaurācija. Tomēr nams tika uzcelts grezns, ar reprezentatīvām telpām, sekojot senajām skicēm un atjaunojot vēsturiskās detaļas, kā arī izmantojot modernus risinājumus.

Arheoloģiskie izrakumi Rātslaukumā pirms Melngalvju nama celtniecības. Foto no Melngalvju nama arhīva

Jaunuzceltajā namā notika dažādas balles un koncerti, tos rīkoja arī vācu organizācijas, piemēram, daudziem vēl pēc gadiem atmiņā palikusi bijušā cirka mākslinieka, kinoaktiera un elegantā šlāgerdziedātāja Fredija Kvinna viesošanās Latvijā 2002. gadā, kad Kvinns Melngalvju namā sniedza Ziemassvētku koncertu.

Nams kalpojis arī Valsts prezidentam. 2012. gada septembrī Andris Bērziņš darbu pilī pārtrauca un pārcēlās uz Melngalvju namu, jo pilī uzsāka remontu. Darbus gan krietni iekavēja 2013. gada 20. jūnijā notikušais ugunsgrēks, un šajā laikā visi valsts oficiālie pasākumi notika tieši Melngalvju namā. Pils atjaunošanas darbus pabeidza tikai 2016. gadā, un augustā uz to pārcēlās jau cits prezidents – Raimonds Vējonis, kura inaugurācijas balle vēl notika Melngalvju namā.

Savukārt Melngalvju nams sagaidīja rekonstrukciju, kas ilga līdz pat 2017. gada rudenim. 21. oktobrī tas ar jaunu ekspozīciju atkal vēra durvis visiem apmeklētājiem. Tagad iespējams apmeklēt gan grezno zāli, gan pagrabus, kur var iepazīties ar Melngalvju nama un Melngalvju brālības vēsturi, to raksturojošiem elementiem un detaļām, iesaistoties izzinošās aktivitātēs.

Melngalvju nama kompleksā ietilpst arī Švābes nams, kas radies 19. gadsimta beigās, arhitektam Kārlim Felsko pārvienojot kādreizējās policijas tiesas māju un pieskaņojot to blakus stāvošajam Melngalvju namam. 

Rīgas tēlnieka Augusta Folca veidotās skulptūras – Neptūns (jūrasbraucēju aizstāvis), Vienprātība, Miers un Merkurs (tirgotāju aizstāvis). Pašlaik šeit redzamas skulptūru kopijas.

Melngalvju brālību svinīgās reizēs mēdza dēvēt par Karaļa Artusa pagalmu (slavenie apaļā galda bruņinieki viduslaikos). Artusa skulptūra redzama virs ieejas durvīm Melngalvju namā.

Piedurvju akmens no Rēveles attēlo melngalvju aizbildni Svēto Dievmāti Mariju. Oriģināls atrodams Doma baznīcas Krustejā.


Piedurvju akmens, kas vests no Rēveles, attēlo melngalvju aizbildni Svēto Maurīciju. Oriģināls atrodams Doma baznīcas Krustejā.

Fasādes nišās 1886. gadā arhitekta akadēmiķa Henriha Šēla vadībā veidoti un uzstādīti Hanzas lielpilsētu – Rīgas, Brēmenes, Lībekas un Hamburgas ģerboņi.

Uz Melngalvju nama redzami vairāki grezni vējrāži, tostarp ar varenām skulptūrām, kas attēlo lauvas un sv. Juri cīņā ar pūķi, jo vējš bija labas vai sliktas kuģošanas svarīgākais faktors, tādēļ ļoti svarīgs melngalvju biznesa veiksmei.

1626. gadā pulksteņmeistars Matīss Melngalvju namam izgatavoja smalku astronomisko pulksteni. Tas sastāv no trim ciparnīcām - lielākā rāda stundas, minūtes, datumu un mēnešus, mazā ciparnīca ar kompasa zvaigzni rāda dienu un tai atbilstošo planētu (dzīvnieku), bet virs lielās ciparnīcas nišā ir lode, kas rāda Mēness fāzes. Pašlaik uz nama fasādes redzama pulksteņa kopija.

Iekšpusē virs durvīm lasāms uzraksts: „Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs.”

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".