Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Čiekurkalns ir īstens strādnieku rajons. Tā asinis gadu desmitiem bija apkaimes vareno fabriku darbinieki, artērijas – koka īres namu apņemtās šķietami bezpersoniskās līnijas un šķērslīnijas, tā mugurkauls – dzelzceļš, bet spilgtākie orientieri – brangais ūdenstornis un reiz dūmojošie TEC-1 skursteņi. Pārcietis koka namu nicināšanu padomju gados un rūpnīcu iznīkšanu pirms tūkstošgažu mijas, rajons atkal mostas, un čiekurkalnieši tā raupjajās dzīslās mācās lasīt apkaimes bagāto vēsturi.

Rīgas stāsti: Čiekurkalns

Muižnieku biznesa projekts

Gluži kā vairāki citi agrākie Pierīgas rajoni, Čiekurkalns radās 19. gadsimta otrajā pusē. Pēc klaušu atcelšanas un agrārā likuma izmaiņām, kas ikvienam ļāva iegūt un nodot mantojumā īpašumu, strauji attīstījās manufaktūras un uz Vidzemes guberņas galvaspilsētu Rīgu plūda ļaudis darba un jaunas dzīves meklējumos.

Čiekurkalna ūdenstornis un Rīgas Jāņa Poruka vidusskola no Lielo kapu puses 1937. gadā.
Foto: LNA LVKFFDA

Reaģējot uz straujajām pārmaiņām, varenās, aptuveni 70 hektārus plašās Šreienbušas muižas pēdējais īpašnieks nolēma zemi sadalīt gruntsgabalos, un dažu gadu desmitu laikā priedēm noaugušās kāpas nomainīja nelielu koka namu rindas. Līdz gadsimtu mijai par Šreienbušu dēvētais rajons sasniedza to pašu iedzīvotāju skaitu, kāds tajā mīt patlaban, – aptuveni 7000.


būdams Mežaparka plāna radītājs, Gustavs Agte
līdzīgi gribēja attīstīt sev piederošo Ķīšezera piekrasti,
tostarp iekārtot pastaigu parku

Savukārt Čiekurkalna ziemeļdaļā pie Ķīšezera sev piederošo nelielo Dragūnu, Heila un Jaunās muižas zemi ekskluzīvos gruntsgabalos bija iecerējis sadalīt Rīgas galvenais inženieris Gustavs Agte. Pats būdams Mežaparka plāna radītājs, viņš līdzīgi gribēja attīstīt sev piederošo Ķīšezera piekrasti, tostarp iekārtot pastaigu parku. Lai gan joprojām Viskaļu ielā 6 apskatāma viena 19. gadsimta beigās tapusi savrupmāja, sākotnējā ideja tā arī neīstenojās, un Ķīšezera krastā muižiņu vietā tapa vairākas fabrikas un vēlākos gados arī izglītības iestādes.

Ekonomiskais sprādziens un dumpis


Turpmākā rajona attīstība notika visnotaļ strauji. 1889. gadā līdz ar jaunā Rīgas–Pleskavas dzelzceļa uzbūvēšanu šeit nodibināja preču šķirošanas staciju, kurā kravas un vilcienu sastāvus pārformēja nosūtīšanai tālāk uz Rīgu vai citviet. Tās nosaukuma mainība iezīmē rajona maznozīmību valsts funkcionāru acīs – stacija sākotnēji dēvēta par Šķirotavas, tad par Baltijas staciju, bet, paplašinoties tagadējam Mežaparkam, par Cara meža un pēc 1918. gada – Ķeizarmeža staciju. Jau gadu vēlāk tai dots Krūzesmuižas vārds, bet tika 1929. gadā stacija faktiski tiek atzīta par piederīgu rajonam, kurā atrodas, iegūstot Čiekurkalna nosaukumu. 

Dzelzceļnieku mājas un depo gar dzelzceļa līniju Rīga-Pleskava pie Čiekurkalna stacijas "Šķirotava". Foto: Čiekurkalna attīstības biedrības arhīvs / Ajapaik.ee

Kopš līnijas uzcelšanas dzelzceļš kļuva par rajona dzīvības nodrošinātāju, un Šreienbuša ap to burtiski uzplauka. Tā rezultātā kārtīgi čiekurkalnieši vēl tagad atsakās sliedes dēvēt par apkaimes robežu, bet robežlīniju velk pa Ropažu ielu. Stingri nenovilktajās apkaimes robežās Čiekurkalnam piekrīt gan Rīgas Krusta baznīca, gan Čiekurkalna tirgus un pat ironiskā kārtā tā dēvētā "Jaunā Teika". Neformālajai robežai par labu runā arī fakts, ka līdz ar dzelzceļu Šreienbušā ienāca lielās fabrikas, no kurām lielākais darba devējs bija 1895. gadā atklātais milzīgais mašīnbūves komplekss “Fēnikss” starp tagadējo Gustava Zemgala gatvi, Brīvības ielu un sliedēm. Brīvības ielā 201 joprojām redzama rūpnīcas pārvaldes ēka.

Strādnieki pie rūpnīcas "Feniks" vārtiem, 20. gadi. Foto: Zudusī Latvija

Starpkaru periodā uz “Fēniksa” bāzes tapa arī uzņēmums “Vairogs”, kurš ar “Ford” licenci 30. gadu beigās paguva saražot vairāk nekā 300 vieglos auto, 200 autobusus un vairāk nekā 1200 kravas auto.

Savukārt par otru nozīmīgāko uzņēmumu apkaimē kļuva rajona otrā malā 1899. gada sākumā atklātā "Linu un džutas manufaktūra". Tās pirmsākumi gan Čiekurkalna vēsturē ierakstīti ar asinīm. Tikai dažus mēnešus pēc darbības uzsākšanas ap 200 fabrikas strādnieču, būdamas nemierā ar samaksu un darba apstākļiem, pulcējās protesta gājienam un devās sūdzēt savu sāpi gubernatoram. Viņas izgāja pa rūpnīcas vārtiem un pa tagadējo Krustabaznīcas, tālāk Brīvības ielu nonāca līdz Aleksandra vārtiem pie tagadējā gaisa pārvada. Tur viņas sagaidīja žandarmi, kuri sievietes ieslēdza Aleksandra dārzā starp tagadējo Brīvības, Pērnavas un Barona ielu. No blakus esošā “Fēniksa” ieradušies ap tūkstoš strādnieku, izraisījās sadursmes, un no Maskavas forštates Vjazmas kazarmām strādnieku savaldīšanai nosūtīti ap tūkstoš karavīru. Asiņainajos grautiņos miruši vismaz 11 vīri, bet vairāk nekā 200 arestēti.

"Linu un džutas manufaktūras" administratīvā ēka, strādnieku dārzs un kopaina starpkaru periodā. Foto: LNA LVKFFDA un RCB Čiekurkalna filiālbibliotēkas arhīvs

Padomju gados gribēja visu nojaukt

Par spīti gadsimta sākumā pieredzētajiem nemieriem, fabrikas auga un te dibināja aizvien jaunas, piemēram, darbagaldu ražotni "Atlass", tērauda instrumentu ražotni "Salamandra". Te joprojām atrodas uzņēmumu "Konsums" un "Bekona eksports" pēctecis “Rīgas miesnieks". Čiekurkalnā, gan stipri vēlāk – 50. gados, tapa arī Rīgas pirmā termoelektrostacija jeb TEC-1 ar ķieģeļu rakstā veidotiem sociālā romantisma dekoriem. Patlaban tās varenais stāvs rūk katru dienu, jo ēkas īpašnieks "Latvenergo" ķieģeļu milzim tā arī nespēja rast pielietojumu pēc jaunas, izmēros mazākas termoelektrostacijas uzbūvēšanas turpat blakus.

Par šejienes agrāko rosību un iedzīvotāju blīvumu mūsdienās liecina ūdenstornis, kurš ir varenākais starp saviem līdziniekiem Rīgā, kā arī 37. vidusskola, kas tās atklāšanas brīdī 1933. gadā bijusi lielākā skola Latvijā. Vietējiem iedzīvotājiem gan tam laikam ārkārtīgi modernā funkcionālisma stila ēka nemaz neesot patikusi, jo pārāk atgādinājusi fabriku celtnes, kuras jau ieskāva rajonu. Tai blakus savukārt atrodas pirmsskolas izglītības iestāde, kura uzbūvēta Šreienbušas muižas ēkas vietā.

50. gados tapa arī Rīgas pirmā termoelektrostacija
jeb TEC-1 ar ķieģeļu rakstā veidotiem sociālā
romantisma dekoriem

Līdz pat 1924. gadam, kad Čiekurkalns iekļauts Rīgas sastāvā, tas bijis pašpietiekams – pilsēta pilsētā. Vienīgi ormaņi, kuri šeit dzīvojuši lielā skaitā, pa dienu devušies uz darbu Rīgā, bet vairums strādnieku savas dienas aizvadīja rajona robežās. Vēl 30. gados daudziem čiekurkalniešiem sētā bijusi kūtiņa ar lopiem, kuri dzīti uz netālajām ganībām tagadējās VID ēkas apvidū. Daudzi šejienieši, dodoties uz centru, pat tagad mēdzot teikt, ka brauc uz Rīgu, stāsta Čiekurkalna attīstības biedrības valdes loceklis Kaspars Spunde.

Šo mierīgo koka ēku republikas idilli Rīgas pilsētplānotāji gan 80. gadu sākumā bija iecerējuši pārveidot nedaudz citādi. No masveida padomju daudzstāvu apbūves Čiekurkalnu pasargāja PSRS ekonomiskais noriets un Latvijas valstiskuma atjaunošana. Pagūts nojaukt tikai nelielu daļu vecās apbūves 4. šķērslīnijā, kur tagad pār mazajām ieliņām slejas daudzstāvu ēkas, bet plāni paredzējuši gandrīz visu koka apbūvi nomainīt pret paneļu tipa ēkām, stāsta novadpētniece un Rīgas Centrālās bibliotēkas Čiekurkalna filiālbibliotēkas vadītāja Aija Namavīra.

Ūsainie glābēji un pasaules līmeņa konstruktori

Līdz Pirmajam pasaules karam Čiekurkalnā dzīvojuši jau vairāk nekā 22 000 iedzīvotāju jeb trīskārt vairāk nekā patlaban. Kā liecina robi apkaimes ielu malās, daudzi nami aizgājuši līdz ar iedzīvotājiem. Daļai ļauts sagrūt, citi nojaukti, bet daļu laika gaitā paņēmis viens no senākajiem koka rajona biediem – liesmas.

Savulaik, lai gādātu par strādnieku rajona drošību, Šreienbušā dibināta brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. Tā pirmā Latvijā iegādājusies savu auto un vēlāk ar vietējo uzņēmumu palīdzību tika pie putu aparātiem. Kā liecina tā laika laikraksti, tā bijusi ne tikai rajona apdrošināšanas polise, bet arī kultūras dzīves centrs, un nesen atjaunotajā ugunsdzēsēju depo ēkā rīkotas balles un spēju demonstrējumi.

Kā redzams tā laika fotogrāfijās, ugunsdzēsējiem bija ne tikai auto un spožas ķiveres, bet arī varen biezas ūsas. Tās audzētas ar nolūku – ūsas palīdzējušas elpot sadūmotās telpās. Citu brīvprātīgo ugunsdzēsēju vidū izcēlies drēbnieks Jānis Frīlings (mazajā attēlā pa labi), kura sejas bagātīgais apmatojums savulaik ieguvis Rīgas kuplāko ūsu titulu. Foto: Čiekurkalna apkaimes biedrības arhīvs un laikraksts "Pēdējā Brīdī" (1936. gads).

Latvijā un pasaulē skaļāk gan izskanējuši citu čiekurkalniešu vārdi. Starpkaru periodā par leģendām kļuva izgudrotāji un dizaineri brāļi Kārlis un Ādolfs Irbīši. 1904. gadā dzimušais Kārlis no mazotnes interesējās par lidmašīnām un pēc Rīgas tehnikuma pabeigšanas pievērsās inženierijai. Lai gan viņš 1933. gadā kopā ar Arnoldu Panderu izstrādāja Latvijā vienīgo motociklu "Pandera", viņa patiesā aizraušanās bija avioinženierija. 30. gadu otrajā pusē pēc viņa iniciatīvas VEF uzsāka pirmo lidmašīnu ražošanu, un 1938. gadā ar Irbīša projektēto "I-12" (tā bija jau 12. čiekurkalnieša konstruētā lidmašīna) tika sasniegts jauns rekords, no Londonas uz Rīgu atlidojot deviņās stundās un piecās minūtēs. Līdz Otrajam pasaules karam VEF paguva saražot 12 šādas lidmašīnas, uzbūvēja arī vairāku citu modeļu lidmašīnas, un Irbītis pat uzsācis darbu pie sava 19. lidmašīnas projekta jeb "I-19". Kara laikā Kārlis ar sievu nonāca Vācijā, no kuras izceļoja uz Kanādu. Tur jau dažus gadus vēlāk viņš kļuva par "Canadair" vecāko inženieri. Kanādā viņš izstrādāja militāro lidmašīnu "V-STOL CL-84" ar grozāmiem spārniem, kuras skices bija radījis vēl bēgļu nometnē Vācijā.

Fotoaparāts "VEF Minox". Foto: Ieva Lūka / LETA

Viņa 1910. gadā Čiekurkalnā dzimušais brālis Ādolfs Irbītis, naudas trūkuma dēļ nepabeidzis studijas Mākslas akadēmijā, 30. gadu sākumā arī sāka darbu VEF un salīdzinoši īsā laikā kļuva par uzņēmuma Reklāmas nodaļas, kas bija atbildība par produkcijas dizainu, vadītāju. Tiek uzskatīts, ka tieši viņš radīja Valtera Capa izstrādātā fotoaparāta "VEF Minox" ārējo veidolu. Palicis šajā dzelzs priekškara pusē, Ādolfs pēc kara atsāka darbu VEF, kur izstrādāja dizainu vairumam padomju gados visiem pazīstamo radioaparātu, tostarp modeļiem "Spīdola", "Selga", "Rigonda" un "Rīga".

Spilgtie strādnieku rajona akcenti

TEC-1

Iedvesmas soliņš

Čiekurkalna pirts

Brīvprātīgo ugunsdzēsēju depo

Rīgas Krusta baznīca

Ūdenstornis

Rīgas Misiones evaņģēliski luteriskā baznīca

Čiekurkalna stacijas ēka

RTU Transporta un mašīnzinību fakultāte

Huzāru jeb Krusta kazarmas


Stacijas ēka
 – agrākā stacijas ēka atrodas uz valsts zemes un patlaban pieder juridiskai personai, tajā atrodas dzīvokļi.


Ūdenstornis
 – lai gan Vilhelma Bokslafa jūgendstilā projektētie ūdenstorņi šeit un Āgenskalnā ir līdzīgi, Čiekurkalnā 1911. gadā tapušais brālis ir ievērojami lielāks. Līdzās koku pudurī paslēpusies viena no 25 Reinholda Šmēlinga projektētajām Rīgas skolām. Pilsētai piederošais ūdenstornis patlaban vēl gaida, kāds būs tā liktenis.


Rīgas Krusta baznīca
 – sākotnēji baznīcu bija iecerēts celt pie “Fēniksa”, aptuveni VEF Kultūras pils apkaimē, bet apstākļi mainījušies. Arī šīs nacionālā romantisma stilā celtās būves autors ir Vilhelms Bokslafs.


RTU Transporta un mašīnzinību fakultāte
 – te agrāk bija “Linu un džutas manufaktūra”, kuras administratīvais korpuss izvietojies gar ielu, bet padomju gados ēkās iekārtojās Jakova Alkšņa Augstākā kara aviācijas inženieru skola. Spunde stāsta, ka nereti kompleksā redzami iebraucam auto ar Krievijas numurzīmēm, kas varētu liecināt par bijušo studentu apciemojumu. Dziļāk kvartālā redzamais savrupnams ir vienīgā liecība, ka vēl pirms manufaktūras dibināšanas šī vieta bijusi iecerēta kā vasarnieku rajons.


Iedvesmas soliņš
 – brāļiem Irbītēm par godu radīts vides objekts, no kura paveras skats uz aviokonstruktora Kārļa un dizainera Ādolfa mājvietu.


Rīgas Misiones evaņģēliski luteriskā baznīca
 – draudze bez pārtraukuma pastāv kopš 1921. gada, bet savu lūgšanu namu uzcēla septiņus gadus pēc dibināšanas. Savukārt tā unikālos eksterjera rotājumus un pagalma iekārtojumu, tostarp zvanu torni, vēl padomju gados sāka veidot autodidakts Oļģerts Miķelsons.


Brīvprātīgo ugunsdzēsēju depo
 – pirms dažiem gadiem ēka atjaunota un ieguvusi piebūvi, bet no 1. līnijas puses saglabājusi oriģinālo apveidu un – pats galvenais – augsto torni, kurā žāvētas ūdens šļūtenes.


Čiekurkalna pirts
 – laiki mainījušies, bet viena no Rīgas vecākajām pirtīm joprojām vīriešiem pakalpojumus piedāvā četras dienas nedēļā, bet sievietēm – tikai vienu dienu, piektdienā.


Huzāru jeb Krusta kazarmas
 – īsi pirms Pirmā pasaules kara Cariskās Krievijas vajadzībām būvētās kazarmas starpkaru periodā nokļuva Latvijas armijas pārvaldībā. Tagad šajā slēgtajā teritorijā atrodas Nacionālo bruņoto spēku Apvienotais štābs.


TEC-1 – patlaban jau ir zuduši termoelektrostacijas dūmeņi, kuri ilgu laiku bija burtiski Čiekurkalna pazīšanās zīme, ja apkaimi meklēja no lielāka attāluma, bet nupat ir pēdējais brīdis uzmest aci pašai Edgara Šēnberga projektētajai ēkai un tās netipiskajiem ar sarkaniem kieģeļiem veidotajiem rakstiem.



PROJEKTA EKSPERTS

Kaspars Spunde

Čiekurkalna attīstības biedrības valdes loceklis

PROJEKTA EKSPERTS

Aija Namavīra

RCB Čiekurkalna filiālbibliotēkas vadītāja

RAKSTA AUTORS

Andris Kārkluvalks

DELFI žurnālists

VIDEO AUTORS

Kārlis Dambrāns

DELFI fotoredaktors