Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Senos laikos pirms kļūšanas par meistaru ceļojošie amatnieku zeļļi devās apmācībā uz dažādām pilsētām, bet eksāmenā viņiem vajadzēja mācēt ne tikai amatu, bet arī nosaukt pazīmes, kas liecina, ka viņi tiešām bijuši konkrētajās vietās. Rīgai šādi simboli bija trīs. Divi no tiem atradās pie un uz Daugavas – Lielais Kristaps un peldošais jeb plostu tilts. Trešais bija Svētā Blazija zvans Jēkaba baznīcas torņa ārpusē. Šoreiz “Rīgas maršrutu” sērijā stāsts par milzi un tiltu jeb Daugavmalu pie Vecrīgas, kas veido pilsētas panorāmu un kur gadsimtiem ilgi kūsājusi dzīvība, aizstāvēta pilsēta, svinēti svētki un notikušas arī lielākās manifestācijas.

Rīgas stāsti:
krastmala un tilti

Rīgas tilti

Lai arī Rīga, pateicoties Daugavai un Rīdzenei, vienmēr bijusi pilsēta pie ūdeņiem, daudzus, iespējams, pārsteigs, ka pirmais tilts pār Likteņupi šeit tika uzbūvēts vien 1701. gadā zviedru karaļa Kārļa XII karapulka vajadzībām, tātad 500 gadus pēc oficiālās pilsētas dibināšanas. Tai gan vajadzēja būt visai šaubīgai ūdens šķērsošanas vietai, jo tilts tika būvēts uz laivām jeb plostiem, nevis stabiliem balstiem. Ir tikai loģiski, ka tas ilgi neturējās, un jau drīz straume ar lediem to aiznesa jūrā. Miera laikā pirmo tiltu uzcēla pēc vairākiem gadiem. Arī tas bija plostu tilts, ko ik pēc dažiem gadiem nācās atjaunot, bet tas kalpoja vairāk nekā 150 gadus. 

Savukārt pirmo pastāvīgo tiltu Rīga ieguva vien 1872. gadā, pēc Krimas kara, līdz ar vilcienu kustības tīkla attīstību Krievijā – tas bija dzelzceļa tilts, kuru tad, kad nekursēja bānīši, varēja izmantot arī gājēji un braucēji. Tomēr šāda iespēja bija reta – dienas laikā vilcieni tiltu šķērsoja pat 38 reizes, turklāt Daugava vēl arvien bija aktīvs kuģošanas ceļš, tādēļ it bieži, pagriežot tilta posmus, to nācās pacelt, lai palaistu kuģus (ap 300 kuģu gadā). Interesanti, ka valstij tobrīd naudas nebija, tāpēc tilta būvi un apsaimniekošanu nodeva privātuzņēmējam. Tā nu tilta šķērsošanai tika noteikta maksa. Grāmatā “Rīgas tilti un satiksmes pārvadi” Ziedonis Vecvagars raksta, ka tas bijis visai ienesīgs bizness un 1885. gadā šādi iekasēti 185 tūkstoši rubļu.

Lai arī Rīga vienmēr bijusi pilsēta pie ūdeņiem,
pirmo pastāvīgo tiltu tā ieguva vien 1872. gadā –
tas bija dzelzceļa tilts, kuru tad, kad nekursēja bānīši,
varēja izmantot arī gājēji un braucēji


Tā kā dzelzceļa tilts bijis tik noslogots, sprieda, ka nepieciešams vēl kāds pārvads pāri Daugavai. Līdzīgi kā mūsdienās, arī 19. gadsimtā izskanējušas gan runas par tuneli zem upes, kas izvestu Klīversalas pļavās, gan vēl dažādi varianti, bet beigās pilsētas galvas izlēma par labu praktiskākam variantam, kas neprasīja pārveidot sauszemes satiksmes mezglus pirms uzbraukšanas uz tilta. Proti, veco plostu tiltu starp Peldu un Akmens ielu pamazām pārveidoja par pontonu tiltu. Kādu laiku pa to pat kursēja tramvajs. Interesanti, ka, nedaudz mainot atrašanās vietu un to atjaunojot, pontonu tilts pastāvēja no 1896. gada līdz pat 1981. gadam, kad uzcēla Vanšu tiltu, un to pārdeva Pēterburgai. Kādu laiku pontonu tilts atradies arī Lielupē, tāpat arī paralēli vecajam Koka tiltam (uzcēla 1944. gadā) un īsu brīdi paralēli Vanšu tiltam Valdemāra ielas galā.

Pontonu tilts 20. gs. sākumā. Pastkarte. Ineses Liberes privātais arhīvs

Pirms Pirmā pasaules kara uzcēla jauno dzelzceļa tiltu vietā, kur tas atrodas pašlaik, bet veco pilsēta par miljonu rubļu atpirka no privātuzņēmēja un pilnībā nodeva gājēju, pajūgu un arī tramvaju kustībai. Karā šo tiltu sapostīja, un atjaunošana prasīja ilgu laiku, vien 1938. gadā uz tā balstiem atklāja Zemgales tiltu. Arī tas pastāvēja tikai dažus gadus, līdz vācieši to atkāpjoties saspridzināja. Mūsdienās, braucot vilcienā, Daugavā vēl ir labi redzami tā balsti, bet ik pa laikam izskanējušas runas, ka Zemgales tiltu vajadzētu atjaunot. Vēl 2005. gadā tika apgalvots, ka tas vajadzīgs, lai atvieglotu satiksmes plūsmu 13. janvāra ielā un neradītu jaunus sastrēgumus pie tolaik jaunceļamās Gaismas pils. Jāpiebilst, ka jau tuvākajos gados Dzelzceļa tilta apkārtnē paredzamas jaunas izmaiņas saistībā ar “Rail Baltica” izbūvi.

Atgriežoties senākos laikos, jāpiemin vēl kāds neparasts tilts ar īsu, bet spilgtu stāstu. Runa ir par Lībekas tiltu, ko uzbūvēja Vācijas ķeizara armija 1917. gadā, jo pontonu tilts pirms diviem gadiem bija evakuēts uz Pērnavu. Tā nebija diez ko pamatīga inženiertehniskā būve, bet savu funkciju pildīja. Lībekas tilts atradies starp tagadējo Akmens tiltu un Dzelzceļa tiltu. Tieši šis tilts ir tas, ko kā vienu no ceļiem tiešam uzbrukumam Pārdaugavā tobrīd esošajiem bermontiešu pulkiem izmantoja strēlnieki Brīvības cīņās, kas attēlotas filmā “Rīgas sargi”, nevis dzelzceļa tilts, kā tas rādīts uz ekrāniem. Arī pēc kara šo pagaidu tiltu vēl turpināja izmantot, bet 1924. gada aprīlī pēc bargas ziemas Daugavā sākās pamatīgi plūdi un ledus iešana, kas sev līdzi paķēra arī divus Rīgas tiltus – Lībekas un veco dzelzceļa tiltu. Ļaudis skrējuši uz krastmalu skatīties, kā tilti kuģo uz jūru. Līdz ar tiltu pārrauta tika ne tikai satiksme, bet arī komunikācijas. Kādu laiku Pārdaugava palika bez centralizētas ūdens apgādes un pie Akmens ielas stāvējušas dzeramā ūdens mucas, bet pār Daugavu varēja tikt vien ar tvaikonīti.

Sabombardētais Dzelzceļa un Zemgales tilts 1944. gadā. Foto: Krišs Rake, Rīgas pilsētas būvvaldes arhīvs

1701

Pirmais plostu tilts Rīgā pāri Daugavai



1871

Pirmais dzelzceļa tilts pāri Daugavai . Kad pa to nekursēja vilciens, tas tika atvēlēts gājējiem un pajūgiem, no kuriem iekasēja maksu par upes šķērsošanu


1914

Uzcelts jaunais Dzelzceļa tilts, vietā, kur tas atrodas arī tagad

 

1917

Nopostīto tiltu pagaidu aizvietošanai vācu armija uzceļ tiltu, ko nodēvē Lībekas vārdā.



1938

Vecā Dzelzs tilta vietā atklāj Zemgales tiltu


1945

Tagadējās Valdemāra ielas galā uzcelts Koka tilts, ko demontēja 1964. gadā

1957

Atklāj Oktobra tiltu. 1992. gadā to pārdēvē par Akmens tiltu. Pontonu tiltu novieto tagadējā Vanšu tilta vietā

1976

Atklāj Salu tiltu



1981

Atklāj Vanšu tiltu. Pontonu tiltu pārdod toreizējai Ļeņingradai (Pēterburgai)


2008

Atklāj Dienvidu tiltu






1896

Pabeigts pontonu tilts, pa kuru kursēja arī tramvajs. Tas pastāvēja līdz pat 1981. gadam

1914

Vecais dzelzceļa tilts tiek atvēlēts sauszemes transportam un gājējiem


1924

Pali un ledus aizskalo jūrā Veco dzelzceļa un Lībekas tiltu



1944

Noposta Rīgas tiltus pār Daugavu, to atjaunošana prasa ilgu laiku


Otrā pasaules kara laikā smagi cieš Rīgas tilti, tāpēc Sarkanās armijas vajadzībām  Valdemāra ielas galā tiek uzbūvēts koka tilts.

Stabilu auto, tramvaju un gājēju satiksmei primāri būvētu tiltu Rīga ieguva  1957. gadā. Kad būvdarbi tika pabeigti, Pontonu tiltu pārvietoja paralēli koka tiltam iepretim Gorkija (tagadējā Kr. Valdemāra) ielai. 

Jauno tiltu atklāja par godu Oktobra revolūcijas 40. gadadienai un tā arī nosauca – par Oktobra tiltu. Interesanti, ka arī šim, tāpat kā visiem līdz tam būvētajiem tiltiem, bija iespējams pacelt vienu no posmiem Vecrīgas pusē, lai varētu izlaist cauri kuģus, bet šī funkcija nekad nav izmantota, un jau pavisam drīz pēc tilta uzcelšanas Daugavā izbūvētas hidroelektrostacijas, kas pielika punktu gadsimtiem ilgajai upes kuģošanai. Nevar nepieminēt, ka pār šo tiltu 1989. gadā veda vērienīgākā tautas vienotības akcija – Baltijas ceļš. Pēc tam, 1992. gadā, tika nolemts to pārdēvēt par Akmens tiltu. Daudziem jau piemirsies, bet 2014. gadā tiltu vēlreiz šķērsoja vienotu cilvēku ķēde – pārnesot grāmatas no vecās bibliotēkas uz Gaismas pils ēku, tika veidota “Grāmatu ķēde”.

Kā nākamo 1976. gadā atklāja Salu (toreiz Maskavas) tiltu, kas beidzot nodrošināja autosatiksmi arī uz Zaķusalu.

Savukārt, lai arī Vanšu tiltu atklāja vien 1981. gadā, ideju par Daugavas šķērsojumu šajā vietā pie pils izteica jau Rīgas galvenais inženieris Ādolfs Agte 19. gadsimta beigās. 20. gadsimta 30. gados, kad tika spriests par jaunu tiltu, inženieris, Latvijas Universitātes profesors Pāvils Pāvulāns pat bija izstrādājis projektu iekaramajam tiltam, kas līdzinātos Zelta vārtu tiltam Sanfrancisko vai 25. aprīļa tiltam Lisabonā, paredzot uz tā arī velojoslas. Tomēr karš izjauca šīs ieceres īstenošanu.

Runājot par Rīgas tiltu attīstību, jāpiemin, ka 2008. gadā atklāts Dienvidu tilts, bet Rīgas teritorijas plānojumā līdz 2030. gadam, saistībā ar kuru pašlaik notiek sabiedriskā apspriešana, iezīmēts arī Ziemeļu transporta koridors, kas šķērsos Daugavu aptuveni trīs kilometrus uz ziemeļiem no Vanšu tilta. Tāpat plānots pabeigt iesākto Hanzas šķērsojumu pāri Ķīpsalai, savienojot Pārdaugavu ar otru Daugavas krastu pie ostas.

Dienvidu tilts kļuvis par strīdu objektu jau vairāk nekā 10 gadu garumā milzīgo būvniecības izmaksu deļ 

Salu tilts. Līdz šī tilta uzcelšanai, Zaķusalā varēja nokļūt tikai ar kuģīti

Dzelzceļa tiltam kādreiz bija metāla arkas arī pāri Daugavas attekai, bet Otrajā pasaules karā tas atjaunots šādā izskatā

Akmens tilts. Lai arī šim tiltam ceļot paredzēti izgriežami posmi, lai tam cauri netraucēti tiktu kuģi, šī iespēja tā arī nekad nav izmantota

Vanšu tilts. Šāda veida tilts, kam bija paredzētas pat velojoslas, projektēts jau 20. gadsimta 30. gados. Tomēr karš šo ieceri izjauca, un līdz pat 1981. gadam šajā vietā atradās pontonu tilts.

Krastmala

Attīstoties Rīgai kā ostas pilsētai, Daugavas krastā no Rīdzenes tika pārcelta osta un vairākus gadsimtus atradās tirgus. Līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem te bija būdeļu un tirgotāju galdu jūklis. Kā jau kārtīgai viduslaiku pilsētai, arī Rīgai gar upmalu bija izbūvēti vaļņi ar torņiem, bet kopš 14. gadsimta krastmalā slejas arī Rīgas pils.

Kad nolēma Rīgas izskatu mainīt, padarīt modernāku un nojaukt viduslaiku vaļņus, tika arī izlemts – lai izceltu Vecrīgas arhitektūru un panorāmu, būtu nepieciešams to ieskaut dārzu joslā. Pēc vaļņu nojaukšanas, līdzīgi kā tajā laikā Vīnē Ringštrāsi, arī Rīgā izveidoja bulvāru joslu un kanālmalas apstādījumus.

Kādreiz Rīgas osta atradās 11. novembra krastmalā, netālu no tagadējā Dzelzceļa tilta. Pastkarte. 19.gs. 2. puse. No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma

Daugavmalā visā garumā toreizējais pilsētas arhitekts Daniels Felsko bija iecerējis tirgus vietā būvēt pasāžu – slēgtu tirdzniecības ielu, raksta Jānis Lejnieks savā grāmatā “Rīgas arhitektūra”. Šī iecere gan netika realizēta. Tomēr Daugavmala un 11. novembra krastmala vēl pagājušajā gadsimtā izskatījās krietni citādi, nekā esam to pieraduši redzēt.


Izskanējis viedoklis, ka 11. novembra
krastmalas brauktuvi vajadzētu pārbūvēt un
novadīt tunelī zem pilsētas, kā tas izdarīts Varšavā,
savukārt virs tā atkal veidot gājēju zonu


Pirmā pasaules kara laikā un Brīvības cīņās te bija izraktas tranšejas un strēlnieki aizsargāja Rīgu, izcīnot vēsturiskas uzvaras, savukārt pēckara laikā, kad 30. gados uz angāriem tagadējā vietā pārcēla Centrāltirgu, krastmalu pārveidoja par zaļu un greznu bulvāri ar brīnišķīgiem apstādījumiem. Tas bija parks, kur ar skatu uz upes plūdumu varēja pastaigāties rīdzinieki un iebraucēji, bet tam pa vidu kursēja tramvaji. Apstādījumus 1933. gadā izplānoja viens no Rīgas dārzu tēviem, ainavu arhitekts Andrejs Zeidaks. Gar krastmalu rindojušies arī smalki nami, uz viena no tiem bijis pat Rīgas lielākais gaisa dārzs...

Lai arī pēdējos gados tā daudzviet atjaunota, Daugavmalas gājēju zonu gluži nevar nosaukt par dzīvīgu, jo daudzo joslu satiksme un retās gājēju izejas to mākslīgi norobežo un it kā izolē. Foto: Shutterstock

Padomju laikos, atjaunojot Otrajā pasaules karā izpostīto, daudz gruvešu tika sabērts turpat Daugavmalā, izveidojot Komjaunatnes krastmalu, vēlāk arī plašu ielu ar dzīvu satiksmi, kādu to pazīstam pašlaik. Tomēr daudzo joslu satiksme un retās gājēju izejas uz krastmalas pastaigu zonu to mākslīgi norobežo un it kā izolē. Tāpēc, lai arī pēdējos gados tā daudzviet atjaunota, Daugavmalas gājēju zonu gluži nevar nosaukt par dzīvīgu. Izskanējis viedoklis, ka Krasta ielu un 11. novembra krastmalas brauktuvi vajadzētu pārbūvēt un novadīt tunelī zem pilsētas, kā tas izdarīts, piemēram, pavisam netālu esošajā Varšavā, savukārt virs tā atkal veidot gājēju zonu. Arhitekte Zaiga Gaile pat nesen presē izteikusies, ka mērs, “kurš 11. novembra krastmalas autostrādi ielaidīs pazemē, ieies vēsturē”. Pagaidām gan šī ir tikai ideja, bet krastmala gājējiem tiek nodota vien dažas reizes gadā, kad tiek svinēti svētki un tur notiek koncerti, parādes, uguņošana vai maratoni.

Jāpiebilst, ka Daugavmala ir nozīmīga, atceroties arī Atmodas laiku, kad šeit plīvoja neskaitāmi sarkanbaltsarkanie karogi un tautas vienotība manifestācijās sasniedza augstāko punktu, pulcējot tūkstošus.

Peldētavas Daugavā

Interesanta lieta, ko, iespējams, citādā izskatā būtu vērts atjaunot, ir Rīgas pilsētas peldētavas Daugavā pie Vecrīgas. Tādas laika gaitā bijušas vairākas – koka būves ar laipām iekšā upē.

Armijas sporta kluba peldētāji Rīgas peldētavā. Foto publicēts žurnālā "Atpūta"


1912. gada maijā laikraksts “Rīgas Avīze” rakstīja: “Noderīgu peldētavu trūkums Rīgā. Vasaras siltajā laikā turīgākās aprindas meklē atpūtu un atspirgumu Rīgas Jūrmalā vai citur ārpus Rīgas. Bet lielākā Rīgas iedzīvotāju daļa, sevišķi strādnieku aprindas, pēdējie pēc grūtiem dienas darbiem fabrikās vai citās iestādēs, mēģina atrast atspirdzināšanos, peldoties gandrīz vai katrā vietā, kur ir kaut cik viņu nolūkam noderīgs ūdens, lien tik iekšā un mazgājas. Sekas daudzreiz bēdīgas… Viena tikai vēlēšanās, lai ko darītu, kam tas nākas, apgādāt Rīgu ar piemērotām peldētavām.” Jau tajā pašā gadā atklātas pirmās bezmaksas peldētavas Daugavā, kas bijušas pavisam vienkāršas un bez glābšanas līdzekļiem, atsaucoties uz tā laika avīzēm, raksta “Ngkm.lv”.

Latvijas pirmās neatkarības laikā Daugavas peldētava jau bija moderna un labiekārtota, tajā bija zona gan sievietēm, gan vīriešiem, tramplīni, iespēja novietot velosipēdu, pārģērbties, noskaloties dušā un vēl dažādas ērtības. Kā redzams arī daudzos attēlos, peldētava pieslējās pontonu tiltam. Daugavā peldētava pastāvēja līdz pat 70. gadiem.

Pastkartē redzama cara laiku Rīgas peldētava - tilta vidū, labajā pusē. Neatkarības laikā tā atradās citur, taču konstrukcija un būtība bija tāda pati - koka kaste, noenkurota pie pontonu tilta Daugavā

Traģēdija Daugavā

Runājot par šīm vietām, jāmin arī kāds skumjš atgadījums. Lielākā upju kuģu katastrofa Latvijā notika 1950. gadā. Tolaik vēl ar tiltiem bija pašvaki, bet pār upi kursēja tvaikoņi.  13. augustā ap pulksten 12 kuģu piestātnē metrus piecdesmit lejpus Dzelzceļa tiltam slodzi neizturēja pārpildītais kuģis “Majakovskij” un nogrima. Tā bija milzīga un muļķīga traģēdija, kas prasīja daudz dzīvību – bojā gāja 147 cilvēki, no kuriem 48 bija bērni.

Lielais Kristaps un strādnieku dumpis

Krastmalā atrodami arī divi pieminekļi, kam katram ir savs stāsts. Dzelzceļa tilta pakājē uz Daugavu pavērsts padomju laikā tēlnieka Alberta Terpilovska un arhitekta Kārļa Plūksnes 1960. gadā veidotais monuments “1905. gada cīnītājiem”. Šajā gadā 13. janvārī te miermīlīgā demonstrācijā devās liels skaits Rīgas strādnieku, lai vērstu cara uzmanību sliktajiem dzīves un darba apstākļiem. Tomēr varasvīri izlēma demonstrāciju un strādnieku iniciatīvu apspiest un atklāja uguni uz neapbruņotajiem cilvēkiem, nogalinot 70 cilvēkus un daudzus ievainojot. Tā nu šis simboliskais bronzas un granīta piemineklis, protams, padomju pompozā stilā, attēlo traģiskos notikumus – tajā redzams jauns strādnieku tiesību cīnītājs, kas, no ievainotā biedra rokām izņēmis karogu, nes to tālāk.

Lielā Kristapa un Jēzusbērniņa skulptūra Daugavmalā. Foto: DELFI

Otrs ievērojams apskates objekts krastmalā ir Lielais Kristaps. Šis pilsētas aizstāvis jau kopš 15. gadsimta beigām sargājis Rīgu. Kristofers ir katoļu svētais, tāpēc, lai arī nav zināms precīzs koka skulptūras izgatavošanas datums, skaidrs, ka tā tapusi, pirms Rīga 1524. gadā pieņēma Lutera mācību. Kristofers bijis viens no 14 Rīgas patroniem, laivinieku, plostnieku un nesēju brālību aizgādnis. Tā nu šo brālību biedri pēc veiksmīga brauciena pār Daugavas krācēm ziedojumu traukā pie Kristapa skulptūras vienmēr metuši palielas naudas summas, kas vēlāk nodotas netālu esošā Sv. Jura hospitāļa uzturēšanai. Leģenda vēsta, ka Lielais Kristaps bijis milzis, kas dzīvojis alā pie Rīdzenes un tos, kas gribējuši šķērsot upi, pārnesis uz saviem pleciem. Reiz tumšā naktī pretējā krastā viņu saucis mazs puisēns, milzis pārbridis un uz pleciem mazo pārnesis upei, pabarojis un izguldījis savā alā. No rīta pamodies, viņš atradis mucu ar zeltu. Izrādījies, ka mazais bijis Jēzus Kristus. Milzis bagātību atstājis ar novēlējumu, lai pēc viņa nāves tiktu uzcelta varena pilsēta – Rīga.

Līdz pat 20. gadsimtam skulptūra stāvējusi netālu no spīķeriem un bijusi visai ieredzēta, koka milzim pat piedots, ka apgāžoties tas 1824. gadā vētrā nositis kādu jūrnieku. Tikai 20. gadsimtā korporeļi to apskādējuši un Kristaps zaudējis gan bozi, gan mazuli uz pleca, arī ziedojumi kļuvuši arvien skopāki. Beigu beigās tas nonācis Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kur vēl joprojām atrodas atjaunotā 500 gadus vecā skulptūra. Bet Daugavmalā tagad stāv tās kopija. Savukārt Lielā Kristapa vārdu jau kopš 1977. gada nes galvenā Latvijas kino balva. Jāpiebilst, ka nu jau tradicionāli pie Kristapa kājām pareizticīgie rīdzinieki Lielajā ūdens iesvētīšanas dienā janvārī mērcējas Daugavā. 


PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".