Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Doma laukums ir lielākais laukums Vecrīgā, kas ļauj labāk izprast, cik varena ir Doma baznīca. Izrādās, tāds, kādu to pazīstam pašlaik, Doma laukums nav pat simt gadus, tomēr šajā laikā piedzīvojis tik daudz – manifestācijas, teroraktu, barikādes, jāņuzāļu andeli, „Aristoteļus” un labdarības maratonus. Arī nami ap laukumu ir ar neticami interesantiem stāstiem un likteņiem. Kā un kāpēc tad tapa Doma laukums?

Rīgas stāsti: Doma laukums

  Doma laukuma (15. maija laukuma) tapšana – situācija pēc ēku nojaukšanas 1935. gadā. Autors – nezināms. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja arhīvs

Lai redzētu Domu

19. gadsimta 60. gados rāte izlēma atbrīvot laukumu ap Doma baznīcu, lai tās varenība būtu labāk saskatāma. Tika nojaukti nelielie tuvākie nami, bet izveidotais laukumiņš nosaukts par Domes laukumu, ko tikai 1923. gadā latviskoja par Doma laukumu. Tomēr tas ne tuvu nebija tik liels, kā to pazīstam tagad, – tā bija teritorija iepretim ieejai baznīcā un nedaudz ap to. 

Doma laukuma (15. maija laukuma) tapšana – ēku nojaukšana 1935. gadā. Autors – nezināms. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja arhīvs

Vairāk par pašu baznīcu lasiet nākamajā rakstā, kas būs veltīts Doma baznīcai un tās krustejai, bet šoreiz par ēkām un laukumu, kas paveras, dodoties uz seno, 13. gadsimtā celto dievnamu.

Rīgas Doms sava apjoma, senuma un mākslinieciskās ietekmes ziņā pieder pie izcilākajām būvēm Austrumbaltijā, nesen izdotajā grāmatā par šo celtni raksta Elita Grosmane. Mūsdienās šis arhitektūras piemineklis kalpo gan par evaņģēliski luteriskās baznīcas un arhibīskapa galveno mītni, gan ir mākslas un citu vēsturisku vērtību krātuve, kā arī viena no izcilākajām Rīgas koncertzālēm ar unikālām ērģelēm un akustiku. Ja no austrumu puses – Doma laukuma – baznīca ir labi apskatāma, tad no rietumiem to aizsedz vēsturiskā apbūve, kas it labi ļauj iedomāties, kā te izskatījies pirms 100 gadiem, kad baznīcu no visām pusēm iekļāva ēkas. 

Nojaucot un pārbūvējot ēka tagadējā Doma laukumā, daļa veco namu detaļu tomēr saglabātas. Piemēram, durvju aile no nama Doma laukumā 7 tagad atrodas Latvijas universitātes Juridiskajā fakultātē Raiņa bulvārī 19. Foto no Skaidrītes Cielavas grāmatas "Cilnis Vecrīgas laicīgajā arhitektūrā"

Kā jau teikts, vēl līdz 20. gadsimta 30. gadiem te bija Vecrīgai raksturīgā apbūve ar nelieliem – divus līdz četrus stāvus augstiem – namiem, starp kuriem slējās iespaidīgās Rīgas komercbankas (tagad Latvijas Radio), Rīgas biržas un Biržas bankas ēkas. Pēc toreizējā Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa iniciatīvas šajā vietā tika nojaukti divi vēsturiskie kvartāli, kuros atradās arī vairākas interesantas celtnes, piemēram, nelielais nams Šķūņu ielā 30/32, kur līdz 1913. gadam darbojās bagātā A. Krepša restorāns un vīna tirgotava – viena no smalkākajām vietām Rīgā. 30. gadu pirmajā pusē tur izvietojās Kooperatīvā tranzītbanka, grāmatu spiestuve „B. Sorensen un Ko”, ēdienu veikals „Mazā birža” un vēl vairākas tirgotavas. 1936. gadā šie kvartāli tika nojaukti, bet 1937. gadā par godu autoritārajam Ulmaņa režīmam izveidots 15. maija laukums. Mēļoja pat, ka tā bijusi dāvana vadonim 60 gadu jubilejā. Ulmanis pats no komercbankas balkoniņa teicis runas. 

Līdz ar satiksmes attīstību Rīgā radās arī nepieciešamība pēc tās regulācijas, ko sākotnēji veica cilvēks, savukārt pirmais stacionārais luksofors uzstādīts Jēkaba un Smilšu ielas krustojumā, kur pēc apbūves nojaukšanas izveidoja Doma laukumu. Zudusī Latvija

1937. gadā izveidotais laukums par godu autoritārajam
Ulmaņa režīmam nosaukts 15. maija vārdā. Mūsdienās bruģī ir
iezīmētas veco ielu robežas.  

Savukārt, ja mūsdienās vēlaties saprast, kur bijusi senā apbūve, atliek vien vērst skatu zem kājām, un tur bruģī ir iezīmētas veco ielu robežas. Sākotnēji tur bijuši arī stikla gaismekļi, bet to mūžs bija īss, jo sniega šķūrētāji tos ātri vien sabojāja.

Doma laukuma centrā atrodas arī plāksne, kas vēsta, ka Rīgas vēsturiskais centrs ir UNESCO mantojuma aizsargājama teritorija. No šīs vietas var ieraudzīt visu trīs augstāko vecpilsētas baznīcu torņus.

Plāksne Doma laukumā, kas vēsta, ka Rīgas vēsturiskais centrs ir UNESCO mantojuma aizsargājama teritorija. Otra šāda plāksne meklējama pie Jaunās Sv. Ģertrūdes baznīcas Brīvības ielā. Foto: DELFI

Raibie notikumi

Laukumā, kas pēc 30. gadu pārbūves kļuva par lielāko Vecrīgā, likumsakarīgi notika arī lielākie pasākumi. 

1940. gadā diagonāli pretējā pusē no baznīcas tika pabeigta iespaidīgā Finanšu ministrijas ēka, kas aizņēma veselu kvartālu, un jau pavisam drīz Rīgā iebrauca padomju tanki. Doma laukumu Rīgas „atbrīvošanai” par godu pārdēvēja par 17. jūnija laukumu.


Doma laukumā 1943. gada 28. augustā. Priekšplānā Darba dienestā iesauktie. Zudusī Latvija

Savukārt vācu okupācijas laikā daļu no tā dēvēja par Alberta fon Bukshēvdena (bīskaps Alberts) laukumu, kurā notika arī dažādi jaunās varas godinoši pasākumi.

Te notika arī demonstrācija, kas saistīta ar kādu traģisku notikumu. Kad Rīgu jau bija okupējusi nacistiskā Vācija, 1943. gada 13. novembrī, Doma laukumā notika arodbiedrību mītiņš, kura dalībnieki protestēja pret sabiedroto ārlietu ministru konferenci Maskavā. 

Arodbiedrību mītiņš pret sabiedroto ārlietu ministru sanāksmi Maskavā, kas notika Doma laukuma 1943. gadā. Lai to izjauktu, tika rīkots neveiksmīgais terorakts. Foto no Latvijas Kinofotofonodokumentu arhīva 

Savukārt komunistiskās partijas pagrīdes organizācija sarīkoja, kā mūsdienās teiktu, teroraktu, lai demonstrāciju izjauktu. Bet viss ne tuvu negāja, kā plānots. Tās dienas rītā Rīgas 6. ģimnāzijas skolnieks Džems Bankovičs ievietoja spridzekli atkritumu urnā pie ēkas Šķūņu ielā 20, bet tas uzsprādzis nelaikā un nogalinājis divus demonstrantus, kā arī garām ejošu skolēnu, vēl divus cilvēkus smagi ievainojot. Demonstrācija Doma laukumā gan notikusi, kā plānots, un tikai vakarā radiofons ziņojis par sprādzienu. Bojāgājušo svinīgā izvadīšana pēc pāris dienām notikusi turpat no Doma baznīcas, viņu zārki klāti sarkanbaltiem karogiem, un pavadītāju bijis vairāki tūkstoši. Vainīgos vēlāk noķēra un sodīja ar nāvi, bet padomju gados viņus godināja kā varoņus, pie Draudzības kurgāna uz Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežas vēl tagad var skatīt pieminekli partizānu vienības komandierim Imantam Sudmalim, kas bija viens no terorakta organizatoriem.

No padomju laika Doma laukumu visspilgtāk, šķiet, var atcerēties saistībā ar vērienīgajām Mākslas dienām, kas, īpaši 70. un 80. gados, pulcēja tūkstošiem cilvēku.

Savukārt 1991. gadā tieši šeit bija barikāžu notikumu centrs. Naktī no 13. uz 14. janvāri tika metināti „tanku eži” (metāla konstrukcijas tanku vai citas tehnikas kustības kavēšanai), kas izvietoti šķērsielās, kuras nebija iespējams bloķēt ar smago tehniku. Vecrīgu burtiski piepildīja lauksaimniecības tehnika un kravas automobiļi, veidojot pamatīgus šķēršļus iespējamiem uzbrucējiem, ielas aizšķērsoja betona bloki. Gaisā vēdīja ugunskuru dūmu smārds. 


Daudzi aculiecinieki atceras to, kā laukumā visu diennakti kūrās lielie ugunskuri, pie kuriem varēja sildīties un apspriest gan satraucošos notikumus, gan klausīties no Latvijas Radio mājas skanošo mūziku. Nevar noliegt arī šajās dienās visapkārt Vecrīgā notikušo lielo alkohola patēriņu un brīvo mīlu, par ko pavisam nesen bija sākts stāstīt arī TV raidījumos. 

Barikāžu laikā Doma laukumā bijis izveidots simbolisks Latvijas Komunistiskās partijas līdera Alfrēda Rubika kaps. Savukārt pēc traģiskajiem notikumiem Vecmīlgrāvī laukumā novietoja nošautā Roberta Mūrnieka portretu, pie kura gūla ziedi.

Pēc barikāžu notikumiem daudz kas mainījās. Doma laukums tika atvēlēts dažādiem publiskiem pasākumiem – koncertiem, ikgadējiem tirdziņiem, jauno studentu svētkiem “Aristotelis” un citiem. Lielas svinības te noritēja arī Rīgas astoņsimtgadē.

Katrs jaunais studiju gads Latvijas Universitātē sākas ar "Aristoteļa" svinīgo pasākumu Doma laukumā, kur pulcējas jaunie studenti. Foto: LETA

Jāpiemin, ka 2007. gadā Doma laukumā pulcējās aptuveni 10 tūkstoši cilvēku, pieprasot valdības atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas, bet 2009. gada 13. janvārī te notika sākotnēji mierīgs mītiņš, kam sekoja bruģakmeņu sviešana Saeimas logos un grautiņš Vecrīgā, lai rādītu, cik tauta ir neapmierināta ar valdošās elites visatļautību. 

Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome savulaik atbalstīja ideju par bērnu rotaļu un aktivitāšu laukuma izveidi Doma baznīcai pieguļošajā teritorijā jeb tā sauktajā "Doma bedrē". Tas tika izveidots 2017. gada vasaras izskaņā, iedvesmojoties no jau minētajām bijušās apbūves līnijām bruģī, kas spēļu laukumā veido labirintu, un attēlojot mītiskos dzīvniekus, ko varētu būt iztēlojušies cilvēki viduslaikos. Interesanti, ka vieta, kur tagad skan bērnu smiekli un atrodas vienīgais Vecrīgas spēļu laukums, ir aptuveni tā pati, kur reiz bijusi viena no senajām svētvietām un kapsētām – lībiešu apbedījumi. Arheologi atklājuši to paliekas divās vietās – vienas no tām Doma laukumā, kad 80. gadu beigās Vēstures institūts tur veica izrakumus.

Foto: shutterstock

Redakcijas Doma laukumā

Ēkai, kur mūsdienās atrodas viesnīca „Gutenbergs”, Doma laukumā 1, patiesi ir vistiešākā saikne ar izdevējdarbību. Tajā ilgstoši atradās vāciskās Rīgas galvenās vācu avīzes „Rigasche Rundschau” izdevniecība. 

Uz ēkas fasādes Doma laukumā 1 var ieraudzīt piemiņas plāksni ilggadējam vācu laikraksta "Rigasche Rundschau" redaktoram Teodoram Šīmanim, kā arī grāmatu iespiešanas izgudrotāja Johana Gūtenberga krūšutēlu. Foto: „Hotel Gutenbergs”

Tagad pie ēkas sienas var redzēt piemiņas plāksni politiķim, Saeimas deputātam (vācbaltu frakcijas) un avīzes šefredaktoram dr. Teodoram Šīmanim. Savukārt virs ieejas durvīm redzama arī neliela pirmā grāmatiespiedēja Johana Gūtenberga galvas skulptūra. 

Šajā namā ilgstoši izdots laikraksts „Brīvā Latvija”.

Daudziem jau piemirsies, bet Doma laukumā atradās arī pirmā laikraksta „Diena” redakcija.

Radio māja, kas bija banka

Bankas ēka Doma laukumā 8 Vienības svētku rotājumā 1939. gadā. Zudusī Latvija

Tagadējo Latvijas Radio māju pēc arhitekta Paula Mandelštama projekta sāka celt 1913. gadā – un nevis radio vajadzībām, bet gan kā banku. Karš pārtrauca darbus, un būvi pabeidza tikai 1926. gadā. Šajā gadā aizsaulē aizgāja arī viens no visu laiku ražīgākajiem un ievērojamākajiem Rīgas tēlniekiem Augusts Folcs, kura firma darināja arī šīs ēkas ārpuses dekorus un veidoja detaļas iekštelpās.

Darbinieki vienu plāksni virs otrā stāva balkoniņa atstājuši neizveidotu

Vēstures zinātājs un entuziasts Gunārs Armans uzskata, ka, iespējams, tieši savam mirušajam mestram par godu Folca firmas darbinieki vienu plāksni virs otrā stāva balkoniņa atstājuši neizveidotu. “Tā tolaik nedarīja, tā nevar būt paviršība. Protams, tas ir mans pieņēmums, bet lai kāds to apgāž, ja var,” saka Armans.

Iespējams, tieši savam mirušajam mestram par godu
Folca firmas darbinieki plāksni virs otrā stāva balkoniņa
tagadējai Radiomājai atstājuši neizveidotu.
Gunārs Armans

Radio uz namu Doma laukumā 8 sāka pārcelties pēc 1946. gada 24. maija, bet pilnībā pārvācās tikai 1949. gadā. Tā nu slavenajā filmā “Baiga vasara” redzamie notikumi par radio Doma laukumā 1940. gadā ir aplamības. Tolaik Latvijas Radio atradās tagadējā Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes ēkā, bet par šo laiku liecina vairs vienīgi Radio ielas nosaukums un arī LU „Radio NABA”, kas darbojas vēsturiskajā namā.

Birža, ugunsgrēks un mūmija

Rīga 19. gadsimtā strauji attīstījās, un tās tirdzniecības apjomi auga gadu no gada. Tā nu bagātie tirgoņi un rātskungi nolēma, ka pilsētai nepieciešams biržas nams. To pasūtīja vienam no slavenākajiem Pēterburgas arhitektiem, vācietim Haraldam Jūliusam fon Bosem (Bosse), kas ar pedantisku rūpību (līdz mūsdienām saglabājušās viņa skices pat sīkākajām skulptūru detaļām, tāpēc ēku varēja veiksmīgi atjaunot) uzprojektēja Baltijā un visā Austrumeiropā ko nebijušu – Venēcijas renesanses palaco formas celtni. 

Biržas nams celts 1852.-1853. gadā pēc arhitekta Haralda Boses projekta tipiskā neorenesanses manierē, lai tas atgādinātu Venēcijas pilis. Zudusī Latvija 

Venēcijas tirgoņi, šķiet, ir slavenākie pasaulē, tādēļ arī rīdzinieki izvēlējušies šādu arhitektūras risinājumu. Lai taptu jaunais un modernais nams, nācies nojaukt vairākas vecās ēkas. Būvniecība ritējusi strauji, un 1856. gada 26. maijā, piedaloties Krievijas caram Aleksandram II, notika svinīgā biržas nama atklāšana. Jaunā ēka izcēlās uz apkārtējo mazāko namu fona – tajā laikā vēl nebija ne Radio mājas, ne pārējo augsto celtņu, vien Doma baznīca kādu gabaliņu tālāk. 

Pirmajā stāvā bija lieli logi, kas galveno zāli, kurā strādāja biržas darboņi, apgādāja ar dabīgo dienas gaismu. Savukārt pie zāles sienas atradās pulkstenis un vējrādis – aparāti, kas svarīgi šejienes biznesmeņiem, jūrniekiem un tirgotājiem, bet pie ārsienas arī mūsdienās atjaunots vējrādis, pulkstenis un barometrs.

Foto: DELFI

Interesanti, ka iekštelpās esošais vējrādis bijis savienots ar uz jumta stāvošo un vēstīja, vai ir kuģošanai labvēlīgs laiks un bizness ies no rokas, vai tomēr būs bezvējš un uz "šepti” nav ko cerēt. Arī mūsdienās pirmā stāva izstāžu zālē apskatāms minētais vējrādis, tāpat kā atjaunotais pulkstenis, bet barometra gan nav. Uz nama ārsienas redzami šie paši aparāti, bet, stāvot pie biržas ēkas, noteiktos laikos var dzirdēt zvanu melodijas. Te vajadzētu būt arī biržai speciāli izgatavotajām laternām – ļoti līdzīgām, kādas var redzēt Venēcijas Svētā Marka laukumā, tomēr tās guļ kādā noliktavā, jo, lai arī, atjaunojot namu, šādi gaismekļi izgatavoti, pašvaldības iestādes ar Kultūras ministriju nav varējušas vienoties, kurš tad maksās par to uzturēšanu, tāpēc pie biržas noliktas parastas Vecrīgas laternas, stāsta vēstures pētnieks Gunārs Armans, kas pats strādājis Rīgas pilsētas būvvaldē laikā, kad notikusi restaurācija, pētot un vācot materiālus, lai atjaunošana sadarbībā ar itāļu un vācu meistariem būtu pēc iespējas precīzāka. Darbos apmācīti arī jaunie restauratori no Latvijas augstskolām.

Bet par visu pēc kārtas. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Rīgas birža bija ļoti grezna ēka ar savam laikam modernākajām iespējām, grezniem kamīniem un krāsnīm, seifiem un citām ierīcēm. Jāpiebilst gan, ka tirgoņu vēriens bijis drusku par lielu un, līdz ko ēka uzcelta, daļai tās telpu uzreiz meklēti īrnieki, stāsta mākslas muzeja “Rīgas birža” pārstāve Ieva Andžāne.

“Padomju laikos, kad vēl biju bērns, tēvs mani veda uz lauksaimniecības un citu nozaru sasniegumu izstādēm. Tās notika biržas ēkā,” vēlākos laikus atceras Gunārs Armans. Te visai ilgi atradās arī tehniskā bibliotēka, kā arī Zinātniski tehniskās propagandas nams, dažās telpās bijuši pat dzīvokļi, bet pagrabā kādu laiku tirgots Kaukāza vīns. 

Septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijā biržas augšējā stāvā izcēlās ugunsgrēks. Iepriekšējā vakarā lielajā zālē, kur ir laba akustika, pie flīģeļa noticis mūzikas ieraksts, daļa aparatūras vēl nebija pat novākta, savukārt turpat blakus zālē bijušas kādas svinības ar galdu, iedzeršanu un arī pīpēšanu. Armans, kas ēku kopā ar komisiju apsekojis nākamajās dienās pēc ugunsgrēka, stāsta, ka ugunsdzēsēji sākotnēji nav sapratuši, kas tik ļoti var degt, bet pēcāk izrādījies, ka mazākajā zālē, kur tagad skatāma Hansa Makarta glezna “Lapitu un kentauru cīņa” (tā ir lielākā glezna Latvijā), svinību laikā pīpētāji cigarešu izsmēķus metuši nelielajās apkures šahtu lūkās, kas atrodas sienā. Tas aizdedzinājis gadiem ilgi žuvušos putekļus, un tie sviluši ne pa jokam. Armans atceras, ka nākamajā dienā zālei nav bijis jumta, tāpēc sniegs snidzis uz iepriekšējās dienas dzīru atliekām, viss apledojis no ugunsdzēsēju lietā ūdens, bet lielā lustra gulējusi sasista zemē, pa daļai uzgāzusies flīģelim.  Arī marmora kamīns lielajā karstumā sadrupis. Armans, kas armijas laikā dienējis sakarniekos, arī atceras blakus telpā redzējis telegrāfa iekārtas, par ko vēlāk nekas vairs nav zināms. “Tātad kāds no turienes kaut ko raidīja...” stāsta speciālists.

Armans atceras, ka nākamajā dienā zālei nav bijis jumta, tāpēc sniegs snidzis iekšā, bet lielajā zālē lustra gulējusi sasista zemē, pa daļai uzgāzusies flīģelim. Foto: Mākslas muzeja "Rīgas birža" arhīvs

Pārsteidzošā kārtā, pašam nezinot, ļoti līdzīgu ainu attēlojis mākslinieks Havjers Peress savā darbā "Maita", kas bija skatāms pirmajā izstādē pēc biržas atjaunošanas 2011. gadā. "Viņš to nevarēja zināt, bet, kad to ieraudzīju, tā šķita neticama sagadīšanās," atceras Gunārs Armans. Foto: Mākslas muzeja "Rīgas birža" arhīvs

Pēc ugunsgrēka biržas zālei nebija jumta, tāpēc sniegs
snidzis uz iepriekšējās dienas dzīru atliekām, viss bijis apledojis
no ugunsdzēsēju lietā ūdens, arī marmora kamīns lielajā karstumā sadrupis. 

Pēc tam namu atjaunoja, un pēc Atmodas tajā atradušies dažādi biroji. Nevar nepieminēt, ka savas vizītes laikā Rīgā 1994. gada jūlijā ASV prezidents Bils Klintons ar kundzi pieņemšanu augstajiem viesiem rīkoja tieši biržas nama zālē.

2006. gadā biržas ēkas remonts un atjaunošana bija viens no pirmajiem vērienīgajiem darbiem, ko uzsāka valsts simtgades gaidās. Tika veikta izpēte, bet “Re&Re” veica atjaunošanas darbus, kurus vadīja restaurācijas darbu eksperts Roberts Vecums-Veco un arhitekte Liesma Markova. Darbi veikti pamatīgi un ar izdomu. Piemēram, vēsturiskajā zālē, kur varēja būt izcēlies ugunsgrēks un marmora kamīns daļēji bija gājis bojā, to neatjaunoja kā kopiju, bet zudušās detaļas izgatavoja no stikla. Savukārt pēc 19. gadsimta otrajā pusē lietoto tapešu paraugiem izgatavoja atbilstošus sienu segumus, arī biržas nama celšanas laikā moderno marmora imitāciju izmantoja daudzās telpās. 

Restauratoru darbnīca atjaunotajā biržas ēkā - mākslas muzejā "Rīgas birža". Foto: LETA

Ēkas fasādē redzami daudzi elementi, kas simbolizē lietas un produktus, ar ko tirgojušies šejienes biznesmeņi. Fasādē redzamas arī skulptūras, kuru tēli nav nejauši, katram ir sava simboliska nozīme – Merkurs ir tirdzniecība, Tritons – kuģniecība, Saturns – zemkopība, Pāns – lopkopība, Fortūna – pārpilnība, Terra – māte zeme. Katra no šīm figūrām fasādē atkārtojas trīs reizes. Ievērojams ir arī čuguna balkons, kas redzams no Doma laukuma. 

Apkures ventilācijas lūka

Iespējams, tieši šādā lūkā svinētāji metuši izsmēķus, kas aizdedzināja ilgi krātos putekļus, un tādēļ izcēlās ugunsgrēks biržas namā, stāsta Gunārs Armans.

Sagrieztā gondola

Mākslas muzeja "Rīgas birža" vestibilā skatāma instalācija - Krievijas mākslinieka Dmitrija Gutova darbs "Gondola", kas ir kā atsauce uz nama Venēcijai raksturīgo arhitektūru.

Telpas kuratoriem

Atjaunojot ēku, izremontēti arī tās bēniņi, kur atstāti daži no vēsturiskajiem elementiem - vītņu kāpnes un preču pacēlājs. Telpas paredzētas izstāžu kuratoru un mākslinieku izmitināšanai.

Lielākā glezna Latvijā

Hansa Makarta 1878. gadā gleznotais darbs "Lapitu un kentauru cīņa" apskatāms biržas trešā stāva zālē.

Vējrādis

Kā jau iestādei, kas saistīta ar tirdzniecību, biržai bijis svarīgi kādi apstākļi valda jūrā. Tāpēc tās lielajā zālē bijis moderns vējrādis, ko darbinājis otrs uz jumta esošais, un pulkstenis.

Laternas, kuru nav

Lai arī, atjaunojot biržu, izgatavotas Venēcijas tipa laternas, kādas te bijušas tad, kad ēka uzcelta, tās organizatorisku iemeslu  dēļ nav uzstādītas, bet guļ kādā noliktavā.

Vecais biržas pagalmiņš, kur kādreiz bija dubļi, glabājās kurināmais un pat varēja iebraukt ar pajūgu, tagad izveidots par centrālo vestibilu, bet asociācijai ar Venēciju pie griestiem piekārta sazāģēta gondola. Interesantas ir ārzemju mākslas kuratoru izmantošanai izveidotās telpas bēniņos, kur saglabāts vecais pacēlāja āķis un mehānisms un paveras satriecošs skats uz Vecrīgas jumtiem un pili. Savukārt konferenču zālē skatāmi unikālie gleznojumi, kas kādreiz atradās galerijā virs durvīm.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents mākslas doktors Ojārs Spārītis konferenču zālē, rādot vēsturisko Rīgas attēlu ar plostu tiltu pāri Daugavai, kas kādreiz atradies virs durvīm biržas galerijā otrajā stāvā. Pie pretējās sienas redzams līdzīgs gleznojums, kurā attēlots Rātslaukums.  Foto: LETA

Pēc telpu atjaunošanas tajās no Rīgas pils pārcēlās Ārzemju mākslas muzejs. Pirmo reizi visa Rīgas biržas ēka ir pieejama apmeklētājiem. Senajā seifā īpašā mikroklimatā, piemēram, apmetusies vienīgā cilvēka mūmija Baltijā, bet tai visapkārt izkārtoti piederumi, kas varētu būt atradušies Ēģiptes kapenēs. 

Turpat greznajā otrā stāva galerijā skatāms arī austrumu porcelāns, kā arī mākslas darbi un priekšmeti no eksotiskām valstīm, bet stāvu augstāk iespaidīga beļģu, holandiešu un vāciešu mākslinieku kolekcija, kas te, vienkopus savākta, visai tematiski atgādina par tirgotājiem un citiem Rīgas biznesmeņiem, kas 19. gadsimta otrajā pusē aizrāvās ar šāda veida darbu kolekcionēšanu, stāsta Andžāne. Pirmajā stāvā nelielā izstāžu zāle nosaukta par godu biržas nama autoram Bosem, bet kādreizējā mākleru darba zālē tagad skatāmas mainīgās izstādes, kas par godu simtgadei šogad būšot īpaši interesantas, sola Ieva Andžāne. Pašlaik skatāma poļu laikmetīgās mākslas izstāde. 

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".