Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Nacionālā teātra eklektiskais nams celts 1901. gadā un ir, iespējams, visgreznākais bulvāru joslā un visā Rīgā. Sākotnēji tas bija Otrais pilsētas teātris, kurā uzstājās krievu trupa. Bet pēc tam, kad 1918. gada 18. novembrī te proklamēta Latvijas valsts, tas jau drīz tika nodots latviešu teātra trupai. Jau 2019. gada 23. februārī Latvijas Nacionālais teātris svinēs savu simtgadi. Šajā namā pirmizrādi piedzīvojušas daudzas latviešu lugas, tāpat te iestudēti klasiķu darbi, bet visiem zināmākās noteikti ir Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, kas ik gadu noslēdz teātra sezonu. Kādi stāsti slēpjas šī nama greznajās sienās, par to šajā “Rīgas maršrutā”.

Rīgas stāsti:
Nacionālais teātris

Foto no Nacionālā teātra arhīva

1897

1899-1901

1902

1918

1919

1921

1932

1935

1940

1941

1944

1955

1966

1988

1989

2002

2004

2017

Rīgas dome pieņem lēmumu celt Otro pilsētas teātri.

Teātra celtniecība arhitekta
 Augusta Reinberga vadībā

Septembrī atklāj Otro pilsētas jeb Krievu teātri

Uz Otrā pilsētas teātra skatuves proklamē Latvijas Republiku

23. februārī teātri nodod latviešu aktieru trupai – Padomju Latvijas strādnieku teātris

30. novembrī nodibina Latvijas Nacionālo teātri

Par teātra vadītāju kļūst Rainis

Divus gadus teātrī uzstājas un iestudē lugas pasaulslavenais krievu aktieris un režisors Mihails Čehovs

Nacionālajam teātrim skatuve tiek aprīkota ar skatuves ripu, kas kalpo līdz pat 2002. gadam

Pēc padomju okupācijas – Latvijas PSR Drāmas teātris

Vācu okupācijas laikā – Rīgas dramatiskais teātris

Darbu atsāk Drāmas teātris. Galvenais režisors ir Alfreds Amtmanis-Briedītis

Tiek uzvestas leģendārās Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” Žaņa Katlapa režijā

Par teātra galveno režisoru kļūst
Alfrēds Jaunušāns

17. novembrī atgūst Latvijas Nacionālā teātra nosaukumu

Par teātra galveno režisoru kļūst
Oļģerts Kroders

Teātra kapitālais remonts. Izrādes notiek Dailes teātrī, VEF kultūras pilī un citur

21.jūnijs atjaunotās Latvijas Nacionālā teātra ēkas atklāšanas svētki; atklāj jauno piebūvi

Atklāta piebūve pie Jaunās zāles

Citadeles cietoksnis, kur mita karaspēks, bija cita, noslēgta pasaule, kur parastiem ļaudīm nemaz tā neļāva iet. Šos nocietinājumus nojauca tikai 19. gadsimta nogalē, gandrīz 20 gadus vēlāk nekā pilsētas vaļņus. Tāpēc ap 19. gadsimta 90. gadiem šeit bija nosacīti tukša teritorija, bijušā cietokšņa vietā gan bija uzcelts pārmācības nams, kas vēlāk kļuva par pilsētas cietumu, kur savulaik pabijis arī Rainis. 

Savukārt pie kanāla sāka veidoties apstādījumi, iekopts Strēlnieku dārzs, kurā tika stādīti lapu koki. Jāpiemin, ka sākotnēji kanālu bija domāts izmantot arī satiksmei, tāpēc to padziļināja, bet Jēkaba laukumā bijis iecerēts izrakt mākslīgu baseinu, kur iekārtot ostu. Aptuveni tur, kur tagadējais teātris, izveidoja pat būvmateriālu novietošanas laukumu, bet grandiozā ideja tomēr netika īstenota, teikts Vitas Bangas rakstā, kas publicēts grāmatā “Latvijas Nacionālais teātris”. Tā nu kanālmalu atvēlēja apstādījumiem, kuru iekārtošanā lielākie nopelni ir vācu daiļdārzniekam Georgam Kūfaltam. Viņa vadībā stādīta arī Rīgas garākā ozolu aleja, kas jau vairāk nekā 100 gadu ved gar Nacionālo teātri un kur tuvākajā laikā iecerēts izvietot plašas diskusijas izraisījušo gadskaitļu joslu – Simtgades aleju.

 Foto no Nacionālā teātra arhīva

Šeit, tā sauktajā Putnu pļavā, 1896. gadā notika arī Latviešu etnogrāfiskā izstāde. Pēc tās palika plašs, smilšains lauks, kurā tad arī nolēma celt Otro pilsētas teātri (krievu teātri). Pirmais pilsētas teātris jeb Vācu teātris jau pirms 40 gadiem bija uzcelts un pēc ugunsgrēka pārbūvēts – mūsdienās to pazīstam kā opernamu. Toreiz domes kungiem bijusi ideja Rīgā, līdzīgi kā citās Eiropas pilsētās, izveidot Teātru bulvāri. Trešais jeb latviešu teātris bija paredzēts apmēram tajā vietā, kur tagad atrodas “Kino Citadele” un “Stockmann”. Bet Pirmais pasaules karš šo ideju izjaucis.

1897. gadā notikušajā teātra ēkas projektu konkursā uzvarēja latviešu izcelsmes arhitekta Augusta Reinberga ideja, ko gan nedaudz izmainīja, jo sākotnējās skicēs jau tā greznajam namam bija paredzēti arī tornīši, grāmatā “Latvijas Nacionālais teātris” raksta mākslas vēsturniece Vita Banga. Būvdarbus uzsāka jau 1899. gadā, un tos veica viens no tolaik prasmīgākajiem latviešu būvuzņēmējiem Krišjānis Ķergalvis ar savu komandu. Viņu meistarība parādās ēkas fasādē, kur dekoriem un rotājumiem izmantoti labākie ķieģeļi un sarežģītākie mūrējumi, kas paģēr lielu amata prasmi.

Rīgas Valsts 2. ģimnāzija

Otrais pilsētas teātris, tagadējais Latvijas Nacionālais teātris

Interimteātris, kur spēlēja latviešu teātra trupa

Bijusī LU Bioloģijas fakultāte

Rīgas panorāmas skats no lidmašīnas uz Kronvalda bulvāri un Strēlnieku dārzu (tagad Kronvalda parks).Rīga, 1916. gads. Autors nav zināms. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. f.,4909P. l.

Tomēr, uzsākot darbus un rokot būvbedri, atklājās liela nelaime celtniecībai – plūstošās smiltis. Tomēr atrasts risinājums – pamatos ieraka pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu. “Tā nu mūsu teātris, tāpat kā Venēcija un Amsterdamas pils, ir celts uz pāļiem. Teātri uzcēla divu gadu laikā tieši tādu, kāds tas tagad stāv, – ar visiem rotājumiem, titāniem. 1901. gadā teātris bija gatavs, un to apliecina arī cipars virs skatuves portāla,” stāsta teātra literārā konsultante Rita Melnace. “To atklāja pēc gada, jo pēc tā laika normatīviem ēkai vajadzēja nostāvēties, lai redzētu kļūdas celtniecībā. To atklāja 1902. gada 14. septembrī ar izrādi “Sniegbaltīte” (A. Ostrovskis). Teātri toreiz īrēja ļoti pazīstams uzņēmējs Konstantīns Ņezlobins (īstajā vārdā Konstantīns Aļabjevs). Latviešu teātrim tolaik nebija tik daudz naudas, lai šādu teātri atļautos. Mēs arī pašlaik atrodamies īres attiecībās ar Rīgas domi.” Tolaik šajā teātrī spēlējusi ļoti laba krievu teātra trupa, kas te nostrādāja līdz pat Pirmajam pasaules karam.

Mūsu teātris, tāpat kā Venēcija un Amsterdamas pils, ir celts
uz pāļiem. Teātri uzcēla divu gadu laikā tieši tādu, kāds tas tagad stāv,
– ar visiem rotājumiem, atlantiem.  Rūta Melnace

Grezns un moderns

Kamēr namu cēla, to apjoza žogs – ne tikai drošībai, bet arī nolūkā slēpt to no ziņkārīgajiem. Reinbergs te bija iecerējis vienu no Rīgas greznākajiem namiem, un tam bija jākļūst par vienu no pilsētas brīnumiem. Ēkas apdares un dekorēšanas darbus veica izcili meistari, īpaši jāmin “Otto un Wassil”, kā arī Augusta Folca firmas paveiktais. Meistarīgi izveidoti cienīgi apcerīgie atlanti, kas balsta teātra galveno ieeju un veido tā fasādes vizuālo tēlu, bet, paceļot acis augšup, redzēsiet vienus no retajiem Rīgas pūķiem-notekcaurulēm. Eklektikai raksturīgajā fasādē redzamas gan jūgendstila vijīgās līnijas, gan klasicisma motīvi, piemēram, varenās vāzes uz balkoniem. Viens no raksturīgākajiem šī nama vaibstiem ir arī lielais Rīgas ģerbonis, ko vainago teātra maskas un lira, bet reti kurš paceļ acis un apskata ovālus fasādēs, kur redzami lielo mākslas ģēniju portreti – Gēte, Puškins, Šillers, Šekspīrs, Gogolis un Moljērs. Vislabāk tos var saskatīt brīžos, kad kokiem nav lapu.

Foto no Nacionālā teātra arhīva.

Reinbergs bijis liels moderno tehnoloģiju piekritējs, tāpēc teātrī jau kopš celtniecības bija ieplānots elektriskais apgaismojums, ventilācijas sistēma, kas kalpoja vēl 20. gadsimta otrajā pusē, kā arī moderna centrālā apkure – arī mūsdienās Baltajā zālē var apskatīt un apsildīties pie tiem pašiem – pirms vairāk nekā 100 gadiem tapušajiem – jūgendstila karstā ūdens apkures radiatoriem. Tāpat te nekad nav bijis sveču vai gāzes apgaismojuma, bet tikai elektriskais – elektrostacija atradās pie kanāla ietekas Daugavā. “Jumta telpā virs skatītāju foajē atradās apkures telpa, no kuras tika pievadīts sasildīts, svaigs gaiss. Tur varēja nokļūt pa vītņu kāpnēm no pagraba, turklāt kanāla pusē bija ierīkota šahta, kas veda no ogļu novietnes līdz jumtam,” par modernajiem jaunievedumiem raksta Vita Banga.

Arī transporta problēma atrisināta, starp teātri un Kūfalta izloloto ozolu aleju izbūvējot nelielu ielu. Savukārt skatītāju ērtības nodrošināja 1905. gadā – paplašinot Basteja bulvāri (tagad Z. A. Meirovica bulv.), līdz teātrim izbūvēta elektriskā tramvaja līnija. 

Rīga. Nikolaja bulvāris. 1900. gadi. Pastkarte. Foto: Zudusī Latvija

Publikas ērtībām vestibilā atradās divas kases telpas, no kurām viena kalpoja arī par saziņas līdzekli, jo tur atradās telefona aparāts un dežurēja arī policists. Vestibils bija grezni atturīgs, baltā un pelēkā krāsā ar zelta rotājumiem.

“Ir tāds teiciens, ka teātris sākas ar garderobi. Tiešā un pārnestā nozīmē. Šoreiz stāsts ir par vistiešāko nozīmi – garderobes statīviem balkonos. Tie te stāv jau kopš teātra atklāšanas 1902. gadā,” stāsta Melnace. “Domāju, ka šad tad jau viņi bija “uzprišināti”, bet tolaik bija ļoti interesanta numerācija. Cilvēks atnāca uz teātri, uzkāpa uz pirmo balkonu, paskatījās biļetē, kura ir viņa sēdvieta, un pakāra mēteli pie attiecīgā numura. Te nekad nav bijuši garderobisti un garderobes numuriņi. Uz teātri nāca situēta publika, un nevienam no otra neko nevajadzēja aizņemties. 

1975. gadā mūsu teātrī pa ceļam no Ļeņingradas un Maskavas viesojās “American Conservatory Theater” (Sanfrancisko) ar pilnām dekorācijām divām izrādēm. Kad viņi ieraudzīja šos pakaramos, viņi bija kā sadeguši tos pārpirkt. Tā kā viņiem bija furgoni dekorācijām, viņi tos būtu mierīgi varējuši arī aizvest. Neviens gailis pakaļ nedziedātu, un teātris būtu nopelnījis dolārus. Bet, kā redzat, tie te vēl stāv. Lejā zālē ir letīte un garderobisti, kas izsniedz numuriņus, – tur ir rindas un grūstīšanās, bet šeit vēl joprojām katrs nāk un paņem savas drēbītes. Otrajā balkonā arī ir tādi pakaramie.” Jāpiebilst gan, ka 2002. gadā, restaurējot teātri, zaudēta vēsturiskā numerācijas kārtība.

Zelta tik daudz, cik saldējuma porcijā

Foto: LETA

Nacionālais teātris, īpaši tā foajē ar veco meistaru darinātajām kāpnēm, kas uzved greznajā, pilij līdzīgajā Baltajā zālē, ir viena no greznākajām Rīgas ēkām. Liektās līnijas, rotājumi, “viltus” logi, lauru zari, spoguļi un citi elementi te, viens otru pārspējot, rada greznības iespaidu. Oriģinālais krāsojums bijis zaļpelēks ar baltu, bet izceļamās vietas – zeltītas. Savukārt abos zāles galos lasāmi slavinājumi mākslai latīniski – “Ars liberat” (Māksla ir brīvība) un “Ars unitat” (Māksla vieno). Zeltītā apdare gan esot veikls triks. Kā stāsta Melnace, Baltajā zālē varētu būt izmantots aptuveni tik daudz zelta, cik saldējuma porcijā, bet Lielajā zālē apzeltīšanai izlietoti vien 400 grami zelta.

Dzelzs priekškars

Dzelzs priekškars teātrī uzstādīts jau tā uzcelšanas brīdī kā obligāta ugunsdrošības prasība. Jaunākos laikos to izmanto arī dažās izrādēs kā efektu. Pašlaik - „Salomē”.

Ložas

Reprezentatīvās ložas tāpat kā operā sākotnēji bija domātas gubernatoram un domei, bet vēlāk prezidentam un valdībai.

Atlanti

Viens no raksturīgākajiem teātra fasādes elementiem ir Augusta Folca firmas veidotie varenie atlanti, kas balsta mūrus pie durvīm.

Skatuvi sākotnēji izgaismoja 289 baltas, kā arī 180 sarkanas un tikpat daudz zaļu lampu. Bija arī divas stūra lampas “efektiem”.

Lielajā zāles arkā vēl tagad redzams lauva, kas sargā Rīgas vārtus, – atsauce arī uz ēkas fasādē redzamo ģerboni un uz faktu, ka šis ir pilsētas teātris. Interesanti, ka sākotnēji teātrim, kas specializējās dramatiskajās, nelielās operetes un operas izrādēs, bija tikai astoņi (bieži izmantoti) dekorāciju komplekti, kas attēloja mežu ziemā un vasarā, baroka stila zāli, kalnu skatu, ielas ainavu, cietumu, bagātnieka, nabaga un vienkāršu istabu.

Kad saprata, ka aktieru un skatuves pusē telpu ir par maz, pirms Pirmā pasaules kara tika radīta piebūve, kur glabāt un izgatavot dekorācijas. Vēl tagad, staigājot pa teātra aizskatuves gaiteņu līkločiem, it visur redzamas vecās ēkas aprises, sienu fragmenti un citas “atskaņas”. Vēlāk, 1935. gadā, nopirka arī skatuves ripu, kas kalpoja līdz pat teātra restaurācijai. 

Latvijas šūpulis

Šī ir viena no retajām vietām Rīgā, kur nav nepieciešama īpaši dzīva iztēle, lai uzburtu ainu ar 20. gadsimta sākuma bagāto un inteliģento publiku, dāmām, kas te kāpušas, pieturot šlepi, elegantiem kungiem ar cilindriem, kas pārrunā svarīgus darījumus, jā, arī ar liktenīgo 18. novembri, kad tieši šeit tika pasludināta valsts neatkarība. Tomēr taisnības labad jāsaka, ka pēdējā aina gan, visticamāk, ir tikai iztēle, jo Latvijas dzimšanas dienā te valdījusi visai liela jezga.

Foto: f64

Kā stāsta Rita Melnace, Pirmā pasaules kara laikā te darbs nebija apstājies un teātrim bijuši vairāki īrnieki, tostarp operas trupa. “Ziniet, teātris ir teātris, kad aktieri mēģina, var notikt kaut zemestrīce, nekas neapstāsies. Bija nodibināta Latviešu Tautas padome, kas 17. novembrī nolēma, ka ir īstais brīdis pasludināt neatkarību. Vajadzēja vietu, kur to izdarīt, un bija divas izvēles – vai nu Rīgas pils, vai Otrais pilsētas teātris. Pilī bija mazāk telpu, tāpēc, lai neiznāktu “paši pūta, paši dega” un valsts netiktu proklamēta savā starpā, sarunāja šo teātri. Bet 18. novembrī līdz pulksten vieniem šeit operas trupai bija mēģinājums. Un tieši tik ilgi viņi arī mēģināja. Pēc tam varēja iekārtot skatuvi pulksten četros paredzētajam proklamēšanas aktam. Ziņa izplatījās ļoti ātri, un pulksten pusčetros, kad sāka laist iekšā publiku, labākā sabiedrības daļa, studenti un vēl citi bija klāt. Bet ir liecības, ka vēl tad, kad jau publika nāca zālē, uz skatuves nesa lauru kokus un kāds vēl centās piestiprināt kulises Latvijas karoga krāsās. Rīdzenieka (fotogrāfs Vilis Rīdzenieks) slavenajā bildē redzams, ka kreisajā pusē tās ir nedaudz nošļukušas. Bet tieši pulksten četros sanāca topošās Latvijas politiķi un no šīs skatuves pasludināja Latvijas neatkarību,” stāsta Melnace.

Latvijas Republikas proklamēšanas 96.gadadienai veltītā svētku koncerta skatītāji Latvijas Nacionālajā teātrī. Foto: f64

Par svarīgo notikumu liecina arī divas plāksnes teātra fasādē. Viena atrodas uz Kronvalda bulvāra un K. Valdemāra ielas stūra, kur četrās valodās vēstīts, ka te dibināta Latvija, bet otra oriģināli tika atklāta pie teātra durvīm, piedaloties Kārlim Ulmanim, bet padomju laikos, protams, novākta. Nedaudz mazāka tās kopija ar precīzu tekstu tagad rotā nama sienu kanāla pusē.

Latviešu trupu teātrī ielaiž komunisti

Piemineklis pirmajam latviešu teātrim Kronvalda parkā, Rīgā. Fotogrāfējis A.Buks

20. gadsimta sākumā latviešu teātra trupa izrādes spēlēja Latviešu biedrības namā, bet, kad tas 1908. gadā nodega, pārcēlās uz Interimteātri (pagaidu – tulkojumā no latīņu valodas) – teltveidīgu cirka ēku pie kanāla Puškina bulvārī. Šim faktam par godu pie Kongresu nama ir arī piemiņas akmens. 

“Bija vēl visādi piepilsētas teātrīši, kuros izauga brīnišķīga aktieru paaudze,” stāsta Melnace.

Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas notikumi risinājās ļoti ātri. Vācu karaspēku nomainīja Pētera Stučkas komunistiskā valdība, un tieši tā nodeva Otro pilsētas teātri latviešu trupai – tapa Pirmais strādnieku teātris. Tolaik teātri vadīja kreisi noskaņotais latviešu rakstnieks Andrejs Upīts, kas parakstīja dekrētu par teātra atdošanu latviešu aktieriem. Daudzi bēgļu gaitās esošie aktieri atgriezās Rīgā. Interesanti, ka ir saglabājusies fotogrāfija no šī teātra atklāšanas, bet tā nav uzņemta šajā ēkā. 23. februārī, kad atklāja Strādnieku teātri, to darīja uz mūsdienu operas skatuves, jo tur ir trīs balkoni un varēja ietilpt vairāk cilvēku. Pēc tam viss darbs atkal noritēja šeit. Tam sekoja juku un grūtu notikumu pilna vasara un rudens, kad Rīga pieredzēja gan sarkano teroru, gan Brīvības cīņas, bet, līdzko Bermonta karaspēks bija patriekts, 30. novembrī vērās Latvijas Nacionālā teātra priekškars. “Teātra nosaukumam pie šūpuļa stāvēja vēl viens ievērojams latviešu rakstnieks – Jānis Akuraters, kas ideju par nacionālo teātri bija noskatījis Oslo, Norvēģijā,” stāsta Melnace. Šo nacionālo ideju dzīvē īstenoja arī Rainis, kas pēc atgriešanās no trimdas piecus gadus bija teātra vadītājs, – viņa laikā tika iestudēts īpaši daudz vietējo autoru darbu, ka arī liels skaits klasiķu lugu, tāpat arī piesaistīti latviešu režisori – gan jau ievērojamie, piemēram, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, gan citi. Paša Raiņa daiļradei gan šis laiks nenāca par labu, jo rakstīšana palika otrā plānā. Arī Raiņa laikam teātrī par godu pie nama sienas Kronvalda bulvārī var apskatīt piemiņas plāksni.

Ugunsdzēsēju komandas ekipāža pie Rīgas Krievu teātra (tagad Latvijas Nacionālais teātris). Rīga, 1910. - 1914. gads. Autors nav zināms. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. f.,88300N. l.
Latvijas PSR Valsts Akadēmiskā Drāmas teātra (tagad Latvijas Nacionālais teātris) ēka. Rīga, 1969. gada 11. februāris. Autors Žans Graubica. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. f.,45238N. l.

Daudzie teātra skatītāji labi pazīst aktieru portretu galerijas gaiteņos. Šī tradīcija ir sākusies 20. gadsimta 20. gados ar bareljefu, kas veltīts Rūdolfam Blaumanim saistībā ar viņa lugas “Pazudušais dēls” iestudējumu, – pirmuzvedumā Krustiņa lomā bija Pēteris Ozoliņš, kas ap to laiku jau bija veiksmīgs uzņēmējs. Viņš teātrim uzdāvināja darbu, kas iemūrēts pie ieejas Lielajā zālē. “Pēc kara visi bija nabagi, arī teātris, bet, kad 30. gados jau bija sastrādāts zināms kapitāls, simetrijai Blaumanim blakus pasūtīja otru bareljefu – izcilās aktrises Bertas Rūmnieces portretu tēlniekam Teodoram Zaļkalnam. Viņa ir interesanta personība – atnāca kā jauna meitene, bet nekad nav spēlējusi jaunu meiteni, vienmēr tantes, vecenes, tāpēc viņu mēdz dēvēt arī par latviešu teātra māmuļu,” stāsta Melnace. 

Pēcāk šādi bareljefi veidoti slaveniem aktieriem uz lielām jubilejām. Jaunākais ir leģendārā aktiera un režisora Alfrēda Jaunušāna portrets, kas atklāts 2004. gadā.

Visvairāk spēlētā izrāde

Kad ienāca padomju karaspēks, teātrim tika norauta “vecā šilte”. “Nosauca par Latvijas PSR Drāmas teātri. Kad pēc gada ienāca vācieši, viņi to šilti norāva un uzlika “Rīgas Dramatiskais teātris”. 

1940. gads -  sēde par Latvijas uzņemšanu PSRS. Foto no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma

Krievs atkal atnāca 1944. gadā un palika pie sava. Ar šo nosaukumu, tikai liekot pakāpeniski klāt vēl goda nosaukumus, nodzīvojām līdz pat 1988. gada 17. novembrim. Atmodai atnākot, visi atteicās no padomju goda nosaukumiem, un mums tika atdots Latvijas Nacionālā teātra nosaukums. Tad kopā sanāca visas radošās savienības un nolēma 1988. gada 18. novembrī uz šīs skatuves svinēt Latvijas neatkarības 70 gadu jubileju. Tas bija pasakains koncerts! Ielūgumu centāmies rakstīt visās Latvijā dzīvojošo tautību valodās,” atceras Melnace, piebilstos, ka ar ebreju valodu nav bijis problēmu, bet visgrūtāk bijis atrast kādu, kas čigānu valodā varētu ielūgumā uzrakstīt “Plauksti, mana republika!”, kas bija koncerta nosaukums. “Toreiz nebija “ploškiņu”, bet tauta sanesa svecītes burciņās un izveidoja gaismas ceļu pie mūsu teātra! Un viss teātris bija dekorēts ar mūsu izcilo mākslinieku, kas kopš 1944. gada atradās trimdā, gleznām.”

Tomēr, šķiet, ikvienam Latvijas iedzīvotājam šis teātris saistās ar meiju smaržu un latviskajām Blaumaņa “Skroderdienām”. Tā bija liela uzdrošināšanās, teātra galvenajam režisoram Alfrēdam Amtmanim-Briedītim 1955. gada 14. janvārī radot šīs izrādes variantu, kas vēlāk gadu desmitiem spēja piepildīt teātri stāvgrūdām pilnu un ar kuru ik gadu teātris īsi pirms Jāņiem noslēdz sezonu, iesaistot visu vareno aktieru trupu. Tagad gan jau kādu laiku tiek spēlēta izrāde Indras Rogas režijā.

Raudu mūris

Augustā, aktieriem atgriežoties no atvaļinājuma, tiek pasniegtas ceļojošās balvas, kas ir teātra leģendāro aktieru dāvinājums – Elzas Radziņas kulonu saņem iepriekšējās sezonas labākā aktrise, Kārļa Sebra gredzenu sezonas labākais aktieris, bet Veltas Līnes gredzenu labākā mīlētājas lomas atveidotāja. Teātrī sanāk visi tā aktieri. Attēlā - Nacionālā teātra 99. sezonas atklāšana. Foto: LETA

Katrā teātrī ir noslēpumaina un skatītāja acij noslēpta daļa. Gluži kā cita valstība, un tā sākas aiz priekškara. Arī Nacionālajā teātrī tāda ir, un tā glabā ne mazumu stāstu. Piemēram, pie skatuves ir gan aktieru, gan aktrišu foajē, kur iespējams gan atpūsties, gan ātri pārtapt citā tēlā un pārģērbties, jo izrādes gaitā nevar tik ātri aizskriet uz ģērbtuvēm, kas atrodas otrajā stāvā. Turpat blakus aktieru foajē atrodas arī “raudu mūris” jeb dēlis, kur tiek piestiprināti lomu saraksti un ikviens var redzēt, kas spēlēs jaunajās izrādēs, bet kam lomas nav iedalītas. “Ar galveno lomu tēlotājiem jau režisors iepriekš runā, jo ir zināma brīvība. Padomju laikos gan, ja te bija piesprausts saraksts, tad bija jāspēlē, atteikties nevarēja. Tagad aktieri nedaudz izvēlas. Visi te pavasarī nāk ar cerībām, pat ja zina, ka nebūs lomu, tomēr cer, ka kaut kas būs mainījies. Un, ja zini, ka būs loma, nezini jau, kāda,” stāsta Melnace.

Savukārt pie aktieru ieejas atrodams dēlis, kur jau gadu desmitiem redzami visu darbinieku vārdi, un ikviens, kas ieradies darbā, atzīmējas, lai visi to zinātu. Īpaša pasaule ir arī aktieru ģērbtuves. Tajās piedzīvoti gan smiekli, gan asaras.  

Nacionālajā teātrī īpaša ir arī neoficiālā teātra krustvecāku paraža. Te vērts pieminēt 9. aktieru ģērbtuvi, kurā izrādēm gatavojušies tādi meistari kā Kārlis Sebris, Alfrēds Jaunušāns, Jānis Kubilis, Gunārs Cilinskis un citi. Lai jaunā paaudze zinātu savus priekšgājējus, pie ģērbtuves sienas ir apskatāms tāds kā “ģimenes koks” ar visiem šejienes iemītniekiem. Uzreiz pie ieejas ir arī pamatīgs krēsls, gluži kā tronis, kas uz 90 gadu jubileju dāvināts neaizmirstamajam Kārlim Sebrim, kas to mantojumā atstājis savam teātra krustdēlam Mārcim Maņjakovam.

Jauni laiki, jauni tikumi

Simt gadus pēc uzcelšanas – 2002. gadā – namu Kronvalda bulvārī atstāja teātra trupa un ieradās strādnieki, lai divus gadus to remontētu, pārbūvētu un uzceltu trīsstāvīgo piebūvi ar Jauno un Aktieru zāli. Šajā laikā teātra trupai nebija savu “māju” un izrādes spēlēja gan VEF kultūras pilī, gan Dailes teātra Mazajā zālē, gan Asītes ielā – “Alfrēda mājā”. 2004. gadā teātris bija izremontēts un iekārtots no jauna, un īsi pirms Jāņiem “Skroderdienu noskaņās” to atklāja ar Māras Zālītes “Poēmu par skatuvi”.

Foto: f64

“Pa gadiem nauda ir devalvējusies, bet varu minēt šādus skaitļus. Kad teātri 1901. gadā nodeva Rīgas pilsētai, tas bija izmaksājis 344 964 Krievijas zelta rubļus un 21 kapeiku. Kad mūsu teātri no 2002. gada līdz 2004. gadam Rīgas dome izremontēja, restaurēja un uzbūvēja piebūvi, Rīgas nodokļu maksātāji samaksāja 7 789 220 latus un 88 santīmus, neskaitot skatuves iekārtas, kas vēl izmaksāja 700 tūkstošus latu. Tajā laikā mums bija vismodernākā skatuves iekārta,” stāsta Melnace.

Tie, kas apmeklēja teātri līdz 2002. gada remontam, atcerēsies, ka sienas bija zaļganpelēkas, nosūbējušas, bet pēc remonta tās atguvušas terakotas krāsas platās svītras, kur mijas gaišāks un tumšāks tonis, kā jau jūgendstilam piederas. 

Piebūvi “uzsēdināja” uz vecās ēkas. Tajā vieta atrasta arī Jaunajai zālei un Aktieru zālei, kā arī tehniskajām telpām.

“Dāvinātam zirgam jau zobos neskatās, bet, kad mums nodeva piebūvi, atklājās, ka mēģinājumu telpā griesti ir tikai 2,20 metrus augsti, turklāt nav ventilācijas,” par projektētāju kļūdām stāsta Melnace, piebilstot, ka vecākie aktieri – Alfrēds Jaunušāns, Elza Radziņa un Kārlis Sebris –, iestudējot “Sensāciju”, šeit karstās vasaras dienās gandrīz ģībuši, bet garākie nevar pat palēkties, neatsitot galvu. Jaunais teātra direktors Ojārs Rubenis gan šīs nepilnības pēc diviem gadiem daļēji likvidējis.

Vēl vienu jaunu piebūvi kanāla pusē teātris saņēmis pavisam nesen, rudenī. Piebūves fasādē un apdarē izmantoti atbilstoši apdares materiāli un krāsu toņi. Te izbūvēta ieeja un lifts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, garderobe, kafejnīca ar skatu uz pilsētas kanālu, tualete cilvēkiem ar kustību traucējumiem, divas skatītāju zāles palīgtelpas un kāpņu telpa ar ieeju skatītāju zālē. Stikla fasādes kopējais laukums 141 kvadrātmetrs, tai skaitā otrā stāva bīdāmā stikla ārsiena.

Publicitātes foto

Pašlaik plašas diskusijas izraisījusi arī ideja vairāk nekā 100 gadus senajā, pilsētas dārzu arhitekta Kūfalta stādītajā ozolu alejā veidot simtgadei veltītu gadu režģi, kura idejas autors ir dizaina birojs "H2O".Gan arboristi, gan daudzi vēsturnieki gan iebilst pret šo ideju, veidot Simtgades aleju šādā izskatā.

Tāpat nesen izziņoti lieli plāni, kas saistīti ar teātra turpmāku paplašināšanu. Rīgas domes Pilsētas īpašuma komitejas 19. marta sēdē apstiprināts arī lēmumprojekts par Latvijas valstij piederošā nekustamā īpašuma Kronvalda bulvārī 2B jeb pašreizējo tenisa kortu aiz Latvijas Nacionālā teātra pārņemšanu Rīgas pilsētas pašvaldības īpašumā ar perspektīvu – paplašināt Latvijas Nacionālā teātra telpas, portālu “Delfi” informē Rīgas domes pārstāvji. Arī tur nākotnē paredzēta moderna piebūve.

Foto: shutterstock

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".