Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Rīgas pils nu jau gandrīz 700 gadus ir neatņemama pilsētas panorāmas sastāvdaļa. Pils un līdz ar to visas Rīgas atslēgas kārojuši daudzi. Tā gandrīz visu savu pastāvēšanas laiku bijusi varas krēsls vadītājiem un zemju pārraudzītājiem, kas, protams, paģēr arī bagātības un varenu celtni. Līdz ar to, mainoties laikiem, Rīgas pils piedzīvojusi interesantus notikumus un pavērsienus. Runā, ka pilī esot arī spoks, bet to neviens gan nav redzējis, tikai dzirdējis pārbīdām mēbeles. Tāpat daudzi nemaz nezina, ka līdz pat 18. gadsimta otrajai pusei to ieskāva īpašs aizsarggrāvis un, tikai to aizberot, radās laukums pils priekšā, kas savukārt mainījis nosaukumu vismaz trīs reizes. Lūk, kāds ir Rīgas varenās pils stāsts.

Rīgas stāsti:
Rīgas pils

Pirmā Rīgas pils atradās apmēram tur, kur pašlaik ir Konventa sēta. To kārtējā konfliktā starp rīdziniekiem un ordeni nopostīja 12. un 13. gadsimta mijā, bet šajā cīniņā virsroku tomēr guva bruņinieku ordenis, tāpēc pilsētniekiem nācās uzcelt tam jaunu pili. Tagadējai pilij krastmalā pamatakmeni Zobenbrāļu ordeņa mestrs Monheimas Eberhards lika 1330. gada 15. jūnijā. Tā ar nelieliem pārtraukumiem bija mestru rezidence līdz pat 15. gadsimta beigām, bet mūžīgās cīņās starp virsbīskapu, ordeni un rīdziniekiem turpinājās, līdz 1484. gadā mestram pēc ilga aplenkuma bada dēļ nācās padoties, un pretinieki lielā naidā izlaupīja un nopostīja viņa pili. Palicis vien svētā Gara tornis un neliela pils daļa pie tā. Pēc tam mestrs Valters fon Pletenbergs kā jau izcils politiķis beigu beigās vienojies ar pilsētniekiem un bīskapu par miera līgumu un pat panācis, ka pilsēta atjauno viņa pili. 

Rīgas pils 1515. gadā. Latvijas Bankas 2015. gadā izdotās jubilejas monētas "Rīgas pilij 500" reverss. Attēls: Latvijas Banka
Tās aversā redzami Rīgas pils Konventa vārtu portāla akmens ciļņi – Madonnas un Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga. Attēls: Latvijas Banka

Tiek uzskatīts, ka Marijas (ordeņa aizgādnes) un paša mestra Pletenberga figūras virs ziemeļu vārtiem, kas gan 20. gadsimta 40. gados aizmūrēti, tika novietotas 1515. gadā par godu pils būves pabeigšanai pēc Valtera fon Pletenberga ierosmes. Dievmātes statuja veidota Vācijā un tad atvesta uz Rīgu, bet mestra statuju varētu būt veidojis kāds vietējais meistars.

Torņi

Pletenberga laikā celtais pils kodols, lai arī vairākkārt pārbūvēts, mūsdienās ir labi saskatāms. Rīgas pils tolaik bija četrstūrveida cietoksnis, ar torni katrā stūrī. Galvenie torņi bijuši diagonāli pretējos stūros – Svina un Sv. Gara tornis, kur atradies mestra dzīvoklis un dārgumu glabātava. Mazo tornīti saukuši par “Pipera” torni, jo tur droši vien stāvējis sargs-taurētājs, bet pa diagonāli pretī bijis 1938. gada pārbūvē likvidētais zvana tornis. Aiz pils ziemeļu sienas bijusi neliela priekšpils, kuras kontūras vēl tagad samanāmas pils pirmajā pagalmā. Tā ziemeļu sienā atrodas arī galvenā ieeja. 

Pie pils mūra atrodama piemiņas plāksne 1919. gada 11. novembrī notikušajām Rīgas atbrīvošanas cīņām. Mūsdienās ik gadu šajā datumā sienu izgaismo tūkstošiem rīdzinieku liktās svecītes.

Zvana tornis jeb otrs mazais kāpņu tornītis, kas 1938. gada pārbūves laikā saīsināts.

Zviedru laikā celts erkera tornītis pie priekšpagalma. 

Svina tornis. Tas savu nosaukumu ieguvis, jo šeit lietas svina lodes.. Nesen atklāts, ka Svina tornī saglabājušās šaujamlūkas, kurās ir ieroču balsta koki.

"Pīpera" tornītis - te senos laikos dežūrējis sargs, kam trauksmes brīdī būtu jāpūš taurē.

Svētā Gara tornis, kurš nosaukumu ieguva no šeit iepriekš bijušā Sv. Gara Konventa, ir vecākā pils daļa. Tajā plīvo Latvijas karogs un, ja Valsts prezidents ir pilī, arī viņa standartkarogs. Kādreiz tornī bija dārgumu glabātava.

Pils trīsdesmito gadu laikā veiktajā pārbūvē ieguva arī Triju zvaigžņu torni. Zvaigznes padomju gados bija aizvāktas, bet nu atkal spoži mirdz pār Daugavu. 

Ordeņa laiku apaļiem akmeņiem izliktais pagalms bijis par aptuveni 1,5 metriem zemāks, nekā tas ir pašlaik, teikts Latviešu Konversācijas vārdnīcā. Sākotnēji pilij bijuši trīs stāvi un plaši pagrabi zem tās. Pils sienas bijušas iespaidīgus trīs metrus biezas, bet no pilsētas to atdalīja aizsarggrāvis.

Krusta velves no pils pirmsākumiem pagrabos un pirmajos stāvos daudzviet vēl var samanīt arī tagad. Ja pagrabs un pirmais stāvs izmantots kā ordeņa kara mantu noliktava, tad otrajā stāvā iekārtotas tā saucamās konventa telpas, kas bijušas greznākas. Te arī uzturējušies bruņinieki. Trešais stāvs bijis neizbūvēts, vien sienās izveidotas nelielas lūkas, pa kurām atšaudīties no uzbrucējiem. Šo stāvu dēvējuši par ieroču stāvu. 

Tomēr bruņinieku laikmets visā pasaulē drīz beidzās, un arī Rīgā viņu dienas bija skaitītas. 1562. gadā pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers pils zālē Polijas valdniekam Radzivilam nodeva ordeņa krustu, privilēģijas un pilsētas atslēgas, pats pretī saņemot Kurzemes hercoga kroni.

1562. gadā pēdējais ordeņa mestrs pils zālē
Polijas valdniekam nodeva ordeņa krustu, privilēģijas
un pilsētas atslēgas, pretī saņemot Kurzemes hercoga kroni. 

Ar šo laiku var saistīt arī kādu leģendu. Sensenos laikos Rīgas pilī novērota zīme, kas pareģojusi Livonijas likteni. 1579.gadā, kad Polijas ķēniņš Stefans aplencis Polocku, uz pili atlidojis stārķis – tas gribējis būvēt ligzdu vietā, kur jau gadu desmitiem dzīvojis krauklis. Pēc mēnesi garas cīņas stārķis kraukli esot patriecis. Zīmju zinātāji to skaidrojuši – krauklis bija jāuztver kā vācu valdīšanas laiks, savukārt stārķis, kas to patriecis – kā poļi, kas Livonijā ieņēma vāciešu vietu, teikts “LiveRiga”. 

Interesanti, ka tā laika attēlos redzams tā sauktais danskers jeb speciāla koka piebūve, kas veda no pils uz Daugavu. Mūsdienās mēs to vienkārši sauktu par ateju, raksta Aleksandrs Fridrihs Neilands ceļvedī pa Rīgu.

16. gadsimtā no Rīgas pils uz Daugavu veda speciāla piebūve jeb danskers, ko mūsdienās sauktu vienkārši par ateju.

16. un 17. gadsimtā pilī notikušas ļoti daudzas pārbūves, ko veica zviedri, bet 18. gadsimtā, kad varu Rīgā pārņēma krievi, arī viņi ķērušies pie remontiem un būvēšanas, šoreiz gan visai nepārdomāti, jo iznīcinātas daudzas no viduslaikiem saglabātas detaļas un mainīts arī pats pils senatnīgais izskats. 

Uzvaras kolonnas atklāšana 1817. gadā

Šajā laikā, no 1785. līdz 1787. gadam, pēc P. J. Boka projekta uzcēla jauno korpusu un faktiski izveidoja laukumu pils priekšā. Tās telpas un apkārt esošās ēkas izmantoja Vidzemes guberņas pārvaldes iestādes, bet priekšpilī izbūvēja ģenerālgubernatora reprezentācijas telpas. 19. gadsimta sākumā starp pili un aizsarggrāvi tagadējās Valdemāra ielas pusē izveidoti apstādījumi. 

Rīgas pils interjers. Lielā viesistaba Vidzemes gubernatora telpās. Ap 1904. gadu. LNVM krājums.
Rīgas pils interjers. Kabinets Vidzemes gubernatora darba telpās. Ap 1904. gadu. LNVM krājums.

Kad Krievijas armija bija sakāvusi Napoleona karaspēku, daudzviet šim vēsturiskajam notikumam par godu tika uzstādīti pieminekļi. Arī Rīga, kā jau viena no lielākajām valsts pilsētām, īsi pēc kara beigām nolēma pils laukumā novietot Uzvaras kolonnu. Tās veidošanu uzticēja slavenajam Džakomo Antonio Domeniko Kvarengi. Viņš bija itāļu klasicisma arhitekts, kurš pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā un projektējis tur daudzas sabiedriskās ēkas. Tomēr viss nav gājis tik gludi. Darbus uzsāka jau 1814. gadā, bet pa ceļam uz Rīgu kolonna paspēja nogrimt jūrā, tā nu, kamēr to atgādāja līdz galamērķim, bija pienācis jau 1817. gads. 

Laukums pie Rīgas pils 20. gs. sākumā. Centrā - Uzvaras kolonna. Foto: Hebensperger & Co., VRVM



Uzvaras kolonnas Viktorijas statuja Zudusī Latvija

Piemineklis bija iespaidīgs un to ieskāva neliela, dekoratīva sētiņa. Uz granīta pamata atradās pamatīga kolonna, tās galā – zeltīta bumba, uz kuras graciozi stāvēja uzvaras dieviete Viktorija ar lauru vainagu un olīvkoka zaru rokā.  Piemineklis šeit nostāvējis gandrīz simts gadus, līdz Pirmā pasaules kara laikā tā metāla detaļas izlauza un evakuēja uz Iekškrieviju. Pieminekļa pamatne un kolonna gan Pils laukumā atradusies līdz pat 1938. gadam. Vēlāk bijuši vairāki mēģinājumi Aleksandra I Uzvaras kolonnu atjaunot, iepretim izstāžu zālei „Arsenāls”, Jēkaba laukumā, pat izveidots postaments, kur to varētu novietot, bet tas tā arī nav īstenojies, un kolonnas granīta detaļas ne visai labos apstākļos glabājusies Pieminekļu pārvaldes noliktavās zem klajas debess. Pērnā gada rudenī Rīgas pieminekļu aģentūras (RPA) vadītājs Guntis Gailītis stāstīja, ka atjaunošanas plāns gan nekur nav pazudis, un RPA ilgstoši meklē kolonnas elementus Sanktpēterburgā un citās iespējamajās to atrašanās vietās. Šobrīd kolonna atrodas Varoņu ielā pie Krematorijas, kur paredzēts būvēt pieminekļu restaurācijas centru. 

Atklātne – Pils laukums Rīgā. 20. gs. sākums. 1907. gada pasta zīmogs. Izdevējs Hebensperger & Co. LNVM krājums.

Līdz ar Latvijas neatkarības iegūšanu, arī pils tika nodota tās vadītājam Valsts prezidentam kā reprezentācijas telpas. Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados tur atradās prezidenta sekretariāts, Lāčplēša kara ordeņa dome, Triju zvaigžņu, Viestura un Atzinības krusta ordeņu lietu kapituls, Brāļu kapu komiteja, Invalīdu palīdzības fonds un citas iestādes. Pils dienvidu daļu atvēlēja Valsts vēstures, Valsts mākslas muzejam un Pieminekļu valdei.

Pils laukums

Par godu Latvijas pirmajam prezidentam un izcilajam valstsvīram, laukums Rīgas pils priekšā no 1928.gada līdz 1940.gadam bija nosaukts par Jāņa Čakstes laukumu. Interesanti, ka 2013. gadā Saeimas deputāts Kārlis Eņģelis (RP) Rīgas domei bija ierosinājis šo nosaukumu atjaunot, tomēr tā šo ierosinājumu neatbalstīja.

Rīgas pils laukums ar Uzvaras kolonnu centrā. Foto: J.D Gotfrīds. No Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja arhīva

Latvijas brīvvalsts laikā pils ieguva arī daudz nacionālā romantisma elementu gan iekštelpās, gan arī fasādē. Piemēram, Anša Cīruļa izloloto Sūtņu akreditēšanas zāli 20. gados, kuras interjers iekļauts Latvijas kultūras kanona arhitektūras un dizaina sadaļā, kā arī skaistos kaluma ieejas vārtus ar Latvijas ģerboni 1939. gadā (padomju laikos ģerboņa vietā bija zvaigzne). 

Pils galvenie vārti ar Latvijas ģerboni. 2002. gada 11. novembrī pie pils atjaunota goda sardze. Foto: Shutterstock

1938. gadā Eižena Laubes vadībā izbūvēta Svētku zāle ceturtajā stāvā, Kārļa Ulmaņa darba telpas un jauns tornis – Triju zvaigžņu torni.  Svētku zāles griestos slavenākie sava laika mākslinieki iegleznoja romantizētas latviešu vēstures ainas – Augusts Annuss uzgleznoja Jersikas valdnieku Visvaldi, Voldemārs Vimba – Visvalža cīņas 1219. gadā, Oto Skulme – latgaļu uzvaru pie Klaņģu kalna, Ludorfs Liberts – hercogu Jēkabu, Jānis Tilbergs – tautas atmodas darbiniekus, Jānis Kuga – vakarēšanu, Ģederts Eliass – 1905. gada revolūciju. Arī citās telpās atrodami vecmeistaru darbi.

Sākoties padomju varai, 1940. gadā Latvijas valsts galvas rezidenci un simbolu – Rīgas pili – nodeva pionieriem, bet Čakstes laukumu pārsauca par Pionieru laukumu. Vācu okupācijas gados tas gan atkal dēvēts par Pils laukumu. Daudzi vēl tagad atceras bērnu kāju dipoņu Pionieru pils gaiteņos un zālēs, kad te mēģinājumi un nodarbības notika visdažādākajiem pašdarbības kolektīviem un interešu pulciņiem. Par godu mazajiem laukumā tika uzstādīts Leas Davidovas Medenes ģipsī veidots pioniera piemineklītis. Pils dārzā, kādreizējā Horna bastionā, ierīkota skulptūru izstāde. 

Pionieru laukums. Fotogrāfs – nezināms. VRVM
Pētera Stučkas piemineklis Pionieru (tag. Pils) laukumā. 1966. gads. Foto: Alise Iļjina, VRVM
Pēcāk pie pils uzradās arī sociālista Pētera Stučkas piemineklis, ko daudzi smejot salīdzināja ar ierastajiem Staļina pieminekļiem, tikai galva esot nomainīta.

Tas no Pils laukuma pazuda tikai 1991. gadā, Latvijai atgūstot neatkarību. 2002. gada 11. novembrī tika atjaunota goda sardze pie pils, savukārt laukums tās priekšā, ja neskaita karogus un puķu dobi, ko Ievas Bondares vadībā iestādīja skaistākās precētās dāmas, mūsdienās ir tukšs. Vien Ziemassvētkos te prezidents ar kundzi kopā ar daudzbērnu ģimenēm aizdedz svētku eglīti.

Ziemassvētku eglītes iedegšana pie Rīgas pils 2017. gadā. Foto: F64

Vēl viens ļoti nozīmīgs un simbolisks notikums, ko nevar nepieminēt, runājot par Rīgas pili ir fakts, ka tieši te 1988. gada 1. novembrī bijušais strēlnieks un tautā mīlētais aktieris Ēvalds Valters kopā ar rakstnieku Albertu Belu Svētā Gara tornī pacēla pirmo sarkanbaltsarkano karogu pēc 1940. gada. Tagad tas tur plīvo nepārtraukti, bet prezidenta klātbūtnes laikā tiek pacelts arī viņa standartkarogs.


1988. gada 1. novembrī bijušais strēlnieks un tautā mīlētais aktieris
Ēvalds Valters kopā ar rakstnieku Albertu Belu Svētā Gara tornī
pacēla pirmo sarkanbaltsarkano karogu pēc 1940. gada.

Pirms pavisam neilga laika, 2013. gada 20. jūnijā, īsi pirms Jāņiem,  Rīgas pilī remontdarbu laikā izcēlās spēcīgs ugunsgrēks. Tas izpostīja pili, un bija nepieciešams pamatīgs jumta un telpu remonts. Pili vajadzēja atstāt arī tur esošajam Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, kas tagad atrodas Brīvības bulvārī, bet solīts, ka 2019. gadā tas varētu atgriezties vēsturiskajās telpās. 

Ugunsgrēks pilī 2013. gada 20. jūnijā. Foto: F64

2015. gada nogalē pabeigta Rīgas pils priekšpils un austrumu piebūves restaurācija, kas ilga trīs gadus. 2016. gada 22. augustā Latvijas prezidents Raimonds Vējonis ieradās savā atjaunotajā darba vietā.

Sāpju Dievmātes baznīca

No Pils laukumu ieskaujošajām ēkām nevar nepieminēt Sāpju Dievmātes baznīcu (Mater doloresa). Lai gan jau iepriekš šajā vietā bijusi koka baznīca, ko līdz ar Pils laukuma izbūvi noplēsa, tikai 1785. gadā te uzcēla mūra baznīcu ar kupolveida tornīti, ko 19. gadsimta vidū pārbūvēja par pašlaik redzamo smailo. Vēstures speciālists Aleksandrs Fridrihs Neilands savā ceļvedī pa Rīgu raksta, ka baznīciņas celtniecībai līdzekļus ziedojuši trīs tolaik vareni valdnieki – Krievijas cars, Polijas karalis un Austrijas ķeizars. Izrādās tolaik vēl tikai erchercgs, kas vēlāk kļuva par Austrijas valdnieku, dodoties vizītē pie Krievijas ķeizarienes Katrīnas, apmeties luteriskajā Rīgā un ieraudzījis te niecīgo katoļu baznīciņu. Tā viņam nešķita piemērota, tāpēc viņš aicinājis carieni šajā lietā ko mainīt, arī pats ziedojot brangu summu. Šim piemēram sekojis arī Polijas-Lietuvas karalis Staņislavs Augusts Poņatkovskis. Tā nu uzcelts dievnams, bet blakus atvērta arī skola. Starp citu, kā raksta aktrise Mudīte Šneidere savā grāmatā par lielo režisoru, te kristīts Eduards Smiļģis, te gredzenus mijuši viņa vecāki, un latviešu teātra dižais meistars tieši uz šo baznīciņu Vecrīgā steidzis ikreiz, kad bija nonācis radošās vai sadzīviskās krustcelēs un meklējis atbildes. 

Sāpju Dievmātes baznīca (celta 1785. gadā) un pastorāts (ēka celta pirms 1765. gada). Zudusī Latvija

Kādreizējā Marijas Magdalēnas klostera baznīca atrodas laukuma pretējā pusē. Te bijusi gan katoļu, gan pareizticīgo baznīca, gan jezuītu audzināšanas iestāde. Rakstniece Astrīda Beināre par šo klosteri sacerējusi romānu "Rīgas Dievmātes klosteris", pēc kura režisors Aloizs Brenčs uzņēma filmu "Anna".

Savukārt pretējā laukuma pusē slejas Ķeizariskā liceja (pēc 1804. gada guberņas ģimnāzija) ēka, kas celta no 1785. līdz 1787. gadam pēc arhitekta Matiasa Šonsa projekta. Tajā pašlaik atrodas Rakstniecības un mūzikas muzejs, kas tiek remontēts. Savukārt blakus tam atrodas vēsturiskā  Pēterburgas viesnīcas ēka, celta 1750. gadā. Tā kā pilī saimniekoja ģenerālgubernators, ko bieži apmeklēja augsti viesi, bija svarīgi, lai tie varētu apmesties pēc iespējas tuvāk. Tieši augsto viesu – sūtņu, karaļu un mākslinieku – uzņemšanai tad arī kalpojusi smalkā Pēterburgas viesnīca. Interesants ir stāsts par to, kā te kādu brīdi dzīvojis Albānijas karalis. 1939. gadā viņš atbēdzis uz Rīgu, jo viņa dzimteni okupēja fašisti. Lai arī sākotnēji karalim bijusi rezervēta smalkā  viesnīca “Roma”, viņš tajā atteicies palikt, jo itālieši taču okupējuši viņa valsti. Tā nu karalis kādu laiku dzīvojis Pēterburgas viesnīcā, iepretim Rīgas pilij. 

Kreisajā pusē redzama Ķeizariskā liceja (pēc 1804. gada guberņas ģimnāzija) ēka, kur tagad ir Rakstniecības un mūzikas muzejs, bet labajā pusē -  Pēterburgas viesnīcas ēka, kas celta 1750. gadā un vairākkārt pārbūvēta. Tagad tajā atrodas UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, Latvijas Nacionālais kultūras centrs, Juridiskās palīdzības centrs un Profesionālo studiju skola "Citadele".  Zudusī Latvija

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".