Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Brīvības piemineklis varēja būt arī Daugavmalā:

LATVIJAS SIMBOLA NEPARASTAIS STĀSTS

Jau drīz pēc Brīvības cīņām sākās diskusijas par to, ka Rīgā vajadzīgs kāds piemiņas un lepnuma objekts neatkarībai un jauniegūtajai brīvībai, kā arī varonīgajiem tās cīnītājiem. Vispirms Zigfrīds Anna Meierovics rosināja celt “uzvaras stabu”. Bija daudz diskusiju, vai piemērota vieta tam būtu Daugavmalā, Klīversalā, vai varbūt lietderīgāk būtu būvēt tiltu. Tāpat liela plēšanās bija par pieminekļa izskatu, notika vairāki metu konkursi, līdz beidzot izvēlēts tēlnieka Kārļa Zāles un arhitekta Ernesta Štālberga projekts, kas nosaukts par Brīvības pieminekli. Par tautas saziedotajiem gandrīz trim miljoniem latu tapušo, neskaitāmiem simboliem pārbagāto Brīvības pieminekli atklāja 1935. gada 18. novembrī. Jau drīz pēc tam sākās jukas, Otrais pasaules karš un okupācijas.

Gruvešu novākšana 1944./1945. gadā. Foto: Krišs Rake, Rīgas Būvvaldes arhīvs

Lai arī Otrajā pasaules karā Rīga visai smagi cieta, piemineklis palika gandrīz neskarts. Pavisam drīz padomju vara apķērās, ka šis nav vēlams monuments, pat plānoja to nojaukt un sagrozīja tā “stāstu”, saucot par “Māti Krieviju”. Pieminekli no nojaukšanas pēdējā brīdī izglābusi skulptore Vera Muhina. Tomēr vairākus gadu desmitus ap to kursēja trolejbusi, bet pie pieminekļa pulcēties, ziedus vai kādu svecīti nolikt bija stingri aizliegts. Savukārt Trešās atmodas laikā, līdz ar kustības “Helsinki 86” akciju, Brīvības piemineklis ieguva vēl pilnasinīgāku simbola statusu, pie tā pulcējās neatkarību un brīvību alkstošie, un jau drīz tas atkal atguva Rīgas un visas valsts galvenā pieminekļa statusu. Piedzīvojis vairākas renovācijas, Brīvības piemineklis atkal ir vieta, kur godināt Latvijas neatkarību un svinēt Latvijai svarīgus notikumus.


Rīgas stāsti:
Brīvības piemineklis

Kurš tad turp ies?

Grūti iedomāties, bet kādreiz Rīga bija tikai mūsdienu Vecrīga, ar centru Daugavmalā, tur, kur Rātslaukums, bet tagadējā kanālmala bija pilsētas nomale, kur slējās aizsargvaļņi. Kad karošanas tehnika mainījās, arī vaļņi vairs īsti nebija vajadzīgi, un Rīgas seja krietni pārvērtās.

Ar cara tētiņa Aleksandra II vēlīgu atļauju un piešķirtiem līdzekļiem 19. gadsimta vidū nojaukti Rīgas nocietinājumi. To atliekas izmantotas jaunu ēku būvniecībā, kā arī tagadējā Bastejkalna uzbērumam. Nojaukšanas darbus pabeidza 1863. gadā. Kā redzams dažās retajās fotogrāfijās, tukšajā laukumā taisnās līnijās sastādīti kociņi, izveidots Gliemežnīcas kalns (tagad Bastejkalns) un kanālmalas apstādījumi.

     Šādi vieta, kur pašlaik atrodas viens no galvenajiem Rīgas un visas Latvijas simboliem – Brīvības piemineklis, izskatījās pirms nieka 150 gadiem. Foto: A. Bērmans

Vērienīgie nocietinājuma vaļņu nojaukšanas darbi, kas veikti sešus gadus, tolaik izmaksājuši neaptverami lielu summu – vairāk nekā pusotru miljonu zelta rubļu.

Interesanti, ka pēc mūru nojaukšanas, kad tagadējā Aspazijas bulvārī atvēra pirmos veikalus, daudzi brīnījās par tik “neveiksmīgu” biznesa vietas izvēli, jo kurš tad no centra Rātslaukumā tik tālu ies iepirkties.Viņiem nebija taisnība, un jau pēc dažiem gadiem te pa Aleksandra bulvāri kursēja zirgu tramvajs jeb, kā rīdzinieki to dēvējuši, “konka”, bet šī kļuva par iecienītu pastaigu vietu, kas strauji attīstījās.

  Rīgas plāns (1864. g.). Ar sarkanu atzīmētas nojaukto vaļņu kontūras.

Piemineklis Lielajam Pēterim

Jāsāk ar to, ka Brīvības piemineklis šajā vietā tomēr nav pirmais monuments. 20. gadsimta pašā sākumā, kad Rīga bija savas attīstības zenītā, tuvojoties 200. gadadienai, kopš pilsēta bija pievienota Krievijas impērijai, šeit nolemts uzstādīt cara Pētera I pieminekli, jo tieši viņš savulaik iekaroja Rīgu.

Berlīnē izveidots 4,7 metrus augsts jātnieka tēls, kas Aleksandra bulvāra vidū, tagadējā Brīvības pieminekļa atrašanās vietā, uzstādīts uz gandrīz tikpat augsta postamenta. Caram Nikolajam II 1910. gadā viesojoties Rīgā, vizītes galvenais notikums bijis šī pieminekļa atklāšana.

Tomēr jātnieks te ilgi nestāvēja. 1915. gadā, kad frontes līnija tuvojās Rīgai, pieminekli, tāpat kā citas vērtīgās lietas, bija paredzēts evakuēt uz Pēterburgu, taču kuģis, uz kura tas atradās, nogrima netālu no Igaunijas krastiem. To gan vēlāk izcēla un atpirka no igauņiem. Vairākkārt mēģināts atkal kādā Rīgas vietā to novietot, uzņēmējs Jevgēņijs Gombergs pieminekli pat atjaunojis, bet pienācīga vieta tā arī nav atrasta, un Pēteris I tagad stāv kādā Teikas stāvlaukumā.

Jāpiebilst, ka arī mūsdienās zem Brīvības pieminekļa saglabājušās Pētera I monumenta pamatu atliekas.

Varēja būt arī uzvaras stabs Daugavmalā,
kaut kur tur, kur tagad ir Triangula
bastions, bija runas arī par tiltu, kas ved
pār Daugavu

Tēlnieks Kārlis Zāle celtniecības darbu laikā pie Brīvības pieminekļa. Foto: Latvijas Valsts arhīvs, virtuālā izstāde www.archiv.org.lv/brivibas_piemineklis

Ķildas un veiksmīgais iznākums

Pēc Pirmā pasaules kara un varonīgajām Brīvības cīņām, izveidojot Latvijas valsti, bija nepieciešama kāda tautas lepnumu un vienotību apliecinoša vieta. Te der piemetināt, ka Rīgā tajā laikā bija maz pieminekļu. Tā nu radās ideja celt Brīvības cīņām veltītu monumentu. 1922. gadā otrais Latvijas premjerministrs, diplomāts un valstsvīrs Zigfrīds Anna Meierovics uzdeva izstrādāt noteikumus konkursam par “piemiņas staba” celtniecību. Tas radīja ne vien rosību tēlnieku aprindās, bet arī lielus strīdus politiķu un intelektuāļu vidū.

Klīst nostāsti, ka izcilie tēlnieki Kārlis Zāle un Teodors Zaļkalns, kas savulaik bijuši draugi, tieši Brīvības pieminekļa konkursu dēļ sastrīdējušies. Tas aprakstīts Jāņa Siliņa grāmatā par Zāles darbu un dzīvi. Viņš pat apraksta, ka pēc Zāles uzvaras konkursā “Zaļkalna naidam un nenovīdīgumam nav bijis robežu”. Tomēr pēc vairākiem konkursiem tika izvēlēts tieši Kārļa Zāles projekts “Mirdzi kā zvaigzne!”. Celtniecības darbi gan sākās tikai 1931. gadā, bet noritēja rekorda ātrumā, un viss tika pabeigts, kā plānots. Tos finansēja no tautas ziedojumiem.

Kārļa Zāles projekta mets, kas uzvarēja konkursā. Foto: Latvijas Valsts arhīvs, virtuālā izstāde www.archiv.org.lv/brivibas_piemineklis

Jāpiebilst, ka sākotnēji pieminekļa celtniecībai bija plānota desmit reizes mazāka summa, nekā vēlāk bija nepieciešama, – 300 tūkstoši latu, bet arī to patiesībā valstij pēc kara nemaz nebija. Savukārt tauta ziedojumos summu, kas sasniedza gandrīz trīs miljonus latu, savāca ātri, ikviens gribēja dot savu artavu tā celtniecībā, turklāt tas radīja vēl lielāku mīlestību un cieņu pret jauno monumentu. Daudzi no vēlāk slaveniem un ievērojamiem cilvēkiem, kas trīsdesmitajos gados bijuši bērni Rīgā, savās atmiņās rakstījuši, kā, skolnieki būdami, ar bundžiņām staigājuši un vākuši ziedojumus Brīvības pieminekļa celtniecībai.

Talons ziedojumu vākšanai. Foto: Latvijas Valsts arhīvs, virtuālā izstāde www.archiv.org.lv/brivibas_piemineklis

Interesanti, ka sākotnēji bijuši strīdi ne tikai par to, kādam būt piemineklim, bet arī to, kur to novietot. “Varēja būt arī uzvaras stabs Daugavmalā, kaut kur tur, kur tagad ir Triangula bastions, bija runas arī par tiltu, kas ved pār Daugavu, visticamāk, ka Valdemāra ielas galā. Tāpat bijusi ideja par bibliotēkas celtniecību. Tomēr atteicās no tiem praktiskajiem plāniem un izvēlējās šo nosacīti garīgi ideālo variantu,” stāsta Rīgas vēstures pētnieks Gunārs Armans.

Arī Vaidelotis Apsītis grāmatā par Brīvības pieminekli apraksta, ka pirmajā konkursā uzvarējusi slavenā arhitekta Eižena Laubes ideja celt obelisku starp bijušā Pētera I pieminekļa pamatiem un Aleksandra bulvāri (Brīvības ielu). Tas tomēr saņēmis asu sabiedrības un inteliģences kritiku, jo šādu obelisku jau tolaik Eiropā bija gana. Arī pēc tam bija daudz diskusiju par lielo projektu. “Domstarpības, strīdi, intrigas neļāva rasties pieminekļa realizācijai nepieciešamai veselīgajai gaisotnei. Gandrīz deviņus gadus ilga savstarpējie ķīviņi, kuros personiskās intereses nereti ņēma virsroku pār saprātu,” raksta Apsītis.

Klīst nostāsti, ka izcilie tēlnieki
Kārlis Zāle un Teodors Zaļkalns, kas
savulaik bijuši draugi, tieši Brīvības
pieminekļa konkursu dēļ sastrīdējušies.

Tomēr Zāle ar saviem palīgiem neatkāpās no mērķa un soli pa solim īstenoja savu ieceri. Brīvības piemineklis tika svinīgi atklāts 1935. gada 18. novembrī. Tas veidots no Somijas granīta un Itālijas travertīna, bet Brīvības tēls ir varā kalts zviedru meistara Ragnara Mīrsmēdena vadībā. Meistars vairākkārt bija Rīgā, arī darba noslēgumā, lai pats veiktu statujas montāžu un uzstādīšanu. Interesanti, ka uzrakstu “Tēvzemei un brīvībai” te iekala tikai pēdējā naktī, bet no rīta piemineklis jau bija pabeigts.

Leonīds Breikšs šim notikumam par godu sacerēja, šķiet, trāpīgāko balādi – “AKMEŅI RUNĀ”. Lūk, neliels fragments:

“Akmeņi te runā
Nomirušo vietā.
Varoņstāstu stāsta
Sirmā granītklints.
Stāsta – kā reiz krita,
Stāsta – kā reiz cieta,
Kā reiz… uzvarēja!
Mūsu tēvu ģints. “

Brīvības pieminekli 18. novembrī pulksten 10 atklāja toreizējais prezidents Alberts Kviesis, ar nelielām grūtībām noraujot balto pārklāju un atskanot valsts himnai. Tikai tad ikviens ieraudzīja pieminekli, jo līdz tam tas bijis apjozts ar sastatnēm vai arī aizklāts. Pēc atklāšanas te notikusi armijas parāde, pār laukumu lidojušas lidmašīnas, un vakarā piemineklis ticis spoži izgaismots. Visu šo un vēl nākamās dienas te gūluši ziedi un ikviens gribējis redzēt jauno monumentu.

Tēlnieka atstātās laika liecības

Skulptūras un skulptūru grupas piemineklī izkārtotas vairākos līmeņos, atgādinot par Latvijai nozīmīgiem vēsturiskiem tēliem un notikumiem. Brīvības piemineklis, tāpat kā Brāļu kapu ansamblis, ir simbolu un daudznozīmīgu tēlu pārbagāts, sākot jau ar klasiskajiem vārdiem “Tēvzemei un brīvībai”, kas iekalti pieminekļa pakājē. “Kurš gan tos nezina? Daudzi ekskursiju vadītāji stāsta, ka to autors ir Kārlis Skalbe. Taisnība jau ir, bet ne līdz galam. Vārdi nāk no Vecpiebalgas. Bet patiesībā jau krietni pirms tam, Vecpiebalgas vecajos kapos Kronvaldu Ata kapa pieminekļa aizmugurē iegravēti skaisti vārdi. Domāju, ka tie ir Kronvaldu Ata vārdi. “Tēvzeme un brīvība – vissvētākie dārgumi virs zemes.” Saīsinātā veidā Kārlis Skalbe, kas pats ir bijis šajos kapos un acīmredzot ne vienu reizi vien tos vārdus lasījis, ieteicis Brīvības pieminekļa izveides komisijai kā iekaļamus vai ievietojamus Brīvības piemineklī. Un šie vārdi būtu jāatceras katram! Savukārt, esot Vecpiebalgā, Kronvaldu Ata kapa pieminekli vajadzētu apskatīt ne tikai no priekšpuses, bet arī no aizmugures,” stāsta Armans.

Brīvības pieminekļa ansambli veido 12 ciļņi un viena apaļskulptūra – graciozais Brīvības tēls. Tie izkārtoti trīs līmeņos un veidoti no dažādiem materiāliem, lai pastiprinātu vizuālo iespaidu.

Pamata līmenis simbolizē ideju par tautas darba tikumu, tās garīgo spēku un tieksmi pēc neatkarības. Priekšplānā izvietoti ciļņi “Latvju strēlnieki” un “Latvju tauta – dziedātāja”, pārējās četras skulptūru grupas – “Darbs”, “Tēvijas sargi”, “Māte – ģimenes sargātāja” un “Gara dzīves veidotāji” – veltītas latviešu dzīves pamatvērtībām. Savukārt ciļņi vēsta par 1905. gada revolūciju un Latvijas atbrīvošanas cīņām. “Ja paveram acis pa kreisi no uzraksta “Tēvzemei un brīvībai”, redzam tā saucamo “Darba grupu”, kur aizmugurē ir senča stāvs un priekšā uz ceļa nometies amatnieks ar āmuru un laimes pakavu labajā rokā. Daudzi zina, bet daudzi arī nezina, ka tas ir paša tēlnieka Kārļa Zāles pašportrets,” stāsta Armans.

Zāle tēlu grupās attēlojis arī vairākus Latvijai nozīmīgus cilvēkus. “Tālāk ir grupa “Gara darbinieki”. Interesanti, ka tie, kas tup uz ceļa pie senča, ir visiem zināmi cilvēki – pa kreisi ir Krišjānis Barons, kas strādā pie dainām. Diezgan precīzs viņa portrets. Bet pa labi, nometies uz celīšiem, ir Krišjānis Valdemārs. Barons un Valdemārs – draugi dzīvē, kas tagad guļ blakus Lielajos kapos,” zina teikt Rīgas vēstures pētnieks.

Lāčplēsis ar itāļu “dizaina” galvassegu

Piemineklī attēlots arī latviešu eposa un teiku tēls Lāčplēsis ar interesantu virvju cepuri, par kuru arheologi un vēsturnieki pārmet Zālem, ka tādas galvassegas izrakumos nav atrastas. Tomēr Zāle arī Brāļu kapos un citi mākslinieki citur šādas cepures latviskajiem tēliem ir “devuši”. No kurienes šāda ideja?

Latvijas Kara muzeja ekspozīcija. Gunāra Armana privātais arhīvs

“Zāle tādu cepuri izveidoja arī Vidzemes grupai pie Mātes tēla Brāļu kapos. Ideja nāk no Kara muzeja Pirmā pasaules kara ekspozīcijas. Zāle to tur noskatīja, strādādams tur pie strēlnieku maskām. Pirmajā pasaules karā bija tāda itāļu firma “Farina Helm Milano”, kas itāļu armijai gatavoja masīvas ķiveres, zem kurām amortizācijai lika, ja tā var teikt, virvju spilventiņu vai cepurīti. Ilgi brīnījos, kāpēc šo elementu itāliski sauc “Farina”, kas nozīmē “milti”. Nekādas loģikas. Izrādās, tas bijis firmas īpašnieka dzimtas uzvārds,” par it kā tik “latvisko” un vizuāli iederīgo galvas segu piemineklī stāsta Armans.

Vidējā līmeņa galvenās figūras piemineklī simbolizē tautas ideālus un vēlmi pēc brīvības. “Latvijas tēls” vēsta par gatavību sargāt dzimteni, “Važu rāvējs” simbolizē spēju saraut verdzības važas, latviešu nacionālais mitoloģiskais tēls “Lāčplēsis” mudina cīnīties pret naidīgām varām, savukārt gara spēku simbolizē tēls “Vaidelotis” – priesteris un gudrais sencis.

Pa kreisi no “Ķēžu rāvējiem” ir pelēkajā Somijas granītā kalts Vaideloša tēls. “Vaideloši bija viedākie mūsu senči. Tas ir gudrību nodevējs jaunajai paaudzi, tādēļ viņa tēlam pie kājām ir bērni. Tur ir arī mūsu senču svētā dzīvnieka – zirga – galva,” stāsta vēsturnieks. “Ir vēl viena grupa, ja virzāmies Vecrīgas virzienā, ko nevar nepieminēt. Tie ir sarkanajā granītā kaltie, ar seju pret kanālu vērstie “Dzimtenes sargi”. Vidū senču kareivis un pa labi un kreisi puspietupienā latvju kareivji. Jāatceras, ka piemineklis tapa no 1931. līdz 1935. gadam, kad izplatīta bija tā saucamā franču tipa ķivere karavīriem. Savukārt Pirmajā pasaules karā un Bermontiādē izmantoja to, ko daudzi nezinātāji sauc par vācu, daži pat par fašistu ķiverēm – M16, kas redzamas gaišajā cilnī “Cīņa uz Dzelzs tilta”.”



Skumjie padomju laiki – pieminekļa apmelošana

Otrajā pasaules karā šajā apkaimē tika nodarīti postījumi, bet pats piemineklis necieta, tikai nomaldījusies granāta bija ķērusi tā margas. 1944. gadā, uzreiz pēc Rīgas atbrīvošanas no hitleriešiem, Latviešu gvardes divīzijas kareivji atdeva godu Brīvības piemineklim. Bet jau drīz padomju vara apķēra, ka šis nav varai vēlams monuments, ko pat plānoja nojaukt un nolikt šajā vietā Staļina skulptūru. Latviešiem bija par to jāaizmirst – vismaz vara darīja visu, lai tā notiktu. Piemineklis bija kā dadzis acī komunistiem. Droši zināms, ka pieminekli 1944. gadā Maskavā pēdējā brīdī izglābusi skulptore Vera Muhina. Notikusi Kara padomes sēde, un Muhina, pretēji komisijas locekļu gaidītajam, kā pieaicināta eksperte kaismīgi aizstāvējusi Brīvības pieminekli un uzsvērusi tā māksliniecisko vērtību, kā arī to, ka piemineklis pauž vispārcilvēcīgās vērtības, nevis kādu ideoloģiju vai reliģijas pārliecību. Viņa arī paskaidrojusi, ka kāškrustam tajā nav nekāda sakara ar hitleriešiem, bet tā ir sena zīme, teikts Viktora Gricova 2007. gadā sarakstītajā grāmatā par Veru Muhinu.

Satiksme ap Brīvības pieminekli padomju laikā (1966. gads). Foto: Jakovs Tihonovs. LNA LVKFFDA

Tomēr propagandas veidotāji Brīvības pieminekļa nozīmi bieži sagrozīja un noliedza. Pat enciklopēdijās bijuši ieraksti, ka šis piemineklis celts pēc padomju varas pasūtījuma jau pēc kara (!) vai ka sieviete obeliska galā ir “Māte Krievija”, kas rokās tur trīs Baltijas padomju republikas simbolizējošas zvaigznes, raksta Apsītis.

“Lielu kaitējumu var nodarīt, arī neko nedarot,” uzsver Rīgas Pieminekļu aģentūras sabiedrisko pieminekļu nodaļas vadītāja Mārīte Šenberga, stāstot, ka padomju gados piemineklis nonācis visai briesmīgā stāvoklī. Ap to tika ierīkota trolejbusu līnija, tur bija dzīva satiksme, kas pamatus 50 gadus šķobīja un tricināja, bet par ziedu nolikšanu tā pakājē vispār nevarēja būt ne runas – tas draudēja ar izslēgšanu no mācību iestādes vai atbrīvošanu no darba. Kad astoņdesmitajos gados veica tā atjaunošanu, atklājās, ka piemineklī mīt pat desmitiem baložu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kā vēsturisku uzdrošināšanos var minēt 1987. gada 14. jūnijā notikušo cilvēktiesību aktīvistu no “Helsinki-86” ziedu nolikšanu pie pieminekļa, lai pieminētu 1941. gadā uz Sibīriju aizvestos. Jau drīz Atmodas vilnis šo vietu atkal padarīja svētu.

Interesanti, ka 1991. gada barikāžu laikā arī Brīvības piemineklis vistiešākajā veidā bijis notikumu krustugunīs, par ko liecināja vairāku ložu atstātie caurumi obeliskā.

1992. gadā pie pieminekļa tika atjaunota goda sardze. Atjaunotās Latvijas laikā pie tā ziedus nolikušas augstākās citu valstu amatpersonas un karaļnamu pārstāvji, te organizēti svarīgi valstiski un arī sabiedrību vienojoši pasākumi, piemēram, sadziedāšanās, Dziesmu svētku gājieni, Valsts prezidenta uzrunas ik gadu valsts svētkos.

Ikdienā acīm apslēptais – goda telpa un lūka pieminekļa galvā

Jau sākotnēji Brīvības pieminekļa obeliska vidū redzamajai stikla līnijai bija paredzēts mirdzēt sapņaini zilās nokrāsās. “Pieminekļa vidū ir stikla bloku līnija, līdzīgi kā Brāļu kapu krustā. Deviņdesmito gadu sākumā, kad biju tur iekšā, daudzi no stikla blokiem bija izsisti un obelisks bija pilns baložiem. Sākotnēji tie bija zilgani bloki, aiz kuriem bija lampiņas. Trīsdesmito gadu attēlos var atrast piemērus, kad šī vertikālā josla spīd,” stāsta Armans, kas ne vienu reizi vien bijis piemineklī “iekšā”, vietās, kur ikdienā citi netiek. Arī tagad, pēc 2017. gadā veiktās pieminekļa atjaunošanas (piemineklis atjaunots arī 1962., 1980. un 2001. gadā) zilganzaļā stikla līnija obeliskā mirdz. Kā pastāstīja Mārīte Šenberga, atjaunojot bijusi pat iecere apgaismojumu izveidot tā, lai gaisma spīdētu dažādās krāsās atbilstoši svinīgiem notikumiem, tomēr izrādījies, ka stikls ir tik biezs, ka tas nav īstenojams.

Vertikālā stikla josla no pieminekļa iekšpuses. Foto: DELFI

Pieminekļa pakājē, ar skatu uz Raiņa bulvāri, ir koka durvis, kas ved uz telpu tā iekšienē un kāpnēm augšup līdz pat Brīvības tēlam. Telpa sākotnēji bija paredzēta tikai pieminekli apkalpojošajam personālam. Arī tagad par pieminekli rūpējas divi darbinieki un šo telpu izmanto. Padomju laikā tā bijusi slēgta, bet atslēga pazaudēta. 1980. gadā, restaurācijas laikā, slēdzene uzmanīgi atdarīta un durvis atjaunotas. Savukārt 2011. gadā pēc arhitektu biroja “Vecumnieks un Bērziņi” projekta te izveidota tagadējā Goda telpa. Jāuzsver, ka tā parasti ir slēgta, tajā nenotiek ekskursijas, un to atver tikai īpašos gadījumos, kad tiek uzņemti kādi valstiski svarīgi viesi, kas pēc ziedu nolikšanas parasti parakstās arī šeit glabātajā lielajā viesu grāmatā. Pašlaik uz Itālijas travertīnā veidotā galda atrodas jau otrā Brīvības pieminekļa goda grāmata, un Šenberga lēš, ka pieminekļa iekšienē pabijuši aptuveni trīs tūkstoši cilvēku. Interesanti, ka prom netiekot mestas pie pieminekļa nolikto ziedu vainagu lentes, tās izmazgā, izgludina un glabā Goda telpā. Kā pastāstīja Šenberga, pašlaik tiek veidots māksliniecisks risinājums, lai daudzās lentes jau pavisam drīz varētu te izstādīt.

No attēliem zināju, ka Brīvības tēlam galvā, līdzīgi
kā zemūdenē, ir hermētiska lūka uz eņģēm,
kas paredzēta, lai ik pa laikam notīrītu zelta zvaigznes.Gunārs Armans

“Telpā ir arī ekrāns, kurā tiek attēlota pieminekļa izveide un vēsture. Te sākas arī kāpnes, kas ved augšup līdz obeliska virsotnei. Lai tur uzkāptu, vajag izturību. Kāpjot var redzēt jau minētās stikla joslas gan priekšā, gan aizmugurē. Kad tiek līdz augšai, tur ir pavisam maza telpa, kur vietas pietiek tikai pārītim, kas saspiežas mīļi kopā. Tur ir divas pusapaļas lūkas, no kurām paveras skats uz Valdemāra ielas un stacijas pusi. Deviņdesmitajā gadā, kad tur viss bija vaļā, šajā laukumiņā ligzdoja baloži. Tagad atkal viss ir kārtībā,” stāsta Armans. Jāpiebilst, ka tieši šajā vietā, pieminekļa augšā, izvietota arī speciāla iekārta, kas atskaņo plēsīgu putnu balsis, lai aizbaidītu nevēlamus lidoņus no spožajām zvaigznēm. Turklāt ieraksti tiek regulāri mainīti, lai putni pie tiem nepierod.

“Virs nelielās telpas obeliska galā ir režģi, kas balsta deviņus metrus augsto Brīvības tēlu no iekšpuses. Deviņdesmitā gada pavasarī mēģināju uzkāpt līdz tā pašai augšai. No attēliem zināju, ka Brīvības tēlam galvā, līdzīgi kā zemūdenē, ir hermētiska lūka uz eņģēm, kas paredzēta, lai ik pa laikam notīrītu zelta zvaigznes. Nekad gan neesmu redzējis, ka tas tiešām notiktu caur šo lūku, jo tā ir ļoti šaura. Tomēr es līdz tam vāciņam toreiz neaizlīdu, jo pusceļā viena baložmamma perēja ligzdā, un es negribēju viņu traucēt šai svētā lietā. Savukārt ar raidījuma “Labvakar” zēniem 1990. gada septembrī bijām arī pazemē, zem pieminekļa. Brīvības piemineklis atrodas agrākajā Pētera Lielā pieminekļa vietā, un pazemē vēl var atrast paliekas arī no šī pieminekļa,” atmiņās dalās Armans.

Pašlaik piemineklis atrodas Rīgas Pieminekļu aģentūras pārziņā un 19. oktobrī tika svinīgi atklāts pēc restaurācijas. 18. novembrī, gan valsts, gan arī paša pieminekļa svētkos, pie tā, kā ierasts, notiks svinīgais pasākums un prezidents uzrunās tautu.


Goda sardze pie Brīvības pieminekļa pēc padomju okupācijas gadiem atjaunota 1992. gada 11. novembrī

Skulptūrās ietverti 56 portretiski tēli – strādnieki un līdzstrādnieki, arī pats Kārlis Zāle skulptūru grupā "Darbs", kā arī Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs un citi. Prototipi nav dokumentēti

2011. gada 17. novembrī atklāta Brīvības pieminekļa Goda telpa, kas ikdienā ir slēgta un pieejama, tikai ar Rīgas pieminekļu aģentūras atļauju

Pie Brīvības tēla kājām novietota ierīce, kur atskaņo plēsīgu putnu balsis, lai aizbaidītu citus putnus, kuri arī iecienījuši šo vietu

Obeliskā iestrādāta bieza, zaļa stikla josla, kas pēc atjaunošanas nakts laikā atkal mirdz

Simboliskais Latvijas tēls

Brīvības tēls no vara kalts Zviedrijā izcilā Ragnara Mīrsmēdena vadībā. Interesanti, ka tajā saglabājies lodes caurums no apšaudes Barikāžu laikā.

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".