Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Vecrīgā ir daudz vietu, kur, ierasti pastaigājoties, nemaz neiedomājamies, ka vēl pirms pāris gadsimtiem stāvētu vai varbūt grimtu upes ūdeņos. Runa ir par Rīdzenes upi, kas, varena un plata, kādreiz ieskāva jauno Rīgu. Piemēram, ar stikla jumtu segtā Rīdzenes iela galerijā “Centrs” iet tieši pa upes gultni, bet nelielie tiltiņi, kas savieno veikalu ar pretējo māju, arī ir asprātīgas atsauces uz senajiem laikiem, kad tiltu tiešām netrūka. Kas tad šī bija par upi, kuras vārdā, iespējams, pat nosaukta visa pilsēta?


Rīgas stāsti: Rīdzene

Dabīgā aizsardzība

Rīdzenes ieteka Daugavā. Labajā pusē redzams Mārstaļu tornis un vārti, kas aizsargāja arī Rīgas pirmo ostu. Fragments no N. Molīna gravīras.

Zem mūsdienu Rīgas pamatiem un namiem atrodas vēl kāda cita, senāka un tikai iepriekšējos gadsimtos dzīvojušo redzēta Rīga, kuras noslēpumus gan atklājuši arheologi un vēsturnieki, tāpēc tagad varam aptuveni uzburt ainu, kā sirmajā pilsētā izskatījies. Viena no seno laiku lieciniecēm ir Rīdzenes upe, ko “aprija” progress un pilsētas paplašināšanas kāre. Tomēr zinātāji arī mūsdienās starp Vecrīgas namiem var samanīt “Rīdzenes spraugas”, kur upīte nav ļāvusi uzcelt ēkas, bet zem bruģa pat parādīt vietas, kur tā vēl burbuļo.

Zvejnieki uz dambja Maskavas forštatē 20. gadsimta 30. gados.
Foto: no Gunāra Armana arhīva

Senās Rīgas upes augšgalu sauca par Speķupi. Tā bijusi Daugavas atteka, kas tecējusi gar smilšu kāpām, apmetusi loku pie Kubes kalna un plūdusi paralēli tagadējai Lāčplēša ielai no Maskavas ielas puses. “16. gs. beigās–17. gs. sākumā, lai pavasaros novērstu priekšpilsētu applūšanu, gar Daugavas piekrasti pa tagadējo Maskavas ielu uzbēra Inča dambi,” teikts enciklopēdijā “Rīga” (1988). Pēc tam upe sākusi izžūt, līdz izzudusi pavisam. Savukārt tagadējās Avotu ielas apkārtnē ap šo laiku tiešām izveidojušies avoti. Speķupi, sākot no Kubes kalna (pie Esplanādes), sauca par Rīdzeni, Rīgas upi vai mīlīgāk – par Rīdziņu.

Pie tās jau 12. gadsimtā atradies sens lībiešu ciems. Kad atbrauca bīskaps Alberts, arī viņš nolēma celt savu pili tieši Rīdzenes upes krastā, apmēram tur, kur tagad ir Sv. Jāņa baznīca, kas izaugusi no pils kapelas. Turpat netālu, tagadējā Alberta laukuma teritorijā, bija osta, kurā pietauvojās kuģi un laiviņas, bet pati upe bijusi pamatīgi plata – līdz pat 50 metriem vietā, kur tagad ir 13. janvāra ielas sešas braukšanas joslas. Senākos aprakstos minēts, ka te upei bijuši purvaini, alkšņiem apauguši krasti, kur jau tolaik mituši bebri.

Gandrīz tur,  kur pašlaik sešās joslās organizēta satiksme 13. janvāra ielā, reiz bija visai dzīva kuģu satiksme, jo te Rīdzenes upes paplašinājumā atradās Rīgas osta. Foto: shutterstock 

Sākumā rīdzinieki ūdeni smēluši gan Rīdzenē, gan Daugavā, bet, kad uzcelti aizsargmūri, sākts rakt akas ēku pagalmos. 

Rīdzenes upe gadsimtiem ilgi veidoja dabīgu pilsētas aizsardzību no iekšzemes puses. Viduslaikos un arī vēlāk Rīgu ieskaujošajos mūros bijis līdz pat 30 torņiem, kam laika gaitā mainījies nosaukums. 

Rīgas 700. jubilejas izstāde, kas atstāja iespaidu uz pilsētu vēl vairākus gadus. V.Neimaņa, A.Reinberga un E.Todes projektētā “Vecrīga” – vēsturiska sapņu vīzija, 17. gs. sākuma Rīgas makets nedaudz samazinātā mērogā. Foto: Die Rigaer Jubiläums-Ausstellung 1901 in Bild und Wort: ein Erinnerungsbuch /hrsg. von M. Scherwinsky, Director der Gewerbeschule des Rigaer Gewerbevereins

Pie lielas daļas no tiem bijuši arī vārti, kam iepretim – paceļamais tilts pāri aizsarggrāvim vai Rīdzenei. Pie Rīdzenes ietekas Daugavā atradās Mārstaļu tornis ar vārtiem – aptuveni tagadējās 13. janvāra un Krasta ielas stūrī. Šis bijis stiprākais pilsētas tornis ar cvingeru (aizsardzības būve pirms torņa) un palīdzēja aizsargāt Rīgas ostu Rīdzenes deltā. Mūsdienās grūti iedomāties, bet šo upes paplašinājumu pat mēdza dēvēt par Rīgas ezeru, tā dziļums bijis līdz pieciem metriem – ideāla, dabiski aizsargāta osta. Upes krasti bijuši nostiprināti ar pāļiem un pinumiem.

Gar upi gadsimtu gaitā izvietojās kalēju, ādmiņu un citu amatnieku, kuru darbā bija nozīmīga ūdens klātbūtne, nami. Tās krasti bija rosīga un visai trokšņaina vieta. Kādreizējo upes tecējumu Vecrīgā var aptuveni iezīmēt ar Meistaru, Kaļķu, Kalēju un Vāgnera, Rīdzenes un 13. janvāra ielu.

Gravīra. 1638. gads. Foto: LNB

Interesanti ir stāsti par 13. un 14. gadsimta rīdzinieku, Livonijas ordeņa un bīskapa cīniņiem, jo viens no strīdu objektiem bijis arī tilti pār Rīdzeni. Tos, kas veduši uz bīskapa un ordeņa pilīm attiecīgi tagadējā Jāņa sētā un Konventa sētā, rīdzinieki nopostījuši vairākkārt, kā arī bloķējuši.

„Pirms dažiem gadu simteņiem mēs te stāvētu uz upes labā krasta un skatītos, kā zvejnieki airē savas laivas, bet mums aiz muguras paceltos pilsētas aizsargmūris,” par Līvu laukumu savā ceļvedī pa Rīgu raksta Andris Kolbergs. Šeit pēc Līvu laukuma projekta autores arhitektes Ausmas Skujiņas ierosinājuma šī gadsimta sākumā izveidota zilganpelēku puķu dobe, kas atgādina viļņus, – Rīdzenes gultnes iezīmēšanai.

Puķu dobe, kas iezīmē upes tecējumu, Līvu laukumā. Foto: Shutterstock

1939. gadā, kad plānoja celt Pasta krājkases ēku, arheologi ķērās arī pie Rīdzenes gultnes arheoloģiskās izpētes gan pie tagadējās galerijas “Centrs”, gan Alberta laukuma teritorijā, un atradumu bija daudz, starp dažādām sīkām lietiņām atrasti arī tā saucamā Rīgas kuģa fragmenti (tie tagad glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā). 

Senais kuģis no izrakumiem (12.-13. gs.) Rīgā.
"Rīgas kuģis"  (arhitekta G. Jansona rekonstrukcija).

Tas tikai vēlreiz apliecināja, ka Rīdzene viduslaikos bijusi kuģojama, vismaz posmā, kas veda gar Rīgas aizsargmūri. Vecrīgā atrasti trīs šādu kuģu fragmenti, bet, tā kā lielu daļu vecās upes gultnes sen sedz apbūve, izrakumus veikt visā upes garumā nav iespējams, ja vien netiek veikta kādas ēkas rekonstrukcija. Arī 2009. gadā veikti izrakumi Vecrīgā, Rīdzenes gultnē, un atrastas vēl citas liecības par rīdzinieku dzīvi 13. un 14. gadsimtā.

Pirms dažiem gadu simteņiem mēs te stāvētu uz upes
labā krasta un skatītos, kā zvejnieki airē savas laivas,
bet mums aiz muguras paceltos pilsētas aizsargmūris.

Ierobežo un paslēpj

Ar katru gadsimtu, pilsētai paplašinoties, iedzīvotāju skaitam pieaugot un arī amatniecībai kļūstot rosīgākai, Rīdzenei klājās arvien bēdīgāk – to sāka izmantot par tādu kā notekgrāvi, krastus arvien vairāk uzbēra, lai varētu izmantot celtniecībai, līdz 18. un 19. gadsimtā no varenās, vairākus desmitus metru platās Rīdzenes pāri bija palicis vairs tikai divus līdz divarpus metrus plats grāvis, kas novadīja lietus un arī notekūdeņus Daugavas virzienā, bet citur nebija arī tā. Dažviet upes aizbēršana varētu būt organizēta, bet arī paši rīdzinieki “pielika roku” un meta tajā atkritumus, tādējādi paātrinot upes bojāeju. Tas gan nebija nekas īpašs, jo viduslaikos un arī kādu laiku vēlāk atkritumus pilsētās bēra uz ielas, tā veidojies arī Rīgas kultūrslānis, kas daudzviet mūsdienās ir pat vairākus metrus biezs (protams, to ietekmējuši arī ugunsgrēki, plūdi un citi notikumi). Pamazām upe pati aizsērēja, tāpēc to laiku pa laikam bagarēja. “Bagarējot diemžēl viņi visu ir pārmaisījuši. Šeit vecākās senlietas var atrasties augstākā līmenī un jaunākās – zemākā,” izrakumu laikā 2009. gadā laikrakstam “Diena” stāstījis darbu vadītājs arheologs Uldis Kalējs no SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa”.

Jau 17. gadsimtā Rīdzeni sāka ierobežot, novadot to šaurākos, no resniem koka pāļiem un dēļiem veidotos kanālos, kuru atliekas arheologi Vecrīgā atraduši vairākās vietās. Arheologs un vēsturnieks Andris Caune raksta, ka šis kanāls bijis divus līdz piecus metrus plats, iespējams, kādā vietā pat 8,7 metrus plats. Vēlāk izveidots arī slēgts kanāls, kas novadījis Rīdzeni pazemē un sācies pie Pulvertorņa, bet tā paliekas atrastas gan Kungu ielā 80. gados, gan Teātra ielā 2004. gadā. Vaļējs kanāls savukārt bijis tālāk, pirms ietekas Daugavā.

Aptuvens plāns, kur cauri Vecrīgai tecējusi Rīdzene.

Slēgtais kanāls jau bijis vien metru līdz 1,7 metriem plats. Vēlāk pierādījumus minētajiem kanāliem arheologi atraduši arī galerijas “Centrs” 2004./2005. gada būvbedrē, enciklopēdijā “Senā Rīga” raksta Māris Zunde. Lai arī 18. un 19. gadsimta plānos atzīmēts Rīdzenes kanāls, tajos nav norādīts, vai tas jau bijis slēgts (notekūdeņu novades sistēmā) vai ne, jo vienādi attēloti posmi, kur zināms, ka jau 18. gadsimta 30. gados ierīkots slēgts kanāls, gan tie, kur var spriest, ka tas bijis vaļējs, raksta Zunde. Ziņu trūkuma dēļ par Rīdzenes kanāliem vēl ir daudz neskaidrību – piemēram, iespējams, ka vaļējā kanāla platums pirms ietekas Daugavā bijis pat 32 līdz 35 metri, jo līdz pat 1710. gadam šis posms vēl bijis kuģojams. “Kad Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas cara Pētera I karaspēks aplenca Rīgu, Rīdzenes (vaļējā kanāla) grīvā zemes nocietinājumu vaļņu iekšpusē slēpušās laivas un upes kuģi,” atsaucoties uz Andra Caunes un Viktorijas Bebres pētījumiem, raksta Zunde.

Nepilnu 200 gadu laikā upe pilsētas ainavā izzuda – līdz ar aizsargvaļņu nojaukšanu 1861. gadā aizbēra arī Rīdzenes vaļējo kanālu, kas no atkritumiem un notekūdeņiem jau bija kļuvis antisanitārs un rīdzinieku veselībai bīstams. Aizbērtās Rīdzenes vietā kultūrslānis mūsdienās vietumis ir pat astoņus metrus biezs (Vecrīgā vidēji 3–5 m).

Kur mūsdienās meklēt?

Rīdzenes "sprauga", kas saglabājusies Vecrīgā starp namiem Rīgas domes īpašumu departamenta pagalmā. Foto: DELFI

No Vecpilsētas centra 19. gadsimta 60. gados pa slēgto kanālu centās aizpludināt notekūdeņus, izmūrējot to un veidojot iekšpusē apaļu. “Atšķirībā no slēgtā koka kanāla tas nav veidots blakus Rīdzenes ielai, kuras galā 19. gadsimtā jau atradās ēku apbūve, bet gan zem Meistaru, Kalēju un Minsterejas ielas,” raksta Zunde. Šis mūra novadkanāls atradās spraugā starp ēkām, lai tajā varētu iekļūt un to iztīrīt. Šīs spraugas starp mūriem labi ieraugāmas arī mūsdienās. Savukārt, ieskatoties pareizajās notekakās, ko tikai Latvijas galvaspilsētā saprotamu iemeslu dēļ vecākā paaudze vēl dēvē par rīdziņām (noteka – skaidrojums Latviešu konversācijas vārdnīcā – red.), piemēram, Teātra ielā, arī mūsdienās var dzirdēt, kā senā upīte burbuļo.

Upīte tomēr netika pavisam aizmirsta, un bijuši mēģinājumi kaut kā tās piemiņu atgādināt Rīgas ainavā. Piemēram, 1995. gadā ziemas saulgriežos grupas “Māja” arhitekti, vēsturnieki un etnogrāfi kopā ar folkloras kopu “Skandinieki” gājienā devās cauri Vecrīgai paralēli Rīdzenes tecējuma gultnei, dažādās vietās bruģī ievietojot četras plāksnes ar uzrakstu “Rīdzene”. Gājiens sākās pie Mārstaļu un Minsterejas ielas stūra un turpinājās līdz Bastejkalnam. Pašlaik atrodamas divas plāksnītes.

Gaisa tilts Rīdzenes ielā - improvizēta atsauce par kādreizējo upi. 1939. gads

Vēl joprojām zem Vecrīgas māju pamatiem un ielām pazemē netraucēta tek Rīdzene, apgalvo zinātāji. Tas arī esot iemesls, kāpēc vieni pagrabi vecpilsētā noplūst un pamati izļodzās, bet citur nami stāv sausi un stipri.

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".