Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Āgenskalns ir īpašs, jo ir pirmais Rīgas rajons, kuru pilsētas turīgie izvēlējās par vietu savai vasaras rezidencēm. Šeit ir saglabājušies koka arhitektūras paraugi, kādi Rīgas centrā vairs nav apskatāmi. Kalnciema ielas apbūve ir tapusi laikā no 19. gadsimta 70. gadiem līdz 20. gadsimta sākumam, un arhitekts Pēteris Blūms to ir nodēvējis par “viena laikmeta kolekciju”. Iesim un mēģināsim saskatīt Kalnciema ielas unikalitāti ēku vēstures un ļaužu atmiņu stāstos, neaizmirstot arī par šodienu.

Rīgas stāsti: Kalnciema iela

Tagadējās Kalnciema ielas sākumā uz Hāgena muižas zemes jau 18. gadsimta sākumā veidojies ciems. Daudzi amatnieki un nabadzīgāko sociālo slāņu pārstāvji bija atraduši sev dzīvesvietu Pārdaugavā, kur tolaik nebija jādzīvo tādā saspiestībā kā mūru ieskautajā Rīgā vai tās pievārtē. Kartēs šajā vietā pie latviešu apdzīvotā Jura ciema, pie pārceltuves, ir atzīmēti trīs ceļi – uz Buļļiem, Daugavgrīvu un Kurzemi. Jau 18. gadsimta beigās Kurzemes ceļš ir minēts kā Kalnciema iela.

Āgenskalna rajons (jeb Hāgena muižas zemes) piedzīvoja strauju apbūvi, bet 1812. gadā pirms Napoleona uzbrukuma daudzi priekšpilsētas koka nami tika nodedzināti. Strauja celtniecība atsākās 19. gadsimta 20. gados, un apkaimē pie Daugavas pārceltuves gala veidojās sabiedriskās dzīves centrs. Kalnciema ielas sākumā atradās tirgus laukums, krogs, policijas iecirknis, aptieka un iecienīts vasaras dārzs.

Foto: Facebook grupa

Par atpūtu un sadzīvi

Kalnciema ielas sākumā 19. gadsimta beigās atradās Āgenskalna parks. Tā pirmsākums bija privāts dārzs, kuru bija ierīkojis pilsētas ārsts Konrāds fon Radeckis.

Kad dārzs nonāca Johana Georga Eberta īpašumā, viņš, piepērkot vēl blakus esošu īpašumu, dārzu paplašināja un ierīkoja publisku izpriecu vietu. Parkā tika uzbūvēta liela koka restorāna ēka un ierīkota bumbotava, kā arī šautuve. Pēc desmit gadu darbības Eberts 1897. gadā parku ar visām ēkām iznomāja Vilhelmam Rīkhofam, un, tieši pateicoties viņam, parks līdz pat Pirmajam pasaules karam kļuva par populāru un iemīļotu izklaides un atpūtas vietu.

Vasaras teātra ēka no Kalnciema un Kaktu ielas stūra. 19./20. gadsimta mija. Foto: zudusilatvija.lv

Parkā bija vasaras teātris, kurā notika sarīkojumi, uzveda komēdijas un operetes. Viss, protams, notika vācu valodā. Teātra zālē un balkonā bija pāri par 600 skatītāju vietām. Teātra apmeklētāji parkā varēja pastaigāties bez maksas, bet pārējiem bija jāpērk ieejas biļete. Tā sākotnēji maksāja 10 kapeikas, bet vēlāk – 15 kapeikas. Andris Caune grāmatā “Rīga laikmetu griežos 1901–1918” arī atzīmē, ka parks sekmīgi darbojies vien līdz Pirmajam pasaules karam. Kara laikā koka ēkas stipri cieta, un vēlāk izpriecu parka darbība netika atjaunota.

Hartmaņa muiža

19. gadsimta beigās Slokas iela bija Rīgas robeža un Kalnciema ceļš tālāk veda Švarcmuižas mežā. Iekšrīgas saspiestās dzīves dēļ Rīgas turīgākās ģimenes Āgenskalnu bieži izvēlējās par vietu savai vasaras rezidencei. Viena no šīm muižiņām atradās arī Kalnciema ielā.

Bijuši Hartmaņa muiža Kalnciema ielā 28, tagad tūrisma preču veikals. Foto: zudusilatvija.lv.

Bijusī Hartmaņa muižiņa, saukta arī par Klota muižiņu (tās īpašnieks 20. gs. 20. gados un 30. gadu sākumā bija apgabaltiesas loceklis Burhards Klots; līdz 30. gadu beigām ēkas īpašniece bija Īda Klots), vēl agrāk tā saukta arī par Krona muižiņu. Īpašums kopš 19. gadsimta 20. gadiem piederējis Fengeru (Fenger) ģimenei, kuras atvase bija precējusies ar Lielās Ģildes eltermani Vilhelmu Hartmani (Hartmann), lasāms tīmekļvietnē “Zudusī Latvija”. Muižiņas dzīvojamā ēka ar manteļskursteni un mansarda jumtu celta 18. gadsimta beigās. Savukārt 1960. gada remonta laikā celtne zaudējusi agrāko arhitektonisko pievilcību, bet vēlāk atkārtoti restaurēta. Pie muižiņas daļēji saglabājies parks, kas agrāk turpinājies arī abpus vēlākajai Kapseļu ielai. Līdzās muižiņas dzīvojamai ēkai 19. gadsimta sākumā celta tā saucamā deju zāle ar kolonnām rotātu lieveni. Muižiņas dzīvojamā ēkā 20. gadsimta 20. un 30. gados dzīvoja barons fon der Osten-Zakens (von der Osten-Sacken). Hartmaņa muižiņa atrodas Kalnciema ielā 28, un mūsdienās tur iekārtots sporta un aktīvās atpūtas preču veikals “Gandrs”, bet muižiņas pagalmā – aktīvās atpūtas zona. Vecajā muižas zālē nereti notiek ar tūrismu saistīti pasākumi un stāstu vakari.

Tālumā redzams Kalnciema ielas 40 numurs - akciju sabiedrības "Lux" fabrikas ēkas. Foto: zudusilatvija.lv

Par puikām un sliekām

Neapšaubāmi, Āgenskalns un Kalnciema iela saistās ar visu skaisto, cēlo un senatnīgo. Tomēr vienmēr kaut kur pagalmos, ēnainos stūrīšos ir norisinājušies notikumi, kurus vēstures grāmatās nemēdz cildināt. Un tomēr mēs par tiem labprāt gribam uzzināt.

Dzelzceļa darbinieks. Foto: zudusilatvija.lv

Satīriķis Andrejs Skailis savās bērnības dienu atmiņās “Toreiz blusas lēca augstāk” raksta: “Viens no pāridarītājiem, īgns un ūsains dzelzceļnieks, kurš mitinājās nelielā mājelē Kalnciema ielas sākumgalā, savā dārziņā bija izgāzis mēslu vezumu. Drīz pēc tam kādu nakti viņš atvēra logu un neganti kliedza: „Šķic, maitas, šķic!” Pēc stundas viņš jau lēja ūdeni, bet tad sāka šaut. Turpat netālu bija policijas iecirknis, tāpēc šaušana itin drīz apklusa – ūsainajam tika atņemta bise un sastādīts protokols, jo pilsētā šaudīties nav brīv. Reti kāds varēja iedomāties, ka šaudīšanās iemesls bija sliekas. Puikas, kas Zundiņā makšķerēja, kāvās ar mūžīgu slieku badu, bet tur, ūsainā dzelzceļnieka dārziņā, kā jau minēts, gulēja izgāzts mēslu vezums. Tādi mēsli vienmēr ir pilni ar lieliskām sliekām, taču tās atradās privātīpašumā, tāpēc puikām nācās lūgt ūsainā dzelzceļnieka atļauju mēslos nedaudz parakņāties. Atbilde bija īsa un nekaunīga: “Nevar! Ārā!””

Skaņuplašu “sērga”

Rūpnīcas ēka Kalnciema un Sabiles ielas stūrī tika uzbūvēta jau 20. gadsimta sākumā. Līdz ar elektrības ieviešanu sadzīvē radās liels pieprasījuma pēc kvēlspuldzēm, un sākotnēji tur atradās zviedru akciju sabiedrības “Lux” filiāle. Kara laikā iekārtas evakuēja, un vēlāk šajās telpās iekārtojās pirmā latviešu skaņuplašu ražošanas fabrika.

Ievērojamais latviešu grāmatu izdevējs un “Bellacord Electro” skaņuplašu fabrikas dibinātājs Helmārs Rudzītis savās atmiņās raksta: “Bet es jau biju saindējies ar skaņuplašu sērgu. Manā fantāzijā fabrikas skurstenis jau kūpēja Rīgā. Ko es varēju darīt? Es nopirku visu fabriku, kā tā stāv... Sākās drudžains darbs. Fabriku Berlīnē nomontēja, un visu iekārtu pārveda uz Rīgu, kur to Kalnciema ielā 40 atkal samontēja. Mana fabrika spēja ražot visu, kas nepieciešams skaņuplatēm.” Un viņa ražotās skaņuplates skanēja ballēs un saimniekmāju lielajās istabās visā Latvijā.

Foto: Publicitātes attēli

1940. gadā Helmāra Rudzīša īpašums tika nacionalizēts. Radās Rīgas skaņuplašu fabrika, vēlāk “Līgo”, bet tad galu galā – “Melodija”, kuru joprojām pazīst daudzi no mums. Lai kāds arī nebūtu uzņēmuma nosaukums, tā pirmsākumi ir meklējami tieši Kalnciema ielā 40 – “Bellacord Electro” skaņuplašu fabrikā, bez kuras starpkaru periods Latvijā nav iedomājams. Posmā līdz okupācijai “Bellacord Electro” saražoja plates ar vairāk nekā 1100 ieskaņojumu.

Tiesa, skaņuplates nebija vienīgais šīs fabrikas darinājums, kas guva plašu popularitāti. Helmārs Rudzītis savās atmiņās “Manas dzīves dēkas” stāsta:“Tagad šos sudrabainos, vizuļojošos izgreznojumus sākām ražot Latvijā. Belakordam bija galvanizēšanas ierīce, bet tā netika pilnībā izmantota, jo ne jau katru dienu rakstīja jaunus ieskaņojumus. [..] No ārzemēm ieveda lētas, diezgan resnas vara stieples. Tās VEF fabrikā izstiepa pavisam tievas. Manā fabrikā ar speciālu mašīnu šīs stieples “pletēja” plakanas. Šīs stieples galvanizēšanas vannās apklāja ar plānu sudraba kārtu. Tie tad bija tā sauktie eņģeļu mati, kas aploksnēs gāja tirgū. No šiem “eņģeļu matiem” ar speciālām mašīnām gatavoja vītnes, zvaigznes, čiekurus un citus sudrabainus greznojumus. Tā bija sezonas prece. Augustā fabrikā saradās strādnieces, kas tad līdz Ziemassvētkiem gatavoja šos greznojumus. Un priekšsvētku laikā šīs eglīšu rotas parādījās veikalos. Lielākais noņēmējs bija Armijas ekonomiskais veikals (tagad – galerija “Centrs”, red.).”

Kalnciema kvartāla burvība

SIA "BC Grupa" dibinātāji, atjaunotā Kalnciema ielas kvartāla autori un īpašnieki Kārlis (no kreisās) un Mārtiņš Dambergi. Foto: LETA.

Kopš 2001. gada savus spēkus un prasmes Kalnciema un Melnsila ielu krustojuma apbūves uzturēšanā iegulda divi brāļi – Kārlis un Mārtiņš Dambergi. Kalnciema kvartāla ansamblis sastāv no septiņām restaurētām ēkām, kuru vidū rūpīgi ieprojektēts dārzs ar estrādi. Lielākajā daļā māju padomju gados atradās komunālie dzīvokļi, kas, protams, ekspluatācijas manieres “visiem-pieder-viss, bet neviens ne par ko nerūpējas”, bija stipri cietušas. Vislabāk saglabājusies un pati pirmā restaurētā ēka kvartālā bija restorāna ēka. Arhitekte Liene Griezīte stāsta, ka zilās mājas burvīgajā verandā kāds no iedzīvotājiem esot ierīkojis garāžu savam žigulim. Vēl citā – brūnajā mājā – atradusies spēļu zāle un logi bijuši aizsisti ar dēļiem.

Kārlis Dambergs stāsta, ka atjaunošanas veids katrai no ēkām ir bijis citāds un pirms tam ir veikts arī liels vēsturisko materiālu izpētes darbs. 

Foto: Kalnciema kvartāla arhīvs

Kalnciema kvartālā tagad atrodas biroji, kurā katrs no īrniekiem darbojas savā sfērā, un visas septiņas ēkas ir veidotas publiskas. Katra no ēkām ir bijusi arī atšķirīgā saglabātības pakāpē, piemēram, dažām pēc rekonstrukcijas vēsturiskās iekštelpas ir saglabājušās minimāli. Ar pietāti restaurējot, tomēr pāri visam vienmēr bijusi doma par to, lai telpas būtu mūsdienīgas, ērtas un lietojamas.

Mārtiņš Dambergs mūs ved ekskursijā pa pašu pirmo restaurēto ēku – Restorāna māju. Iepriekšējie īpašnieki ir bijuši saudzīgāki pret to, tādēļ gan ēkas ārpusē, gan iekšienē ir saglabājušās daudz oriģinālo detaļu. Pirms kara tur dzīvojusi daktera ģimene, kam veiksmīgā kārtā izdevies izvairīties no padomju varas izsūtīšanām, zina stāstīt Dambergi. 

Foto: Kalnciema kvartāla arhīvs

Sākotnējais būvniecības process bieži vien ir bijis fragmentēts – ne vienmēr māja jau pašā sākumā ir izskatījusies tāda, kāda tā ir nonākusi līdz mūsdienām. No malas nevar redzēt to, kas būvniecības procesā saskatāms pavisam skaidri – ēkas dažādās daļas ir tapušas dažādos laikos, jo ģimene mājokli ir papildinājusi ar piebūvēm. Tāpat arī Mārtiņš ir priecīgs par to, ka ēku kompleksā ir izdevies saglabāt no iepriekšējiem īpašniekiem pārmantoto Pārdaugavas slepeno iekšpagalmu sajūtu. Kaut gan daudz, ko nācies demontēt, tomēr daudzi augi no vecā dārza turpina zaļot un rudeņos priecēt ar savām veltēm.

Paradoksāli, bet iespējams, ka lēnajai attīstībai un daļēji padomju gadu kūtrumam var pateikties par to, ka šīs ēkas ir nonākušas līdz mūsdienām.

Visas sarunas gaitā ikviens no uzrunātajiem ekspertiem uzsver, ka kvartāla panākumu noslēpums ir veiksmīgi arhitektoniski un funkcionāli iekārtotajā pagalmā, kas viegli transformējas par platformu dažādiem pasākumiem. Vai tas būtu zemnieku tirdziņš vai koncerts, vai brīvdabas kino – it visam šeit atrodas vieta.  

Jaunākais pienesums Kalnciema kvartāla pasākumu saimē ir “Street food” festivāls, kurā jebkuram ir iespēja pagaršot turpat acu priekšā radītus ēdienus, kuros apvienojas garšas un kulinārās tradīcijas no visas pasaules, kā arī ļauj Rīgas restorānu pavāriem sevi pārbaudīt un pierādīt ārpus ierastās vides.

Video: Facebook grupa

PROJEKTA EKSPERTS

Kārlis Dambergs

Kalnciema kvartāla īpašnieks

RAKSTA AUTORS

Kristīne Radovica

Žurnāliste

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".

PROJEKTA EKSPERTS

Mārtiņš Dambergs

Kalnciema kvartāla īpašnieks

PROJEKTA EKSPERTE

Liene Griezīte 

Arhitekte

PROJEKTA EKSPERTE

Una Meiberga

Kultūras pasākumu kuratore