Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Zaķusala ir unikāla teritorija gandrīz pašā pilsētas centrā, kas reiz bijusi līdzīga mierīgam lauku ciemam upes vidū, bet piedzīvojusi arī tumšus laikus, savukārt pēc Salu tilta, Latvijas Televīzijas ēkas un TV torņa uzcelšanas viss mainījies līdz nepazīšanai. Tuvākajos gados sala var gaidīt jaunas pārmaiņas, jo jau nākamgad plānots uzsākt torņa renovāciju, bet vēl pēc pāris gadiem varētu tikt īstenotas vīzijas, kas to varētu pārvērst mazā Venēcijā. 

Rīgas maršruti: Zaķusala

Foto: Shutterstock

Daugavas kaprīzes veido salas

Zaķusala veidojusies pēdējo 300 gadu laikā. Vēl 20. gadsimta sākuma attēlos redzams, ka tās “aste nestiepjas līdz dzelzceļa tiltam, jo palu, straumju plūdu un arī cilvēku darbības rezultātā salas Daugavā krietni mainījušās – dažas izzudušas, citas dzimušas, bet vēl citas saplūdušas kopā, veidojot neparastu dzīves vidi – tuvu pašam pilsētas centram, tomēr nošķirti savā pasaulē ar dabas un ūdens klātesamību. 

Vēl 17. gadsimtā Zaķusalas vispār nebija, un Daugava, ko tolaik neierobežoja dambji un elektrostacijas, varēja brīvi rotaļāties ar saviem ūdeņiem un straumēm. Dažu gadu pavasarī upe skalojusies pat pie Torņakalna. Kamēr Rīgas ostu tas īpaši neietekmēja, tikmēr cilvēki par šādiem izgājieniem palu laikā īpaši nebēdāja, tomēr 1670. gadā pēc ledus iziešanas straumes bija sanesušas smiltis, un pēc gultnes mērījumiem atklājās, ka no Ķengaraga līdz pat pilsētai izveidojies sēklis, bet straume novirzījusies pa nepareizo tā pusi, traucējot kuģošanai un koku pludināšanai. Turklāt situācija dažu gadu laikā vēl vairāk pasliktinājusies, un straume gandrīz apsīkusi, kas Rīgai kā ostas pilsētai varēja būt liktenīgi. Tad nu tika izsaukti Vakareiropas un pašmāju meistari, lai nerātno likteņupi iegrožotu. Tika celti dambji un rakti kanāli, bet pa īstam Daugavu savaldīt izdevās vien pēc diviem gadsimtiem, izveidojot vienu no modernākajām ūdens sistēmām tajā laikā.  Tomēr tieši dambju un citu ierobežojumu dēļ 200 gadu laikā upē veidojas daudzās salas. 

Foto no zudusilatvija.lv. Attēlā redzama Zaķusala ar Zaļo sēkli Zaķusalas augšgalā (tagad Zaļais sēklis ir Zaķu salas daļa), Lucavsala un Kazu sēklis. Attēla tapšanas laikā daļa Zaķusalas vēl dēvēta par Fridriķa salu (apdzīvotās salas daļas augšgals), bet daļa Lucavsalas iepretī Daugavas kreisajam krastam dēvēta par Jumpravsalu.

Jāpiebilst, ka Zaķusala joprojām ir augoša sala. Ja 1901. gadā tās garums bija 1600 metri, tad 2000. gadā jau 3600 metri, teikts “Riga2014” mājaslapā, stāstot par Rīgas salām. 

Dzīve uz salas

Pēc Ziemeļu kara (1700.—1721.g.) un lielā mēra iedzīvotāju skaits Rīgā pamazām atjaunojās un paplašinājās tās teritorija. Interesanti, ka visintensīvāk tolaik tika apdzīvotas Daugavas salas, it īpaši Lielā Klīversala, kad uz to pārnesa plosta tilta galu. Tilta posmu, kas salu savienoja ar kreiso krastu, sauca par Elefanta tiltu. 

1788.gadā

Pārdaugavā bija 613 dzīvojamās mājas, tai skaitā:
Mūkusalā                  9 
Lielajā Klīversalā      79 
Mazajā Klīversalā     5 
Ķīpsalā                     33 
Torņakalnā                73 
Fridrihsalā                 26 
Āgenskalnā               112 
Bieķēnsalā                65 
Zaķusalā                   17

teikts portālā “Latvijas Vēstnesis” publicētajā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja speciālistu rakstā.

18. gadsimtā Pārdaugavu iedalīja kvartālos, un trešais kvartāls ietvēra Torņakalnu, Bieķēnsalu, Frīdrihsalu, Zaķusalu, Jumpravsalu un Jūdu salu. Šai teritorijai kvartālu uzraugi tika iecelti no vietējiem cienījamākajiem iedzīvotājiem, par pamatu ņemot katru blīvāk apdzīvotu rajonu. Āgenskalna teritorijai tas bija Pēteris Vīks, bet Zaķusalas, Frīdrihsalas un Muižas salas teritorijai mastu brāķeris Nikolauss Dumpis. Robežu projektu apstiprināja 1786.gada 24.decembrī. Teritoriālas izmaiņas pašā pilsētā nenotika, jo Rīga turpināja pastāvēt kā cietoksnis.

Jāpiebilst, ka 18. gadsimtā mierīgajā Zaķusalā dzimis arī pirmais starptautiski slavenais latviešu izcelsmes zinātnieks, ķīmiķis, biologs, vēlāk arī Tērbatas universitātes rektors Daniels Hieronīms Grindelis, no kura uzvārda  veidots Latvijas farmācijas uzņēmuma Grindeks nosaukums. 

Daugavas salas 17. gadsimtā. Attēlota Lucavsala, Frīdrihsala un citas mazākas salas. J.K. Broces zīmējums. Wikipedia

Izsmeļošāko ieskatu par to, kāda izskatījās Zaķusala senos laikos, sniedz Johana Kristofa Broces zīmējumi. Viņš ir fiksējis Mušu salu, Frīdriķa salu, Zaķu salu un Mirušo jeb Miroņu salu. Miroņu salā atradušās vien dažas mājas, kuras, kā tas redzams zīmējumos, bijušas celtas no strūgu baļķiem. Ledus iešanas laikā ap 1785. gadu tad arī izveidojusies Miroņu sala, kas guvusi savu nosaukumu tālab, ka uz tās reiz atrasts miris cilvēks. 19. gadsimta beigās Miroņu sala jau bija saplūdusi ar Zaķusalu. 

Zināms, ka tad, kad abas salas jau bija saplūdušas, šeit atradušies 49 apbūvēti gruntsgabali. Bez dzīvojamām ēkām uz salas atradās arī divas kokzāģētavas un divi veikali. Salas iedzīvotāji pārsvarā bija zvejnieki un vienīgā saikne ar „cietzemi” bija laivas un kuģīšu satiksme, raksta “CitaRīga”. 

Sarkanais terors uz mierīgās salas

Lielajos kapos apskatāma piemiņas strēle boļševiku 1919. gadā nogalinātajiem garīdzniekiem, kuri, visticamāk, tikuši ieslodzīti koncentrācijas nometnēs uz Rīgas salām. Foto: DELFI

Liecību par šo juku un asinsizliešanu laiku nav daudz, vien atmiņas un ziņas presē, tāpēc nav zināms, kā viss tika organizēts, cik cilvēku no Rīgas izveda, kā notika saziņa, teikts vēsturnieka Jāņa Šiliņa grāmatā par šo laika posmu. Zināms, ka 1919. gada maija beigās cilvēki tika pārvietoti uz geto Daugavas salās (arī Kundziņsalā bija šāda nometne). Ieslodzīšana geto, koncentrācijas nometnēs vai darba rotās faktiski nozīmēja cilvēku nolemšanu lēnai nāvei no bada vai slimībām, skaidrojis Šiliņš. 

Pēc Rīgas atbrīvošanas uz salas atgriezās miers. Tā kļuva par nelielu zaļu oāzi pilsētas vidū. Vienīgais veids, kā tur nokļūt bija ar kuģīti, un brauciens aizņēma pārdesmit minūtes.  Interesanti, ka jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā tika publiski prezentēts projekts ar nobrauktuvi no 1938. gadā atklātā Zemgales tilta uz Zaķu salu, kas tālāk vestu zem dzelzceļa tilta. Tomēr karš nedeva iespēju šo ideju īstenot, un tā laikā nopostīja arī Zemgales tiltu, kura balsti vēl it labi redzami, braucot ar vilcienu no Rīgas uz Torņakalnu. Nesen gan atkal izskanējuši plāni Zemgales tiltu 13. janvāra ielas galā atjaunot.

Skats no putna lidojuma uz Zaķusalu un Vecrīgu. Daugavā pie salas redzami baļķi, ko pludināja pa upi. 1927. gads. Foto: Gunāra Armana kolekcija

“Visapkārt vecas, laika zoba sagrauztas koka mājiņas, sakņu un augļu dārzi. Lielo koku paēnā laiski ganās dažas govis. Lauku ceļš aizvijas līdz pašai ūdens malai, kur krastā un ūdenī gulšņā melni darvotas laivas. Varētu domāt, ka šī vieta ir kaut kur ļoti tālu no lielpilsētas nemierpilnās dzīves, un tomēr tā nav. Mēs atrodamies tepat Rīgas centrā, Zaķusalā. Viens no galvenajiem cēloņiem, kāpēc trokšņainais pilsētas ritms salu nav skāris, ir tas, ka vienīgais satiksmes līdzeklis, kas salu saistīja ar krastu, vēl nesen bija upes kuģītis,” tā žurnālā “Zinātne un tehnika” 1976. gadā rakstīja arhitekts A. Purviņš. Šādu idillisku “lauki pilsētā” ainavu iezīmē arī Aivara Freimaņa filma “Ābols upē” (1974), kas ir spēlfilma, bet ar dokumentālā kino paņēmieniem, un precīzi attēlo Zaķusalu 70. gadu sākumā. 

Kad 1976. gadā atklāja Salu tiltu (tolaik Maskavas tilts), situācija strauji sāka mainīties, vēl pēc dažiem gadiem tika uzsākta vērienīgā televīzijas un radio kompleksa celtniecība, bet salas otrā pusē – TV torņa būve. Saliniekiem tika iedalīti jauni dzīvokļi, ko liela daļa ar prieku pieņēma, jo romantiskās mājiņas uz salas tomēr nevarēja lepoties ar ērtiem dzīves apstākļiem, bet vecā apbūve tika iznīcināta.

Sala televīzijai

Jau 70. gados izstrādātajā Rīgas pilsētas ģenerālplānā bija paredzēts Zaķusalā uzbūvēt iespaidīgu un modernu Televīzijas un radio centra kompleksu. Interesanti, ka tika apsvērts šīs ēkas celt gan Āgenskalnā, Linarda Laicena ielā, kur tolaik atradās Latvijas Televīzija, gan arī pie Bābelītes ezera vai pat pie Rīgas Preču stacijas, tika rakstīts žurnālā “Zvaigzne” 1979. gadā, bet tomēr izlemts par labu Zaķusalai. Iespaidīgajā kompleksā tika ieplānoti divi kompozicionāli saistīti torņi ar 27 un 22 stāvu apjomiem, kā arī labiekārtotu apkārtni. “Jaunā kompleksa kompozicionālo dominanti veido divi parabolveidīgi torņi, kas it kā pagriezuši viens otram muguras. Te atradīsies visas redakcijas un administrācijas telpas. Zemesstāva līmenī zem šiem torņiem salas garenvirzienā terasveidīgi kārtojas visas ierakstu studijas un tehniskās telpas, kas lokveidā pieslēdzas abiem torņiem. Vidusdaļā starp abiem redakciju korpusiem izvietosies sabiedrisko telpu grupas: vestibili, foajē, ēdnīca un kafejnīcas, kas televīzijas un radiokomitejai būs kopējas. Turpat vidusdaļā, cokola stāva līmenī izvietojas redakciju operatīvo mašīnu stāvvietas, kur nokļūt tieši no redakciju telpām ar liftiem,” nākotni 1979. gadā iezīmēja arhitekts Purviņš.  Šis bija paredzēts kā lielākais vienotais ēku komplekss Latvijā, bet īstenot izdevās tikai pirmo daļu no grandiozajiem plāniem – uzcelts televīzijas redakciju komplekss un ierakstu studijas, bet radio telpas, kā arī lielā ierakstu studija TV uzvedumiem, mainoties varām, tā arī netapa.

Tajā pašā laikā, kad cēla TV māju, tapa arī TV tornis, ko projektējuši Maskavas arhitekti. Tā laika presē lasāmi daudzi materiāli gan par modernajiem, slīpajiem liftiem torņa kājās, gan tā augstumu – iespaidīgiem 368 metriem, kas to padarīja par trešo augstāko PSRS, uzreiz pēc “Ostankina” un Kijevas TV torņa, gan raķetes formu. Jaunais tornis nomainīja veco Āgenskalna torni, kas ir vairāk nekā trīs reizes zemāks – 110 metri. 

Torņa celtniecība

Jau ceļot, tika ieplānots, ka tornī varēs uzbraukt arī interesenti un 97 metru augstumā izveidots skatu laukums, ko arī pašlaik ik gadu apmeklē vidēji 20 tūkstoši cilvēku, stāsta Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) valdes priekšsēdētājs Jānis Bokta. Tāpat tolaik te atradās kafejnīca “Vēja roze”, kā arī milzīgas tehniskās telpas, lai nodrošinātu visu nepieciešamo TV translācijai. Interesanti, ka arī pašlaik torņa apmeklētājiem slēgtajā daļā atrodas tolaik celtā bumbu patvertne ar koka lāvām, kas paredzēta 30 cilvēku uzņemšanai. Jāpiebilst, ka tolaik te strādāja ap 300 cilvēku, bet patvertne paredzēta tiem, kam tiešā veidā jānodrošina torņa darbība. Kā stāsta Bokta, arī pēc drīzumā plānotās torņa renovācijas, patvertne tiks saglabāta. Savukārt iespaidīgais gaitenis, pa kuru pašlaik nokļūst torņa foajē un kura stiklos redzami arī citu PSRS republiku TV torņi, gan pēc dažiem gadiem vairs nepildīs savas funkcijas, jo zemāko stāvu plānots izbūvēt citādi. 

Pārbūves plāni ir vērienīgi, paredzēts izbūvēt par 30 procentiem plašākas telpas LVRTC vajadzībām, kā arī trīs skatu laukumus dažādos augstumos, no kuriem pats augstākais būšot atklāts un atradīsies pie pašām antenas “pekām”, savukārt divus zemākos segs stikls. Paredzēti arī seši stikla kubi, kas ļaus apmeklētājiem it kā iziet ārpus torņa, skaidro Bokta. Tornī tikšot iekārts arī pasaulē lielākais un smagākais Fuko svārsts. 

Gluži kā maza Venēcija

Ja līdz pat Salu tilta izbūvei kuģītis bija vienīgais transportlīdzeklis uz Zaķusalu, tad pašlaik kuģīši turp nekursē vispār. Tomēr līdz ar salas attīstīšanu, pašlaik tiek plānotas arī kuģīšu piestātnes. 

Tāpat pirms pāris gadiem Rīgas dome un SIA “Merks” prezentēja salas attīstības vīzijas, tēlojot to kā “mazo Venēciju”, ar ļoti aktīvu krasta joslu – ar laivu piestātnēm un promenādi. Pašlaik šī projekta attīstība nonākusi tik tālu, ka tuvākajā laikā tiks iesniegts apstiprināšanai lokalplānojums, bet uz gada beigām paredzēta ieceru sabiedriskā apspriešana, stāsta SIA “Merks” pārstāve Liene Meklere-Kutsare. Tam sekošot dažādas saskaņošanas un inženierkomunikāciju plānošana, bet, ja viss ritēšot labi, pēc dažiem gadiem neapbūvētais un samērā tuksnesīgais zemes gabals starp Salu tiltu un TV torni varētu tikt apbūvēts, izveidojot līdz pat 1500 dzīvokļus, kā arī komercplatības un sociālo infrastruktūru. Interesanti, ka, ja pašlaik asfaltētais ceļš ved pa vienu salas pusi, tad jaunajās iecerēs galvenais ceļš iezīmēts pa vidu, bet gar malām plānotas promenādes vai pastaigu celiņi.

Vizualizācija:  arhitektu birojs RUUME 

PROJEKTA EKSPERTS

Jānis Bokta

Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) valdes priekšsēdētājs

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore

VIDEO AUTORS

Patriks Pauls Briķis

Videooperators, “DELFI TV"