I ne skaņas, i ne smakas, i ne tuvu Sīrijai? Dažu dienu ceļojums šajā zemē

Jau iepriekš atvainojos, ka šis raksts būs garāks nekā iepriekšējie. Gan tāpēc, ka mans laiks šajā valstī bija gana piesātināts ar informāciju un iespaidiem “no visiem plauktiem”, gan tāpēc, ka gribas kaut mazliet, kaut mazdrusciņ, par kaķa naga tiesu iedziļināties tajā, kas šeit šobrīd notiek. Un vispār... salīdzinot ar Marka Tvena sniegtajiem ceļojumu aprakstiem, es rakstu gandrīz “Twitter” formātā.

Tātad – kā es nokļuvu Sīrijā? Nevis “kāpēc” (vainīgs, protams, Marks Tvens), bet tieši “kā”, jo daudziem, ieskaitot mani pašu pirms pusgada, likās, ka tas ir ja ne neiespējami, tad bīstami un izaicinoši pēc velna. Šobrīd visas valdības strikti iesaka šai valstij pat netuvoties jeb, kā bērnu dzejolī teicis Rainis, “i ne skaņas, i ne smakas, i ne tuvu istabai (Sīrijai)”. 2018.gada “Lonely Planet” par Tuvajiem Austrumiem pie sadaļas “Sīrija” nav ielicis ne nieka no praktiskās informācijas, bet gana viennozīmīgu brīdinājumu: “Šobrīd jūs nevarat doties uz Sīriju, bet, ja varat, jums nevajadzētu to darīt.” Tāpat skaidrs, ka neviena apdrošināšana Sīrijas teritorijā šobrīd nesegs ne lauzta pirksta ārstēšanu, ne, protams, izpirkuma maksu nolaupīšanas vai palīdzību citas nelaimes situācijā. Es atvainojos, bet “sūdu” gadījumā jūs vienkārši kļūstat par savas ģimenes un savas valsts problēmu. Tātad – pēc dedukcijas metodes un saprāta balss likumiem – šobrīd došanās uz Sīriju pilnīgi droši varētu tikt uzskatīta vienkārši par bezatbildību.

No otras puses... nav šobrīd visa valsts vairs ugunīs. Ne tuvu. Tagad sīrieši – tie, kuri dzīvi un palikuši savā valstī, – cenšas no pelniem uzbūvēt atpakaļ savas dzīves, mājas, baznīcas, mošejas un darbavietas. Cilvēki dzīvo, cep maizi, audzina bērnus un, jā, arī smejas un jokojas, iet piektdienas (Vidējos Austrumos nedēļas nogale ir piektdiena un sestdiena) pastaigās ar draugiem un ģimeni, klausās mūziku un skatās seriālus. Viņi priecājas par katru ciemiņu un, pretēji manis sagaidītajam, lūdz nevis naudu, bet kopīgu foto. 

Iekļūt valstī droši un legāli var ar vairāku tūrisma firmu starpniecību. Un pagaidām vēl ļoti, nu ļoti nevajadzētu doties tur iekšā uz savu galvu. (Par to, vai tas vispār iespējams, viedokļi dalās.) Tūrisma firmas nodrošina gana bezrūpīgu robežu šķērsošanu un vīzu saņemšanu (ja vien ir iepriekš valdības apstiprināta atļauja, ko grūtāk saņemt, ja jums ir ASV pase), gan respektablas viesnīcas, visas nepieciešamās pārvietošanās atļaujas, komfortablu transportu, pieredzējušu šoferi un gidu. Šis prieks nav lēts, bet nav arī īpaši dārgāks par “nodošanu pa bundžām” nedēļas nogalē kādā no Eiropas galvaspilsētām. Un tad jūs nokļūstat ekskluzīvajā tūrista – dimanta oliņas – statusā, kas tiek sargāta, aprūpēta, pārvadāta no punkta uz punktu, izlaista pačurāt un nopirkt šuvarmu. Bet oliņai vienmēr jānēsā līdzi pase, nomaļākās vietās oliņa pati nevar ripot apkārt pa teritoriju, jo var uzrauties uz mīnas, un nevar, piemēram, naktīs viena klīst pa Alepo (Damaskas centrs ir cits stāsts. Ir pat aicinājums izbaudīt šīs pilsētas krāšņo naktsdzīvi, kas patiesi arī šobrīd eksistē, varbūt ne gluži eiropeiskā izpratnē, bet arī ne pārāk tālu no tās, un, jā, arī ar piepīpētiem restorāniem, regulāri papildinātām araka glāzēm un dzīvo mūziku). 

Tūrisms, kaut niecīgā veidā, valstī atgriezies 2019. gada sākumā (un kādu laiku valstī varēja iebraukt arī ceļotāji uz savu galvu, caur tūrisma firmām organizējot tikai vīzu), bet šobrīd izskatās, ka tam tūlīt tiks atkal piegriezts skābeklis – un šoreiz nevis kara, bet koronavīrusa dēļ.