Vientieša ceļojums:
19. gadsimta brauciena pieticīga atdarināšana mūsdienās

“Ceļošana ir nāvējoša aizspriedumiem, fanātismam un aprobežotībai un tālab ārkārtīgi nepieciešama daudziem mūsu zemes ļaudīm. Nonīkstot visu mūžu vienā šaurā tālumnieku kaktā, nav iespējams iegūt plašu, brīvu, iecietīgu skatu uz cilvēkiem un lietām.” Tā Marks Tvens 1869. gadā raksta grāmatas “Vientieši ārzemēs jeb jauno svētceļnieku gaitas” noslēguma nodaļā, un kopš tā laika, kad vien kādam ievajagas kādu iedvesmojošu un ne pārāk saldu citātu savam ceļojumu blogam vai kādām citām vairāk vai mazāk radošām izpausmēm, šis domu virknējums interneta vidē lec ārā kā sinhronās peldēšanas čempione no baseina. 

Tvens rakstīja par to, ko zināja, – šajā grāmatā viņš apraksta savu 1867. gada ceļojumu pusgada garumā ar kuģi “Kveikersitija” apkārt Vidusjūrai un Tuvajiem Austrumiem, apmeklējot tā laika zināmākos un jau tobrīd populārākos kultūras un vēstures pieminekļus un dabas objektus, bet brauciena kulminācijā izsekojot Vecās un Jaunās derības notikumu darbības vietām Svētajā zemē. 

Nu ko – es to esmu uztvērusi kā izaicinājumu! Esmu apņēmusies izlīst no sava “tālumnieku kakta” un divarpus mēnešu laikā mēģināt atkārtot Marka Tvena un viņa ceļabiedru 1857. gada ceļojumu. Protams, atbilstoši 21. gadsimta iespējām un ņemot vērā šā brīža politisko un ģeogrāfisko situāciju. Mans mērķis – palūkoties, kas tad pasaulē šī pusotra gadsimta laikā mainījies, kas palicis tāds pats un kas, iespējams, nemainīsies vēl nākamos 153 gadus. Gribu paskatīties un salīdzināt, kāda bija pasaule (nu, vismaz daļa no tās), cilvēki un ceļotāju pieredze 19. gadsimtā un kāda tā ir šobrīd. 

Par to, kā bija toreiz...

Ir 1867. gads. Tikai pirms pāris gadiem ASV ir beidzies pilsoņu karš un oficiāli atcelta verdzība, savukārt pavisam neilgi pirms tam Krievijas impērija  imperatora Aleksandra II vadībā atteikusies no dzimtbūšanas. Francijā valda tās pēdējais monarhs – Napoleons III (mazā negantnieka – karavadoņa un imperatora Napoleona I – brāļa dēls), bet Rainim ir nepilni divi gadi, un, lai arī ģēnijs, visticamāk, viņš vēl nemāk lasīt.

Vēl nav noticis ne Pirmais, ne Otrais pasaules karš, toties par Osmaņu impēriju runā un raksta nevis pagātnes, bet tagadnes formā.

Markam Tvenam tobrīd ir 31 gads, viņš ir izdevis savu pirmo grāmatu un ieguvis atzinību kā publicists, bet līdz mega hitiem – Toma Sojera un Haklberija Fina piedzīvojumu aprakstiem, vispasaules apbrīnai un titulam “Amerikāņu rakstnieks Nr. 1” – vēl kāds laiciņš jāpagaida. Pateicoties Kalifornijas avīzes “Alta” atbalstam, Tvens kā šī izdevuma korespondents pievienojas tūristu/svētceļnieku grupai ekskluzīvā ceļojumā pāri okeānam un pusgada laikā pieraksta savus iespaidus un piedzīvojumus, kas vēlāk tiek apvienoti grāmatā.

Par to, kā ir tagad...

Ir 2020. gads. Kopš 1867. gada pagājuši 153 gadi, kuros mainījušās valstu robežas, impērijas tikušas noslaucītas no pasaules kartēm un to vietā radušās jaunas valstis (tai skaitā arī Latvija). Vecie ienaidnieki samierinājušies, vecie draugi sakašķējušies, un it kā no nekurienes parādījušies jauni un agresīvi spēlētāji...

Mainījušies ceļošanas paradumi un cilvēku loks, kuri vispār var atļauties ceļot sava prieka pēc.

Ceļot šobrīd ir tik viegli kā nekad – lētās aviokompānijas, izbūvētie ceļi, atvērtās robežas, vidējā rietumnieka ieņēmumu līmenis, internets, ceļvežu pārbagātība un kopējā tūrisma nozares attīstība darījusi savu. Dažkārt pietiek ar pārdesmit eiro, mazliet drosmes (šobrīd tā tiešām vajadzīga stipri mazāk nekā Tvena laikabiedriem), pamatīgu piedzīvojumu garu un spēju lauzīti pateikt: “How do you do?” un “How much?”, lai apceļotu kaut puspasauli.

Es tik pārdroša šoreiz nebūšu un pārvietošos gana tradicionāli un atbilstoši plānam, ko manā vietā izstrādājuši man nepazīstami 19. gadsimta amerikāņi. Tajā pašā laikā solos, ka mana brauciena pieredze nebūs no plauktiņa “Ko darīt, ja apkārt mētājas lieka nauda” vai “Kā sevi iepriecināt, ja esi sagriezusies uz briljanta”.

Savu braucienu “Markam Tvenam pa pēdām” sākšu Marokas ostas pilsētā Tanžīrā un noslēgšu Kairā, pa ceļam izmetot loku gar Eiropu un Tuvajiem Austrumiem. Iespēju un saprāta robežās pārvietošos ar sauszemes vai jūras transportu, principiāli neatsakoties arī no pārlidojumiem, kas atsevišķos ceļojuma posmos man aiztaupīs gan krietni daudz laika, gan, lai cik paradoksāli neliktos, arī naudas.

Ceļojums būs gana daudzveidīgs, un sanāks ieskriet (diemžēl tiešām “ieskriet”, nevis kārtīgi paciemoties) kādās 11–13 valstīs. Pabūšu gan Gibraltārā, gan Parīzē un Romā, Florencē, Atēnās, Stambulā un Odesā, Beirūtā, Damaskā, Jeruzalemē, Aleksandrijā u. c. Un te minēta tikai maza daļa no mana ceļojuma gaidāmajiem pieturas punktiem, no kuriem dažos es, poētiski sakot, iebraukšu ar ātrgaitas vilcienu un košļājot kruasānu, citos pazemīgi iesoļošu ar mugursomu plecos un lakatu galvā. 

Līdzīgi kā Marks Tvens par savu braucienu gatavoja aprakstus avīzei, es par saviem piedzīvojumiem reizi nedēļā ziņošu šeit – portālā “Delfi”.

Tiksimies ar jums jau pavisam drīz!

Sandija un Semjuels

(Semjuels Klemenss – Marka Tvena īstais vārds. Tā kā es gana daudz grasos citēt Tvena grāmatu, ir tikai pieklājīgi viņu minēt kā savu publikāciju līdzautoru. Bet, tā kā man ar šo kungu nāksies kopā pavadīt pāris mēnešu, saukt viņu pseidonīmā liekas mazliet pārspīlēti un pārlieku oficiāli. Turklāt neaizmirsīsim, ka Marks jeb Semjuels ir amerikānis, turklāt pat ļoti progresīvs.)

Kas ir Sandija?

Sandija Martinsone pašlaik apgūst rakstniecības studijas Liepājas Universitātē. Ceļojums, kura laikā viņa plāno atdarināt Marka Tvena piedzīvoto, ir daļa no viņas studiju noslēguma darba. Sandija ne tikai studē, bet arī ceļo pa pasauli, savus piedzīvojumus izklāstot blogā “Sandija ceļo”

Saturs: Sandija Martinsone. Redaktore: Dita Vinovska. Tulkojums: Natālija Hlapkovska, Alīna Semeņihina. Korektūra: Līgija Ciekure. Dizains un izstrāde: Oskars Dreģis, Nikolajs Trubačistovs.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.