Projektu atbalsta
Sponsor Logo
Āliņģī pēc miera un veselības: ziemas peldēšanas atkarību izraisošais fenomens
Teksts: Sabīne Košeļeva
Foto: Viesturs Radovics/DELFI
Ziemas peldēšana līdztekus plāno pankūku izcepšanai, kas neatgādinātu gumijas pazoli, un aizsoļošanai no Rīgas uz Liepāju bija manā 2021. gada apņemšanos sarakstā. Ja pārējās apņemšanās pie diez cik spoža rezultāta nenonāca, tad līdz ziemas peldēšanai (tiesa, ļoti nelineāri un paaugstinātos toņos) visbeidzot puslīdz esmu nokļuvusi. Taču ir cilvēki, kuri ar to nodarbojas gadiem un krietni vien piezemētākos toņos, turklāt iedvesmo to darīt arī citus, – AS "Latvijas valsts meži" (LVM) sistēmu analītiķe Alīna Čekstere un elpošanas un meditācijas pasniedzējs Arturs Pauliņš.
Alīnai ziema ir mīļākais gadalaiks, tāpēc aukstums viņai neizraisa nedz bailes, nedz nepatiku. Bērnībā, dzīvojot Latgales laukos, vārtīšanās sniegā pēc pirts bijusi ierasta lieta, kā arī peldsezona parasti tika atklāta pavasarī un beigta vēlā rudenī. Taču aukstajām peldēm viņa pievērsusies 2021. gada sākumā, lai norūdītu organismu pandēmijas laikā.

"Trīs gadus nodarbojos ar krosfitu, un ziemā mums treniņi 10 cilvēku grupiņai notika stadionā Mežciemā – vingrojām ārā mīnusos un sniegā. Ar ziemas peldēšanos nodarbojās viena no treniņu biedrenēm, kura mani ieinteresēja. Sāku domāt, ka arī man vajadzēt saņemties un pamēģināt. Izvaicāju viņu, un viņa man ieteica Rūdīšanās skolu pie Māra Žundas. Atradu Māri "Facebook", kur viņš tikko bija izsludinājis 30 dienu rūdīšanās izaicinājumu. Viss saslēdzās, un es pieteicos!" stāsta Alīna.
Ik rītu pulksten sešos no Māra pienākusi e-pasta vēstule ar detalizētu teorētisko materiālu par anatomiju un fizioloģiskajiem procesiem, kā arī attiecīgās dienas uzdevumu. Tiesa, uzreiz gan aukstajā ūdenī jāmetas nebija – sākumā notika pakāpeniska iesildīšanās ar elpošanas vingrinājumiem un staigāšanu basām pēdām pa sniegu, kāpinot laiku no 20 sekundēm līdz četrām minūtēm. Alīnas Rūdīšanās skolas izaicinājums sakrita ar lielo aukstuma vilni, kas gada sākumā piemeklēja Latviju, tāpēc viņa pastaigas sniegā sāka mīnus 15 grādu salā.

"Pats fakts, ka kājas ir sniegā, nekas traģisks nav – tas ir tāpat kā rokas ielikt sniegā, bet prāts man prasa: "Ko tu dari? Kāpēc tu velc zābakus nost?" Sākās prāta spēles. Taču sajūta bija superīga – neko tik mīkstu dzīvē neesmu izjutusi kā tikko uzsniguša sniega pirmo pieskārienu pēdām. Tā kā man ir suns, kurš katru rītu ir jāved pastaigā, tad savu rūdīšanos apvienoju ar suņa staidzināšanu. Gāju līdz mežam un vilku nost zābakus. Suns tipināja, un arī es tipināju. Katru dienu centos staigāt. Lielākoties cilvēki uz mani skatījās neizpratnē, bet reiz satiku vēl vienu tādu pašu, kurš ziemā pa sniegu staigāja mežā. Sasmaidījāmies un sasveicinājāmies – o, savējais!" atklāj Alīna.
20. dienā beidzot sākās īstas aukstumpeldes. Līdz ar instruktāžu par drošību ūdenī un pareizu elpošanu, lai sevi aukstajā ūdenī nomierinātu, Alīna saņēma uzdevumu pirmoreiz ieiet aukstā ūdenī ar visu ķermeni. "Es biju tā aizrāvusies, ka izvēlējos vistrakāko iespējamo scenāriju, ar kādu sākt rūdīšanos, – darīju to jūrā vējainā dienā ar pamatīgiem mīnusiem. Man to ļoti gribējās izdarīt Lilastē, jo tā ir mana mīļākā pludmale. Ņēmu līdzi draudzeni, kura, ģērbusies vatenī, nosalusi filmēja manu īpašo dienu, bet es tikmēr gāju peldēt. Sabiju ūdenī vairāk par minūti. Pēc tam visu dienu pavadījām ārā, izstaigājām vēl dabas taku. Nākamajā dienā saņēmu zvanu, ka draudzene ir saslimusi. Man nebija pat iesnu!" atminas Alīna, piebilstot, ka iesācējam tomēr pirmā pelde ir vēlama slēgtā ūdenstilpnē mierīgā ūdenī, lai būtu vieglāk sevi kontrolēt. Turklāt jūrā ir ilgāk jāiet iekšā, lai varētu pilnībā iegremdēties, parasti ir vējains un viļņu šļakatas saslapina arī galvu, kas galīgi nav vēlams.

Pēc tam, kad arods bija rokā, aukstajā ūdenī Alīna turpināja peldēties reizi nedēļā. "Braucu vai nu uz Ogres Zilajiem kalniem, vai Bābelītes ezeru, jo atrodas vistuvāk Rīgai. Ziemā Bābelītes ezerā ir ļoti labi – peldvietu tur uztur, patīra nost sniegu un izzāģē caurumu. Brīvdienās ziemā pat ir rinda – tik populāra ir kļuvusi ziemas peldēšana!"
Rūdīties Alīna turpina arī ikdienā, staigājot basām kājām pa sniegu. "Kontrastdušas gan man ļoti nepatīk. Man vieglāk ir ielīst ūdenī pilnīgā aukstumā ārā, bet kontrastdušas man liekas briesmīgas. Šad un tad sevi piespiežu, bet tas galīgi nav manā gaumē un nesagādā prieku. Rudenī peldēties eju bez cepures un cimdiem, bet ziemā peldos ar, jo siltuma atdevi caur galvu un rokām tomēr var just. Pasēžu trīs, trīsarpus minūtes, ilgāk ne. Tu jau to dari sev, nevis kādam citam, tāpēc spiest no sevis ārā un sēdēt pēc iespējas ilgāk nav nekādas jēgas. Ja organisms saka, ka pietiek, tad pietiek!" skaidro Alīna.

Ko aukstās peldes ir mainījušas?

"Kopā ar elpošanas vingrinājumiem noteikti ir uzlabojies miegs. Ja iepriekš dziļā miega fāze man bija knapi pusstunda, tad tagad tā ir virs divām stundām. Otrs būtisks uzlabojums – es vairs neslimoju. Agrāk tiku pie iesnām, ja vienkārši nosala kājas, bet tagad neatceros, ka būtu saaukstējusies. Rūdīšanās noteikti ir stiprinājusi manu imūnsistēmu," uzsver Alīna.

Taču nozīmīgākais ir atslodze prātam, ko rada regulāra iegremdēšanās aukstā ūdenī. "Pēc peldes ir tāda viegluma sajūta, ka šķiet – esi ticis vaļā no kāda liela smaguma. Aukstajā ūdenī prāts atslēdzas no pilnīgi visām domām, tu koncentrējies tikai uz savu ķermeni. Tā ir sava veida meditācija. Tu atrodies tikai tur un nekur citur. Ar mūsdienu dzīvesveidu tas ir ļoti vērtīgi un nepieciešams – atslēgties no visiem pienākumiem un satraukumiem un dot savam prātam atslodzi. Tā ir neaprakstāma sajūta, kas rada vēlmi to darīt vēl un vēl," secina Alīna.
Nevis sacensties, bet gūt patīkamu pieredzi
"Breathwork Academy" radītājs Arturs Pauliņš pie aukstajām peldēm nonācis pirms vairākiem gadiem, kad, dzīvojot un strādājot Londonā, savainojies treniņos un vairs nav bijis iespējams ierastajā veidā atslēgties no ikdienas un atbrīvoties no spriedzes. "Jau tad man bija aktuālas elpošanas prakses un meditācija, līdz es atklāju Vima Hofa metodi – ka, meditācijai un elpošanai pievienojot aukstumu, iespējams būtiski uzlabot savu pašsajūtu. Sāku par to padziļināti interesēties un praktizēt un izjutu lielas pārmaiņas. Sākumā gan nedarīju neko ekstrēmu – vienkārši gāju aukstās dušās. Tas man radīja miera sajūtu un apmierinājumu, ko es nevarēju sev izskaidrot, tāpēc devos satikt Vimu Hofu un sāku pie viņa mācīties," stāsta Pauliņš.
Foto: no privātā arhīva
Kas notiek ar cilvēka organismu aukstās peldes laikā?

"Kad mēs iegremdējamies aukstā ūdenī – zem četriem grādiem pēc Celsija –, organismā palielinās norepinefrīns jeb noradrenalīns, kas ir stresa hormons un neirotransmiters. Pārsvarā mēs sakām, ka stress ir slikta lieta un no tā ir jāizvairās, bet akūtā veidā tas var būt arī pozitīvs. Aukstuma izraisītais stress palielina šī hormona izdalīšanos, kas dod mums enerģiju un palielina spēju fokusēties. Tas ir arī iemesls, kāpēc ikvienu auksto peldētāju pēc peldes piemeklē labsajūta," skaidro Pauliņš.

Regulāras aukstās peldes vai aukstās dušas palielina balto asinsķermenīšu skaitu, kas uzlabo imūnsistēmas darbību, kā arī norūda psiholoģiski – palīdz pārvarēt iekšējās bailes un diskomfortu, vairojot pārliecību par sevi. Un – lai arī Pauliņš palīdz aukstās peldes uzsākt citiem un pats to regulāri dara gadiem, viņš atklāj, ka aizvien ir sevi jāpierunā: "Man joprojām ir diskomforts, un katru reizi es prasu sev, kāpēc es to daru, bet es to daru, jo zinu, ka beigās es jutīšos labi. Tas palīdz saprast, ka mēs spējam daudz vairāk, nekā iepriekš esam iedomājušies. Galvenais ir pārvarēt pirmo barjeru, pēc kuras tu pie sevis domā: "Hm, bet, ja es varu šo, ko vēl es varu?""
Ja kāds vēlas uzsākt aukstās peldes, bet nezina, ar ko sākt, Pauliņš iesaka sākumā pakāpeniski pieradināt sevi pie aukstas dušas, lai aukstums nešķistu kaut kas ekstrēms vai ļoti nepatīkams: "Es iesaku no sākuma iet siltā dušā, cik vien ilgi gribas, un pašās beigās pārslēgt ūdeni uz aukstu, bet noskalot tikai kājas un rokas. Tā turpināt nedēļu. Pēc tam nākamajā nedēļā, kad reakcija vairs nebūs tik asa, uzliet auksto ūdeni arī uz krūtīm un vēdera. Tādā veidā mēneša laikā var nonākt līdz visa ķermeņa apliešanai ar aukstu ūdeni."

Vislabāk aukstajām peldēm pievērsties vasaras beigās vai rudenī, kad ūdens vēl nav tik auksts, taču var arī pirmo reizi peldēties ziemā. Tiesa, tad tas ir jādara kopā ar instruktoru vai kādu, kas to prot un var palīdzēt atslābināties. "Mans darbs kā instruktoram ir atbalstīt, nomierināt un pārliecināt, ka viss ir kārtībā, ka viņi to spēj izdarīt. Un manā pieredzē 99% cilvēku spēj iekāpt aukstajā ūdenī arī bez iepriekšējas sagatavošanās. Protams, tas tiek darīts kopā ar pareizu elpošanu un atslābināšanos," stāsta Pauliņš, kura mājaslapā bez maksas pieejami elpošanas vingrinājumi, kas var palīdzēt nomierināt satraukto prātu un ķermeni.
Foto: no privātā arhīva
Kādas ir biežākās kļūdas, ko pieļauj auksto pelžu iesācēji?

Pauliņš atklāj, ka izplatīta kļūda ir ātra ielēkšana un tikpat ātra izlēkšana, nemaz nepavadot aukstajā ūdenī kādu laiku un nenomierinoties. "Tur ir viss psiholoģiskā pienesuma sāls – spējā aukstajā ūdenī stabilizēt savu elpošanu un nomierināties."

Ieiešana aukstajā ūdenī ir lēna, taču arī bez lielas vilcināšanās – ieiet līdz ceļiem un stāvēt, cenšoties sevi pierunāt iegremdēties, nevairos nedz terapeitisko efektu, nedz labsajūtu. "Jo ilgāk tu gaidi, jo grūtāk ir iegremdēties. Uzreiz ieej ūdenī līdz pleciem un paliec tur. Elpo, mēģini atslābināties un nomierināt savu elpošanu. Bieži vien cilvēki sāk smieties vai runāt ar pārējiem, mēģina uzreiz peldēt vai kustēties. Tad pieredze nav tik patīkama."

Taču vislielākā kļūda, viņaprāt, ir sacensības – gan pašam ar sevi, gan citiem. "Nereti es redzu, ka brīdī, kad cilvēks ir nomierinājies un jūtas labi, viņš turpina sēdēt aukstajā ūdenī. Es vienmēr cenšos cilvēkus dabūt no ūdens ārā tad, kad viņi ir sasnieguši mirkli "Eu, man ir labi!". Tad es gribu, lai viņi nāk ārā, jo viņi atcerēsies šo patīkamo pieredzi un gribēs peldēt vēl. Bieži vien arī cilvēki taisa sacensības un skaita laiku. Ja laiks ir galvenais, tad pārsvarā ir jāatslēdzas no pieredzes un jāiztur aukstums. Manuprāt, labāk ir nemaz nemērīt laiku un fokusēties uz sajūtām, un nākt ārā, kad saproti, ka nav nemaz tik traki," stāsta Pauliņš.

Tiesa, ne visi drīkst uz savu galvu uzreiz lēkt iekšā ledainā ūdenī. Cilvēkiem ar nopietnām slimībām, kardiovaskulārām un sirds slimībām, kā arī ar Reino sindromu (perifērās asinsrites traucējumi) sirgstošiem iepriekš noteikti vajadzētu konsultēties ar savu ārstu.
Foto: no privātā arhīva
Vaicāts, vai aukstajām peldēm noteikti nepieciešamas neoprēna zeķes, cimdi un silta cepure, Pauliņš atsaka, ka tas nebūt nav obligāti. "Jā, rokas un kājas ir visjutīgākās pret aukstumu, pēdas var pat sāpēt, tāpēc cilvēki "apģērbjas", lai ūdenī varētu palikt ilgāk. Bet jautājums jau atkal ir par laiku – kāpēc tu obligāti gribi tur palikt ilgāk? Es pats eju ūdenī bez cimdiem un apaviem, jo gribu aukstumam pielāgot visu savu ķermeni, nevis palikt tur pēc iespējas ilgāk. Es labāk eju aukstumā uz īsāku laiku, zinot, ka mana kardiovaskulārā sistēma darbojas tā, kā tai būtu jādarbojas," atklāj Pauliņš.

Uz jautājumu, kur un cik bieži pats nododas aukstajām peldēm, Pauliņš atbild, ka agrāk tās bijušas vairākas reizes nedēļā, bet nu biežās ceļošanas dēļ tas notiek reizi nedēļā vai divās, ikdienā uzturot tonusu ar aukstajām dušām. "Man patīk nevis peldēt, bet gan iegremdēties aukstajā ūdenī un sēdēt. Koki, dabas tuvums, klusums – tas ir tas, kas man sniedz labsajūtu. Ja es dzīvotu savā mājā, kur būtu iespēja piekļūt dīķim vai ledus vannai jebkurā brīdī, tad, protams, es to darītu regulārāk. Es cenšos sev neuzlikt pārāk lielu spiedienu – man nav sev obligāti kaut kas jāpierāda. Svarīga ir pozitīvā pieredze," rezumē Pauliņš.
Projekta ''Zūdam kokos'' veidotāji: saturs – Kristīne Melne, Kārlis Dambrāns, Sabīne Košeļeva, Kitija Balcare, Toms Olups, Viesturs Radovics, foto – Kārlis Dambrāns, Viesturs Radovics, Andra Čudare, Toms Olups, Kristīne Melne, Sabīne Košeļeva, dizains – Martina Sergejeva, Ilze Vanovska, Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Marta Cīrule, mediju komunikācijas eksperte - Liene Lacberga, publiskā sektora komunikācijas vadītāja – Anta Akantjeva-Ummere.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.