Projektu atbalsta
Sponsor Logo
Dabas deficīta sindroms:
kā nezaudēt saikni ar sevi un palīdzēt jauniešiem
Teksts: Sabīne Košeļeva
Foto: "Adventure Therapy Latvia" arhīvs
Šķiet, nu jau nebūs neviena, kurš pandēmijas ēnā nebūtu dzirdējis par dabas pozitīvo ietekmi uz cilvēka garīgo un fizisko veselību, taču aizvien mentālās veselības problēmas – gan pieaugušajiem, gan pusaudžiem – liek par sevi manīt, īpaši jau ziemā. Kāda nozīme cilvēka psihoemocionālajā veselībā ir dabai un kustībām – par to sarunā ar Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra "Pārdaugava" ergoterapeiti un deju un kustību terapeiti Annu Golubevu un Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju Nilu Saksu Konstantinovu.
Pasargāt sevi no izdegšanas
Foto: no Annas Golubevas privātā arhīva
Anna Golubeva ikdienā strādā ar cilvēkiem, kuriem ir dažāda veida garīgās veselības traucējumi – sākot no izdegšanas un beidzot ar hroniskām psihiskām slimībām, piemēram, šizofrēniju. "Neskatoties uz to, ka strādāju divās dažādās profesijās, caur abām es cenšos cilvēku iesaistīt kādā aktivitātē. Nozīmīgas un jēgpilnas sarunas tiek kombinētas ar nodarbi, kas palīdz cilvēkam atklāties, būt patiesākam vai vienkārši mācīties pavadīt laiku mērķtiecīgi, tādējādi ne vien runājot, bet arī veicot konkrētas darbības, kas palīdzētu sasniegt paša izvirzīto mērķi. Sarunu ir vieglāk kontrolēt un cenzēt, tāpēc ne vienmēr ar to var veiksmīgi tikt klāt dziļām pārdomām, patiesajām izjūtām un citam neapzinātam materiālam, ko, iespējams, cilvēks apspiež. Kustība palīdz atjaunot saikni ar sevi," skaidro speciāliste.

Tiesa, ne vienmēr saiknes atjaunošanai ar sevi un tās uzturēšanai ir nepieciešama speciālista palīdzība – lai nenonāktu līdz ārsta kabinetam, ikviens par savu garīgo labsajūtu var profilaktiski gādāt pats, nododoties mērķtiecīgām aktivitātēm pie dabas. Pirmkārt, atrašanās dabā palīdz apzināties savas sajūtas un fiziskās vajadzības, par kurām nereti saspringtajā dienas ritmā piemirstam un kuras fiksējam brīdī, kad ir jau par vēlu. Tas var būt tik vienkārši, kā, piemēram, saprast, vai tev ir auksti vai karsti (varbūt vajag uzvilkt cimdus vai otrādi – atpogāt virsjaku?), slāpst vai esi izsalcis, un – galu galā – vai negribi uz tualeti, tie ir pašaprūpes elementi, kas ir viens no ergoterapijas pamatiem.
"Cilvēks dabā atrodas dabiskā kontaktā ar apkārtējo vidi, un līdz ar to viņam ir arī vieglāk izveidot kontaktu pašam ar sevi, jo nav tik daudz uzmanību novērsošo stimulu – ekrānu, citu cilvēku, skaņu, nedabisku gaismu," skaidro speciāliste.
Kā regulāra došanās dabā ietekmē cilvēka garīgo un fizisko veselību?

"Ieguvumi ir novērojami visos līmeņos – gan fiziskā, gan kognitīvā, gan psihoemocionālā līmenī. Visupirms cilvēkiem, kuri regulāri nododas aktivitātēm dabā, ir zemāks ķermeņa masas indekss nekā tiem, kas to nedara. Tāpat pazeminās asinsspiediens, kas ir globāla problēma, jo īpaši ar populācijas novecošanos, samazinās stresa hormonu līmenis un vispārējā trauksme. Ir arī pētījumi, kur atrasta korelācija starp cilvēka atrašanos dabā un pašvērtējumu – vienkārši sakot, tie, kuri iet dabā, par sevi domā labāk. Ir pētījumi, kur dabā iešanai atrasta pat saistība ar agresivitātes līmeņa samazināšanos, kas netiešā veidā mazina arī noziedzības līmeni, jo daba māca rūpes. Savukārt Austrālijā tika veikts pētījums ar bērniem, kuriem skolas programmā ir iekļauta iešana dabā un pat mācīšanās dabā, – viņiem tika konstatēta labāka redze un augstāks koncentrēšanās līmenis," atklāj speciāliste. "Un ir arī pētījumi, kas apstiprina: ja cilvēkam, kurš atrodas slimnīcā vai kādā ārstniecības iestādē, pa logu ir redzams dabas skats, atveseļošanās notiek ātrāk."

Iešana dabā nebūt nepieprasa daudzus desmitus kilometru garus pārgājienus pa brikšņiem un purviem – lai gūtu dabas dziedinošo efektu, pietiek ar divām stundām nedēļā, kas pavadītas pastaigā vai lēnā skrējienā pa parku, mežu vai zaļo zonu bez pilsētas trokšņiem. Palīdzoša ir ritmiskā un monotonā kustība, kuras laikā pakāpeniski nomierinās un sakārtojas prāts. "Ikdienā mums mēdz būt tik daudz domu un tās ir tik haotiskas, ka itin viegli nojūk ritms. Mēs pat reizēm nezinām, par ko esam satraukušies, bet galvā ir tornado, kas var norimt pēc vienkāršas pastaigas pa mežu," stāsta ergoterapeite.
Praktisks padoms
"Cilvēkam soļojot ir jārunā – skaļi vai pie sevis – par kādu savu problēmu, liekot pēdu aiz pēdas kā kaķis, un pie katra soļa jāizsaka sava problēma pa zilbēm. Piemēram, Man ir grū-ti sa-strā-dā-ties ar sa-viem ko-lē-ģiem. Tādā veidā bažīgās domas pieskaņojas ķermeņa monotonajai kustībai un tiek panākts līdzsvars."
Tiesa, ja siltajos gadalaikos kustības svaigā gaisā un iešana dabā šķiet pašsaprotama, tad ziemā to vairs tik bieži un mīļuprāt cilvēki nepraktizē, lai gan patiesībā tumšajā un aukstajā periodā par to būtu īpaši jāpiedomā – dabīgo dienasgaismu redzam maz, guļam un ēdam vairāk un kustamies mazāk, jo sevišķi pandēmijas laikā, kad aizvien liela daļa darba un mācību norit attālināti. "Ziemā izaicinājums piedabūt sevi iziet ārā ir lielāks, bet – ja paradums ir izveidojies siltajos gadalaikos, tad ir lielāka varbūtība, ka cilvēks pie tā pieturēsies arī ziemā," skaidro speciāliste.

Ieradumam doties dabā un darīt to arī ziemā vajadzētu būt tikpat dabiskam kā ikdienas zobu mazgāšanai, taču nereti, dzīvojot pilsētā, cilvēki to aizmirst un attiecīgi arī neiemāca tālāk savām atvasēm. "Amerikāņu autors Ričards Lovs (Richard Louv) savā grāmatā "Last Child in the Woods: Saving Our Children From Nature-Deficit Disorder" ir izstrādājis terminu "dabas deficīta sindroms". Viņš ir secinājis, ka arvien pieaugošais laiks, ko jaunieši pavada pie dažādiem ekrāniem vienatnē, un neiešana dabā noved ne vien pie aptaukošanās, bet arī rezultējas kognitīvās problēmās, apgrūtinātā uzmanības noturēšanā, samazinātā spējā saprast savas izjūtas un tās verbalizēt utt. Vēlme pētīt un izzināt, doties ekspedīcijās ir dabiska, bet vecāki, vēloties nodrošināt saviem bērniem drošu un teju vai sterilu vidi, liedz iespēju būt dabā, radot iespaidu, ka tā ir netīra, auksta un bīstama, kā rezultātā arī nerodas ieradums," stāsta Golubeva.
Daba kā terapeitiska telpa tiek izmantota arīdzan "Adventure Therapy Latvia" pasākumos, kur Anna kā Latvijas Ergoterapeitu asociācijas pārstāve kopā ar organizācijas "Eži" biedriem vadīs jaunu piedzīvojumu terapijas programmu izdegšanas mazināšanai, kas ir īpaši pielāgota ziemai.

"Piedzīvojumu terapija ir mērķtiecīga, vadīta un kontrolēta došanās dabā, ko papildina jēgpilnas sarunas par pieredzēto grupā un individuālas pārdomas par piedzīvoto. Tas, ko mēs darām šajā trīs dienu piedzīvojumā, – dodamies dabā un strādājam visupirms ar cēloņiem, kurus cilvēkam ikdienā ir grūti pašam apzināties un kuri veicina izdegšanu. Mēs izmantojam piedzīvojumus dabā, kuros tiek pieredzētas dažādas situācijas, bet pēc tam caur pārrunām, novērojumiem un refleksiju meklējam paralēles ar ikdienas dzīvi, lai spētu jauno pieredzi likt lietā, tādējādi mācoties jaunus veidus, kā reaģēt, respektēt savas un citu robežas, runāt par savām vajadzībām un sastrādāties komandā, kas visas ir būtiskas prasmes, lai pasargātu sevi no izdegšanas arī turpmāk. Ļoti aktīvi šādu metodi pielieto Jaunzēlandē un Skandināvijā – valstīs, kur dabas resursi ir daudzveidīgāki un, iespējams, ekstrēmāki, taču arī Latvijas daba ir gana piemērota šādiem pasākumiem. Un ziema nebūt nav šķērslis – galvenais ir piemēroti apģērbties un atgādināt sev, ka galu galā saaukstēšanos rada vīrusi, nevis gadalaiks!" mudinoši rezumē ergoterapeite.
Jo vairāk koku, jo veselāks jaunietis
Foto: publicitātes
To, ka došanās dabā korelē ar pusaudžu un jauniešu mentālo veselību, apstiprina arīdzan Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs: "Mums nav pētījumu par Latviju, bet ir ļoti labi pētījumi no Anglijas, kas apliecina, ka pusaudžu un jauniešu garīgā veselība pasliktinās ar katru paaudzi, sākot no deviņdesmito gadu sākuma. Un ar katru nākamo paaudzi aizvien vairāk pieaug depresijas un pašnāvības rādītāji. Tas ir diezgan paradoksāli, jo par mentālo veselību runā aizvien vairāk. Viens no minējumiem, kāpēc tā ir, – ievērojami samazinās laiks, ko jaunieši pavada ārā. Anglijas pētījums rāda, ka jaunieši ārā pavada mazāk nekā stundu dienā, bet bieži – mazāk nekā stundu nedēļā brīvā dabā, kas ir krietni mazāk nekā cietumnieki, kuriem pastaigās liek pavadīt stundu dienā. Mēs zinām, ka dabā un zaļajā vidē pavadītais laiks ir cieši saistīts ar mentālo veselību."

Tiesa, balstoties uz satraucošiem pētījuma datiem, jaunieti ar varu izdzīt staigāt pa mežu diezin vai izdosies, tāpēc Konstantinovs uzsver, ka šī problēma būtu risināma kompleksi – gan ar sabiedrības, gan skolas iesaisti un atbalstu.
"Nekur nav teikts, ka jaunietim, aizejot uz skolu, vajadzētu no astoņiem līdz četriem pavadīt laiku slikti vēdinātās klasēs. Nekur nav teikts, ka viņi nevarētu mācīties, staigājot ārā, nekur nav teikts, ka mēs jau no pirmās klases nevaram vest ārā bērnus un iesaistīt aktivitātēs. Es savulaik strādāju Brīvdabas terapijas centrā Anglijā. Tur katrai klasei katrā mācību gadā ir noteikts laiks, kas jāpavada brīvā dabā aktivitātēs, dzīvojot teltīs, saliedējoties, mācoties praktiskas lietas. Lielā mērā tas ir jautājums, ko mēs kā sabiedrība darām – vai mēs ņemam vērā jauniešu vajadzības un kā mēs strukturējam viņu dzīvi. Protams, ar varu mammas laukā no mājas neizdzīs, bet tieši tāpēc ir skolas un apkārtējā vide, kas to var nodrošināt," skaidro speciālists.
Kā atklāj Konstantinovs, par garīgās veselības problēmām sūdzas viens no trim jauniešiem vecumā no 14 līdz 24 gadiem un lielā mērā to pastiprinājusi pandēmija un tās ierobežojumi, jo pieauga kopējais stresa līmenis un krietni samazinājās iespējas, kas pusaudžiem un jauniešiem ierasti palīdz tikt galā ar spriedzi, – sports, tikšanās ar draugiem, izklaides u. c. Sūdzības pusaudžiem un jauniešiem ir krietni līdzīgas kā pieaugušajiem – visbiežāk tā ir depresija un trauksme, taču, tā kā viņu smadzenes ir jutīgākas, tad atšķirībā no pieaugušajiem viņiem problēmas parādās ātrāk, var būt izteiktākas, strauji mainīties un arī ātrāk pazust.

Vaicāts, vai pusaudži un jaunieši bez pieaugušo iesaistes un atbalsta maz spēj paši ilgtermiņā sevi motivēt un veidot savai ikdienai struktūru arī tad, kad tā ārēju apstākļu dēļ ir izjaukta, Konstantinovs atbild, ka daļa varbūt arī spēj, bet lielākoties jaunieši ir atkarīgi no apkārtējās vides un cilvēkiem: "Protams, ir jaunieši, kuriem ir spēcīgs raksturs un motivācija – viņi spēj katru rītu paši piecelties, ieiet aukstā dušā, noskriet krosu un dabūt 10 matemātikas eksāmenā bez jebkādas palīdzības no malas. Bet tā ir salīdzinoši maza daļa, jo lielākajai daļai vajag kaut kādu atbalstu. Viņus vajag pastumt uz priekšu. Jo mēs esam jaunāki, jo mums apkārt vajag skaidrāku struktūru, kurā orientēties."
Ja pandēmijas ierobežojumi ne vienam vien pieaugušajam lika apjaust dabas un fizisko aktivitāšu nozīmi ikdienā, lai ilgtermiņā uzturētu savu mentālo veselību tonusā, tad pusaudžiem un jauniešiem tieksme pēc kustībām ir dabiska, jo tādā veidā viņi pārstrādā spriedzi, kas daļēji arī rodas no pubertātes procesiem. Ja šī spriedze netiek pārstrādāta, tā pāraug trauksmē.
"Tā ir lieta, ko mēs redzam visvairāk, – ka ļoti ir pieaugusi trauksmainība. Lielākoties tas ir saistīts ar to, ka vajadzība kustēties palika iekšpusē un netika īstenota ārpusē. Mēs kā pieaugušie jau arī nekādas diži labas alternatīvas nepiedāvājām. To var arī redzēt terapijā. Atnāk jaunietis, kurš lielāko daļu no sava 12–14 gadus ilgā mūža ir spēlējis futbolu. Nu tas vairs nav iespējams, un viņš nezina, ko iesākt, jo vienīgais, ko viņš savā dzīvē līdz šim ir pazinis, ir futbols. Mēs sēžam un kopīgi domājam. Atšķirībā no pieaugušā, kurš var viens pats paņemt dvieli, termosu un aizbraukt uz Lielupi, pusaudzis to nedarīs. Viņam vajag kompāniju, ar ko to darīt, pieaugušos, kas parāda un aizved," skaidro Konstantinovs.

Kādas ir pirmās pazīmes, kas liecina, ka ar pusaudzi nav lāgā?

"Ja viņš visu dienu sēž aiz aizslēgtām durvīm pie ekrāna, tā ir droša zīme, ka viņam vajadzētu atbalstu. Pazīmes gan nav viennozīmīgas, un, piemēram, sekmju pasliktināšanās var notikt vairāku iemeslu dēļ, nebūt ne vienmēr pie vainas būs depresija. Visi jaunieši kaut kādā brīdī piedzīvo depresivitāti vai trauksmainību, tāpēc ir ļoti svarīgi būt pēc iespējas tuvākās attiecībās. Ja mēs viņu pazīstam, tad aptuveni saprotam pēc sajūtām, ka kaut kas nav tā. Un tas attiecas ne tikai uz pusaudžiem, bet arī uz pieaugušajiem," uzsver psihoterapeits.

Tiesa, tehnoloģijas, kas ir vainojamas pie tā, ka jaunieši aizvien mazāk laika pavada ārā, kompensē izolētību, ļaujot jauniešiem komunicēt un atrasties starp domubiedriem virtuālajā vidē. Taču tur trūkst īstās dzīves kustības un pieredzes, kuru ir svarīgi gūt noteiktos vecumposmos.

"Līdzīgi kā mums konkrētā vecumā vajadzētu iemācīties runāt, arī pusaudža vecumā ir jāapgūst prasmes, kas kalpo par pamatu pieaugušo dzīvē, piemēram, tuvu attiecību veidošana. No 12–13 līdz 16–17 gadiem mēs iegūstam labākās draudzenes un labākos draugus. Tās ir ļoti intensīvas draudzības, kādu vēlāk dzīvē vairs mums nebūs, taču ir ļoti svarīgi, lai tajā vecumā tās tiktu piedzīvotas, jo tas iedod priekšstatu par to, kā ir jāveido romantiskas attiecības vēlāk. Tas gan nenozīmē, ka mums tāpēc nevarēs būt romantiskas attiecības, bet tas noteikti nāks grūtāk," skaidro Konstantinovs.
"Ja jaunieši neiemācās laikus tikt galā ar īsto dzīvi, tad viņu risks saskarties ar mentālās veselības problēmām būs daudz lielāks. Visticamāk, šī paaudze būs daudz vairāk pakļauta satricinājumiem. Bet tas ir minējums, jo cilvēka psihe darbojas bieži vien neparedzamos veidos. Taču ir ļoti droši pētījumi, kas pierāda, ka zaļā vide ļoti ietekmē to, kā cilvēks un jaunietis jūtas. Ir pierādījumi, ka vietās, kur ir vairāk zaļu zonu, lai jaunieši var pavadīt brīvo laiku un nodoties aktivitātēm, ir zemāks depresijas līmenis un mazāki agresīvas un antisociālas uzvedības radītāji. Jeb, vienkāršiem vārdiem, – jo vairāk koku, jo mazāk jaunieši vazājas apkārt un dzer aliņus uz ielām!" rezumē Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs.
Projekta ''Zūdam kokos'' veidotāji: saturs – Kristīne Melne, Kārlis Dambrāns, Sabīne Košeļeva, Kitija Balcare, Toms Olups, Viesturs Radovics, foto – Kārlis Dambrāns, Viesturs Radovics, Andra Čudare, Toms Olups, Kristīne Melne, Sabīne Košeļeva, dizains – Martina Sergejeva, Ilze Vanovska, Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Marta Cīrule, mediju komunikācijas eksperte - Liene Lacberga, publiskā sektora komunikācijas vadītāja – Anta Akantjeva-Ummere.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.