Projektu atbalsta
Sponsor Logo
close-ad



Foto: Sabīne Košeļeva


70 kilometru svaiga gaisa. Kultūrvēsturisks pārgājiens vienatnē no Puzes līdz Talsiem

Sabīne Košeļeva, DELFI

Diženajai latviešu muzikālajai apvienībai "Prāta vētra" ir albums un kompozīcija ar nosaukumu "Septiņi soļi svaiga gaisa", kuras rindiņas "Diena aust, Suņi rājas, Sapnis gaist, Kadri klājas" mierīgi varētu būt mana pārgājiena himna. Tiesa, manā gadījumā tie ir nevis septiņi soļi svaiga gaisa, bet gan 70 kilometru, ko divās dienās mēroju no Puzes līdz Talsiem, apskatot četrarpus muižas, divus savdabīgus dievnamus, divus aizvēsturiskus kapus, neskaitāmas alejas ar mūžveciem kokiem, sastopot vairākus nezvērus, kuri tīkoja mani apēst, bet tomēr neapēda, sarijoties grants ceļu putekļus visam mūžam, aizsapņojoties meža ainavā un divreiz aizsoļojot nepareizi, bet nakti pārlaižot namiņā pie Gulbju ezera pasakaina meža viducī.

Ja es taisītu podkāstu, tad tā nosaukums būtu "Iet ir manā dabā", jo iet patiešām ir manā dabā. Pārgājieni dabā ir veids, kā es izlādējos, uzlādējos, aizmirstos, sazemējos, pārvaru sevi un eju tālāk. Burtiski un pārnestā nozīmē. Garākais līdz šim ir bijis 136 kilometru gājiens no Kolkas līdz Dubultiem, ko mēroju 49 stundās, bet izaicinošākais – "pastaiga" pa Bergenas septiņām virsotnēm Norvēģijas kalnos. Tiesa, lai arī daudz labprātāk soļoju viena, nopietnajos pārgājienos dodos mazā grupā vai kāda lietpratēja kompānijā. Iemesls tam ir gaužām triviāls – man ir bail no suņiem (sauktiem arī par nezvēriem) un bandītiem.

Taču šopavasar esmu jau atkal nolēmusi pārvarēt sevi un iet tālāk (burtiski un pārnestā nozīmē), tāpēc divu dienu pārgājienā ar pašas plānotu maršrutu dodos vienatnē. Tiesa, teltī viena mežā palikt es pagaidām neņemos, jo tur var būt gan nezvēri, gan bandīti, turklāt jāuzlādē telefons un jāietaisa termosā kafija nākamajai dienai, tāpēc maršrutu izstrādāju tādu, lai pa vidu būtu, kur drošībā izgulēties, bet abās pusēs vienlīdz lielā kilometrāžā būtu gan kultūrvēsturiski apskates objekti, gan meži ar svaigu gaisu, gan gargabali sportiskai soļošanai. Rezultātā top kultūrvēsturisks pārgājiens "Puze–Spāre–Kraujas–Pastende–Talsi". 

Uz Puzi dodos no Rīgas ar autobusu, kas ved uz Ventspili. Sarunāju ar šoferi, ka viņš mani izlaidīs pirms Puzes ezera, kur agrāk bijusi pietura "Puzenieku pagrieziens". Tā kā tagad no tādas pieturas ceļmalā nav ne miņas, bet vadītājam tas ir pirmais brauciens šajā maršrutā, drošības pēc, pirms laiž mani ārā, viņš ievada savā navigācijā manis nosaukto galamērķi – Puzes muiža. Viss pareizi. "Jums četri kilometri būs jāpaietas. Tas nekas nav. Es savulaik 80 esmu gājis!" viņš man uz atvadām vēl nosaka. Mans pirmais šī gada ceļojums nudien ir iesācies uz labvēlīgas nots! 

Pa grantētu meža ceļu, šķērsojot Engures upīti, dodos uz savu pirmo apskates objektu – Puzes mācītājmuižu. Tiesa, neesmu nogājusi ne pusi no pirmajiem četriem kilometriem, kad piedzīvoju pirmo izbīli. Ar brakšķošu troksni no krūmiem izskrien un ceļu pārdipina divi buciņi, pirms tam gan piestājot ceļmalā un uzmetot man īsu, vērtējošu skatienu.

Pārliecinājusies, ka vairs neviens ceļu nešķērsos, dodos tālāk. Pirms mācītājmuižas apskates nolemju iegriezties arī Puzes kapos, kas atrodas turpat ceļmalā mazu gabaliņu iepriekš, taču, lai arī vieta skaista un noteikti rūpīgākas izpētes vērta, ilgi tur neuzturos. Priekšā tomēr tāls ceļš ejams, un kādā no mūžvecajiem sūnu klātajiem kokiem dūšīgi sāk kūkot dzeguze. Ne man kabatās naudas, ne arī dižas vēlmes uzzināt, cik tad man vēl atlicis šai saulē, tāpēc taisos prom. 

Klāt arī Puzes mācītājmuiža. Tās dzīvojamā māja celta 1856. gadā, un tur mitis entomologs Johans Heinrihs Kavals – viens no Latvijas kukaiņu pētniecības pamatlicējiem, kurš no 1835. gada bijis Puzes mācītājs. Lielākā daļa muižas ēku šobrīd klasificējama drīzāk kā drupas, ko tad arī uzmanīgi izložņāju, taču apkārtne ir sakopta un dažām vēsturisko būvju paliekām ir pat uzlikts svaigs šīfera jumts. Kāds tur rūpi. 

Tālāk dodos uz Puzes evaņģēliski luterisko baznīcu, kur kalpojis iepriekš minētais kungs. Turpat blakus baznīcai atrodas arī viņa kapavieta. Krīta baltais dievnams celts 1692. gadā, Puzes muižas īpašnieka Emeriha fon Mirbaha laikā, un leģenda vēsta, ka tajā iemūrēta meitene, kuru barons fon Grotuss pats izvēlējies. Savukārt virs baznīcas ieejas atrodas četri Mirbahu dzimtas ciļņi-ģerboņi. Gan baznīca, gan mācītājmuižas komplekss ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Kādu brīdi pasēdējusi baznīcas priekšā uz soliņa un drusku padomājusi par visa (bez)jēgu (arī tas ir manā dabā), pa muižas aleju, kas par godu brāļu Mirbahu draudzībai stādīta tālajā 1640. gadā, turpinu ceļu uz Puzeniekiem. Vietā, kur savulaik atradās pati Puzes muiža, pie koka piestiprināts kas līdzīgs putnu būrītim ar durtiņām. Veru vaļā, bet tur iekšā vēstījums, ka aiz žoga ieraugāmas muižas drupas, kalpu māja un citas saimniecības ēkas. Snaikstu kaklu pāri žogam un lūkoju sazīmēt, kas ir kas. Nenākas viegli.

Staigāju tālāk pa šalcošo aleju līdz krustcelēm, kur atrodas "Zaļais pumpis" – aptuveni 150 gadus veca un trīs metrus dziļa avotaka, kas savulaik veldzējusi ceļiniekus. Nu tas kalpo par ziņojumu dēli ar soliņu, kur atpūtināt kājas. Turpat no pumpja ved ceļš "iekšzemē" uz barona dzimtas kapiem un Puzenieku muižu. Tajā 1893. gadā par mājskolotāju pie barona fon Grotusa sāka strādāt rakstnieks Andrievs Niedra un par divos gados muižā piedzīvoto uzrakstīja romānu "Līdumu dūmos". Muižā 1895. gada pavasarī padzīvojis arī mākslinieks Janis Rozentāls, kurš gleznoja ģimenes portretus un altārgleznas, kā arī iedraudzējās ar baronesi Doroteju Luīzi Karolīnu fon Grotusu, ar kuru saglabāja draudzīgas attiecības visa mūža garumā.

Izložņājusi visus pakšus, uzlīdusi, kur nu vien tas šķita droši, lai noknipsētu zūdošo godību, un neveiksmīgi centusies saskatīt, kas atrodas aiz labi noputējušajām rūtīm, pirmās pārgājiena dienas kultūrvēsturisko objektu apskati beidzu un pievēršos sportiskajam cēlienam – soļoju pa aleju tālāk uz Ugāli, lai gar dzelzceļa līniju mērotu 15 kilometrus uz naktsmītni pie Gulbju ezera. Tiesa, Ugālē vis nenonāku pa iepriekš izplānoto maršrutu, jo, aizdomājusies dažādas ļoti svarīgas ceļa domas, kļūdaini autopilotā nogriežos pa citu ceļu. Rezultātā nostaigāju kādus piecus kilometrus klāt. Uz kopējā fona tāds nieks vien ir.

Soļojot gar dzelzceļu vai pa tam blakus esošajiem meža ceļiem, kā nu kurā brīdī, piedzīvoju savu otro un trešo izbīli. Pirmais ir ļoti bravūrīgs un skaļš duksis, kas sargā privātmāju ar mastā lepni plīvojošu Latvijas karogu. Nākas mukt mežā, jo rējējs neatstājas un skrien pakaļ, bet man taču ir bail! Otru nezvēru sastopu pēc kādas stundas. Viņš ir trīsreiz lielāks un melnāks par iepriekšējo, un vārds viņam ir Tinto. To uzzinu, jo saimnieks viņu tomēr laikus sasauc un pietur, lai varu mierīgi pasoļot garām.

Nogurusi, pēc viena velna noputējusi, bet diezgan laimīga, ka neesmu apēsta vai iekritusi un palikusi grāvī ar lauztu kāju sapūšanai, līdzīgi kā manis sastaptās bebra paliekas (uzskates materiāls fotogalerijā), visbeidzot nonāku vienā no pasakainākajām vietām, kur jebkad nācies nakšņot, – AS "Latvijas valsts meži" atpūtas un tūrisma centrā "Spāre" gleznainā Gulbju ezera krastā. Normālos apstākļos es gribētu izbraukt ar laivu, nopeldēties vai doties pastaigā apkārt ezeram, bet es vienkārši pakrītu gultā un iemiegu, veroties pa jumta logu, kā virs galvas līgojas priedes. 33,59 kilometri.

Padzērusi kafiju un paēdusi brokastu putru uz meža mājiņas terases, uzsāku kultūrvēsturiskā pārgājiena otro dienu. Pirmais apskates punkts – Spāres evaņģēliski luteriskā baznīca, kas atrodas pašā Rīgas–Ventspils šosejas malā. Savdabīgā baznīciņa celta 1658. gadā, un arī to apvij teiksma – tās sienā esot iebūvēts ubags. Par savdabīgu šo sakrālo celtni es dēvēju tāpēc, ka tā ir centriska astoņstūra baznīca bez zvanu torņa, bet tradicionālo dārza vārtu stabu vietā katrā pusē atrodas pa koka tornim – zvans ievietots labajā no tiem. Otrā pasaules kara laikā baznīcas griestus krietni sabojāja bumba, bet padomju laikā tajā bija ierīkota kolhoza kartupeļu noliktava. Šodien nekas par to neliecina.

Tālāk soļoju uz Spāres muižu, kas slejas Spāres ezera krastā. Vienstāva muiža ar neparastām divu laidumu kāpnēm celta ap 1790. gadu, un tās pēdējie iemītnieki bija mums jau pazīstamie fon Grotusi, kuri tur mita līdz 1939. gadam. Pēc tam ēku pielāgoja skolas vajadzībām, bet nu tajā atrodas kultūras centrs, bibliotēka un viesu nams. Glīta kā jauna meitene – ne ko pielikt, ne atņemt, turklāt še par muižas ēku ansambli ļoti uzskatāmi rūpējas. 

Aiz galvenās muižas ēkas plešas grezns Spāres muižas parks ar trim paralēlām alejām, tumšzaļu dīķu kaskādēm un svešzemju kokiem un krūmiem, starp kuriem sastopami arīdzan seni dižkoki. Pa ceļam uz parka galu, kur piecdesmitajos gados ezera krastā uzbūvēta brīvdabas estrāde, sastopu ganāmies arī vairākus miermīlīgus kustoņus – zirgu, govi ar baltu sirsniņu pierē, kazu un dažas aitas. Samājamies kā seni paziņas un katrs turpinām savu darāmo.

Pa līkumotu grants ceļu, kas vijas gar ezeru, raiti soļoju tālāk, jo līdz nākamajam kultūrvēsturiskajam apskates objektam – Pastendes muižai –, metot līkumus pa mežiem un ciemiem, jānoiet aptuveni 20 kilometru. Drīz vien sastopu kārtējo mini nezvēru, kurš grib mani apēst. Tiesa, kad saku viņam, lai beidz taču rāties, viņš kādu brīdi vēl parej, bet pēc tam pat ļaujas nofotografēties.

Drīz vien klāt arī lielceļš. Protams, monotoni iet pa šosejas malu nav nekāda dižā izprieca, bet, tā kā pilnos ziedos ir rapsis un ik pa brīdim skatam parēgojas pa kādai ūdenstilpei ar labskanīgu nosaukumu (Stundezers un Stūrīšdīķis, piemēram), laiks paiet ātri. Garām braucošo automašīnu signāltauru pavadībā pusdienas ieturu autobusu pieturā "Uzvara".

Pie Stūrīšdīķa griežos atkal "iekšzemē", kur pa nudien burvīgu meža ceļu ar acis un sirdi veldzējošiem skatiem dodos uz Kraujām – ciemu Ģibuļu pagastā, kur savulaik atradās kolhoza "Darba ceļš" centrs un Latvijas lielākā kolhoza "Draudzība" iecirknis. Par to liecina dažādu neglītu kolhoza būvju paliekas. Pa ceļam uz turieni acis gan priecē kārtējā aleja un apsūnojušie Ģibuļu kapi. Dzeguzi šoreiz nedzirdu.

Šļūkdama cauri Kraujām pa grantēto ceļu un lādēdamās uz garām braucošajiem traktoriem un citiem lauku ceļiem piemērotiem spēkratiem, pavisam noputējusi visbeidzot nogriežos uz krietni vien patīkamāka ceļa, kas ved uz ļoti patīkamo Rumbu dīķi un Rūķīšu pludmali. Normālos apstākļos es tur uzkavētos, lai nopeldētos, pazvilnētu guļamkrēslā un kārtējo reizi nedaudz padomātu par visa (bez)jēgu, taču priekšā vēl ceļš uz Pastendi, turklāt jāpaspēj taču arī uz autobusu pēc tam Talsos.

Pa kārtējo līkumaino ceļu, kas uzskatāmi apliecina, ka Kurzemīte nudien ir Dievzemīte, cauri apdzīvotai vietai ar nosaukumu Kurši es dodos uz Pastendi. Tiesa, jau atkal aizdomājos un aizsoļoju ne tur, tāpēc nonāku strupceļā, kur mani sagaida kārtējais mani apēst tīkojošais nezvērs. Aši metos apkārt un eju atpakaļ, līdz nonāku kārtējā alejā, ko no vienas puses ieskauj ziedoša rapša lauks. Iekšā nebrienu – ja nu tur atkal slēpjas kāds nezvērs.

Drīz vien jau arī klāt pēdējais mana kultūrvēsturiskā pārgājiena apskates punkts – varenā Pastendes muiža, kas atrodas pie Pastendes dzirnavezera. Būvēta galvenokārt 18. gadsimtā ar klasicisma stila iezīmēm pēc baronu fon Hānu dzimtas pasūtījuma. Viņi arīdzan ierīkoja ainavisko muižas parku ar eksotiskiem augiem, kurā līdz mūsdienām saglabājušies vairāki dižkoki – četri ozoli (vienam pat ir dots nosaukums "Misteru ozols"), liepa un lekns sudrabvītols. 

Muižas ēkas – kungu māja, kalpu mājas un saimniecības ēkas – ir rūpīgi saskaņotas un veido simetrisku arhitektūras ansambli, kas līdz mūsu dienām maz pārbūvēts. No 1938. gada janvāra līdz 1941. gada maijam Pastendes muižā bija dislocētas Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulka daļas, nacistiskās Vācijas okupācijas varas iestādes tur ierīkoja koncentrācijas nometni, pēc tam tur atradās vērmahta kara lazarete, bet kopš 1945. gada muižas kungu mājā atrodas Pastendes pamatskola. Visa valsts vēsture vienas muižas sienās. 

Pēdējos piecus kilometrus līdz Talsiem nosoļoju lēnā garā, gribot negribot visbeidzot kārtīgi izdomājot visu par visa (bez)jēgu, kas krietni vien reducējas šādos ceļojumos, kuros tu sastopi mūrus, kas slēpj intriģējošus stāstus un spītīgi, pārsvarā diezgan pamesti novārtā, arvien stāv pāri laikiem un varām, bravūrīgus dukšus, kas iztaisās par nezvēriem, diženus kokus, kas izraisa bijību, un veldzējošu meža šalkoņu, kas atšķirīga naktī pie ezera un dienā ceļmalās. Par visu šo svētīgumu pēc tam vēl vairākas dienas atgādina smeldzošie kāju muskuļi. 35,25 kilometri.

Projekta ''Zūdam kokos'' veidotāji: saturs – Kristīne Melne, Kārlis Dambrāns, Sabīne Košeļeva, Kitija Balcare, Toms Olups, Viesturs Radovics, foto – Kārlis Dambrāns, Viesturs Radovics, Andra Čudare, Toms Olups, Kristīne Melne, Sabīne Košeļeva, dizains – Martina Sergejeva, Ilze Vanovska, Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Marta Cīrule, mediju komunikācijas eksperte - Liene Lacberga.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.