Projektu atbalsta
Sponsor Logo
Foto: DELFI

Dārgumu medības mežā. Tavs jaunais hobijs – slēpņošana

Andra Čudare, DELFI 

Tāpat kā pie skapja nereti nākas izsaukties “Man nav, ko ģērbt!”, arī pirms brīvdienām var rasties maza ķibele: “Nav ne jausmas, kur aizbraukt!” Un te talkā var nākt “Geocaching” aplikācija. Latviski to dēvē par slēpņošanu, un ideja pielīdzināma dārgumu medībām, tikai peļu apgrauztas kartes vietā ir modernās tehnoloģijas. Spēles būtība ir doties dabā, kur pēc aplikācijā norādītajām koordinātām jāatrod kastītes, jāatstāj ieraksts viesu grāmatā un jāreģistrē atradums arī tiešsaistes lapā.

Pirmais slēpnis izveidots tieši pirms 20 gadiem, un šobrīd pasaulē ir vairāk nekā trīs miljoni slēpņu, daži no tiem izvietoti pat Antarktīdā! Ver nu vaļā “Geocaching” aplikāciju un lūko, kur tuvumā ir kāds slēpnis.

Manā kontā ir teju 700 atrasti slēpņi, tas nav daudz, ticiet man. Ir cilvēki, kas atraduši vairākus tūkstošus, un viņu vārdus ar bijību izrunā citi entuziasti. Pirms pāris gadiem, kad mans draugs Matīss iegādājās automašīnu, pievērsāmies šai nodarbei, jo vienkārša slāšana pa dabas takām vienā brīdī apnika. Tā nu darba dienu vakaros un agros brīvdienu rītos devāmies piedzīvojumos ar mērķi atrast pēc iespējas vairāk kastīšu un “iesmaidināt” karti (kad slēpni atrod un to reģistrē, kartē parādās smaidīga sejiņa). Matīss allaž pie stūres, es – plānojot maršrutu. Matīss lādējoties, kādā nekurienē esmu viņu ierāvusi, es blakus, soloties tā vairs nedarīt. Esam braukuši pat naktīs, kuļoties pa tumsu ar vārgiem lukturīšiem, kā arī sniegotās ziemās – kamēr kaulos spēks, grūti nosēdēt mierā.

Vienu brīdi ar slēpņošanu aizrāvāmies tik ļoti, ka pasūtījām īpašus zīmogus, lai katrā slēpņa viesu grāmatā nav jāraksta savs lietotājvārds un datums ar roku, bet visu varētu paveikt ar vienu “klakt” kustību. Tūrēs divatā braucām visai regulāri, izkratoties pa grantētiem ceļiem, piesmeļot slapjas kājas purvainākos nostūros un beigās atalgojot sevi ar milzīgu karbonādi ar majonēzes restīti.

Laikam neiztikt bez tehniskām detaļām. Tātad: slēpņi iedalās pēc krāsām. 

Zaļais punktiņš kartē nozīmē, ka tieši tur ir kāda “kaste” – slēpnis, kas var būt naga lielumā vai pat čemodāna izmērā. 

Dzeltenais punktiņš apzīmē multi slēpni, kur jāveic pastaiga un jāsavāc dažādas vērtības, lai atklātu kastītes atrašanās vietu. Tur var nākties gan skaitīt logus, gan meklēt skaitļus uz ēku sienām, gan mērīt koku apkārtmēru – jābūt gatavam uz visu! Reiz bija tāds slēpnis “Rīga mega multi”, kur bija nepieciešams apbraukāt visas Rīgas apkaimes, un kopskaitā to ir 58! Tas mums ar Matīsu prasīja pāris mēnešu, bet kas par gandarījumu, kad slēpnis beidzot bija rokā! 

Zilie punktiņi ir mistērijas – tur jāizpilda uzdevums, tas var būt saistīts ar vēsturi, pužļu likšanu vai pat programmēšanu. Ziniet, slēpņu izvietotāji ir tik radoši, ka nenobrīnīties! Visiem slēpņiem ir sarežģītības un piekļūšanas vērtējumi. Jo tie augstāki, jo piņķerīgāka kastītes atrašana. Dažkārt nepieciešams alpīnistu ekipējums, lai uzkāptu augstā tornī vai nolaistos pazemē, tādēļ nereti slēpņa aprakstā ir brīdinājums, ka dzīvība ir pirmajā vietā un nevajag riskēt, ja neesi pārliecināts par savām spējām. Gana teorijas, labāk izmēģināt pašam slēpņošanu uz savas ādas, apjausma radīsies visai ātri.

Lai godam aizvadītu vasaru, drēgnā sestdienas rītā kuplākā pulkā sēdāmies auto un devāmies uz mežu. Labas lietas uz ceļa nemētājas, tādēļ kārtīgi slēpņotāji iegādājas “premium” abonementu, kas ļauj redzēt vairāk slēpņu. Ja to dara vismaz reizi nedēļā, domāju, ka ir vērts, jo abonenti tiek pie daudz interesantākiem un kvalitatīvākiem slēpņiem.

Mūsu pirmā slēpņa apraksts ziņoja, ka sarežģītības līmenis ir 2,5, arī pieejamība 2,5, tātad nekas traks. Kastes izmērs – mazs. Piestājot pie meža, jau iztālēm bija redzamas viršu audzes un manu kompanjonu acīs iedegās “Instagram” bilžu noskaņojums. Kur kāds leknāks viršu puduris, tur tika pavērstas telefonu lēcas, tādēļ no savas pieredzes iesaku – ja nepieciešams atsvaidzināt savus sociālos tīklus, brauciet bildēties uz mežu, labāku fonu bildēm neatrast. Tikai uzmanīgi, neuzgulieties virsū mellenājiem!

Lēnā gaitā ejot pa meža stigām un ik pa brīdim ieskatoties aplikācijā, kas ar bultiņu vedināja tuvāk slēpnim, nonācām līdz īstajai vietai – ugunsnovērošanas tornim, kurā kāpt nevajag un pat nedrīkst. Visi, kam no augstuma bail, tajā brīdī atviegloti uzelpoja. Slēpņa norāde bija “4,5 m uz A no kreisās “kājas””. Izvēlējos aplikācijā kompasa ikonu, uzreiz bija skaidrs, kur ir austrumi, un devāmies turp. Ar Matīsu smejamies, ka mums ir uztrenēta “geoacs” – spēja ātri vien pamanīt, kur akmeņi vai koka šķēpeles sakrāmētas netipiski kārtīgā kaudzītē. Tā bija arī šoreiz – slēpnis atradās zem betona gabaliņu kaudzes. Un nu patīkamākā daļa – jāreģistrē sava vizīte! Kad tas darīts, noslēpjam kastīti tieši turpat, kur atradām, nomaskējam un dodamies uz mašīnas pusi. Bet tad pamanām, ka pa mežu klīst cilvēki ar groziem, viss skaidrs, tur ir sēnes!

Tajā brīdī “Instagram” bildes varēja šālēt dillēs, jo dzeltenās gaileņu cepurītes vilināja dziļāk mežā kā vadātājs. Prātā vairs nebija ne iešana uz mašīnu, ne slēpņi, ne lietus, kas arvien uzstājīgāk sāka pilināt aiz krāgas. 

Skaidrs, ka laiks noēst līdzpaņemto sāļo tarti, lai kastīti var izmantot kā sēņu grozu. Labākā sēdvieta mežā ir kāds nolūzis koks – dibens būs sauss, žēl, ka nav tikai atzveltnes, lai mugurai ērtāk. Kad pīrāga gabali nolocīti, sākam sēņu medības! Kādu pusstundu līkņājām pa sūnām, elpojām svaigo gaisu un ik pa laikam sajūsmā iebrēcāmies, kad atradām īpaši labi noslēpušos sēņu puduri.

Kad zupas katlam gaileņu gana, sēdāmies vāģī un laidām tālāk uz Vidzemes pusi, cerot tā aizbēgt no lietus. Uzticīgi sekojot bultiņai aplikācijā, nogriezāmies no asfalta un minūtes 15 braucām pa grants ceļu, kur citādi nekad, nekad nebūtu iebraukuši. Slēpņošana ir fantastisks veids, kā apceļot Latviju, turklāt tā aizved uz jaunām vietām. Tā nu mūsu otrais slēpnis parādīja visai jaukas peldvietas pie Aģes ezera, bet kastes meklējumi lika iebrist dziļāk meža biezoknī. Te der atcerēties, ka piemērots apģērbs ir slēpņotāja labākais draugs, ja azarts ar laiku dzen arvien dziļāk dabā, arī ūdensizturīgu apavu pāris un rezerves zeķes noderēs. Un jau atkal uztrenētā “geoacs” uzreiz pamanīja, kur koka gabaliņi veido jocīgu krāvumu. Tur arī atradām visai krietna izmēra slēpni. Ar zīmogu apliecināju savu vizīti, un, tā kā lietus ar katru brīdi pieņēmās spēkā, nospriedām, ka šai dienai ar diviem slēpņiem būs gana.

Nav jau jāspiež uz kvantitāti un jāpiestāj pie pilnīgi katra punktiņa, kas gadās ceļā. Nebūt ne! Slēpņošanu iesaku uztvert kā pamudinājumu doties ārā, dabā, atrast jaunas vietas, pat iepazīt vēsturi, jo bieži vien slēpņotāji sarakstījuši gandrīz referāta cienīgus aprakstus. Kad populārākās dabas takas izstaigātas jau divreiz un savā ceļā negribas satikt citus cilvēkus, atliek noskatīt kartē kādu punktiņu, kas atrodas pēc iespējas dziļāk mežā, un iet! Vienmēr taču paliek arī nākamā nedēļas nogale, kad var atbraukt pēc citiem slēpņiem!


Īpaši noderīga slēpņu meklējumu plānošanai un atpūtai brīvā dabā ir AS "Latvijas valsts meži" mobilā lietotne "LVM GEO", ko var izmantot tiešsaistē, ka arī ir iespēja lejupielādēt datus izmantošanai bezsaistē.


Projekta ''Zūdam kokos'' veidotāji: saturs – Kristīne Melne, Kārlis Dambrāns, Sabīne Košeļeva, Kitija Balcare, Toms Olups, Viesturs Radovics, foto – Kārlis Dambrāns, Viesturs Radovics, Andra Čudare, Toms Olups, Kristīne Melne, Sabīne Košeļeva, dizains – Martina Sergejeva, Ilze Vanovska, Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Marta Cīrule, mediju komunikācijas eksperte - Liene Lacberga.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.