Projektu atbalsta
Sponsor Logo
Foto: Viesturs Radovics. DELFI

Dzīva vēsture leģendāru kauju vietās

Viesturs Radovics, DELFI 

Atrodoties krustcelēs starp Eiropas rietumiem un austrumiem, pēdējo simt gadu laikā Latviju vairākkārt vagojušas pasaules karu frontes līnijas. Tās aiz sevi ir atstājušas ne tikai karavīru brāļu kapus un pieminekļus, bet arī aizbirušus ierakumus, bumbu bedres un blindāžu paliekas, kas liecina par aktīvām kaujas darbībām mežos. 

Sīvo Ziemassvētku kauju pēdas –Ložmetējkalns

Netālu no Rīgas, Valgundes pagastā pie Liepājas šosejas, atrodas Ložmetējkalns. Ložmetēju un karavīru tur vairs nav, bet par niknajām 1. pasaules kara kaujām, kas šeit risinājās 1917. gada sākumā un vēsturē iegājušas kā Ziemassvētku kaujas, liecina joprojām labi redzamās ierakumu līnijas.

Ložmetējkalns ir daļa no kāpas, kuru 1. pasaules kara laikā vācu spēki, kas divus gadus bija iestrēguši šajā frontes sektorā, bija pamatīgi nocietinājuši. Gandrīz 30 kilometru pirmās nocietinājumu līnijas ap Ložmetējkalnu izveidošanai uz baļķu pamata uzbēra zemes valni, kas vietām pārsniedza pat divarpus metru augstumu. Tā iekšpuse un ārpuse tika nostiprināta ar baļķiem un dēļiem. Vaļņa priekšpusē tika izrakts plats grāvis, bet grāvja priekšpuse nodrošināta ar dzeloņstiepļu aizžogojumiem vairākās joslās. Aiz pirmās līnijas atradās blindāžas, no dzelzsbetona būvētas blokmājas, tādēļ pamatīgie nocietinājumi ļāva aizsargāties ar salīdzinoši nelieliem spēkiem.

Tomēr, neskatoties uz šiem pamatīgajiem nocietinājumiem, 1916. gada nogalē Krievijas impērijas 12. armija plānoja vērienīgu uzbrukuma operāciju, lai pārrautu fronti rajonā no Lielā tīreļa purva Lielupes kreisajā krastā līdz Olainei un piespiestu Vācijas karaspēku atkāpties aiz Lielupes. Kaujas smagumu kā tobrīd spējīgākajām krievu armijas vienībām uzticēja latviešu strēlniekiem, kurus armijas vadība motivēja, sakot, ka veiksmīgas operācijas gadījumā izdosies atbrīvot Jelgavu un, iespējams, arī visu Kurzemi un Zemgali.

Ložmetējkalna un tam piegulošās teritorijas ieņemšana un noturēšana prasīja apmēram 45 000 nogalinātu, ievainotu un bez vēsts pazudušu krievu armijas karavīru.

Foto: DELFI

Uzbrukums sākās 23. decembra (5. janvāra pēc jaunā stila) naktī, kad vācieši to vismazāk gaidīja. 2. latviešu strēlnieku brigāde bija veiksmīgi pārrāvusi vācu nocietinājumu pirmo līniju starp Ložmetējkalnu un Mangaļiem, ieņemot Tīreļpurva dienvidu daļu. Divas dienas lielā salā strēlnieki noturēja ieņemto teritoriju, bet 7. janvārī uzbrukumu pavērsa uz ziemeļiem, uz vācu nocietināto Ložmetējkalnu, kuru ieņēma šajā pašā dienā. Lai arī ar grūtībām, bet vairākās vietās fronte bija pārrauta un bija iespēja iesaistīt papildspēkus, ar kuriem varētu attīstīt uzbrukumu Jelgavas virzienā. Diemžēl gaidītie krievu armijas papildspēki atnāca ar nokavēšanos un nepietiekamā skaitā, tādēļ plāni par tālāku uzbrukumu bija jāatmet.

Ložmetējkalna un tam piegulošās teritorijas ieņemšana un noturēšana prasīja apmēram 45 000 nogalinātu, ievainotu un bez vēsts pazudušu krievu armijas karavīru. No tiem apmēram 5000 latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujās un apmēram 4000 Janvāra kaujās krita, tika ievainoti vai pazuda bez vēsts. 

Tagad, pēc 102 gadiem, Ložmetējkalnā joprojām ir redzamas sīvo kauju pēdas. It īpaši, ja pakāpjas 27 metrus augstajā tornī, kas atrodas pašā Ložmetējkalna smailē. No torņa, skatoties uz leju, paveras iespaidīga ainava – mežs ap Ložmetējkalnu no vienas vietas nosēts ar bedrēm, kas radušās lielgabalu lādiņu sprādzienu dēļ. Ziemassvētku kauju pēdas ir arī zem zemes – 2017. gada vasarā netālu no Ložmetējkalna meklēšanas vienības “Leģenda” biedri atrada 50 latviešu strēlnieku mirstīgās atliekas, karavīri Tīreļpurva apkaimē atrasti arī iepriekš.

Bijušo cīņu vietas tagad var izstaigāt jebkurš interesents – ar AS “Latvijas valsts meži” atbalstu Tīreļpurvā 2015. gadā tapa 7,2 kilometrus gara vēsturisko cīņu vietu izziņas taka Ziemassvētku kauju vietās. Takas apmeklētāji tajā var iepazīt vēstures liecības, kas līdz šim plašākai sabiedrībai nebija pieejamas. Izzinošās takas maršrutā uzstādītas 13 informatīvas planšetes, kas ļauj iepazīt vēstures liecības – fortifikācijas būvju paliekas, vēsturiskas inženiertehniskās būves un precīzi identificējamas vēsturisko notikumu vietas.

9x6 metru liels patvērums – nacionālo partizānu bunkurs Īles mežos

Savukārt Zemgalē, netālu no Auces, ir apskatāma kāda krietni citāda kara liecība. Tas bija karš bez frontes līnijām, militārajām parādēm un jebkādiem noteikumiem. Jau 2. pasaules kara nogalē Latvijā, sākot no Latgales, uzliesmoja partizānu karš pret padomju varu. Latvijas patrioti, bijušie leģionāri, vienkāršie zemnieki un pat mācītāji Latvijas mežos pulcējās nelielās vienībās un līdz pat aptuveni 1956. gadam bezcerīgos apstākļos cīnījās par brīvu Latviju.

Viena no šādām vienībām – 27 partizānu grupa, kuras vadītāja īstais vārds bija Visvaldis Žanis Brizga, bet segvārds – Kārlis Krauja, – bāzējās Zemgalē. Kraujas grupa izveidojās 1947. gadā no vācu armijā agrāk dienējošajiem latviešiem un personām, kuras izvairījušās no dienesta Padomju armijā. 1948. gada oktobrī Kraujas grupa apvienojās ar lietuviešu nacionālo partizānu grupu, kuru komandēja grupas vīrs ar iesauku Bize. Grupa darbojās Jelgavas apriņķa Zebrenes, Auces, Bikstu, Slagūnes, Naudītes un Īles apkārtnē.

Vēsturnieks Normunds Jērums ir izpētījis, ka savas darbības laikā partizānu grupa paveica vairākas akcijas: nošāva Vilces ciema padomes priekšsēdētāju, Zebrenes pagasta priekšsēdētāju un Lielauces pagasta partorgu, aplaupīja sovhozu Jonišķu apriņķī un uzbruka Upesmuižas veikalam Zebrenes pagastā, to izlaupot un nogalinot piecus padomju aktīvistus. 

1948. gada oktobrī Lielauces pagastā netālu no Īles mežniecības partizānu grupa izbūvēja slēgtu, labi maskētu pazemes bunkuru, kura izmērs bija 9x6 metri. Bunkurs bija ar divām izejām un ar tālvadības mīnām mīnētu apkārtni. Izmēru ziņā šis bija lielākais nacionālo partizānu bunkurs Latvijā. Tas bija iecerēts kā pagaidu mītnē, kurā partizāni plānoja pārlaist 1949. gada ziemu, bet pēc tam doties tālāk.

Tomēr, iespējams, nodevības dēļ 1949. gada pavasarī bunkura atrašanās vietu jau zināja padomju okupācijas spēki. 1949. gada 17. martā slepenajam bunkuram negaidot uzbruka 760 čekas karavīri. Tobrīd tajā atradās 24 partizāni. Bunkurs tika ielenkts, piecu stundu ilgās kaujas rezultātā, uzspridzinot pārsegumu divās vietās, uzbrucējiem, sametot bunkurā rokas granātas un to mēģinot aizdedzināt, izdevās piespiest dzīvus palikušos nacionālos partizānus padoties. Piecpadsmit partizāni tika nogalināti, bet deviņi saņemti gūstā.

Padomju okupācijas laikā par bunkura esamību Īles mežos nedrīkstēja runāt. Savukārt pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā bunkura vieta tika atrakta. Zem krāsmatām tika atrastas vairāku kritušo partizānu mirstīgās atliekas, kuras pārapbedīja Dobeles Virkus kapos.

Arī kritušo partizānu gari rekonstruētājus netraucē, un “Latviešu karavīra” vīri spriež, ka partizāni ir mierā ar jaunajiem bunkura iemītniekiem, kuri palīdz uzturēt latviešu brīvības cīnītāju piemiņu.

Foto: DELFI

Savukārt 2007. gadā Meža dienu talkas laikā tika uzsākti bunkura atjaunošanas darbi pēc izdzīvojušo partizānu Modra Zihmaņa un Alfona Kalniņa atmiņām. Ievērojot dabas untumus un drošības nolūkus, 2013. gadā tika uzsākta daudz nopietnāka bunkura celtniecība ar pazemes konstrukciju būvniecības speciālistiem, izveidojot bunkuru no dzelzsbetona, ar atbilstošu hidroizolāciju. Pašreiz bunkurs ir kļuvis par interesantu apskates objektu un pieejams jebkuram interesentam, kurš vēlas izzināt vēsturiskos notikumus.

Ik gadu 17. martā kritušo partizānu atcerei pie Īles bunkura notiek piemiņas pasākums, kurā piedalās izdzīvojušie partizāni, viņu atbalstītāji, augstākās valsts amatpersonas, Latvijas armijas pārstāvji un skolēni. Tāpat par tradīciju kļuvusi kara vēstures biedrības “Latviešu karavīrs” organizētā militārā rekonstrukcija, kurā biedrības vīri autentiskos formastērpos un ar īstiem to laiku ieročiem attaino Īles bunkura kauju. Nakti pirms kaujas kluba biedri pārlaiž bunkurā. Biedrības vīri stāsta, ka nakts bunkurā īpašas grūtības nesagādā, vienīgi ir diezgan vēss, jo atjaunotā zemnīcas krāsns nespēj piesildīt milzīgo telpu. Arī kritušo partizānu gari rekonstruētājus netraucē, un “Latviešu karavīra” vīri spriež, ka partizāni ir mierā ar jaunajiem bunkura iemītniekiem, kuri palīdz uzturēt latviešu brīvības cīnītāju piemiņu.

Projekta ''Zūdam kokos'' veidotāji: saturs – Kitija Balcare, Kārlis Dambrāns, Kristīne Melne, Viesturs Radovics, foto – Kārlis Dambrāns, Viesturs Radovics, Andra Čudare, Kristīne Melne, dizains – Martina Sergejeva, Ilze Vanovska, Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Liene Lacberga, Kristīne Melne.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.