Projektu atbalsta
Sponsor Logo



Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Ieelpot dabu un sadraudzēties ar ārstniecības augiem mežā, pļavā un ezerā 

Andra Čudare, DELFI

Bērnību pavadot laukos, mans deguns bieži vien bija iegrūsts kādā grāmatā. Pirms Harija Potera tā bija melnos vākos iesietā “Ārstniecības augu sagatavošana un lietošana”, jo tajā bija augu zīmējumi, kurus varēja izkrāsot ar zīmuļiem. Daudzi likās īpaši glīti, tādēļ tos izgriezu un ātri vien kaut kur pazaudēju. Protams, dabūju brāzienu no vecmammas, ka grāmatas graizīt nedrīkst, jo zīmējumam otrā pusē ir vērtīgs teksts. Tāpēc ķēros pie aizkaru apšņikāšanas, kā vēlāk izrādījās, arī tiem tuvumā ar šķērēm iet nedrīkst. Tā nu vecmamma ņēma mani aiz rokas un veda iekšā pļavā, kur mācīja – lūk, asinszāle, ņem tās šķēres, uzmanīgi nogriez dzeltenos ziediņus. Gumijas zābaki sniedzās pāri ceļgaliem, groziņa skalu rokturis griezās elkonī, bet rokās beidzot bija aizliegtais auglis – šķēres, ar kurām bruku virsū mārsila audzēm un pelašķu baltajām pogaļām.

Ārstniecības augu vākšana pēc gadiem pārauga nelielā biznesa iecerē, kad skolā Mārtiņdienas gadatirgū pārdevu zāļu tējas, pirms tam dienām ilgi rūpīgi gatavojot etiķetes ar lietošanas pamācībām. Tomēr manu ieguldījumu vienaudži nenovērtēja, pāris paciņu iegādājās tikai skolotājas. Šobrīd man radušās aizdomas, ka mamma, pati būdama skolotāja, pierunāja kolēģes piestāt pie mana zāļu galda un iepirkties. Tomēr tas neattur mani ķerties pie zāļu tējas vārīšanas, kad degunā sāk kņudēt iesnu vilnis, vai doties dabā kopā ar zāļu sieviņu Sandru Zuševicu. Viņa pati smej, ka šāds tituls ir pārāk slavinošs, un lūdz sevi pieteikt kā dabas mīļotāju. 

Viņa mani un fotogrāfu sagaida pie Tērvetes dabas parka informācijas centra un aicina sēsties baltajā “krupītī” – ņiprā elektroauto, kas vēlāk aizved gan pie sešu stumbru liepas, gan ūdenstilpes ar košiem lēpju ziediem. Savu vāģi viņa par krupīti dēvē tādēļ, ka šīs radības viņai īpaši mīļas. Taču vispirms jāiestiprinās. Sandra teic, ka Annas Brigaderes radu mājās ciemiņi vienmēr cienāti ar maizi un medu. Tiekam nosēdināti terasē pie galda, Sandra veikli uzklāj galdautu un noriktē savu dzīvesbiedru vārīt kafiju. Tumšā māla krūkā uzjaukts piparmētru ūdens, bet vējš atnes no pļavas madaru smaržu, tā vien gribas elpot lēnāk un nekur nesteigties. Kamēr mielojos ar vakar ceptās maizes riku, ko dāsni noziežu ar dzeltenu medu, Sandra no groziņa izceļ dažādus papīra maisiņus un burciņas – un stāsts par ārstniecības augiem var sākties.

Vispirms viņa man rokā ieber sažāvētas kalmes saknes. Zinot, ka ap Jāņiem svaigas kalmes mēdz sagriezt un kaisīt istabā, stiepju roku pie deguna, bet smaržas nekādas. Sandra man saka: “Saknes jāatdzīvina, tāpat kā cilvēku atdzīvinām ar savu elpu. Ar augiem dari tāpat! Uzelpo – un saknes elpos pretī un sāks smaržot.” Un nudien! Jau pēc divām siltām dvašām sakneņi manās rokās ir atdzīvojušies.

“AS “Latvijas valsts mežu” dabas parkā Tērvetē vispirms mācām dabas mīlestību, tikai pēc tam runājam par dabas aizsardzību. Tie, kas dabu iepazīst un patiesi iemīl, nekad tai nedarīs pāri,” skaidro Sandra. Mūsdienās cilvēki dabā dodas ar milzu bailēm no kukaiņiem, indīgiem augiem un sēnēm. Lai šīs bailes pārvarētu, ar dabu jāmēģina sadraudzēties: “Ekskursijās stāstu, ka jāiemācās elpot kopā ar dabu, jo mēs ieelpojam to, ko izelpo mežs un pļavas.”

Uz manu pusi tiek pabīdīta maza burciņa ar eļļu, kas smaržo pēc mandelēm. Tā arī nespēju uzminēt, kas par brīnumainu eliksīru iespundēts burkā. Izrādās, ka ar olīveļļu aplietas ievu mizas! Dzirdot manu sajūsmu par pasakaino smaržo, Sandra apsola ieliet druscītiņ līdzņemšanai, lai varu ieziest ādu pēc dušas. 

Zinības par ārstniecības augu spēku Sandra apguvusi Latgales pusē, augot pie vecmammas, kura madaroja – pļavās vāca madaras dzijas krāsošanai. Saknes deva sarkanu krāsu, bet pats augs zaļganu toni. Šobrīd daba ir Sandras spēka avots: “Kad esmu nogurusi, ģimenē saka – vienkārši palaidiet viņu pļavā.”

Kamēr baudu gī sviestā iemānītu pelašķa aromātu, kas ieburkots jau pirms diviem gadiem, Sandra pamāca, ka augus var ne tikai žāvēt un dzert tējās, bet gatavot izvilkumus eļļā vai spirtā, samalt pulverī. Var vannot kājas, elpot tvaikus, sakaltētos augus arī kvēpināt un izmantot kā garšvielas. 

Taču ar augu vākšanu tāpat kā ar sēnēm – ja nepazīsti augu vai neesi pārliecināts, kas tas ir, atstāj to pļavā, mežā vai grāvmalā! Ārstniecisko augu vākšana sākas jau pavasarī, kad plūc pumpurus un mizas, vēlāk lapas, ziedus un lakstus, bet vasaras otrajā pusē dažādus augļus. Saknes rok rudenī, kad augs uzkrājis vērtīgās barības vielas. Vislabāk pēc drogām doties, kad nožuvusi rasa, dienas vidū, bet saknes var rakt kaut lietusgāzes laikā. Ielāgo, ka vāc tikai veselas, kaitēkļu nebojātas lapas un lakstus tīrās vietās.

Uzsākot draudzību ar augu pasauli, jāzina savs veselības stāvoklis, jo daudzi augi recina asinis, citi, tieši otrādi, – šķidrina. Tie, kam organismā ir pārpārēm dzelzs, nevar uzturā lietot nātres. Un jāatceras, ka fitoterapija nevar aizstāt ārstus un medikamentus – nopietnas kaites ar pļavas augiem ārstēt nevajag. 

Ejot dabā, jāielāgo, ka nedrīkst tai darīt pāri, tādēļ augi jānogriež vai jānopļauj. No viena auga nedrīkst noplūkt visas lapas un ziedus, raksta Vija Eniņa grāmatā “Veselība pie mājas sliekšņa”. Ja jāvāc laksti vai ziedi, nevajag augus izraut ar saknēm, bet, rokot saknes, rakuma vieta jānolīdzina un jānokaisa ar izraktā auga sēklām. Augus vienā un tajā pašā vietā atkārtoti var vākt tikai pēc audzes atjaunošanās.

Kad kafijas tasītes tukšas, laiks ņemt groziņus rokā un brist iekšā pļavā. Sandra pašķir smilgas un noplūc violetiem ziediem rotātu kātiņu: “Lūk, pļavas ģerānija, to var pēcsvētku rītā dzert pret galvassāpēm, bet šī ir veronika, ko sendienās izmantoja čūsku kodumu ārstēšanai.” Teju par katru augu varētu būt sakāmi labi vārdi, pat papardes darot brīnumus – tiem, kas cieš no krampjiem un locekļu sāpēm, ar žāvētām papardēm jāpiebāž cisu maiss. Jūdzēm tālu no tāda matrača bēgšot arī blusas un blaktis, lai cik gards kumoss uz paparžu maisa negulētu. 

        

Sarkanais āboliņš. Tējai vāc uzziedējušas galviņas, tās var plūkt ar lapiņām, kas aug zem sārtā zieda. Tējai ir sviedrējoša, urīndzenoša, pretiekaisuma, pretsāpju, vielmaiņu uzlabojoša un ādu attīroša iedarbība. Āboliņu dēvē par sieviešu puķi, jo ziedu uzlējumu dzer pret neregulārām mēnešreizēm, karstuma viļņiem, pastiprinātu svīšanu un nervozitāti menopauzes laikā. Ne velti meitenes no āboliņa pin vainadziņu un sauc to par rožu vainagu. Ārīgi ziedus un lakstus izmanto peldēm, sautējošiem apliekamajiem ādas slimību, augoņu ārstēšanai un locītavu sāpju mazināšanai.

Rasaskrēsliņš jeb raspodiņš. Ziediem un lapām ir pretiekaisuma, asinsreci pastiprinoša, urīndzenoša, atkrēpošanu veicinoša, menstruālo ciklu un vielmaiņu regulējoša iedarbība. Uzlējumu dzer pret rūgšanas un pūšanas procesiem zarnās, caureju, sāpēm mazā iegurņa apvidū, kā arī menstruālā cikla traucējumiem. Raspodiņš esot meiteņu puķe, un to droši var vīt vainagā un pēc tam likt tējas krūzē.

Viss par veselīgu dzīvesveidu, rāmu prātu, možu garu un laimīgu dzīvi. Tautas receptes un ekspertu ieteikumi ikvienam

Gaiļbiksīte. Tēju lieto pret reimatismu, migrēnu un krūšu slimībām. Grāmatā “Ārstniecības augi” Jānis Birziņš izsakās poētiski: “Tiklīdz manāma vectēva Ziemeļa vēsā elpa un iesnas mājā, lai tās aizdzītu, daudzi laucinieki savāra tēju no gaiļpiešiem. Gods Dievam par šo līdzekli pret nepatīkamām, uzbāzīgām iesnām.” Ziedu un lapu tējai piemīt arī nomierinoša, sviedrējoša, urīndzenoša, pretiekaisuma iedarbība. Tā līdz arī bezmiega un galvassāpju gadījumā. Vienīgi grūtniecības laikā to lietot nedrīkst, turklāt jutīgiem cilvēkiem, ieelpojot putekšņus, var rasties alerģiska reakcija. Sandra lapas plūc un liek salātu bļodā, jo tās esot pilnas C vitamīna. Labas ziņas – ar lapām var mieloties ne tikai pavasarī, bet līdz pat agram rudenim!

Lazda. Mizu vēlams vākt pavasarī, bet lapas vasaras sākumā. Tējai ir pretiekaisuma un temperatūru pazeminoša iedarbība. 

Ar lapu un mizas novārījumu var ārstēt paplašinātas vēnas un zemādas asinsizplūdumus, ar to skalo mutes dobumu, lai mazinātu smaganu asiņošanu.

Smaržīgā kalme. Gadiem ilgi draudzējoties ar dabu, Sandra atklājusi, ka viņai pret vēdera sāpēm palīdz neganti rūgtā kalmes sakne, tikai jāiemet mutē gabaliņš sažāvētā sakneņa un jāpazelē. Arī grāmatās rakstīts, ka kalmēm ir ēstgribu rosinoša, gremošanu veicinoša, pretsēnīšu, sviedrējoša, pretiekaisuma un pretsāpju iedarbība. Sakneņus vāc no vasaras beigām līdz vēlam rudenim, tikai jāatrod īpaši tīra ūdenstilpe, jo citviet kalmes neaug.

Ceļmallapa, dēvēta arī par ceļteku un ceļa vārpu, izslavēta ar tēju, kas stimulē gremošanu un dziedē brūces. Sandra piekodina, ka piesardzīgiem jābūt tiem, kam ir pastiprināta asinsrece. Lapu uzlējumu lieto kā atkrēpošanu veicinošu līdzekli bronhīta, bronhiālās astmas, garā klepus ārstēšanai, bet, ēdot sēklas pa deserta karotei divreiz dienā, var regulēt zarnu darbību un uzveikt gan aizcietējumu, gan caureju. Ziemai var pagatavot pretklepus sīrupu – lapas noskalo, ar piestu saberž putriņā un vāra, vēlāk pieliek cukuru.

Un vai zinājāt, ka zilo rudzupuķu tēja lieliski rosina ēstgribu un aktivizē gremošanas sistēmu, kā arī novērš aizcietējumu, bet mūsu iemīļotā dille veicina piena rašanos jaunajām māmiņām, kā arī mazina gāzu uzkrāšanos zarnās? Turpretī ar tik silti iemīļoto piparmētru jāpiebremzē tiem, kam ir ļoti zems asinsspiediens. Ārstniecības augu pasauli ir vērts izzināt, atliek vien bruņoties ar kādu grāmatu, groziņu, nazīti un brist dabā! Ieelpa, izelpa, vai jūti, kā daba elpo tev pretī?

Projekta ''Zūdam kokos'' veidotāji: saturs – Kristīne Melne, Kārlis Dambrāns, Sabīne Košeļeva, Kitija Balcare, Toms Olups, Viesturs Radovics, foto – Kārlis Dambrāns, Viesturs Radovics, Andra Čudare, Toms Olups, Kristīne Melne, Sabīne Košeļeva, dizains – Martina Sergejeva, Ilze Vanovska, Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Marta Cīrule, mediju komunikācijas eksperte - Liene Lacberga.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.