Projektu atbalsta
Sponsor Logo



Foto: Viesturs Radovics

Kā es viens pa nakti paliku mežā un (ne)baidījos 

Viesturs Radovics, DELFI

Es līdz šim vēl nekad nebiju viens palicis pa nakti gulēt mežā. Ar draugiem esmu gan, turklāt vairākkārt. Vienreiz pat draugu kompānija tā auroja dziesmas, krāca un neļāva gulēt, ka es pārcēlos ar savu telti kādus 100 metrus prom no viņiem dziļāk biezoknī, bet tik un tā nebiju viens (jo dziesmas un krākšanu tāpat varēja dzirdēt). Taču tagad es gribēju izmēģināt, kā ir būt mežā pavisam vienam. Zemgales nostūris ap Skaistkalni man līdz šim bija neizpētītā teritorija, ļoti reti ir sanācis tur braukt, turklāt Skaistkalnē nebiju bijis ne reizi, tāpēc izvēlējos šo vietu.

Netālu no Skaistkalnes ir interesants dabas objekts – karsta kritenes. Karsts ir neparasts ģeoloģisks process. Ūdenim izskalojot iežus, pazemē veidojas tukšumi – piltuves, vagas, kanāli, dobumi, plaisas. Tiem pakāpeniski palielinoties, pienāk diena, kad zemes virsējie slāņi, zaudējuši zem sevis pamatu, iebrūk tukšumā – tā top karsta kritenes. Vienkārši sakot, lielas un mazas bedres mežā, dažas no bedrēm kļūst par ezeriem. Līdz šim karsta kritenes savām acīm nebiju redzējis, tāpēc nolēmu apvienot palikšanu mežā ar ekskursiju uz kritenēm. Kopumā mans plāns bija aizbraukt uz mežu, skaistā vietā uzcelt telti, krietni izstaigāties, laicīgi iet gulēt un celties līdz ar saullēktu, lai varētu rīta gaismā fotografēt brīnišķīgus dabas skatus.

Pirms brauciena sazinājos ar AS “Latvijas valsts meži” (LVM) Skaistkalnes meža iecirkņa vadītāju Mārtiņu Freimani un jautāju, vai varu palikt ar savu telti mežā pie viena no ezeriem un vai tur rīta migliņā būs daudz putnu un meža zvēru, ko fotografēt. LVM pārstāvis laipni atbildēja, ka varu droši nakšņot mežā, bet par putnu fotografēšanu gan viņš nezina, jo labākajā gadījumā es sastapšu tikai dažus tēviņus. Man kā pilsētniekam nācās aizdomāties, kas tie tādi par tēviņiem tur mežā būs, vai tur varētu klejot Skaistkalnes brīvās cīņas kluba biedri, līdz man “pielēca”, ka tie būs putnu tēviņi, jo putnu mammas pašlaik audzina mazuļus un sēž ligzdā.

Agri no rīta izbraucu no Rīgas ar auto Skaistkalnes virzienā un drīz vien attapos Lietuvā. Tas bija diezgan negaidīti – ja strauji iebrauc Skaistkalnē, skaties apkārt uz smuko miestu un neuzmanīgi šķērso tiltu, esi jau Lietuvā, ciematiņā Germanišķe. Tur gan nekā interesanta neredzēju, vienīgi skaistkalniešus ar maisiņiem, kuri nāca atpakaļ uz dzimteni no Lietuvas pusē esošā pārtikas veikala. Griezos atpakaļ uz Skaistkalni, apskatīju iespaidīgo katoļu baznīcu kalna galā, Skaistkalnes muižu, kurā atrodas vidusskola, un ciema bodē nopirku pretodu līdzekli. Skaistkalne tiešām ir ļoti patīkama un sakopta vieta, kur varētu pavadīt jauku dienu, bet tas nebija mans mērķis, es devos uz mežu.

Uzstādu telefonā aplikāciju “LVM GEO”, kurā ir precīzas Latvijas mežu kartes ar visām takām, stigām un celiņiem. Aplikācija mani viegli aizved uz izvēlēto mežu. Netālu no Skaistkalnes meža masīva ir divi ezeri: Mazais Melnezers un Lielais Melnezers. Gar Mazo Melnezeru iet meža ceļš, pie tā sastopu arī makšķerniekus, tāpēc braucu dziļāk mežā meklēt vientuļāku vietu. Meža ceļš drīz kļūst neizbraucams, atstāju auto mazā pleķītī ceļa malā un eju tālāk meklēt Lielo Melnezeru. Pēc kādiem 100 metriem tas jau redzams, neliels, koku ieskauts, ar staignu krastu. Vēl ir diezgan agrs, tādēļ nolemju iekārtošanos mežā atlikt uz vēlāku laiku un iet ekskursijā uz karsta kritenēm, kas atrodas dažus kilometrus tālāk.

Laiks ir ļoti tveicīgs, nekāda vēja, odi uzbrūk bariem, bet mežā tā ir jābūt. Mežs turklāt ir ļoti interesants, tajā visapkārt ir visādas bedres, aizas un graviņas, gandrīz nevienas plakanas vietas. Daļa gan ir kara laiku ierakumu un bunkuru pēdas, bet lielākās bedres, iespējams, tad arī ir karsta nedarbi. Izeju uz Skaistkalnes–Kurmenes ceļa, tā otrā pusē jābūt karsta kritenēm. Šeit atkal talkā nāk aplikācija “LVM GEO”, jo no ceļa nekādas norādes uz šo objektu nav. Pie vienas no kritenēm, kas piepildījusies ar ūdeni, LVM ir ierīkojuši atpūtas vietu. Bedru mežā ir daudz, un kopumā šī vieta ir diezgan mežonīga, tā patiks nedaudz ekstrēmāku pastaigu cienītājiem. Turpat robežas otrā pusē Lietuvā ir vērts apmeklēt Biržu reģionālo parku, kur karsta procesi un to izpausmes ir daudz izteiktākas.

Pēc mazās ekskursijas dodos atpakaļ uz savu bāzes vietu pie Lielā Melnezera un domāju, kur labāk celt telti. Pie paša ezera to nevar izdarīt, josla starp ūdens malu un mežu ir pavisam šaura, turklāt tā nav cietzeme, bet gan pārpurvojies zvalstīgs sūnu matracis. Celt telti pie paša ezera mani attur vēl kāds apstāklis. Pirms doties ceļojumā, es atradu šādu teiku, kurā aprakstīta Lielā Melnezera izcelšanās.

“Kur tagad ir Skaistkalnes Melnezers, tur agrāk esot bijis liels un ļoti biezs mežs. Meža vidū esot bijis liels, liels akmens. Bijusi jauka diena. Sanākuši strādnieki malku cirst. Viņu starpā bijis arī puisis vārdā Melnezers. Ap pusnakti viņi visi pie akmens sakūruši uguni un likušies gulēt. Te viņus drīz uzmodinājusi ūdens strūkliņa, kas sūkusies gar akmeni uz augšu. Kad strādnieki pamodušies, viņi bijuši jau slapji. Viņi gribējuši skriet projām, bet ap kājām tinusies zāle un zari. Niecīgā strūkliņa jau pārvērtusies par krietnu ezeru. Strādnieki bailēs mēģinājuši tikt laukā, bet nav varējuši. Pēc lielām pūlēm citi strādnieki izpeldējuši, bet Melnezers palicis. Viņš ilgi esot kliedzis pēc palīga, bet viss velti: neviens to vairs nav varējis glābt. Puisis noslīcis. Strādnieki nosaukuši jauno ezeru puiša vārdā, un tā to šodien vēl sauc. Tagad, kad kāds iet vēlā laikā garām Melnezeram, to vadājot noslīkušais puisis un gribot ievilināt ezerā. Ja puisis iemānīšot kādu savā vietā, tad tikšot brīvs, bet iemānītais palikšot viņa vietā, kamēr dabūšot sev vietnieku.”

No sākuma es izbrīnījos par tik brīnumainu sagadīšanos, ka noslīkušajam puisim jau vārdā bija “ezers”. Tā kā Lielais Melnezers ir karsta ezers, versija par tā straujo rašanos ir ļoti ticama. Karsta ezeri tiešām rodas ļoti pēkšņi un ātri, zemes virskārtai iegrimstot un iebrūkot. Karsta ezeru ieplakas rodas pazemes ūdeņu šķīdinošās darbības ietekmē. Izšķīstot ģipsim vai dolomītam, pazemē paliek tukšums un zeme iegrimst vai iegrūst. Karsta ezeru ieplakām raksturīga apaļa, piltuvveida forma, iegruvumā jeb karsta kritenē sakrājas ūdens. Tādēļ ir pilnīgi iespējams, ka malkas cirtēji ir novērojuši Skaistkalnes ezera rašanos un šo ģeoloģisko procesu vēl apdziedājuši traģiskā teikā.

Telti es uzcēlu pārdesmit metrus nost no ezera, meža ielokā. Pēc tam iedarbināju mazo ceļojuma gāzes plītiņu, uzsildīju konservus un paēdu pusdienas. Brīdis ļoti idillisks: putni dzied (pārsvarā gan tikai dzeguze), saulīte spīd, mežs smaržo, nekas nav jādara un vari baudīt dabu, cik tik uziet.

Kad nometne bija uzbūvēta, sāku nedaudz garlaikoties, bet tad nolēmu apcerēt utopisku scenāriju, kā būtu, ja es tiešām būtu uz neapdzīvotas salas, kas ir tik liela kā šis mežs, un būtu tur jāizdzīvo kāds ilgāks laiks. Vispirms, līdzīgi kā Robinsons Krūzo, uzskaitīju, kas man ir līdzi. Pats auto, to var izmantot kā šauru mājiņu. Ir telts, kas gan ir vienvietīga un dikti maza, tādēļ ilgstošai dzīvošanai tā nederēs. Mašīnā ir cirvis, lāpsta un lauznis, bet nav ne naglu, ne skrūvju. Ar šādu aprīkojumu es varētu mēģināt uzcelt slieteni vai kaut ko līdzīgu indiāņu vigvamam. Par laimi, mans auto parasti ir kā maza noliktava, tur ir arī liela itāļu armijas teltene, kuru var izmantot pārsegam.

Man ir arī viena paka ar sērkociņiem, ar kuru varētu iztikt kādu laiku (šis ir tikai utopisks scenārijs, mežā ugunskuru kurināt nevajag). Kad sērkociņi beigsies, varētu sadauzīt kādu no fotoaparāta objektīviem, un tad sliktākajā gadījumā man būs salauzts objektīvs, bet labākajā – izliekta stikla lēca, ar kuru saulē varētu iegūt uguni. Drēbju vismaz kādam laikam man pietiktu, jo auto mētājas vairāki veci džemperi un viens ļoti maza izmēra termokrekls.

Pats galvenais jautājums – pārtika. Blakus tātad ir ezers un visādi strautiņi, katliņā novārot ūdeni, to var dzert un izmantot zupas gatavošanai. Man ir kādas četras bundžas ar konserviem, bet tās jāatstāj nebaltām dienām, tā ka jāmēģina pārtiku rast mežā. Ezerā noteikti ir zivis, tikai jāizdomā, kā tās noķert. Apkārt manai nometnei ir plaši mellenāji, drīz vien pie zivīm un konserviem es varētu klāt pielasīt arī gardās ogas. Manas pārdomas iztraucēja skaņa “tinkš”, bija notrūkusi viena no telts atsaitēm, telts mietiņu sūnās tā arī neatradu, un tā vietā nācās izmantot zaru, kuru iebakstīju zemē. Jāpiebilst, ka naktī zars nolūza un telts drusku saguma. Sapratu, ka diez kāds Robinsons no manis nesanāks, un atcēlu savus plānus turpmāk dzīvot mežā.

Dienas otrajā pusē vēl paklaiņoju pa mežu, kas man rādījās diezgan mazapdzīvots. Kopumā satiku divas pīles, vienu spāri un vienu vardi. Cita dzīvā radība un tēviņi no manis vairījās. Ap saulrieta laiku paņēmu saliekamo krēslu un gāju vakarēt ezera krastā, cerot, ka izdosies iepazīties ar puisi Melnezeru. Apstaigāju nelielajam ezeram apkārt, safotografēju daudz bilžu, sabridu kājas un tapu odu sakosts. Kad palika jau pavisam tumšs, pavisam viens, nedaudz bailīgi atskatoties, vai mani kāds nesauc vārdā, gāju uz telti un likos gulēt. Nakts pagāja pavisam mierīgi: bija ļoti silts, drusku čīkstēja koki un krita čiekuri. Bail nebija nemaz.

Modinātāju biju uzlicis uz pulksten 4 no rīta, lai varētu noķert saullēktu virs Melnezera. Patiesībā modinātājs nebija īsti vajadzīgs, jo ap šo laiku, kad parādījās pirmā rīta gaisma, putni sāka ļoti skaļu ļembastu un mežā bija troksnis kā tirgus laukumā. Par nelaimi, rīts bija diezgan mākoņains, un pirmos saules starus tā arī īsti neizdevās noķert. Nodzīvoju pie ezera kādu stundu, kad mākoņi izklīda un saule iekrāsoja pretim esošo koku galotnes. Jutu, ka savu misiju esmu paveicis, laimīgi esmu mežā pārnakšņojis un varu taisīties mājup.

Secinājumi ir šādi – brauciet uz mežu, dzīvojiet tur, tas ir diezgan aizraujoši un liek jums nedaudz domāt uz priekšu: vai būs odi, ko es ēdīšu, kur es gulēšu, ko es darīšu, ja iegāzīšos ezerā, kas mani izglābs, ja auto ievelsies karsta kritenē, un tamlīdzīgi. Vārdu sakot, neliels pārbaudījums sev. Bet vienam būt mežā ir nedaudz garlaicīgi, brauciet uz mežu kopā ar draugiem un piedzīvojiet to kopā.

Projekta ''Zūdam kokos'' veidotāji: saturs – Kristīne Melne, Kārlis Dambrāns, Sabīne Košeļeva, Kitija Balcare, Toms Olups, Viesturs Radovics, foto – Kārlis Dambrāns, Viesturs Radovics, Andra Čudare, Toms Olups, Kristīne Melne, Sabīne Košeļeva, dizains – Martina Sergejeva, Ilze Vanovska, Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Marta Cīrule, mediju komunikācijas eksperte - Liene Lacberga.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.