Projektu atbalsta
Sponsor Logo
Foto: Privātais arhīvs

Lai bērna supervaroņi ir kukaiņi

Kitija Balcare, trīs bērnu mamma un brīvdabas pedagoģijas atbalstītāja

Daba asina maņas. Īpaši bērniem. Mana pieredze liecina: jo agrāk sāk, jo dziļāk mežā tiek. Un nav svarīgi, kā. Vai mācoties spert pirmos soļus, vēl esot drošākajā vietā – mammas klēpī, skrejriteņa mugurā vai visurgājēju bērnu ratu “tronī”. Svarīgi ir, lai daba kļūst par ieradumu, bet bērns par neatņemamu tās sastāvdaļu.

Nepārraut pavedienu

Daba iemāca brīnīties un meklēt atbildes. Daba norūda raksturu, līdzsvaro domas un kustības. Kā maziem, tā lieliem. Pasaulē, kura arvien vairāk novērojama ekrānos, būšana dabā ir vērtīgs vitamīns empātiska cilvēka attīstības ciklā (ne velti Japānā modē ienāk “meža peldes” jeb “shinrin-yoku”, ko mēdz izrakstīt recepšu zāļu vietā ārsti, lai sakārtotu kā garīgo, tā fizisko veselību). Brīvdabas telpa ir izcila vieta kā sīkās, tā lielās bērna motorikas attīstībai, kā arī bezgalīgām laika pavadīšanas iespējām.

Saskaņā ar izcilās pedagoģes Marijas Montesori pārliecību pirmsskolas un sākumskolas vecumā bērnam ir absorbējošais prāts, kurš ar visām maņām “uzsūc” pasauli sev apkārt. Turpretī vēlāk, no sešiem līdz divpadsmit gadiem, tas pārtop par iztaujājošo un izzinošo prātu, kam dzīvē svarīgi kļūst “varoņi”, “elki”, “iedvesmas objekti”. Un tieši dabā šādu apbrīnas stāstu pietiek: ķirzaku nomestās astes efekts, meža zvēru kažoku pārvērtības, naktsputnu asās maņas naktīs, bebra kokgriezēja talants un citas prasmes, kam pateicoties daba ir pilna stāstu ar iespēju brīnīties un izzināt. Abās iepriekšminētajās vecuma grupās došanās dabā ir iespēja piepildīt prātu ar drošu un jēgpilnu saturu. Jo, citējot dinozauru paleontologu un dabas mentoru bērniem Skotu D. Samsonu, mēs rūpējamies par to, ko mīlam, mīlam to, ko saprotam, bet saprotam to, ko iepazīstam. Un rūpes par dabu sākas ar tās iepazīšanu.

 Daba ir viedākais bērna skolotājs, ļaujot izprast likumsakarības un pasaules uzbūvi, iepazīt laika konceptu caur gadalaiku ritējumu. Foto: autores privātais arhīvs.

Mēdz teikt, ka ap pusaudža vecumu bērni pazaudē interesi par dabu, tā vietā ienākot ne vien tehnoloģijām, supervaroņiem un citiem komerciāliem elementiem, bet arī tādām blaknēm kā uzmanības deficīta sindroms, svara problēmas, kustību koordinācijas trūkums un citas. Taču, ielūkojoties dziļāk, šo plaisu starp bērnu un dabu lielā mērā veicina “ieslodzītība” telpās: skola, mājas, pulciņi. Brīvdabas laiks ir minimāls. Līdz ar to pakāpeniski notiek attālināšanās no dabas un sarūk arī interese par to.

Vecāku misija ir neļaut tam notikt, pēc iespējas saglabājot dabu kā kopīgā laika pavadīšanas vietu iespējami bieži, turklāt visos gadalaikos. Un dažkārt daba var nozīmēt pat vienu koku vai puķu dobi pagalmā vai parka dīķi. Dabu var ieaicināt arī mājās, kaut vai vērojot dabas tiešraides putnu ligzdās, zemūdens pasaulē vai citviet. 

Iesaistīt visas maņas

Piesaiste dabai bērnam ciešāk veidojas vienā un tajā pašā vietā, tā apgalvo pētnieki. Mūslaiku kosmopolītiskā un digitalizētā sabiedrība zaudē šo piesaisti: reti kurš bērns pavada bērnību vienā dzīvesvietā ar iespēju novērot pārmaiņas kaut vai pa logu redzamajā apkaimes kokā vai tuvējā parkā. Iešana dabā var būt arī brauciens ar ķerru uz omītes piemājas dārzu – arī tur notiek dabas performances. Tāpat arī pārgājieni nesezonā, naktī, negaisa laikā: dabas raksturs atklājas ne tikai pavasarīgā pastaigā pa sausu purva takas laipu.

Ne vienmēr vajag jaunas, nestaigātas takas vai pārsteidzošus maršrutus. Viena un tā pati vieta dažādos gadalaikos, diennakts stundās un laikapstākļos ļauj ieraudzīt pārmaiņas dabā labāk uztverami, nekā ejot jaunas takas. Turklāt – ne vienmēr jāstaigā. Vērts vismaz reizi nedēļā doties uz vienu un to pašu vietu, apsēsties un vērot apkārtni. Kaut vai 10 minūtes, pēcāk ļaujot bērniem izstāstīt dzirdēto, redzēto, sasmaržoto. Daba atšķirībā no grāmatas, ekrānu satura vai attēla trenē visas maņas.

Ļaut mežam nākt līdzi mājup ir ļaut bērnam turpināt izziņu, arī esot mājās: kam pieder elegantā, punktainā spalva; kura putna olas čaumala ir gaiši zila ar impresionistiskiem punktiņiem; vai līdzpaņemtais čiekurs ir bijis dižraibā dzeņa vai rudās vāveres maltīte? Foto: autores privātais arhīvs. 

Vērošana kopā ar bērniem var pārtapt radošākā nodarbē: skiču burtnīca un zīmuļi ir labs pamats dokumentēšanai. Un tā nav tikai zīmēšanas nodarbība: dabas skicēšana ir liels vērības treniņš un vienlaikus izziņas process. Zīmējot pašam, jāsaskaita visas skudras kājas, jāpamana, kāds ir melnalkšņa lapas tīklojums, jāatceras, ka meža pīles mātītes un tēviņa spalvu krāsojums ir atšķirīgs. Daba ir viedākais bērna skolotājs, ļaujot izprast likumsakarības un pasaules uzbūvi, iepazīt laika konceptu caur gadalaiku ritējumu. Pamanīt un iegaumēt. Zīmulis šai procesā ir labs instruments.

Lai nostiprinātu bērnos interesi par dabu, teorētiķi apgalvo, ka svarīgs ir arī ne tikai vecāku piemērs, bet arī kāds iedvesmas cilvēks ārpus ģimenes loka  jeb "dabas mentors". Tā, piemēram, lūkoties dabā vērīgāk mudināja kopīgs publiskais pārgājiens Tērvetes dabas parkā ar dabas pētnieku Vilni Skuju, apstājoties dabas stacijās un analizējot pieredzēto. Nākamajā reizē dabā bērni paši uz uzņēmās iniciatīvu un skaidroja takās ieraudzīto. 

Lai nostiprinātu bērnos interesi par dabu, teorētiķi apgalvo, ka svarīgs ir arī ne tikai vecāku piemērs, bet arī kāds iedvesmas cilvēks ārpus ģimenes loka  jeb "dabas mentors". Foto: autores privātais arhīvs.

Viena no iespējām pirmsskolas un skolas vecuma bērniem ir piedalīties kopā ar pedagogiem Latvijas Valsts mežu vides izglītības programmās, mācoties dažādus mācību priekšmetus dabā. Savukārt pašmācībai ģimenes lokā vērtīgi ir arī bezmaksas mācību materiāli, kur ir ne vien ar meža un dabas lietām veltītas sagataves, bet pat angļu valodas, bioekonomikas un matemātikas praktiskas ievirzes materiāli. 

Dabas izziņā neiztikt bez diagnostikas palīglīdzekļiem: ceļvežiem, atlantiem un citiem enciklopēdiskiem izdevumiem vai muzeju ekspozīcijas. Ja skudra nepakļaujas lupai (ja vien nav uz mirkli ieaicināta kukaiņu pētāmajā stikla traukā), tad bērnam var palīdzēt tematiskas grāmatas vai, vēl ērtāks variants, – uzskates kartītes (paša gatavotas vai iegādātas grāmatu veikalā, piemēram, “Koki”, “Putni”, “Puķes”). Vecākiem šī ir iespēja mācīties no jauna, meklējot atbildes uz bērnu jautājumiem kopā. Piemērs, ko redz bērns agrīnā vecumā, ir iedvesmojošs un atdarināms.

Manuprāt, ir svarīgi, mācot dabu, nekropļot bērna uztveri ar rozā zaķiem. Jau no mazotnes svarīgi ir bērnam ļaut izzināt reālistiskas ilustrācijas vai fotogrāfijas. Īpaši pirmsskolas vecumā bērniem ir iedzimta dabiska prasme iegaumēt visu apkārt esošo: fenomenālā atmiņa ļauj bērnam nekļūdīgi atpazīt pat sīļa brēcienu, meža baloža dūdošanu un citu putnu balsis (piemēram, “Dārza putnu mazā dziesmu grāmata” vai “Meža putnu mazā dziesmu grāmata” ir laba spaidāmlieta ar patīkamu skaņu arī vecāku ausīm) vai iegaumēt mežacūkas vai lapsas kažoka spalvu un balsi, izpētot tās Meža muzejā Jaunmoku pilī. Izdevums, kas pavisam nesen iznācis arī latviski un kas vairāk līdzinās mākslas darbam, “Animalium”, ļauj kategorizēt faunu un redzēt dokumentāli precīzus attēlus, turpretim lielformāta “trīsvienība” – “Lielā ūdeņu grāmata”, “Lielā sīkbūtņu grāmata” un “Lielā putnu grāmata” – ir vērtīgs uzskates līdzeklis, kas klasisko enciklopēdiju padara dzīvu ar ilustrācijām un neparastiem faktiem. Kā uzsver pasaulē iecienītā angļu pedagoģijas metodikas radītāja Šarlote Meisone, “dzīvās grāmatas” par dabu ļauj bērnam uztvert informāciju emocionāli izteiksmīgāk un noturīgāk, ja stāstījums ir dzīvs, kā, piemēram, austriešu izcelsmes skolotāja Čarlza Kovaca grāmatā “Botānika” vai “Cilvēkbūtne un dzīvnieku pasaule”, kas ir iedvesmas avots valdorfizglītības skolotājiem.

Viena un tā pati vieta dažādos gadalaikos, diennakts stundās un laikapstākļos ļauj ieraudzīt pārmaiņas dabā labāk uztverami, nekā ejot jaunas takas.

Foto: Privātais arhīvs

Ļaut dabu nest mājās

Ja iešana dabā nav ikdienas ieradums, dabas izziņa var sākties jau mājās: kopīgi izpētot maršrutu, izzinot dabas norises konkrētā sezonā, sagatavojot nepieciešamo “ekipējumu”, iepazīstot sugas un to dzīves ciklu. Piedzīvojumam gatavs būs bērns, kuram mugursomā būs lupa, binoklis, skiču klade, zīmuļi, dzeramais ūdens, maiņas zeķes, sviestmaize un, jā, arī maisiņš atkritumiem (tiem, ko atstājuši citi). Un vēl viena ļoti svarīga lieta – dabas mednieka kārba – vieta, kur ielikt atrastos dārgumus, lai tie nekrājas vecāku jaku kabatās.

Dabu var mācīt arī kā pašapkalpošanās restorānu, turklāt sezonālu un allaž svaigu. No pirmajām zaķskābenēm un skujkoku jaunajiem dzinumiem līdz meža zemeņu vēršanai uz smilgām un melleņu skaitīšanai, no māllēpju, gaiļbiksīšu un mārpuķīšu pašu lasītām tējām līdz sēņu groziņam-doziņam un bērzu un kļavu sulām agrā pavasarī.

Dabu var mācīt arī kā pašapkalpošanās restorānu, turklāt sezonālu un allaž svaigu. Foto: autores privātais arhīvs. 

Ļaut mežam nākt līdzi mājup ir ļaut bērnam turpināt izziņu, arī esot mājās: kam pieder elegantā, punktainā spalva; kura putna olas čaumala ir gaiši zila ar impresionistiskiem punktiņiem; vai līdzpaņemtais čiekurs ir bijis dižraibā dzeņa vai rudās vāveres maltīte?

Ierosmei piedāvāju dažas idejas, ko darīt kopā ar pirmsskolas vai sākumskolas bērniem dabā vai pārnesot tās veltes mājās. 

  • Dabas gramatika un aritmētika. Koka zars var labi kalpot par bezatkritumu rakstāmo piejūras smiltīs. Kastaņi, zīles, čiekuri – labs izejmateriāls ciparu vizualizēšanai. Lietojams uz vietas vai ievācams mājām. Piemājas smilšu kastē pašreiz labi kalpo bebra darbu pārpalikumi, kas nesti no upes krasta.

  • Koka vēja stabules. Ja mājās sakrājusies čupa ar piejūrā izskalotiem koku zariem, tos var pārvērst koka mūzikas instrumentā: pie garāka zara piesienot īsākus dažāda garuma, resnuma un izcelsmes zarus.

  • Pašu gatavotā baskāju taka. Sagrupējot dažādus dabas materiālus (oļus, čiekurus, zarus, sūnas, smiltis u. c.), bērns var kļūt par meža plānotāju, izveidojot savu īslaicīgo baskāju taku. Lai arī daba pati ir viena liela baskāju taka.

  • Dabas kolāžas, otas, krāsas. Ja taka ir izstaigāta, tās izejvielas var pārtapt arī gleznā vai kolāžā, kas tapusi no dabas materiāliem un atstājama turpat meža “galerijā”. Mazi bērzu zaru saišķīši vai pūpolu buntītes var pārtapt neparastas faktūras otās, bet ziedi – par krāsām, mirklīgām gleznām, tapušām līdzpaņemtā papīra salvetē.

  • Peld vai grimst? Mazajiem pētniekiem, kurus apbur ūdens maģija, nešaubīgi patiks eksperiments ar dabā atrodamajām lietām, pārbaudot, vai tās peld vai grimst ūdenī. Eksperiments veicams turpat uz vietas peļķē, upes krastā vai līdzpaņemtā traukā, vai mājās.

  • Meža solisti. Ļauj bērnam saklausīt putnu balsis, ierakstīt tās audio formātā kaut vai mobilajā telefonā, bet mājās turpināt “izmeklēšanu”.  

Kas nav mazsvarīgi – šīs “ekoloģiskās rotaļlietas” nāk dāvanā bez maksas, tāpat kā lielākā daļa dabas maršrutu. Vienīgi jāspēj būt pateicīgiem, un, sakot dabai paldies, vēlams atstāt apmeklēto vietu tīrāku, nekā tā bija, tur ierodoties. 

Brīvdabas telpa ir izcila vieta kā sīkās, tā lielās bērna motorikas attīstībai, kā arī bezgalīgām laika pavadīšanas iespējām.

Foto: DELFI

Zaļais padoms! 

Bērna detektīva redze ļoti ātri signalizē par lietām, kas dabā neiederas: bērnam ir pašsaprotami, ka alus pudeles korķītis sūnām nepiestāv un vientuļā čība jūras kāpās tāpat, bet nodriskātā čipsu paka mežā var radīt izbailes tā iemītniekos. Atkritumu “detektoru” spēju agrīnā vecumā ieteicams izmantot, mācot lietu dzīves ciklu un to, kur kurai lietai jāizbeidz vai jāturpina savs dzīves ceļš.

Un nereti dzirdētais vecāku aizliegums aizskart atkritumus, ko izmetuši citi, ja bērns vēlas tos nogādāt tādām lietām paredzētā vietā, ir viens no kļūdainiem soļiem. Ja līdzi nav cimdiņa, tad atkritumu pacelšana kaut vai ar divām koka stibām var būt arī labs treniņš mazajām rokām un koordinācijai. Viss atkarīgs no attieksmes. 

Pirmsskolas vecuma bērni kopā ar pedagogiem tiek aicināti piedalīties arī "Latvijas valsts mežu" ekoprogrammā "Cūkmena detektīvi", kuras mērķis ir rosināt bērnos atbildību pret vidi, vairojot izpratni par vērtīgo un lieko dabā. Bērni kopā ar pedagogu programmas ietvaros soli pa solim atklāj dažādus meža noslēpumus un kļūst par īstiem Cūkmena detektīviem!

Projekta ''Zūdam kokos'' veidotāji: saturs – Kitija Balcare, Kārlis Dambrāns, Kristīne Melne, foto – Kārlis Dambrāns, dizains – Martina Sergejeva, Ilze Vanovska, Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Liene Lacberga, Kristīne Melne.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.